Līdz ar negatīvajiem notikumiem, parasti notiek arī kaut kas pozitīvs. Tā tas ir noticis arī šoreiz, kad rietumvalstis savādāk aplūko mūsu reģionu un tā vēsturi.

Krievijas agresija Ukrainā, melīgās Krievijas propagandas izgaismošanās un tās realizētais hibrīdkarš paver mums iespēju citā gaismā rietumu politiķiem, žurnālistiem un sabiedrībai skaidrot PSRS agresiju pret Somiju, Igauniju, Lietuvu, Latviju, Poliju, komunistiskā režīma realizētās represijas, mūsu tautu pretošanos PSRS okupācijas varai.

Varu teikt, ka šodien rietumos mītu par fašisma atdzimšanu Baltijā uztur vien daži margināli rietumvalstu komunisti un Kremļa sponsorētie politiķi un mediji. Drošības policija vēl nesen norādīja, ka arī Latvijā Kremļa propagandu uztur Krievijas finansētas organizācijas.

Līdz ar Krimas okupāciju un aneksiju un karadarbības eskalāciju Austrumukrainā ir pieaugusi rietumvalstu interese par mūsu reģiona vēsturi. Rietumvalstu politiķi un žurnālisti lieliski redz līdzības starp PSRS rīcību 1939.gadā un Krievijas rīcību 2008. un 2014.gadā.

Nepieteiktie kari

Padomju Savienība, nepiesakot karu, 1939.gada 17.septembrī iebruka Polijā. Oficiāli tika paziņots, ka Padomju Savienība rīkojas, lai aizstāvētu ukraiņus un baltkrievus, kuri dzīvo Austrumpolijā, jo Polijas valsts ir sabrukusi un vairs nevar nodrošināt savu iedzīvotāju drošību.

Arī 1939.gada 30. novembrī Padomju Savienība, nepiesakot karu, iebruka Somijā. Padomju propaganda uzsvēra, ka ir uzsākusi cīņu, lai aizstāvētu apspiesto somu strādnieku šķiru pret reakcionārajiem spēkiem.

2008.gadā Krievija, nepiesakot karu, iebruka Gruzijā. Pamatojums bija Krievijas pilsoņu aizsardzība pret iespējamo genocīdu.

2014.gada martā, kad Krievija uzsāka Ukrainas okupāciju. V. Putins pamatoja, ka Ukrainas iedzīvotājus satrauc reakcionāro spēku, nacionālistu un antisemītu spēku plosīšanās dažās Ukrainas vietās, tai skaitā Kijevā. Ja šie noziegumi izplatīsies valsts austrumu reģionos, ja cilvēki lūgs palīdzību Krievijai, tad Krievija patur tiesības izmantot visus līdzekļus, lai aizsargātu šos cilvēkus.

Apbrīnojama līdzība argumentācijā un rīcībā.
 

Ja aplūko PSRS un Krievijas 20. un 21.gadsimta vēsturi kopš pie varas nāca Staļins, tad atklājas, ka neskatoties uz asiņainajiem kariem, kuros Krievija (PSRS) ir piedalījusies, teju nevienu reizi tā nav pieteikusi karu.

Bez kara pieteikuma 1940.gada vasarā PSRS karaspēks okupēja Baltijas valstis, tai skaitā izmantojot karaspēku, kurš atradās Baltijas valstu teritorijā izvietotajās PSRS karabāzēs.

Identisks scenārijs 2014.gada martā tika izspēlēts Krimā.

Represijas pret civiliedzīvotājiem un kara noziegumi

Rietumu valstu politiķi un žurnālisti bieži jautā par etnisko situāciju. Šo situāciju nav iespējams aprakstīt, ja netiek sniegts ieskats vēsturē. Brīdī, kad tiek pieminēts, ka pat vairāk kā 20 gadus pēc okupācijas beigām latvieši ir minoritāte lielākajās Latvijas pilsētās lielākajai daļai tas raisa aizvien jaunus jautājumus par to, kā šī situācija ir izveidojusies.

Atbilde ir skaudra: masveida deportācijas, slepkavības, kritušie karavīri un nogalinātie civiliedzīvotāji Otrajā pasaules karā, bēgļi, PSRS realizētā Latvijas kolonizācija. Šīs okupācijas sekas ir viegli vizualizēt ikvienam, iztēlojoties kāda izskatītos Lielbritānija, Vācija, Francija vai Norvēģija, ja to būtu piemeklējis tik skaudrs liktenis kā Latviju.

Lai gan virspusēji, bet mēs redzam, ka arī Ukrainas teritorijā Krievija pastrādā kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci. Ir video kadri, fotogrāfijas un aculiecinieki, kuri apraksta gūstekņu spīdzināšanu un slepkavošanu.

Eiropas valstu uzdevums būtu sniegt palīdzību Ukrainai, lai šoreiz noziegumi netiktu aizmirsti, lai noziedznieki nevarētu netraucēti dzīvot līdz sirmam vecumam, bet tiktu saukti starptautiskās tiesas priekšā.

Mūsu tautas pretošanās PSRS varai

Ukrainai ir nepieciešama militāra palīdzība, lai tā varētu saglabāt savu teritoriālo nedalāmību un saglabātu neatkarību. Vienkāršoti runājot, Ukrainai ir nepieciešami ieroči, lai stātos pretī Krievijas karaspēkam.

Līdzīgā situācijā 1940.-1941.gadā bija Baltijas valstis?

Mūsu tautām bija nepieciešama militāra palīdzība, lai tās varētu cīnīties pret PSRS. Šāda iespēja radās 1941.gadā, kad Vācija uzsāka karu pret PSRS.
 

No latviešu leģionāru atmiņām ir redzams, ka vācieši tika uzskatīti par īslaicīgu sabiedroto. Pēc Sarkanās armijas sakāves latvieši bija gatavi ar sabiedroto valstu atbalstu cīnīties pret vāciešiem, tomēr liktenis bija lēmis savādāk.

Pēc Otrā pasaules kara nacionālie partizāni vairāk kā desmit gadus turpināja cīņu pret Padomju Savienību cerībā, ka kādā brīdī sabiedrotās valstis nāks palīgā. Šāds brīdis nepienāca, un liela daļa nacionālo partizānu tika nogalināta Latvijas mežos vai izgāja cauri ellei Sibīrijas urānu raktuvēs.

Rietumu pasivitāte pēc Otrā pasaules kara un sekas tam liek saprast, ka šoreiz rietumi nedrīkst būt pasīvi un ir jārīkojas, lai nostiprinātu mūsu reģionu.

Šis ir pirmais gads, kad rietumi sapratīs, kāpēc mēs godinām savus nacionālos karavīrus, tai skaitā tos, kuri cīnījās latviešu leģiona rindās, jo šobrīd Eiropā citas tautas nacionālie karavīri cīnās pret to pašu agresoru pret kuru cīnījās mūsu karavīri.
 

Šobrīd nav vajadzīgi kaunīgie latvieši, kuri norobežojas no mūsu nacionālajiem karavīriem.

Šobrīd ir vajadzīgs skaidrs signāls visai pasaulei, ka mēs godinām tos tautiešus, kuri reiz cīnījās pret totalitāro režīmu, kurš nesa milzīgu postu mūsu tautai.

Veids, kā tiek godināti nacionālie karavīri ir katra paša ziņā — pie Brīvības pieminekļa, Lestenē vai citviet, bet svarīgi ir, lai Latvijas politiķi un sabiedrība nelietu ūdeni uz Kremļa melu dzirnavām, nosodot tos, kuri godina latviešu leģionārus.

Tas būtu milzīgs pagodinājums leģionāriem, ja ar viņiem kopā būtu ne tikai Saeimas priekšsēdētāja, bet arī prezidents un premjerministre.

Tas būtu skaidrs signāls visai pasaulei, ka Latvija nekad neaizmirsīs savu vēsturi.