Neskatoties uz visiem mūsu centieniem sistematizēt un popularizēt atšķirības pilsoņu un nepilsoņu tiesībās, tikai viena no tām tika atzīta par diskriminējošu: pensiju ierobežojumi nepilsoņiem.

Diskriminācija tika atzīta nevis kādā Latvijai nesaistošā rekomendācijā, bet gan ar Eiropas Cilvēku tiesību tiesas Lielās palātas spriedumu : 16 tiesneši „par”, un tikai viens (Latvijas pārstāvis) — „pret”. Taču spriedums vēl joprojām nav izpildīts, neskatoties uz tā saistošo spēku.

Andrejevas lieta, kurā es pārstāvēju prasītāju, ir pelnījusi Homēra cienīgu aprakstu — tik saspringta un ilgstoša tā bija. Pat aklais saskatīs šajā lietā Eiropas tiesību aizsardzības sistēmā esošās nepilnības, it īpaši, ja tā tiek izmantota krievu nepilsoņu — pēdējo aukstā kara gūstekņu — aizsardzībai.

Grieķi 10 gadus turēja Troju aplenkumā, pēc tam vēl 10 gadus atgriezās mājās.

Nākamgad apritēs precīzi 20 gadi kopš tā laika, kad tika pieņemta diskriminējošā norma. Savukārt diskriminācijas upuru skaits — 57 tūkstoši cilvēku — pārsniedz trojiešu un ahaju kareivju skaitu, iespējams, tas pārsniedz pat visu tālaika Trojas, Mikēnu un Itakas iedzīvotāju kopējo skaitu.

No 1995. gada 15. oktobra līdz pat 2014. gada 27. februārim notika 82 karadarbības epizodes. Ikviena no tām ir atsevišķa raksta vērta, taču pašlaik apstāsimies tikai pie galvenajām niansēm.

KAISMĪGIE TB PĀRSTĀVJI

Ļaunuma sakne slēpjas no 1996. gada 1. janvāra spēkā esošā likuma „Par valsts pensijām” Pārejas noteikumu 1. p. Norma apraksta padomju laikā veiktā darba un tam pielīdzināto periodu (piemēram, obligātais karadienests armijā, bērna vai invalīda kopšana) ieskaitīšanu apdrošināšanas stāžā. Cilvēkiem, kas nav saņēmuši Latvijas pilsonību, darbs un lielākā daļa tam pielīdzināto periodu tiek ņemti vērā tikai tajā gadījumā, ja šie periodi uzkrāti Latvijas teritorijā.

Savukārt pensijas aprēķinā tiek iekļauta apdrošināšanas daļa (kas uzkrāta pēc 1996. gada 1. janvāra) un sākuma kapitāls. Cilvēkiem, kuri pašlaik dodas pensijā, sākuma kapitāls sastāda aptuveni 60% pensijas, turklāt ir tieši proporcionāls darba stāžam.

1995. gadā valdība iesniedza 5. Saeimai izskatīšanai jaunu likumu „Par valsts pensijām”, kas nesaturēja nekādus diskriminējošus noteikumus. Taču jau pēc vēlēšanām TB pārstāvji likuma otrajā lasījumā iekļāva grozījumus, kas liedza ieskaitīt padomju laika ārpus Latvijas sakrāto darba stāžu nepilsoņiem. Atbildīgā komisija grozījumus neatbalstīja, nekādas debates arī netika organizētas. Tomēr 19. oktobrī tas tika pieņemts ar 52 deputātu kvorumu (vispār jau Saeimā ir 100 deputāti): 29 balsis — „par”, 8 — „pret”, un 15 deputāti atturējās.

Kopš tā laika ir mainījušās daudzas valdības, taču tās visas kaismīgi atbalsta nejauši pieņemto likumdošanas normu — līdz pat Eiropas Cilvēktiesību tiesai un tagad arī līdz Eiropas Padomes Ministru komitejai. Divas reizes šo normu ir atzinusi arī Latvijas Satversmes tiesa.

SŪDZĪBA

Natālija Andrejeva ieradās ECT 1999. gada rudenī — tūlīt pēc tam, kad Augstākās tiesas Senāts noraidīja viņai par labu pieņemto prokuratūras kasācijas protestu, un iekšējās tiesu instances viņas lietā bija izsmeltas. Nākamais periods, kas noslēdzās 2000. gada 27. februārī ar sūdzību, ko sastādīju un iesniedzu ECT, man sagādāja milzum daudz galvassāpju.

Sūdzība (16 datora salikuma lappuses) saturēja sarakstu, kurā bija iekļauti 5 nodaļās sadalīti 58 pielikumi: sarakste ar sociālās apdrošināšanas aģentūru un tiesas instancēm, izziņas, likumdošanas aktu izraksti, materiālā kaitējuma aprēķins.

Lietas būtība īsumā ir sekojoša: Andrejeva ir dzimusi 1942. gadā Kazahstānā. 12 gadu vecumā viņa ieradās Latvijā kopā ar tēvu — viņš tika komandēts uz šejieni kā dzelzceļnieks. Andrejevas izglītības dokumenti liecina par to, ka ģimene, ņemot vērā tēva profesiju, ir klaiņojusi pa visu Latviju. Pēc Rīgas Politehniskā institūta absolvēšanas Natālija tika novirzīta uz Olaines plastmasu rūpnīcu, kur strādāja visus 34 sava darba stāža gadus. 17 gadus viņa, nepametot darba vietu, bija iekļauta „Orghim” galvenās pārvaldes štatā. Šī organizācija nodarbojās ar visu Ķīmiskās rūpniecības ministrijas pārziņā esošo uzņēmumu ekoloģisko kontroli un algu saņēma te no Maskavas, te — no Kijevas.

Šos gadus, ko viņa veltīja Latvijas dabas aizsardzībai, pateicīgā jaunā valdība viņai nav ieskaitījusi darba stāžā. 1997. gada augustā Andrejevai tika aprēķināta pensija — 20 lati mēnesī.

DEVIŅI GADI AR SARAKSTES TIESĪBĀM

Galvenajā „sarakstes” failā glabāju datus par 40 pieklājīgām vēstulēm (vēlāk sūtījumi tika saņemti arī pa faksu), kas 9 gadu laikā tika pārmītas ar ECT. Starp tām ir arī ECT lēmums franču valodā uz 16 lappusēm par sūdzības piemērotību, ko ECT pieņēma 2006. gada jūlijā, un pieci pabiezi valdības vēstījumi tiesai no 2001., 2006 un 2008. gg., kas, par laimi, ir sastādīti angļu valodā.

Starp citu, tie visi saskaņā ar reglamentu tikai apspriesti slēgtās MK sēdēs, tāpēc mininistriem ar stāžu mana Andrejeva jau ļaunos murgus rādās.

Šajā laikā ir noraidīti 11 Saeimas deputātu ieteikumi (9 no tiem iesniegusi PCTVL frakcija) svītrot no likuma šo diskriminējošo punktu. 2001. gadā Satversmes tiesa noraidīja uz ECT iesniegtās sūdzības argumentu pamata sastādīto PCTVL un LSDSP iesniegumu ar lūgumu atzīt par Satversmei neatbilstošu šo pilsoņu un nepilsoņu tiesību atšķirību. Vārdu sakot, nepilsoņu diskriminācijas jautājumu valsts pasludināja par savu Staļingradu un 2009. gada februārī beidza cīņu paceltām rokām — tāpat kā Pauluss.

Smagākā cīņa starp valdību un mums izvērsās pēc tam, kad tika pieņemts lēmums par sūdzības atbilstību. Pirmo triecienu izdarīja prasītāji, nosūtot piezīmes par sūdzības būtību un zaudējumu kompensāciju no 2006. gada 9. septembra, t.i. nepilnu gadu pirms 9. Saeimas vēlēšanām.

Lietā minēto ECT precedentu skaits pieauga četrkārt. Tas liecina par mūsu brigādes kvalifikācijas izaugsmi — mums pievienojās vēl viens LCK līdzpriekšsēdētājs Aleksejs Dimitrovs, kurš, pateicoties tiesas lēnīgumam, paspēja ne tikai pabeigt skolu, bet arī iegūt labākā jaunā jurista Latvijā titulu. Šķiet, tieši viņš „uzraka” fantastisko gadījumu „Kua Puarē pret Franciju”. Puika no Ziloņkaula krasta, ko adoptēja Francijas pilsonis, nevēlējās kārtot eksāmenu pilsonības saņemšanai, taču tiesas ceļā atkaroja pilnu invaliditātes pensiju. Francija šo gadījumu par Staļingradu nepārvērta — valdība novērsa diskrimināciju iekšējā likumdošanā un piešķira iesniedzējam pilnu apensiju PIRMS lietas izskatīšanas ECT. Taču tiesa tik un tā apmierināja prasību — tā nolēma, ka iesniedzējam ir jāsaņem visa starpība, kas bija sakrājusies kopš brīža, kad melnādainais franču nepilsonis vērsās pēc pensijas.

Leonīds mūs apbruņoja ar lietu „Taisnīgā (!) pret Krieviju”, kurā mūsu senču dzimtene tika pilnvērtīgi sodīta par nevēlēšanos ievērot pati savus likumus pensiju jautājumos.

Mana meita tolaik bija ātrās palīdzības medmāsa (tagad viņa ir diplomēta ārste). Viņa ļoti palīdzēja mūsu komandai, atšifrējot normālā latviešu valodā daudzās ārstu receptes, kas liecināja par manas klientes veselības stāvokļa pasliktināšanos.

Valdība trīs reizes panāca no ECT materiālu iesniegšanas termiņa pagarināšanu, paspēja iepazīties ar mūsu argumentiem un atbildēja ar satriecošu memorandu, ko parakstīja Inga Reine, Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās. 14 tiesu precedenti no 10 valstīm, apskats „Lietuvas Republikas kontinuitātes juridiskās un politiskās aproblēmas”, kā arī izraksti no dažādiem PSRS likumiem un 9 lappusēm mūs galīgi sakāva. Sak, Konvencijas izpratnē pensija nav nekāds īpašums, nekādas diskriminācijas nav bijis, un, pat ja arī ir bijusi, tad tā ir pamatota un ieviesta pēc ilgstošām un saspringtām pārdomām par okupācijas rezultātā milzīgas ciešanas pārdzīvojušo Latvijas tautu.

Tiesa iegrima domās un 2007. gada decembrī nodeva lietu izskatīšanai Lielajā palātā, kur strādā nevis septiņi ECT tiesneši, kā parastās lietas izskatīšanas kārtības gadījumā, bet gan veseli 17 tiesneši. Piemēram, 2008. gadā ECT izskatīja 32 044 sūdzības, starp tām 1881 tika izskatīta pēc būtības. ECT Lielā palāta izskatīja tikai 21 sūdzību.

Atbildes uzbrukumā mums izdevās doties 2008. gada sākumā, kad ECT priekšsēdētājs Žans Pols Kosta atsūtīja man vēstuli ar uzaicinājumu piedalīties lietas izskatīšanā aprīlī. Turklāt viņš piedāvāja mums un valdībai aizmirst visas iepriekšējās pūles un līdz 13. martam sagatavot jaunus apkopojošus memorandus.

Izsludinātās vispārējās mobilizācijas rezultātā mums izdevās to paveikt un pat pavērst pret valdību visus tās argumentus. Lielā trijstūrī Londona — Brisele — Rīga izvērstā interbrigāde sazinājās ar Skype un elektroniskā pasta starpniecību. Lielāko daļu kolēģu vēstuļu saņēmu no 01.00 līdz 04.00 pēc Rīgas laika. Tā nu pēc tam, kad man pēc Saeimas plenārsēdes, ar pelēcīgi baltu kreklu mugurā, izdevās nodot mūsu darba rezultātus pastā (35. epizode), trīs dienas vāļājos gultā, no kuras rāpos ārā tikai tad, kad vajadzēja nokļūt tualetē.

LIETAS IZSKATĪŠANA UN ATBILDES UZ TIESAS JAUTĀJUMIEM

Mutiska lietas izskatīšana Lielajā palātā divas reizes tika pārcelta pēc valdības iniciatīvas un sākās tikai 26. jūnijā. Dienu iepriekš kopā ar Dimitrovu ieradāmies Strasbūrā un apmetāmies Tatjanas Žadanokas noīrētajā dzīvoklī, kas labi pazīstams daudzajiem taisnības meklētājiem no Latvijas un atrodas 15 minūšu gājiena attālumā no ECT ēkas. Trīsdesmit minūtes ilgā runa bija sagatavota iepriekš, tajā iekļāvām atbildes uz tiesas jautājumiem un kritizējām valdības pēdējo memorandu.
 

Tiesas sēdes videoreportāža ir atrodama internetā, un ikviens var pārliecināties par to, kā mēs tikām galā ar uzdevumu. Aleksejam bija divi atbildīgi uzdevumi. Pirmkārt, viņam vajadzēja rādīt man pirkstu pēc katra piecu minūšu runas fragmenta: uz leju — gadījumā, ja atpaliku no reglamenta, uz augšu — ja to apsteidzu. Otrkārt, viņam nācās rakstiski fiksēt tiesnešu atbildes, uz ko atbildējām pēc pusstundu ilga pārtraukuma. Aleksejs tika galā sekmīgi, es reiz biju Jautro un atjautīgo kluba kapteinis, tāpēc ar jautājumiem mēs tikām galā tikpat labi kā pretinieka komanda.

Pēc tam vasaras vidū nācās vēlreiz pasvīst un uz tiem pašiem jautājumiem atbildēt rakstiski.

Arī pēdējā lietas izskatīšanas sēdē mums izdevās izvērsties. Tur daudz tika runāts par padomju arodbiedrībām un pensiju likumdošanu, tāpat kā par rūpniecības vētraino uzplaukumu „okupācijas” periodā. Bija pat informācija no Olaines Plastmasu rūpnīcas novadpētniecības muzeja, kam bija izdevies pārciest „neatkarību”, kaut arī darbinieku skaits un produkcijas apjoms bija aptuveni desmitkārt samazināijies.

Taču galvenais pielikums mūsu darbam bija 17 grāmatiņas angļu valodā (katram tiesnesim pa vienai). Tā ibija mūsu atbilde uz tiesneša Šikuta (Slovākija) jautājumu — viņš pieprasīja nepilsoņu statistikui. Grāmatā „Neesošās valsts pilsoņi”, kas tika sagatavota īpaši darbam Eiropas parlamenta Petīciju komitejā, nepilsoņu jautājums ir izskatīts tik visaptveroši un tik lielā mērā atšķiras no valdības propagandiskajiem materiāliem, ka pēc iepazīšanās ar to, vairs netiek ņemti vērā nekādi argumenti par Molotovu un Ribentropu.

DZĪVE PĒC NĀVES

Valdības reakcija uz ECT lēmumu valdība sejoja jau pēc nedēļas. Viņi nolēma izmantot ārkārtīgi oriģinālu paņēmienu „diskriminācijas novēršanai” — atņemt tiesības uz atbilstošo stāžu arī pilsoņiem. Deputātu vairākums atbalstīja atbilstošo likumprojektu pirmajā lasījumā, taču līdz galam izskatīts tas netika. Savukārt PCTVL ieteikumi par pilnīgu vai daļēju diskriminācijas likvidāciju tika noraidīti. Tā nu diskriminējošā likuma norma nav mainījusies.

2011. gada 19. janvārī stājās spēkā Latvijas un Krievijas sociālā vienošanās, kas paredzēja KPSFR teritorijā uzkrātā stāža ieskaitīšanu nepilsoņiem tāpat kā Latvijas pilsoņiem. Izņēmums ir pierādījumi par karadienesta stāžu KPSFR teritorijā. Pilsoņiem dienestu padomju armijā apstiprina atzīme kara biļetē un darba grāmatiņā. Savukārt nepilsoņiem nākas vērsties ar pieprasījumu Krievijas arhīvā un ilgstoši gaidīt atbildi, turklāt ne vienmēr vajadzīgā informācija tiek saņemta.

Līdzīgas sociālās vienošanās Latvija ir noslēgusi arī ar Lietuvu, Igauniju, Ukrainu un Baltkrieviju, taču tās nesatur atbilstošā stāža ieskaiti bezdarbnieka pabalsta aprēķinā. Ar pārējām 9 bijušās PSRS republikām Latvijai sociālo vienošanos nav.

Natālija Andrejeva ir aizgājusi viņsaulē. Savas pensijas pārrēķinu viņa nesagaidīja un es pats personīgi nesu uz pleca vienu viņas zārka stūri. Taču no mēģinājumiem izpildīt ECT spriedumu mēs neesam atteikušies.
 

Ņemot vērā nepārtraukto diskrimināciju, LCK ir iniciējusi Satversmes tiesā lietu par četriem nepilsoņiem, kuru darba stāžs lielākoties ir veidojies ārpus republikām, ar kurām Latvija noslēgusi sociālos līgumus. Tiesa pieņēma viņiem nelabvēlīgu spriedumu 2011. gada 17. februārī. Tiesas lēmumā lielākoties atkārtojas valdības argumenti, kas agrāk jau tika noraidīti ECT.

2011. gada 4. augustā pieci nepilsoņi (piektais pievienojās grupai Satversmes tiesas procesa gaitā) parakstīja LCK sagatavoto iesniegumu ECT (Savickis and Others v. Latvia — application No. 49270/11). Patiesībā lietas “izskatīšanas” ECT 3. gadadiena (pagaidām tiesa ir tikai piešķīrusi lietai numuru) mani pamudināja sagatavot šo materiālu. Mūsu nepilsoņu epopeja hronoloģiski jau atbilst brīdim, kad Odisejs izrēķinājās ar uzmācīgajiem līgavaiņiem, kuri tīkoja pēc viņa uzticīgās Penelopes rokas.

Šajā laikā jau divas Eiropas Padomes struktūras jau ir paudušas savu neizpratni par ECT lēmuma nepildīšanu un Satversmes tiesas dīvaino spriedumu. Taču EP Ministru komiteja — ECT spriedumu tiesas izpildītājs — pagaidām noslēpumaini klusē, kaut arī mēs to apberam ar vēstulēm.

Saistību tikt skaidrībā ar nepilsoņu pensijām esmu ar vieglu roku iekļāvis Latvijas krievu savienības priekšvēlēšanu kampaņā - 6. teikums no beigām (latviešu valodā to var izlasīt šeit). Mēs esam paradoksāla partija un pieprasām uz vēlētāju rēķina kompensēt zaudējumus personām, kam vēlēšanu tiesības ir atņemtas.

Vai jūs esat ar mieru maksāt?