Esmu pārliecināts, ka jautājums „vai nelietis var būt parlamenta priekšsēdētājs?„ Latvijā ir retorisks. Latvijā atbilde ir apstiprinoša: jā, nelietis Latvijā var būt parlamenta priekšsēdētājs. Latvijā neviens no valdošās kliķes neteiks: nē, Latvijā nelietis nevar būt parlamenta priekšsēdētājs. Latvijā valdošā kliķe nemaz nesaprot, kas ir nelietis. Ja saprastu, tad Saeimā nesēdētu neliete.

Faktiski Latvijā ne tikai valdošā kliķe nesaprot, kas ir nelietis. Latvijā to nesaprot arī mūsu svētie naciķi, žurnālisti no naciķu laikraksta “Latvijas Avīze”, nesaprot elektorāta daļa, kas balsoja par nelieti. Ja saprastu, tad neliete nenonāktu Saeimā; ja saprastu, tad neliete nevarētu tēlot žurnālisti un strādāt laikraksta kolektīvā, kas ātri atmaskotu nelieti un atbrīvotos no nelietes. Bet tas nav noticis. Neliete nav nekur atmaskota un nav ne no vienas vietas ar kaunu padzīta. Gluži pretēji: neliete ir amatos un kļuvusi otrā amatpersona valstī — parlamenta priekšsēdētāja.

Neliete man kopš 2010.gada janvāra ir “Latvijas Avīzes” bijusī līdzstrādniece Ināra Mūrniece (1970), kura no naciķu bara ir ievēlēta Saeimā un tagad ir Saeimas priekšsēdētāja. Ar Mūrnieces nelietību sastapos minētajā gadā. Tā bija pilnīgi nemaz negaidīta profesionālā nelietība. Pat nevarēju iedomāties, ka žurnālists ir spējīgs uz tādu nelietību. Mūrniece, izrādījās, ir spējīga uz nelietību.

Kopš minētā gada Mūrniece man ir savdabīgs latviešu neliešu simbols. Turklāt latviešu politiskās varas neliešu simbols.

Pirms konkrēti atbildu uz jautājumu „Kas notika 2010.gada janvārī?” nākas paskaidrot divus momentus.

Pirmkārt, nelietība tāpat kā jebkura tikumiskā izpausme ir invarianta (jebkuros apstākļos nemainīga) parādība. Tā ir nemainīga parādība un neeksistē vienā eksemplārā. Ja cilvēkā ir nelietīgas noslieksmes, tad tās izpaužās regulāri katrā attiecīgi piemērotajā situācijā. Ikdienas dzīvē ar nelieša nelietību praktiski sastopās daudzi cilvēki. Ikdienas dzīvē noteikti ir daudzas konkrētas situācijas, kad nelietis izturās nelietīgi. Nemēdz būt vienas nelietības nelietis. Nelietis parasti ir daudzu nelietību nelietis. Šajā gadījumā tas nozīmē, ka ar Mūrnieces nelietību neapšaubāmi ir sastapušies (un arī turpmāk sastapsies) daudzi cilvēki.

Otrkārt, Mūrniece pret mani nelietīgi izturējās kā žurnāliste. Tāpēc to pārdzīvoju īpaši jūtīgi. Lieta ir tā, ka no 1969.gada (Mūrniece vēl nebija piedzimusi) nodarbojos ar žurnālistiku, aizvadītajos gadu desmitos fotogrāfējot un rakstot presei, gatavojot materiālus radio, TV, interneta portāliem, strādājot par korespondentu un speciālo korespondentu, publicējot materiālus Latvijas un citu republiku izdevumos, organizējot un rediģējot ārštata autoru tekstus, padomju Zinātņu akadēmijā vadot zinātniskās un populārzinātniskās periodikas izdošanu, no 1989.gada līdz šodienai vadot savu izdevumu „Kultūra un Vārds”. Turklāt esmu diplomēts žurnālists. Man ir universitātes diploms žurnālistikā. Pie tam žurnālistiku studēju atbilstoši žurnālistikas klasiski pilnvērtīgai studiju programmai, bet nevis atbilstoši kaut kādai surogātprogrammai Lomonosova ielā.

Vienmēr esmu interesējies par žurnālistikas „virtuvi”, lasījis speciālo literatūru, ļoti daudz vērtīga uzzinājis izcilu žurnālistu memuāros. Esmu pārliecināts, ka žurnālista profesijā galvenais ir tas, ko saucu par morālo talantu. Primārā ir morālā stāja un tikai pēc tam talants rakstīšanā, filmēšanā, fotogrāfēšanā. Respektīvi, žurnālista personībā galvenais ir taisnības mīlestība, ideāls godīgums, savā ziņā maniakāla velme kalpot patiesībai, likumībai, tiesiskumam un, protams, nesavtīgi un pašaizliedzīgi kalpot sabiedrībai, kas pats par sevi ietilpst žurnālistikas misijā. Īstu žurnālistu neviens nevar uzpirkt un piespiest ielaisties kompromisā ar savu sirdsapziņu un profesionālās ētikas normām.

Žurnālistikā tāpat kā jebkurā profesijā ir savi iekšējie nerakstītie likumi un neformālais morāles kodekss. Īstam žurnālistam minētie likumi un kodekss ir vislielākais svētums. Īstu žurnālistu kolektīvos minēto likumu un kodeksa pārkāpumu profesionālais nosodījums tiek uzskatīts par daudz smagāku sodu nekā tiesas piespriestais sods. Īstu žurnālistu kolektīvos minēto likumu un kodeksa pārkāpumi ir liels retums un ārkārtējs notikums. Tā tas ir arī mūsdienu pasaulē. Turpretī neskatoties uz to, ka žurnālistika nav spējusi izvairīties no mūsdienu pasaules tipiskākajām nelaimēm — komercializācijas, profesijas masveidīguma, morālās degradācijas.

2010.gada janvārī Mūrniece nelietīgi pārkāpa gan attiecīgos nerakstītos likumus, gan neformālo morāles kodeksu. Tas ir visnepatīkamākais, kas nepārprotami liecina par nelietīgām noslieksmēm.

Viņa piezvanīja un maigā sievišķīgi laipnā balsī aicināja viņai pastāstīt par manu darbu. Skaidrs, ka pret viņu izturējos kā pret kolēģi. Ļoti labi zinu, kas žurnālistam ir vajadzīgs dotajā brīdī. Pie tam viņa izrādīja neslēptu pozitīvu interesi, atzinīgi komentējot saņemto informāciju. Kolēģes pozitīvā izturēšanās manī izraisīja iniciatīvu pastāstīt arī to, par ko viņa nemaz nejautāja. Vārdu sakot, mums izvērtās samērā gara patīkama telefonsaruna, kura notika gaišā un abpusēji labvēlīgā atmosfērā.

Nekādā gadījumā nedomāju, ka ar savu atklātību un velmi pēc iespējas vairāk palīdzēt kolēģei savākt materiālu esmu šausmīgi naivi „iekritis”. Tas, ka esmu šausmīgi naivi „iekritis”, pēc neilga laika atklājās Mūrnieces publikācijā „Latvijas Avīze” (pilns publikācijas teksts zemāk). Tajā viss pastāstītais bija leksiski ietērpts melnās krāsās. No žurnālistes pozitīvās attieksmes vairs nekas nebija saglabājies. Mūrnieces mērķis bija viens — visu nomelnot, nomelnot un vēlreiz visu nomelnot.

Žurnālistam nākas rakstīt par dažādiem cilvēkiem un cilvēku dažādu rīcību. Gatavojot materiālu, žurnālistam veidojās noteikta pozīcija par attiecīgo cilvēku un tā rīcību. Patiesībā žurnālistam ir jābūt noteiktai pozīcijai. Viņam ir skaidri jāapzinās, vai viņš tiekas ar kaut ko labu vai kaut ko sliktu. Tā ir elementāra prasība.

Bet profesionāli pats svarīgākais ir tas, ka žurnālists nedrīkst slēpt savu pozīciju, lai iegūtu informāciju. Vēloties iegūt informāciju, žurnālists nedrīkst izlikties un melot. Žurnālista pienākums ir jau pašā sākumā atklāti un godīgi apliecināt savu pozīciju, bet nevis nelietīgi mānīties, kā to darīja Mūrniece. Lai iegūtu informāciju savam melnajam nolūkam, viņa tēloja atsaucīgu un cienīgu attieksmi.

Žurnālistikas nerakstītie likumi un neformālais morāles kodekss aizliedz iegūt informāciju negodīgā ceļā. Tāds aizliegums mēdz būt fiksēts arī daudzu valstu likumdošanā.

Iespējams, pēc tam, kad bija beigusies tirgošanās par Saeimas priekšsēdētāja krēslu un šis krēsls bija nopirkts Mūrniecei, viņas bijušā darbavieta izplatīja šādu informāciju: “Nacionālās apvienības (NA) Saeimas frakcijas vadītāja un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītāja Ināra Mūrniece ir gatava uzņemties Saeimas priekšsēdētāja amata pienākumus, atzina pati frakcijas vadītāja.

Mūrniece norādīja, ka, ja deputāti pieņemtu lēmumu atbalstīt viņas kandidatūru Saeimas priekšsēdētājas amatam, viņa šādam piedāvājumam piekristu. Mūrniece atklāja arī vairākas prioritātes, kuras viņa būtu gatava īstenot, ieņemot Saeimas spīkera amatu.

“Trīs gadu laikā Saeimā esmu secinājusi, ka ir jādomā par to, lai Saeimā ātrāk un kvalitatīvāk ritētu likumprojektu pieņemšana.

Piemēram, Lietuvas Seimā ir atsevišķa struktūrvienība jeb nodaļa, kas nodarbojas ar padziļinātu izpēti un analītisko darbu. Seima deputāti var pieprasīt šai nodaļai padziļinātu izpēti par tehniskiem jautājumiem, kas skar sarežģītu likumprojektu izstrādi,” sacīja NA frakcijas vadītāja, piebilstot: “Uzksatu, ka šādas nodaļas izveide paaugstinātu likumprojektu kvalitāti. Šobrīd par šādas nodaļas izveidi Saeimā jau notiek diskusijas.”

Otra prioritāte Saeimas priekšsēdētājas amatā Mūrniecei būtu Eiropas Savienības (ES) prezidentūras veiksmīga aizvadīšana. “ES prezidentūra mums vienkārši ir jānoved godam,” viņa sacīja.

Trešā Mūrnieces prioritāte būtu nepieciešamība paaugstināt sabiedrības uzticēšanos Saeimai. “Sīkāk es šobrīd nekomentēšu, jo nav īstais brīdis,” sacīja Mūrniece.”

Protams, vispikantākā ir Mūrnieces trešā prioritāte — par sabiedrības uzticēšanos. Kā zināms, pēcpadomju Latvijā sabiedrības uzticēšanās žurnālistiem ir drūma problēma. Laiku pa laikam medijos parādās publikācijas par mūsu atsevišķu žurnālistu negodīgo rīcību gan informācijas iegūšanas laikā, gan informācijas tendenciozajā izmantošanā. Mūsu žurnālistikai nav laba morālā slava. Slikti ir tas, ka mūsu žurnālistikā nav konstatējams profesionālais korporatīvisms, aizsargājot savas profesionāli korporatīvās intereses un tajā skaitā savā kontingentā veicot paškritisku vietējās žurnālistikas analīzi, kā arī vajadzības gadījumā nosodot profesionālo normu pārkāpējus. Bet tagad pēc nelietīgas žurnālistes nonākšanas parlamentā un parlamenta priekšsēdētāja krēslā neapšaubāmi no tā cieš ne tikai mūsu žurnālistikas, bet arī visas valsts reputācija.

Zemāk, Latvijas Avīzes žurnālistes Ināras Mūrnieces raksts, kurš pats par sevi jau ir klaji tendenciozs, līdzīgi kā vairums Latvijas Avīzes rakstu par nacionālo tematiku, bet raksta tapšanas apstākļi parāda ne tikai konkrētā žurnālista bezprincipialitāti, liekulību un nelietību, bet arī visas Latvijas Avīzes žurnaļugu zemiskās darba metodes (Latvijas Avīze bijusi tā vieta, kur Ināra Mūrniece esot «nobriedusi kā personība, par ko varu teikt paldies Voldemāram Krustiņam — gan par to, ka viņš man noticēja, gan ka bija tik prasīgs», 2012.gada aprīlī laikrakstam „Diena” saka toreizējā deputāte).

Mūrniece nebūt nav vienīgā, kura izrīkojas tik zemiski; zemiska izturēšanās (tai skaitā arī primitīva melošana, kad šķiet nepieciešams, un pasūtījuma rakstu rakstīšana par vienalga kādām tēmām — kā pasūta, tā raksta) jau pietiekami ilgi un pietiekami lielos apmēros ir kļuvusi par Latvijas žurnālistu normu, tāpēc ar žurnālistiem ir jābūt uzmanīgiem, neuzticoties tiem, un vai nu jāatbild viņiem rakstiski, vai arī paralēli jāieraksta visas sarunas, lai pēc tam tās pilnībā var publicēt.

 

Latvijas pilsonības jūgā

Kas ir šī persona Artūrs Priedītis, kurš uzskata, ka "pret Latviju jau sen izturas kā pret neizdevušos valsti"?

"Latvijas valsts ir cietusi neveiksmi" un tāpēc "apdraud pārējo pasauli" — tā, pārsteidzot un sadusmojot klausītājus, gada nogalē izteicies Baltijas Starptautiskās akadēmijas (BSA) asociētais profesors Artūrs Priedītis. Viņa izteikumiem radio pievērsa uzmanību mūsu lasītāji un vaicāja: kas tos sludina? Spriežot pēc publikācijām, A. Priedītis ir specializējies kultūras vēstures problemātikā, sarakstījis grāmatas.

Priedīša secinājumi

"Pasaulē ir aptuveni 70 — 80 valstis, no kurām nav nekāda labuma un kuras tikai apdraud pārējo pasauli — tādā ziņā kā migrācija, dažādi noziegumi — finanšu, ekonomiskie. (..) Pret Latviju kā pret neizdevušos valsti izturas jau sen (..) Rakstos, ko esmu lasījis, neviens tā tieši mūsu valsti nav saucis, bet tik un tā liek saprast, ka tā ir neizdevusies valsts un kādam agri vai vēlu būs jālemj, ko ar to darīt," intervijā krievvalodīgajā radio "Baltkom" stāstīja A. Priedītis.

Pie viena samazgu spaini viņš uzgāzis arī visai latviešu tautai, kas, pēc viņa teiktā, netiekot laukā no nebūšanām sava attīstības līmeņa dēļ. Tā Staļins teicis, ka latviešus var uzpirkt un iebiedēt. "Tā ka manas tautas reputācija, protams, ir ļoti bēdīga," skumst asoc. prof. un skaidro nacistu plānus "iznīcināt latviešus kā nekvalitatīvu tautu (..) jo saprata, ka nekas [labs] no mums neiznāks (..). Tā kā manai tautai ir par ko aizdomāties…" sacīja A. Priedītis. Šos secinājumus, protams, pārtiražēja Latvijas krievu avīzes un arī Krievijas mediji, — lūk, kādi ir latvieši un kā viņi paši runā par Latvijas valsts bankrotu! Diemžēl gan Staļina, gan krievu avīžu secinājumi, lai cik tie mums nepatīkami, ir jāpārdomā. Kā mēdz teikt, pašiem jāizdara nepieciešamie secinājumi. Varbūt asoc. prof. Priedīša vārdos ir kāds patiesības grauds?!

Grib atteikties no Latvijas pilsonības

Pēdējos gados A. Priedītis sabiedriskajā telpā bija maz dzirdams. Šobrīd viņš strādā BSA, neilgu laiku bijis "Turības" mācībspēks. Vēl viņš strādājis Daugavpils universitātē (DU), no kurienes pēc vairākiem skandāliem aizgājis. Pretrunīga personība — tā Priedīša kungu raksturo DU Humanitārās fakultātes dekāne asoc. prof. Valentīna Liepa. Citi piebilst, ka, būdams Latviešu filoloģijas katedras vadītājs, īsti nespējis tikt galā ar darba organizāciju. Bet tie ir karjeras cēlieni. Tomēr vairāk uzmanības pievērsa Priedīša k-ga sabiedriskā stāja. 1995. gadā, būdams Daugavpils domes priekšsēdētāja Alekseja Vidavska padomnieks, viņš ieteica Daugavpilī krievu valodai piešķirt tādu pašu statusu kā latviešu valodai. Tas ir, ieviest divvalodību. Taču vēl plašāku ievērību viņš guva, ar pompu paziņojot, ka atsakās no Latvijas pilsonības.

2003. gadā viņš Latvijas Valsts prezidentei un Ministru prezidentam vēstulēs paziņoja, ka vairs "neuzskatot sevi par Latvijas pilsoni" un jūtoties tiesīgs vērsties citas valsts vēstniecībā, lai tur "meklētu politisku patvērumu un pilsonības iegūšanu". Saprotams, šī valsts izrādījās Krievija. Tomēr pie Krievijas pilsonības A. Priedītis neesot ticis: gan uzklausīts Krievijas Ģenerālkonsulātā Daugavpilī, kur viņam izskaidroti Krievijas likumi, bet šīs valsts pilsonība neesot solīta. Bet, ja nav citas valsts garantijas par pilsonības piešķiršanu, no Latvijas pilsonības atteikties neesot iespējams. Pat vēršanās pie Putina neesot palīdzējusi — Putins atteicis. Tā nu smago Latvijas pilsonības jūgu prof. A. Priedītis spiests vilkt joprojām, lai gan nejūt sevi kā Latvijas pilsoni. LZA goda doktors Leo Dribins atcerējās, ka prof. A. Priedītis ap 2003. gadu pārcēlies uz Sanktpēterburgu, tomēr neesot tur uzņemts atplestām rokām. "Man Pēterburgas universitātē piedāvāja ceturtdaļslodzi un iespējas nopelnīt bija niecīgas," saka A. Priedītis. Drīz vien viņš atgriezies Latvijā.

Padomju/krievu pozīcijās

Prof. A. Priedītis joprojām stāv padomju/krievu pozīcijās, atgādinot "labos padomju laikus". Radio intervijā viņš piebilst, ka padomju laikā Krievijā pret Latviju izturējās ar cieņu, bet tagad tas mainījies. "Pat uz manu paaudzi milzīgu iespaidu atstājuši 20 gadi, kad mūsu uzdevums bija riet uz Krieviju." Taču viņš joprojām uzturot kontaktus ar Krievijas "kolēģiem, zinātniekiem, sabiedrisko attiecību speciālistiem, ar Gļebu Pavlovski, kurš ir galvenais Kremļa, Krievijas prezidenta PR speciālists," minētajā radio intervijā atzinis A. Priedītis. "Man patīk politiskais, valsts līmeņa PR [jeb sabiedriskās attiecības], un pats šajā ziņā cenšos palīdzēt Kremlim," viņš piebilst.

Nav jābrīnās, ka 1993. gadā viņš bija Daugavpilī izveidojis privātu uzņēmumu "Multikulturālisma centrs", bet valsts vara to 2003. gadā esot iznīcinājusi. Tas ir — nav finansējusi, nav risinājusi A. Priedīša finansiālās problēmas, kad, piemēram, centra telpām pacēlusies īres maksa. A. Priedītis atzīst, ka centru sākotnēji atbalstījis Sorosa fonds Latvijā un citi, bijis arī ārvalstu finansējums. Vēlāk A. Priedītis vēlējies veidot jaunu multikulturālisma centru augstskolā "Turība", bet tur šī iecere neesot pat apspriesta. Jo "multikulturālisms vērsts pret valdošo kultūru un cenšas vienādot tās lomu ar citām," paudis A. Priedītis, lai gan patiesībā tā ir cīņa par krieviskuma nostiprināšanu. Jāpiebilst, un tas ir zīmīgi, ka šajā nodarbē A. Priedīša k-gs nav ne pirmais, ne vienīgais no dažiem citiem BSA mācību spēkiem. Nesen krievu laikrakstā "Čas" BSA pasniedzējs Konstantīns Matvejevs kūdījis, ka Latvijas nepilsoņi varētu "pieprasīt materiālo kompensāciju par laiku, ko Latvijā nodzīvojuši ar ierobežotām tiesībām". Intervijā radio "Baltkom" viņš izteicies, ka nepilsoņi no valsts varas gaidot "oficiālu atvainošanos par pieļauto netaisnību un muļķību", un piebildis, ka termins "okupācija" Latvijā esot nepieņemams.

K. Matvejevs idejiski saistīts ar prokremlisko Krievijas "tautiešu" kustību Latvijā. Ar BSA vadības svētību tieši šajā augstskolā noenkurots Kremļa dibinātā fonda "Russkij mir" veidotais "Krievu centrs". Augstskolā pajumti laikraksta "Izglītība un kultūra" izdošanai radis arī Krievijas "tautiešu" ideologs Viktors Guščins.