Līdz pat šim laikam Lielā Tēvijas kara sākuma traģēdija ir viena no visvairāk apspriestajām tēmām vēsturiskajā literatūrā un dokumentālajā kino. Galvenais diskusijas jautājums: vai pavēle par rietumu kara apgabalos esošā karaspēka kaujas gatavību kara priekšvakarā tika atdota savlaicīgi?

Kāpēc gan tagad, 73 gadus pēc kara sākuma, atbilde uz šo jautājumu ir tik svarīga? Tāpēc, ka mums pastāvīgi atgādina, ka Staļina valdība ticēja Hitlera paziņojumiem, tāpēc viņi vienkārši ir  „nogulējuši” kara sākumu. Tātad tālaika valsts vadība ir bijuši gluži kā „mazi bērni”, ko Hitlers itin vienkārši aptina ap pirkstu. Nav saprotams tikai tas, kā „mazajiem bērniem” ir izdevies radīt varenu valsti, uzvarēt karā un neticami īsā laikā atjaunot tautsaimniecību, nerunājot jau par tās bruņojumā esošajiem raķešu un kodolieročiem?

Vai šādi apgalvojumi atbilst dokumentālajai patiesībai? Minēsim dažus no dokumentāliem materiāliem aizgūtus faktus (informācijas avotu saraksts ir apkopots raksta beigās). Fakti nepretendē uz viennozīmīgu objektivitāti, jo Hruščova laikos daudzi arhīvu dokumenti, it īpaši Staļina personiskais arhīvs, tika iznīcināts, taču informāciju atrast ir iespējams.


Karš ar Vāciju ir neizbēgams

1941. gada 5. maijā, uzstājoties kara akadēmiju absolventu priekšā, Staļins paziņoja: „Ar Vāciju draudzīgas attiecības nav izveidojušās. Karš ar Vāciju ir neizbēgams, un (pagriezies pret Molotovu) varam uzskatīt, ka mums paveicies, ja biedrs Molotovs un Ārlietu Tautas komisariāta aparāts spēs novilcināt kara sākumu. Bet jūs, — Staļins teica kareivjiem, — dodieties un veiciet pasākumus savās dienesta vietās karaspēka kaujas gatavības uzlabošanai.”

1941. gada 13. maijā Ģenerālštābs izlaida direktīvu izvirzīt uz rietumiem vairākas armijas no iekšējiem valsts apgabaliem. No Urāliem uz Veļikij Lukiem izvirzījās 22. armija. No Pievolgas kara apgabala Gomeļas virzienā devās 21. armija. No Ziemeļkaukāza apgabala uz Baltās Baznīcas rajonu izvirzījās 19. armija; no Harkovas apgabala uz Rietumu Dvinas robežām devās 25. strēlnieku korpuss, no Aizbaikāla tika izvirzīta 16. armija — uz Ukrainu, uz Šepetovkas rajonu.

Maija beigās Ģenerālštābs deva pavēli steidzami sagatavot komandpunktus pierobežas apgabalu komandieriem, savukārt jūnija vidū tika pavēlēts izvest no tiem militāro vadību. 1941. gada maijā un jūnija sākumā tika organizētas mācības — tika iesaukti aptuveni 800 tūkstoši rezervistu un nosūtīti rietumu pierobežas kara apgabalos izvietoto spēku un nocietināto rajonu pastiprināšanai.

12. jūnijā rietumu kara apgabaliem tika nosūtīta pavēle pietuvināt valsts robežai divīzijas, kas atradās valsts dziļākajos rajonos. 19. jūnijā šie apgabali saņēma pavēli maskēt aerodromus, armijas daļas, parkus, noliktavas un bāzes, kā arī sadalīt lidmašīnas pa aerodromiem.

1941. gada 13. jūnijā TASS noraida Valdības ziņojumu par to, ka PSRS nemainīgi pilda līgumu par neuzbrukšanu. Tā nebija nejaušība. Staļins apzināti vēlējās, lai TASS ziņojums tiktu atskaņots tieši 1941. gada 13. jūnijā un noraidīts Maskavas radio atklātajā ēterā tās pašas dienas vakarā. Vienlaikus ziņojuma teksts tika iesniegts Vācijas sūtnis fon Šūlenburgam un britu premjerministram Čērčilam.

Lieta tāda, ka paziņojuma tekstā bija iekļauta Hitlera argumentācija. Savā vēstījumā Staļinam mēnesi pirms šiem notikumiem Hitlers norādīja, ka aptuveni pēc mēneša, tātad 1941. gada 15. — 20. jūnijā viņš sāks atvilkt savus karaspēkus no teritorijām, kas robežojas ar PSRS. Pēc būtības, Hitlers pats personīgi izpļāpāja Staļinam patieso uzbrukuma laiku.

Fīrers uzskatīja, ka viņam ir izdevies pievilt Staļinu un iemidzināt viņa modrību.


Ierocis — lāpsta...

16. jūnijā NKVD tautas komisārs L.Berija ar J.Staļina sankciju nodod pavēli robežsardzes karaspēkam: Vācijas uzbrukuma gadījumā robežsardze pāriet RKKA (Sarkanās Armijas) lauka komandieru pakļautībā. 18. jūnijā Ģenerālštābs telegrafē direktīvu par rietumu kara apgabalu pirmā stratēģiskā ešelona karaspēku kaujas gatavības nodrošināšanu.

Domājams, tā bija atkārtota telegramma, taču pierādījumu nav, jo līdz šim brīdim direktīva vēsturniekiem nav pieejama vai arī tikusi iznīcināta ar Hruščova piekritēju rokām. Taču pieejami dokumenti un liecības, kas netieši pierāda tās eksistenci. Piemēram, ģenerālis Grigorjevs, Rietumu Īpašā kara apgabala sakaru priekšnieks tiesas sēdē teica: „...arī pēc Ģenerālštāba priekšnieka telegrammas saņemšanas 18. jūnijā karaspēks neatradās kaujas gatavības stāvoklī.”

Jūnijā aptuveni 200 celtniecības bataljoni cēla nocietinājumus gar valsts rietumu robežu. Galvenais šo kareivju ierocis bija lāpsta. Uz 500 cilvēkiem bataljonā bija 50 šautenes. Veterāns savās atmiņās stāsta, ka 20. jūnijā viņi saņēma pavēli atkāpties no robežas. Pavēlē bija norādīts iemesls — kara sākums 22. jūnijā. Visu dienu viņi 21. jūnijā veda projām cementu, celtniecības materiālus un tehniku, evakuēja cilvēkus.

Līdz ar tumsas iestāšanos 21. jūnija vakarā atlikusī celtniecības bataljona nodaļa aizvāca maskējošās sētas gatavo dzotu priekšā un atkāpās. Pa ceļam viņi sastapa rotu, kas devās uz savām pozīcijām dzotos.

1989. gadā „Kara vēstures žurnāls” Nr. 3, 5 publicēja svarīgu materiālu par mūsu karaspēku izvēršanu pie rietumu robežas 1941. gada jūnija vidū (V.P.Krikunova raksts „Frontinieku atbilde. Pieci Ģenerālštāba jautājumi). Šajā rakstā publicētas atbildes, ko sniedzis 21 pirmo kara dienu dalībnieks uz jautājumu „Kad un uz kādas pavēles pamata piesegšanai paredzētie spēki sāka virzīties valsts robežas virzienā un kādi spēki tika izvērsti pirms cīņu sākuma?” Šeit publicēsim dažas atbildes:

Tanku karaspēku ģenerālpulkvedis P.Polubojarovs: „16. jūnijā (tātad pirmā telegramma bija), pl. vienpadsmitos vakarā 12. mehanizētā korpusa komandieris saņēma direktīvu par nodaļas kaujas gatavību. Korpusa komandierim, ģenerālmajoram N.M.Šestopalovam par to paziņoja 17. jūnijā pl. 23.00, kad viņš ieradās no 202. motorizētās divīzijas, kur pārbaudīja mobilizācijas gatavības pakāpi. 18. jūnijā korpusa komandieris pavēlēja izvest spēkus uz norādītajiem rajoniem. 19. un 20. jūnijā viņa pavēle tika izpildīta.” Par kādu direktīvu ir runa? Par to pašu, ko līdz šim brīdim nepublicē Hruščova mantinieki, jo šī direktīva izgaisinās mītu par vācu uzbrukuma pēkšņumu.


Kaujas gatavībā

Ģenerālmajors I.Fadejevs: „1941. gada 19. jūnijā tika saņemts 10. strēlnieku korpusa komandiera, ģenerālmajora I.F.Nikolajeva rīkojums nodrošināt divīzijas kaujas gatavību. Visas daļas nekavējoties tika izvestas aizsardzības rajonā, ieņēma dzotus un artilērijas uguns pozīcijas. Saullēktā pulktu, bataljonu un rotu komandieri precizēja kaujas uzdevumus saskaņā ar iepriekš izstrādāto plānu un paziņoja tos dzotu un nodaļu komandieriem.” Atkal runa ir par pavēli būt kaujas gatavībā.

Ģenerālmajors P.Abramidze: „1941. gada 20. jūnijā saņēmu sekojošu šifrētu Ģenerālštāba pavēli: „Atvilkt par vairākiem kilometriem, tas ir, sagatavotajās pozīcijās, visas Jūsu rīcībā esošo spēku apakšnodaļas un daļas, kas izvietotas pie pašas robežas. Neatbildēt ne uz kādām vācu daļu provokācijām, pirms minētās daļas nav pārkāpušas valsts robežu. Visām divīzijas daļām ir jābūt kaujas gatavībā. Par izpildīšanu ziņot līdz 1941. gada 21. jūnija pl. 24.”

Krievijas Aizsardzības ministrijas Centrālajā arhīvā glabājas Ar Sarkano karogu apbalvotās Baltijas flotes komandiera viceadmirāļa V.Tribuca raporta oriģināls: „1941. gada 20. jūnijā Baltijas flotes daļas pārgājušas kaujas gatavībā no 19.06.41 saskaņā ar plānu Nr.2, izvērsti KP, pastiprinātas patruļas Somu un Irbes jūras šaurumu ieejās.” Ļoti svarīgs jautājums — tolaik flotes atradās piejūras kara apgabalu operatīvajā pakļautībā, un pavēle par kaujas gatavību varēja nākt tikai un vienīgi no kara apgabala vadības.

Kas varēja armijai pavēlēt pāriet kaujas gatavībā? Tikai Ģenerālštābs ar valsts politiskās pārvaldes sankciju. Vai jūs ticat, ka šāda pavēle būtu nodota bez Staļina sankcijas?

Arī jūras kara flotes tautas komisārs admirālis N.Kuzņecovs jau 21. jūnija vakarā pavēlēja izvest kuģus no ostām un rītausmā pacēla gaisā visu flotes aviāciju. Pēc tam viņš pavēlēja visus no jūras puses ieradušos kuģus un lidmašīnas uzskatīt par pretinieka spēkiem un atklāt pa tiem uguni. Rezultātā vācu aviācijas uzbrukumi kuģiem un jūras kara bāzēm tika izjaukti. Pirmajā kara dienā flote nezaudēja nevienu kuģi, arī uz zemes netika iznīcināta neviena lidmašīna.

G.Žukovs savās atmiņās raksta, ka 22. jūnijā „Pl.3.07 man piezvanīja Melnās jūras flotes komandieris, admirālis F.Oktjabrskis un paziņoja: „Flotes gaisa novērošanas, apziņošanas un sakaru sistēma ziņo par liela skaita nepazīstamu lidmašīnu tuvošanos no jūras puses; flote ir kaujas gatavībā. Lūdzu norādījumus.” Tālāk: „Pl.4.00 es no jauna sarunājos ar F.Oktjabrski. viņš mierīgā balsī ziņoja: „Ienaidnieku uzlidojums atsists. Mēģinājums uzbrukt kuģiem izjaukts.” Kā flote varēja būt kaujas gatavībā, ja nebija pavēles no augšas?

Admirālis V.Platonovs, kurš dienēja Ziemeļu flotē, nakti uz 1941. gada 22. jūniju atceras sekojoši: „Nekavējoties pavēlēju štāba darbiniekiem pārbaudīt kuģu gatavību cīņai. Tiesa, tie jau labu laiku bija gatavi, bijām izdarījuši visu, kas bija mūsu spēkos; bijām uzņēmuši munīciju, degvielu, dzeramo ūdeni un pārtiku, divīziju kuģi bija izvērsti līcī.”


Ar krievu drosmes pārākumu

Tātad visi stāsti par Staļina valdības lētticību un vācu pēkšņo uzbrukumu 1941. gada 22. jūnijā ir izdoma. Galvenais bija zināms, un valsts vadība gatavojās karam. Taču pirmajos kara mēnešos vācu armija bija spēcīgāka un vairāk pieredzējusi, turklāt vācu ģenerāļu kompetences līmenis bija daudz augstāks.

Taču Sarkanā Armija cīnījās līdz pēdējam.

Tāpēc jāņem vērā tas, ka Polija tika sakauta 18 dienu laikā, Holande, Beļģija un ziemeļu Francija — 20 dienu laikā, tātad uzbrukuma temps sastādīja 20 km diennaktī. Par padomju karaspēka augošo pretošanos iespējams spriest pēc tā, cik ātri hitleriešu karaspēks uzbruka Ļeņingradai. Līdz 10. jūlijam vidējais kustības temps diennaktī sastādīja 26 kilometrus. Jūlijā tas samazinājās līdz 5 kilometriem. Augustā temps sastādīja 2,2 kilometrus, savukārt septembrī — dažus simtus metru diennaktī. Nebija nekādas nekārtīgas Sarkanās Armijas bēgšanas, ne arī strauja vācu karaspēka izrāviena uz Ļeņingradu. Aptuveni tāda pati bija cituācija arī citās frontēs.

Patiesi ir Vinstona Čērčila vārdi par Sarkanās Armijas sīkstumu un varonību:

„Neviena valdība nebūtu noturējusies tādu baismīgu un cietsirdīgu triecienu priekšā, ko Hitlers nodarīja Krievijai... Taču Padomju valsts ne tikai izturēja un atguvās pēc šiem ievainojumiem, bet arī izdarīja tik spēcīgu triecienu vācu armijai, kādu tai nebūtu varējusi izdarīt neviena cita armija pasaulē... Fašistiskās varas drausmīgo mašīnu sagrāva krievu manevrs, krievu drosme, padomju militārā zinātne un teicamā vadība — padomju ģenerāļi... Nebija spēka, kas spētu salauzt hitleriešu kara mašīnu, izņemot padomju armijas... Tieši krievu armija izgāza zarnas vācu kara mašīnai...”