Skats no malas

04.04.2014

Pāvels Tokarenko
Израиль

Павел Токаренко

Рабочий от IT

Bodnieks un kardināls ir spēks!

Patriotisms kā informācijas vīruss

Bodnieks un kardināls ir spēks!
  • Diskusijas dalībnieki:

    40
    188
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ

Daudzi mēdz jaukt divus jēdzienus:
„Tēvzeme” un „Jūsu augstdzimtība”.

M. E. Saltikovs-Šedrins
 
Krimas pievienošana Krievijai manī izraisīja divējādas emocijas. No vienas puses — prieks par radiniekiem Krimā, kuriem izdevies atbrīvoties no velns vien zina kur grimstošās Ukrainas. No otras puses, izbrīnu radīja paziņu reakcija. Līdz šim man šķita, ka tāda aizrautība un sajūsma var būt tikai inscenēta un organizēta pēc pavēles.

Izrādījās, tā nav. Daži — gudri, izglītoti un adekvāti cilvēki staro entuziasmā un patriotismā. Savukārt citi apjūsmo Maidana varoņus un pareģo tumsas uzbrukumu no austrumu puses. Man tas šķita dīvaini — dzīve bez televizora liek sevi manīt. Sāku interesēties, kas tad īsti par lietu. Kā jau parasti, atbilde bija acīmredzama: tas pats vecais informācijas vīruss vien ir.

Mans paziņa, kaislīgs Izraēlas patriots, pie alus glāzes mēdz spriedelēt par ''mūsu ģeopolitiskajām interesēm'', pretnostādot ''mūsu'' intereses ''viņējām''. Nesen viņa logu priekšā strādāja celtniecības tehnika — ar apskaužamu regularitāti tika skaldīti akmeņi, liets asfalts utt. — zem ielas tika izvilkts tehniskais tunelis. Lielākoties darbi ritēja naktīs, lai netraucētu satiksmi. Gigantisks skaldāmais āmurs strādāja tā, ka mājas līgojās.

Protams, iedzīvotāji žēlojās pilsētas domē, sūdzējās tiesā, taču  bez rezultātiem, jo darbus bija pasūtījusi pilsētas dome. Šajā sakarā es viņam jautāju: ''To, kas notiek pie tavas mājas, tu ietekmēt nevari, tomēr tu saki, ka tā ir tava valsts un tava pilsēta. Vai kognitīvā disonanse neveidojas?'' Mans paziņa no Krievijas reiz sarunā izmantoja frāzi ''mūsu gāze un nafta''. Uz to es atbildēju: ''Deripaska kungs, grimā jūs pagrūti pazīt.'' Par to tiku nosaukts par valsts ienaidnieku, turklāt man gandrīz piedēvēja demokrātiskā brieduma trūkumu.

Imho, frāzes ''mūsu valsts'', ''mūsu intereses'', ''mūsu politika'' ir īsts informatīvs vīruss, ko saimnieki izdomājuši pūļa vajadzībām — lai mēs sevi uzskatītu par subjektiem, ticētu, ka pastāv tādas ''mūsu ģeopolitiskās intereses''. Sēžam mēs ar Bibi Knesetā/ar Vovku Kremlī un es tā nevērīgi saku: ''Nu, ko tu domā par mūsu ģeopolitiskajām interesēm Krimā?''. Bodnieks un kardināls — tas tik ir spēks!
 
Parastam cilvēkam nav un nevar būt nekādu interešu valsts līmenī, nerunājot jau par starptautiskām. Tās ir lielajam kapitālam, rūpnīcu, avīžu un kuģu īpašniekiem, tādām politiskajām korporācijām, kā ''Vienotā Krievija''. Interese parādās, kad ir griba un iespējas ietekmēt notikumus. Ne jau katra valsts šajā spēlē ir spēlmanis, nevis figūra. Vai tad nu Latvijas iedzīvotājiem to nevajadzētu zināt vislabāk?
 
It visam visapkārt mums ir īpašnieks. 9/10 īpašumtiesību Izraēlā pieder divdesmit ģimenēm, tā ir viņu valsts. Mani Izraēlas valsts atceras, kad grib kaut ko ''dabūt'': manu laiku, naudu vai abus kopā. Man te nekas nepieder, tikai kājas, ar kurām skraidu citu darīšanās. Tā tas ir visur: Krievijā gandrīz viss pieder cilvēkiem no ''varas vertikāles'' un to ''piesūcekļiem''. Latvija… par Latviju jūs labāk zināt. Vai tad pie jums ir savādāk?
 
Mums, mazajiem cilvēciņiem, ir jāpatur prātā: mūsu intereses un varasvīru intereses ir atšķirīgas, parasti pat diametrāli pretējas. Nav nekādu tādu ''nacionālo/tautas interešu''. Krimas kontekstā frāze ''nacionālās Krievijas Federācijas intereses'' ir jāuzskata par ''varas vertikāles un Putina personīgajām interesēm''. Tās nejauši sakrita ar krievu tautas nacionālajām interesēm, taču tas ir tikai izņēmums, kas apstiprina likumsakarību. Tādēļ vien jau vara vēl nav jāpaceļ svēto kārtā. Par saimnieku un tautas ''kopējām ekonomiskajām interesēm'' labāk neteikšu neko — tas ir oksimorons.
 
Ja jautājums par Krimas pievienošanu Krievijai tiktu risināts visas valsts referenduma līmenī, lielākā daļa nobalsotu “Par”, pat neskatoties uz to, nauda tiks ņemta nevis no tumbočkas, bet gan no viņu kabatām. Palīdzēt savējiem ir svēta lieta. Taču nevienam pat prātā nenāca pajautāt kalpiem. Cara tētiņam labāk redzams, kur ievest savu armiju un kādu teritoriju sev paņemt.
 
Maidana idejai ir arī kāda gaišā puse — ukraiņi mēģināja izslēgt vienkāršo tautu no spēles: no bandiniekiem padarīt par spēlmaņiem, apejot dāmas stadiju. Mēģinājums izgāzās: “A” tika pateikts skaļi, taču “B” pietrūka elpas, un iznāca ierastais ''bē-ē-ē''. Rezultātā viss ir sabrucis, tronī sēž oligarhi, ielās valda haoss, Krima ir ''nomaidanēta'', un valsts ir galīgi transformēta no subjektiem līdz objektiem. Jā, neizdevās, tā gadās, it īpaši, ja procesu vada ienaidnieki…

Taču ideja ir laba, noderīga. Lieta tāda, ka pats galvenais vienkāršajam cilvēkam ir nepielāgoties citu cilvēku gribēšanai, lai ko mums dziedātu saimnieku apmaksātās pļāpas.
 
Dīvaina gan ir tāda apziņas aberācija, kad apspiestais sāk uzskatīt apspiedēja intereses par savējām… Psiholoģijā tā ir pazīstama jau sen — to dēvē par ''stokholmas sindromu''.
Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Pēteris Apinis
Латвия

Петерис Апинис

Врач

Ārsta skats uz karu

Kuram mēs neesam gatavi

Arturs  Priedītis
Латвия

Arturs Priedītis

Доктор филологии

Ģeokrātiskais valstiskums

Kā tas izpaužas Latvijā un pasaulē

Ieva Brante
Латвия

Ieva Brante

Юрист

Likvidācija ir sākusies

Mūsu likvidācija

Viktors Guščins
Латвия

Виктор Гущин

Историк

Starptautiskās tiesības ASV

un rusofobijas kalpībā

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.