Acīmredzot notikumi Biruļevā veido tikai daļu no procesa, kas skāris visu pasauli. Tā iemesls ir saistīts ne tikai ar jauno kaimiņu ārieni un neierasto   uzvedību. Darba migrācijas fenomens bija sastopams arī agrāk, taču industrializācijas periodā bija izstrādāts mehānisms, kas deva iespēju pielāgot migrantu apkārtējai videi. Pašlaik darba migrants bieži izjūt stikla sienas, kas viņu šķir no pasaules, ko viņš ir spiests apkalpot.

Šī situācija kļūst saprotamāka cilvēkam, kurš, apstākļu spiests, pats nokļūst darba migranta stāvoklī. Man pašam trīs reizes ir nācies nokļūt šajā lomā. Kaut arī man neklājās viegli, līdzās vienmēr bija cilvēki, kam klājās vēl smagāk. Mani vismaz aicināja darbā, un es vienmēr varēju atgriezties.

Cilvēkam raksturīga cerība, viņš uzskata, ka nelaime paies garām (pretējā gadījumā neviens karš nekad nesāktos), un viņiem noteikti paveiksies. Ja nebūtu šīs ticības panākumiem, nebūtu arī migrācijas, ne arī pašas cilvēces attīstības. Mēs visi, ilūziju vadīti, sekojam sapnim.
Piemēram, cilvēki kļūdaini uzskata, ka vietējās valodas zināšanas, vietējiem iedzīvotājiem līdzīga ārienei un laba profesija atvieglo dzīvi. Tā jau ir – dažiem vērtīgiem speciālistiem, kuru darbs patiešām ir nepieciešams. Taču tikai retam cilvēkam izdodas pastāvīgi saglabāt vietu viļņa virspusē – atcerieties, pat Stīvs Džobss pārdzīvoja zināmas neveiksmes. Tāda dzīve ir lielākajai daļai cilvēku – pastāvīgi nākas pierādīt, ka viņi nav nekādi kamieļi.

Slotas vicinātājs

Tie, kas brauc mašīnās, piedalās sēdēs un apmeklē teātra izrādes, neievēro tos, kas pastāvīgi kaut ko uzslauka, sakopj, krauj maisus un kastes. Tie ir apkopēji, melnstrādnieki, nesēji un krāvēji... Tā ir darba hierarhijas kāpņu apakšdaļa. Šajā stadijā es pavadīju tikai dažas nedēļas, un tas bija sen, 90. gadu sākumā, Latvijā. Tolaik sabruka zinātne, māksla un rūpniecība; tāpat kā daudzi citi, es pievienojos melnstrādnieku armijai. Cilvēki tika pieņemti darbā bez jebkādiem līgumiem, un netika pieņemtas ne saistības, ne pretenzijas. Mūsu brigādē bija ķīmiķi, fiziķi, muzikants, vairāki inženieri. Līdz 1991. gadam neviens no viņiem fizisku darbu strādājis nebija.

Pašlaik es pazīstu vairākus cilvēkus, kuri Somijā ar universitātes diplomiem un somu valodas zināšanām strādā par apkopējiem. Pēc viņu pašu domām, viņi pakāptos pa karjeras kāpnēm, ja kļūtu par apkopēju kompānijā, kas gatavo reisam lidmašīnas. Tāds darbs nelīdzinās grīdu mazgāšanai muzejā vai tirdzniecības centrā. Protams, lielākoties viņi somu valodu pārvalda slikti. Šiem cilvēkiem ir dažāda ādas krāsa, taču viena iezīme viņiem ir kopīga – viņi nespēj atrast vietu sev nesaprotamā pasaulē. Vienlaikus šie cilvēki sirds dziļumos ievēro likumu – viņi neprot un nevēlas krāpties ar pabalstiem, lai dzīvotu krimināli sodāmā bezdarbībā.

Padomju laika plakāti mūsdienās atgādina no kādas citas pasaules iznākušus spokus...

Nelaime ir tā, ka attieksme pret sliktā somu valodā runājošiem ārzemniekiem, kuri nespēj piedāvāt savas profesionālās zināšanas darba tirgū, noved viņus tikai pie nekvalificēta darba. Tas nozīmē mazu algu, iepirkšanos izpārdošanas laikā, tīru, taču nabadzīgu apģērbu. Diemžēl šie cilvēki, kuri vēlas kļūt par noderīgiem sabiedrības locekļiem, taču nespēj to pilnā mērā panākt, izjūt negatīvo attieksmi, kas sabiedrībā izveidojusies pret cilvēkiem, kas neko nespēj un arī nevēlas darīt.

Sociālais parazītisms

Atceros, cik sašutis bija kāds soms. Jau brieduma gados viņš apciemoja Krieviju, savu senču dzimteni. Viņš nekādi nespēja saprast, kāpēc viņš, strādājot vaiga sviedros, dzīvo sliktāk, nekā viņa kaimiņš, somālietis, kurš caurām dienām sēdēja mājās ar radiniekiem un daudzajiem bērniem vai stundām ilgi staigāja pa vietējo tirdzniecības centru Itakeskusa rajonā Helsinku austrumu daļā, ko vietējie iedzīvotāji pa jokam dēvē par „Mogadišo” – tik daudz šeit ir iedzīvotāju no Āfrikas. Protams, nevar jau īsti apskaust cilvēku, kurš pametis kara izpostītu zemi un devies bēgļa gaitās, bet kaut kādai taisnībai taču ir jābūt, — uzskatīja mans paziņa.

Šāda situācija pamatīgi kaitina – tu saproti, ka šīs valsts likumi stimulē nevis cītīgu darbu protestantu ētikas tradīcijās, bez gan kaut kādus nerimtīgus centienus sameklēt kārtējos pabalstus un izmaksas. Profesionāliem traniem sāk trīcēt rokas jau no vienas domas vien par to, ka vajadzētu mazliet pastrādāt. Strādāt? Traks var palikt, tā ir lūzeru nodarbošanās!

Ir gadījies sastapt tādus sociālus tranus gan starp pašiem somiem, gan arī somāliešiem vai nesenajiem Krievijas iedzīvotājiem, kuri sekmīgi pārvākušies tās sociālās sistēmas paspārnē. Šo cilvēku acīs visu izšķir haļavas daudzums. Atmiņā ataust Lūks no A.Beļajeva romāna „Продавец воздуха” („Gaisa pārdevējs”): „Kur daudz džina, tur dzimtene!” Pamesto Krieviju viņi uzskata par „rašku”, Somiju, kas tagad viņus baro – par „čuhļašku”.

Nevaru apgalvot, ka tādu ir vairākums, taču savās etniskajās grupas viņi tiek pamanīti pirmām kārtām. Sabiedrība spēj piedot savējiem, vismaz tāpēc, ka saprot viņu valodu un izturēšanās loģiku, taču ārzemniekus viņi nevēlas ne saprast, ne viņiem piedot. Veidojas stereotipa negatīva attieksme pret ārzemnieku, un vairs nav nekādas jēgas pierādīt, ka tu esi godīgs strādnieks ar lojālu attieksmi pret valsti, kurā dzīvo, turklāt vēl aktīvi piedalies trīs vietējo sabiedrisko vides aizsardzības organizāciju darbā, — tavs akcents un āriene jau iepriekš rada neuzticību.

Šajā situācijā ļoti svarīgi ir iegūt draugu starp vietējiem iedzīvotājiem. Somijā, Latvijā un Spānijā, tāpat kā citās valstīs, ir jāatrod draugs. Must have. It īpaši Somijā. Pat gadījumā, ja jūs esat bagāts investors un vēlaties izdarīt kaut ko labu šai valstij, jums vismaz jāvēršas īpašā organizācijā, kas nodrošina atbalstu ārvalstu investoriem. Viņi izpētīs jūsu biogrāfiju un pēc tam stādīs jūs priekšā kā pārbaudītu cilvēku. Ko lai saka, ja jūs atrodaties sociālās piramīdas apakšdaļā. Cilvēks, kurš jums noticēs, var palīdzēt ar tulkojumu. Viņš iepazīstinās jūs ar saviem draugiem, un jūs vairs nebūsiet svešķermenis. Jūs uzaicinās uz saunu, uz pikniku ar alu un sardelēm, uz makšķerēšanu. Jūsu profesijai vairs nav nozīmes, svarīgi ir tas, ka jūs tiekat uzskatīts par lojālu un labu ārzemnieku.

Par uralmašu un nokia priekšrocībām

Kāpēc apkopēju un melnstrādnieku brigādes tiek veidotas no ārzemniekiem? Tāpēc, ka vietējie nevēlas nodarboties ar netīru darbu. Kādam tomēr ir jāiznes atkritumu spainis vai konteiners ar tukšajām kafijas glāzītēm. Taču vakarējais apkopējs ir uzlabojis valodas zināšanas, beidzis kursus un tagad var stāties, piemēram, pie virpas. Un te nu viņš sastopas ar citu  situāciju – cīņu par darba vietu. Lieta tāda, ka Somijā jau vairāk nekā desmit gadus norit deindustrializācija: rūpnīcas pamet valsti, rūpniecība tiek pārcelta uz trešās pasaules valstīm. Tā ir Ķīna un Indija. Daži uzņēmumi ir pārcēlušies uz Igauniju, citi – uz Ungāriju vai Rumāniju vai pat Krieviju: Nokian Tires riepas tiek ražotas Vsevoložskā. Taču rūpniecība sabrūk arī pašā Krievijā...

Latvijā jau labu laiku nav neviena lielā rūpniecības uzņēmuma – padomju ēras dinozauri jau sen ir gājuši bojā. Tur, kur es dzīvoju un strādāju Spānijā, lielu rūpniecības uzņēmumu vispār nebija. Visu bija pārņēmusi civilās celtniecības industrija, taču rūpnīcu nebija. Tas ir ļoti slikti. 
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka daudzi lasītāji, tāpat kā mani kolēģi fabriku uzskata par kaut ko šausmīgu. Taču migrantu acīs tas ir sociālais lifts un – plašākā nozīmē – domna, kurā veidojas jaunie valsts pilsoņi.

Kas notiek fabrikā? Ārzemnieks savu karjeru sāk ar apkopēja vietu. Taču kopā ar slotu viņš saņem ne tikai darba vietu. Viņš saņem Statusu. Viņš strādā Ford Motors, Уралмаш, Nokia vai VEF. Viņš kļūst par milzīgas komandas locekli. Iegūst paziņas un draugus. Viņš pilnveido valodu – pīpētavā, darba vietā, dušā, dzerot alu kopā ar kolēģiem. Viņš pieņem un apgūst dzīves stilu.

Pēc tam viņš var kļūt par virpotāja, metāllējēja vai atslēdznieka palīgu. Viņš var apgūt arodu un pacelties pa darba hierarhijas kāpnēm. Palielinās viņa darba alga, viņš var iegādāties pieklājīgu mašīnu. Priekšā parādās arī meistara, varbūt pat inženiera vieta! Un nevienam nebūs nekādas daļas par to, kur cēlies šis talants. Viņš kļūs par kompānijas lepnumu. Pareizāk sakot, tā bija agrāk. Gan PSRS, gan Somijā, gan Latvijā, tāpat kā visur Eiropā un Amerikā.

Taču pašlaik sistēma ir sagrauta. Sociālā lifta, kurš varētu palīdzēt cilvēkiem spert nākamo soli savā sociālajā attīstībā, vairs nav. Tūlīt pēc apkopēju, kasieru un krāvēju klases sākas „ofisa planktona” slānis – pamatnācijas darba lauciņš.

Pozitīvs nacionālisms

Būsim nu reiz atklāti: lai nodrošinātu vieglu dzīvīti augstākajiem slāņiem, ir jābūt tiem, kas par nelielu aldziņu dara visnetīrāko darbu. Grozi kā gribi, darba migranti tomēr ir izdevīgi. Taču kādā brīdī augstākās klases sāk nervozēt – viņiem nepatīk migrantu masas, kas spiestas palikt geto situācijā bez jebkādas iespējas pacelt sociālo statusu.

Lai spertu šo soli attīstītas industrijas trūkuma apstākļos (tā ražoja ne tikai preces, bet arī sabiedrības locekļus), pašam cilvēkam ir jāpielīdzinās savas jaunās mītnes valsts sabiedrības pārstāvjiem. Eiropa dievina izsmalcinātus teicienus, tāpēc saka, ka vajag „integrēties”. Latvijā cilvēki dod priekšroku skaidrai valodai, tāpēc bijusī kultūras ministre un žurnāliste Sarmīte Ēlerte izsakās tieši: visiem ārvalstniekiem (runa ir par krievvalodīgajiem) Latvijā ir divas izejas – asimilācija, saglabājot savu nacionālo identitāti, vai arī dzīve geto. Protams, Ēlerte nerunā par geto Otrā Pasaules kara gadu terminoloģijā – ar to viņa domā slēgtu vidi, kas tiek vērīgi kontrolēta no ārpuses.

Asimilācija paredz vienotas uzskatu sistēmas veidošanu sabiedrībā, audzinot  gan jauno paaudzi, gan arī norādot migrantiem „pareizo virzienu”. Saskaņā ar Latvijas aizsardzības ministra Arta Pabrika vārdiem, „vēsture ir jāmāca nevis no daudzām grāmatām, bet gan no vienas, kam jākļūst par galveno.” Turklāt „krievu bērnu asimilācija”, pēc Eiropas Parlamenta deputāta Krišjāņa Kariņa domām, nepieciešama gan pašu ārvalstnieku labā, gan arī pašu latviešu un visas Latvijas labā.

Vēstures paradokss – tieši industrializācijas laikā asimilācijas process norit visātrāk un ar mazākajiem zaudējumiem. Lielisks piemērs ir fabrikas ASV: tajās iestājās darbā visdažādāko tautību cilvēki, bet pēc dažiem gadiem tie jau bija amerikāņu strādnieki. Taču Baltijas valstu inteliģence neizprata industriālās ražošanas raksturu, tāpēc baidījās no rūpnīcām kā no krievu valodas bastioniem un veicināja to pašsagrūšanas procesu.

Vai tad ir jābrīnās par to, ka, saskaņā ar MIPEX indeksa pētījumiem, Latvija ieņem pirmo vietu Eiropā no imigrantu diskriminācijas viedokļa? Latvija šajā pētījumā ir saņēmusi 25 balles, Šveice – 31, bet Igaunija – 32 balles. Salīdzinājumam jāpiebilst, ka augstākais antidiskriminācijas indekss ir Lielbritānijā (86 balles) un Zviedrijā (88 balles). Par vienu balli vairāk saņēmusi Kanāda un ASV. No šīm valstīm tikai nedaudz atpaliek Somija (78 balles).



Taču līdzīgi uzskati Eiropā izplatās arvien vairāk, veidojot pārsteidzošu parādību, ko iespējams nosaukt par „nacionālistisko internacionāli”. Šo ideoloģiju vislabāk raksturoja savā apsveikuma vēstulē krievu nacionālistiem partijas Visu Latvijai! pārstāvis, Saeimas deputāts Jānis Dombrava: „Mēs esam par latviešiem, taču necenšamies pretstatīt sevi citām tautām. Mēs atbalstām nacionālo daudzveidību visas pasaules mērogā, ko iespējams sasniegt, stiprinot nacionālo neatkarību, kultūras identitāti un taisnīgumu attiecībās starp tautām. Mūsu ideoloģisko bāzi veido latviešu pozitīvais nacionālisms, kas veido stabilu īstenas demokrātijas un taisnīguma pamatu Latvijas valstī...”

Esmu pārliecināts, ka šiem vārdiem piekritīs daudzi Krievijas un Eiropas valstu politiķi. Taču vienota vēstures mācību grāmata un valsts valodas prasme atrisinās visas problēmas. Vēsture rāda, ka krīzes un nestabilitātes apstākļos cilvēkiem ir daudz vienkāršāk visos grēkos vainot „sabraukušos” migrantus, neskatoties uz to, ka viņi runā tavā valodā un kārtīgi maksā nodokļus. Tas taču ir tik nepatīkami – mocīties ar neveikliem jautājumiem par to, kam ir izdevīgi pieņemt darbā savā uzņēmumā migrantus, lai gūtu lielāku peļņu. Tātad nacionālismu gaida liela nākotne.