Ar mūsu Valsts Valodas centru ir noticis kaut kas dīvains. Kā gan lai citādi izskaidro to, ka centra darbinieki ir atkrituši tik tālā un sirmā pagātnē? Viņi taču ir atpalikuši gandrīz par veselu gadsimtu!

Jau pirms Otrā pasaules kara Latvijā krieviem bija aizliegts savā starpā sarunāties dzimtajā valodā.

Kāda emigrējuša krievu virsnieka atraitne man stāstīja, ka tolaik, kad viņas vīrs strādāja tramvaju depo, situācija dažkārt kļuva pat smieklīga. Konduktoriem nebija tiesību sarunāties krievu valodā savā starpā pat smēķējot. Acumirklī degunu pabāza kāds ierēdnelis un vicināja rokas: nē, krieviski nedrīkst! Po-russki ņizja!

Nu, ko lai dara. Nācās pāriet uz franču valodu — krievu virsnieki franču valodu pārvaldīja brīvi. Tā nu ierēdnim ar garu ģīmi nācās iet savu ceļu.

Ievērojiet vienu: viņiem nebija tiesību... par to sodīja. Skaidrs, ka cilvēka brīvību un tiesību hartija tolaik vēl nebija cieņā.

Bet kāpēc gan šodien Valsts Valodas centrs atkal apgalvo, ka nav pieļaujams, ka darbinieki, veicot amata un profesionālos pienākumus, savā starpā sarunājas svešvalodā?

Tāda segregācija ož pēc naftalīna kā visīstākā vecmāmiņas pūra lāde.

Kopš kura laika tad valstī dzīvojošās lielākās mazākumtautības valoda ir pārvērtusies par svešvalodu?

Kā tad īsti ir?

Ja es, Latvijas pilsonis, šajā valstī izdošu grāmatu krievu valodā, tā tiks uzskatīta par ārvalstu literatūru?

Pats par sevi saprotams, pastāv arī elementāra ētika un pieklājības normas. Ja tu esi labi audzināts un izglītots cilvēks, tu runāsi valodā, kādā pie tevis vērsies sarunu biedrs — tā pieņemts visā pasaulē. Tas arī ir viss! Kāds tam sakars ar valsts valodu?

Skaidrs, ka liberāļi ir īpaši cilvēki — viņu acīs ētikai ir vismazākā nozīme.

Bet kā šī muļķīgā ideja izskatās mūsdienās, Eiropas Savienības dalībvalstī pieņemto cilvēka brīvību un tiesību kontekstā?

Galu galā, ja jau mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, tad varam brīvi izvēlēties arī saziņas valodu.

It kā jau tā būtu, taču ne gluži tā. Šķiet, vārda „brīvība” nozīme dažādās valodās ir atšķirīga. Iespējams, tāpēc mēs neizprotam vārda „brīvība” nozīmi latviešu valodā.

Rodas iespaids, ka šis vārds latviešu valodā ir zaudējis daļu savas nozīmes. Tam ir zudis ētikas elements — tāpat kā daudziem citiem mūsdienīgiem vārdiem.

Acīmredzot cilvēks, kam dzimtā ir latviešu valoda, ar vārdu „brīvība” saprot tikai savas personiskās tiesības uz brīvību, neko vairāk. Gluži kā brīvībā ticis cietumnieks, viņš uzskata, ka drīkst darīt, ko vien sirds vēlas, neliekoties ne zinis par civilizētajā pasaulē pieņemtajām normām un pieklājību.

Spriežot pēc tās ķēpāšanās, kas sākusies ap krievu tautības iedzīvotāju tiesībām sarunāties dzimtajā valodā, daži latviešu politiķi un ierēdņi vairs nelieto vārdu „brīvība” tā vispārzināmajā nozīmē, kas pieņemta visā pasaulē.

Acīmredzot šo cilvēku acīs vārdam „brīvība” vairs nav ne mazākā sakara ar demokrātiju. Kā tad lai citādi saprot to, ka šie darboņi tik kategoriski cenšas ierobežot krievu tautības iedzīvotāju tiesības sazināties savā dzimtajā valodā? Pēc būtības, viņi taču tiecas atņemt visā pasaulē esošo saziņas valodas izvēles brīvību.

Tiesa, nav jau nemaz tik grūti viņus palabot.

Patiešām, demokrātiskajā pasaulē iespējamas atšķirības dažādu iedzīvotāju kategoriju juridiskajās tiesībās, taču personības brīvība ir vienāda visiem. Nekādas domstarpības šeit nav iespējamas.

Šķiet, tam nu viņiem nāksies piekrist.

Nu, ja nu tā, tad jau nav ne mazākās jēgas strīdēties ar viņiem par dzimtās valodas lietošanas tiesībām. Vienkārši jāpaskaidro, ka demokrātiskā sabiedrībā ikvienam cilvēkam ir vienāda saziņas valodas izvēles BRĪVĪBA.

Cilvēka tiesības ir juridisks, bet izvēles brīvība — ētisks jēdziens, ko nevienam nav tiesību apstrīdēt. Nav saprotams tikai tas, kāpēc mēs paši vēl joprojām aizstāvam TIESĪBAS uz krievu valodu vai izglītību krievu valodā, nevis IZVĒLES BRĪVĪBU, kas ļauj jums izvēlēties, kādā valodā runāt un kādās skolās mācīt savus bērnus.

Tas ir saprotams.

Mums uzspiesta aksioma, kas pauž: jādzīvo saskaņā ar likumu, nevis pēc sirdsapziņas, tāpēc mēs esam spiesti visas savas sabiedriski nozīmīgās problēmas risināt tiesiskā plaknē.

Vēlreiz atkārtošu: jautājuma ētiskais aspekts ir jāizskata nevis no tiesiskā viedokļa, bet gan pēc sirdsapziņas. Taču... liberāļi apgalvo, ka mēs nedrīkstam dzīvot pēc sirdsapziņas.

Nedrīkstam tāpēc, ka sirdsapziņa ir un paliek sirdsapziņa. To apstrīdēt neizdosies, jo tā nav ne juridiska, ne arī politiska kategorija. Mūsu gadījumā sirdsapziņai ir tikumiska un loģiska definīcija. Tas taču ir tikpat loģiski, kā „divreiz divi”. Vai nu mēs esam brīvi cilvēki, vai neesam.

Vai tad nu nav pienācis laiks sākt pašiem domāt, kurā gadījumā ir jēga runāt par cilvēka tiesībām un kurā — vienkārši norādīt uz personības brīvību?

Tādā gadījumā runa būs pavisam citāda.