Kā viņi to dara

29.09.2014

Vladimirs Buzajevs
Латвия

Владимир Бузаев

Математик, физик, политик

Pēdējais posms

Kā valsts manipulē ar mūsu pensijām

Pēdējais posms
  • Diskusijas dalībnieki:

    25
    139
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ

Pirmais mazuļa spertais solis ir pirmais solis ceļā pretī nāvei. Savu tiesībsarga pienākumu ietvaros man ne reizi vien ir nācies rakstīt par pirmajiem šī ceļa posmiem — par problēmām dzimstības un izglītības jomā. Taču tikpat lielu vērību ir izpelnījies arī dzīves noslēguma posms.


Jau Engelss savulaik piezīmēja, ka civilizācijai pamatus likusi darba dalīšana. Tā nu arī mūsu Latvijas cilvēktiesību komitejā tiesisko konsultantu pulkā ir vērojama noteikta specializācija. Piemēram, es noformēju tikai Valsts Valodas centra, PMLP un, visbiežāk, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras upurus, taču nepievēršos dzīvokļu un laulības šķiršanas problēmām.


Pēc tam, kad likumdevēja darbība man tika liegta, kopš 2012. gada sākuma esmu atradis laiku atjaunot individuālās pieņemšanas kartotēku. Šī te raksta sagatavošanas brīdī ir sakrājies 671 iesniegums. No tiem 91% ir veltīts pensijām. 89% no 85 sastādītajām prasībām un 68% no 151 sūdzības dažādām instancēm vai atbildes uz vēstulēm arī ir veltīti pensiju jautājumiem.


Vienīgais izņēmums ir tikai pārstāvniecība tiesās: no 16 tiesu procesiem, kuros esmu piedalījies personīgi, pensiju problēmām bija veltīti tikai 7.


Lielu uzmanību pensiju jautājumiem esmu veltījis arī publicistikas jomā: kopš 2011. gada šajā ziņā dominē „МК — Латвия”, taču arī nelaiķa „Час”, „Вести сегодня” un portālā DELFI tēma ir izskatīta solīdi. Gandrīz neviens cits izdevums manus rakstus publicēt nevēlas.


Kad kluba vadītāji palūdza sagatavot paveikto darbu sarakstu, ar pārsteigumu konstatēju, ka no 22 klubā publicētajiem un revīzijas gaitā atrastajiem rakstiem, tikai viens ir veltīts tēmai, kas dominē manu apmeklētāju vidū — pensiju problēmai.


Tā nu ar šo rakstu esmu nolēmis pacensties kļūmi labot.

 


Forums un apaļais galds


Ar pedagoģijas zinātņu doktoru un privātskolas “Evrika” dibinātāju Jakovu Gdaļjeviču Plineru esam ne tikai domubiedri vien. 2003. gadā viņš izglāba manis vadīto partiju “Līdztiesība” — kopā ar savu kolēģi Andreju Aleksejevu viņš pārgāja no TSP frakcijas pie deputātu grupas “PCTVL”, kurā pēc Jurkāna un Rubika komandu aiziešanas pietrūka četru cilvēku, lai izveidotu frakciju. Pāriešana uz PCTVL tika pamatota ar skolu reformu, no kuras TSP un sociālisti centās visiem spēkiem attālināties.


2003. gada 29. oktobrī apritēja pieci gadi, kopš Izglītības likumā tika iekļauti vārdi “tikai latviešu valodā”. Šajā jubilejas dienā Jakovs pirmo reizi mūžā stājās demonstrācijas priekšgalā, un es viņam iegrūdu rokā megafonu. Mierīgākos laikos mēs vai ik dienas sēdējām Saeimas pīpētavā pie tasītes kafijas un apspriedām visas frakcijas problēmas un “dzimtenes un revolūcijas likteņus”.


Pēc tam, kad tikām atstādināti, es atgriezos pie savas tiesībsarga darbības un, kā jūs varat spriest no iepriekšminētās statistikas, nekādu problēmu ar brīvā laika aizpildīšanu man nebija. Tomēr Jakovs jau jutās pašauri savā “Evrikā”, un viņš organizēja forumu “Par Latvijas progresu”. Tā ietvaros ik mēnesi notika pasākumi, kas pulcēja 30 — 150 cilvēkus, un 3 — 5 cilvēki nolasīja aptuveni 10 minūtes ilgus ziņojumus. Foruma ideja bija tuva IMHOklubam — neatkarīgas (un acīmredzami no valdības viedokļa atšķirīgas) domas.

Pasākumos parasti uzstājās cilvēki, kam izdevies kaut ko sasniegt dzīvē. Bija ļoti interesanti viņus uzklausīt, un es (bez uzstāšanās) no divdesmit sēdēm izlaidu tikai vienu. Divus ziņojumus: par okupāciju un Molotova-Ribentropa paktu esmu publicējis arī IMHOklubā.


Lielāko auditoriju tieši pirms gada sapulcēja pensiju tēma. Tai sagatavojos ļoti rūpīgi, un pēc ziņojuma forumā mani uzaicināja piedalīties arī “Rosbalt” apaļā galda diskusijā.


Tur es iepazinos, piemēram, arī ar patreizējo Pensionāru federācijas vadītāju Andri Siliņu. Viņa priekšgājēju Ainu Verzi es pazinu jau no kopīgā deputātu darba laikiem. Man nācās aizstāvēt daudzos mūsu nelielās frakcijas (tā nespēja aptvert visas likumdevēju komisijas) izstrādātos labojumus sociālās komisijas sēdē, kur strādāja arī Verzes kundze. Tur mēs bieži vien atradām kopīgu valodu par spīti valdības sociālo dienestu viedoklim.


Apaļā galda diskusijas laikā Siliņa kungs atstāja ļoti patīkamu iespaidu. Tiesa, viņš gan nepārzināja dažādas specifiskas krievu problēmas, piemēram, nepilsoņu pensijas vai pensijas, ko Latvijas valdība piešķīra krievu kara pensionāriem. Iespējams, viņš vienkārši nevēlējās par to runāt, toties starp diskusijas dalībniekiem viņš izcēlās ar savām plašajām zināšanām „vispārcilvēciskajos” pensiju jautājumos.


„Rusobalt” pasākumā es lielākoties runāju par makroekonomikas rādītājiem, kas noteica pensionāra vietu sabiedrībā, un mēs abi spriedām arī par pensiju kapitāla fenomenālo pazušanu. Rakstā tiek apspriestas abas problēmas, kas tolaik auditorijas izpratni neguva.

 


Pensionārs — nasta, kas gulstas uz ekonomikas pleciem


Grafikā atainoti daži makroekonomiskie rādītāji, ko demonstrēju arī abās iepriekšminētajās sapulcēs. Es neapstājos tikai pie Edvīna Šnores metodikas — viņš savas kanibālu komisijas iepriekšējā gada darba rezultātus vienkārši pārrēķināja eiro, lai radītu informatīvo bāzi. Atšķirībā no oriģināla, pievienoti dati par 2013. gadu, kā arī dati par iztikas minimumu laikā no 1997. līdz 2004. gg., ko ar milzīgām grūtībām izdevās atrast kādā no valsts atskaitēm par kārtējās konvencijas izpildi. Arī pārsteidzoši stabilā (salīdzinājumā ar abām pārējām līknēm) attiecība starp vidējo bruto pensiju un algu (svārstās 28 — 41 % robežās) ir pagarināta pagātnē līdz 1997. gadam.


Par 100% pensijas izmaksas attiecību pret IKP pieņemta 1999. gada situācija, kad pensijas izmaksas izskatāmajā laika periodā bija sasniegušas maksimālo rādītāju — 8,6% no IKP.


Grafiks liecina par to, ka ekonomikas labvēlīgas attīstības apstākļos pensijas izmaksu apjoms salīdzinājumā ar IKP būtiski saruka. Saruka arī vidējās pensijas attiecība pret vidējo algu. Tātad pensionāri pēdējie izjūt vispārējās labklājības izaugsmi.


Krīzes periodā aina ir pretēja. Šajā laikā ievērojami pieaug pensionāra — uztura avota loma ģimenēs ar darbspējīgiem locekļiem.


2010. gadā iestājās nākamais labklājības periods, ko no jauna pavadīja „progress” pensionāru relatīvās apzagšanas jautājumā. Interesanti ir tas, ka šajā laikā valdība sāka celt trauksmi par gaidāmo līdzekļu trūkumu pensiju izmaksai un izbīdīja cauri Saeimai lēmumus par pensijas vecuma palielināšanu, minimālo stāžu pensijas piešķiršanai un piemaksu atņemšanu „jaunajiem” pensionāriem par stāžu līdz 1996. gada 1. janvārim.


Šī ciniskā attieksme pret aizejošo paaudzi daļēji tiek attaisnota ar 2009. gada vēsturisko sasniegumu — pirmo reizi vidējā pensija pārsniedza iztikas minimumu. No šī viedokļa es neizprotu „Vienotības” sabiedrisko attiecību speciālistus, kuri noklusē šo valdības sasniegumu un cenšas piesaistīt vēlētāju simpātijas, vairojot rusofobiju.

 


Pensionāru apzagšana, izmantojot pensiju kapitāla negatīvo indeksāciju


Latvijas modernā pensiju apdrošināšanas sistēma no bērna autiņiem jau ir izaugusi — tai apritējuši veseli 18 gadi. Par tās dzimšanu mums jāpateicas Austrālijas latvietim un SS leģionāram Jānim Ritenim, kurš ieņēma labklājības ministra posteni ar cēlo vēlmi nest Latvijai civilizācijas gaismu. Pēc tam, kad pie mums bariem vien sāka pulcēties jaunā pensiju likuma pirmie upuri, mani kolēģi, tiesībsargi, iecēla mani par galveno šajā jautājumā, ņemot vērā manu matemātiķa izglītību.


Patiešām, nav nemaz tik vienkārši sakrustot padomju solidaritātes sistēmas zalkti ar apdrošināšanas iemaksu ezi. Labklājības ministrija ar nožēlu atzīmē, ka pensionāra mūžs ir garš un nekādi nespēj nogulties apdrošināšanas sistēmas Prokrusta gultā. Cilvēks, kurš sācis darba gaitas 16 gadu vecumā un 2013. gadā ir sasniedzis pensijas vecumu, 29 gadus ir strādājis solidaritātes sistēmas apstākļos un tikai 17 gadus — apdrošināšanas sistēmā. Lai ņemtu vērā šo situāciju, likumā „Par valsts pensijām” iekļautos 36 pamata teksta pantus nācās papildināt ar 63 pārejas noteikumu punktiem.


Līdz ar to pensiju veido divas daļas: apdrošināšanas un pirmsapdrošināšanas periodi. Pensijas apmērs tiek aprēķināts saskaņā ar likuma pārejas noteikumu 13. punktu. Lūk, kā tas notiek:


P=P1+P2; P1 = 0,2*Vi*AS/G; P2 = K/G


kur P — pensijas izmērs; P1- pensijas pirmsapdrošināšanas daļa; P2 — pensijas apdrošināšanas daļa; Vi — vidējais individuālais sociālās apdrošināšanas iemaksu algas apmērs 1996. — 1999.gg.; AS — apdrošināšanas stāžs līdz 1996. gada 1. janvārim; G — pensionāra prognozējamais dzīves ilgums pēc pensijas vecuma sasniegšanas; K — apdrošināšanas kapitāls, kas uzkrāts personīgajā kontā pēc 1996. gada 1. janvāra, t.i., 1/5 algas, kas uzkrājas ikviena cilvēka individuālajā kontā.


Izskatās, ka viss ir vienkārši. Nekā nebija! Lai ņemtu vērā inflāciju un saskaņā ar šajā jomā izstrādātajiem jaunākajiem Ministru kabineta noteikumiem Nr. 205 no 2007. gada 27. marta, apdrošināšanas kapitāls un apdrošināšanas iemaksu algas apmērs par katru gadu tiek aktualizēti brīdī, kad cilvēks iziet pensijā. Tiek izmantots sekojošs koeficients:


Ui = Li*Li+1*Li+2 ……*Ln ; Li = Vi /Vi-1


kur i — apdrošināšanas kapitāla (vai atbilstošā gada sociālās apdrošināšanas iemaksu algas) atbilstošās daļas uzkrāšanas gada kārtas numurs; n — gada kārtas numurs pirms pensijas vecuma sasniegšanas gada; Li — valstī vidējo sociālās apdrošināšanas iemaksu algas attiecība par patreizējo un iepriekšējo gadu.


Interesanti, ka šos Noteikumus nez kāpēc ir parakstījis Atis Slakteris, kurš reiz izteica slaveno frāzi “ Nothing special” un tolaik ieņēma aizsardzības ministra posteni.


Ņemiet vērā: tiek aktualizēts gan apdrošināšanas kapitāls K, gan arī sociālās apdrošināšanas iemaksu alga Vi, t.i., abas pensijas daļas. Pie tam cilvēkam, kurš pensijas vecumu sasniedzis 2009. gadā, atbilstošie skaitļi, kas attiecas uz 1996. gadu, pieaug 5,5 reizes!


Ekonomiskā uzplaukuma gados šī sistēma darbojās teicami. Taču krīzes brīdī koeficienti Li kļuva mazāki par 1, un pensijas kapitāls (vairākos Satversmes tiesas lēmumos tas ir atzīts par neaizskaramu privāto īpašumu) sāka kust kā sniegs marta saulītē.


Zīmējumā redzams pensijas apmērs (latos) tās piešķiršanas brīdī (ņemot vērā piemaksu gados, kad tā tika izmaksātai), kas tiks izmaksāta cilvēkam, kura pensijas vecuma sasniegšanas brīdī darba stāžs bija 44 gadi un kurš pēc 1996. gada 1. janvāra tika saņēmis valsts vidējiem rādītājiem līdzīgu algu.


Vispirms jāatzīmē, ka esošo pensiju sistēmu par apdrošināšanas sistēmu nosaukt iespējams tikai relatīvi, jo pat 2013. gadā pensijas apdrošināšanas daļa sastāda tikai 37% no pensijas kopsummas.


Taču daudz manāmāka ir krasā jauno pensiju mazināšanās salīdzinājumā ar 2009. gadu, kas notiek tāpēc, ka sociālās apdrošināšanas kapitāls ir sācis „aktualizēties” uz otru pusi. Neskatoties uz pārējiem vienlīdzīgajiem noteikumiem, 2012. gadā noteiktā pensija ir par 30% (!) mazāka, nekā 2009. gadā. Zināmā mērā tas ir pretrunā ar veselo saprātu, sociālā taisnīguma principu un konstitucionālajām garantijām, kas attiecas uz īpašuma aizsardzību.


Protams, 2012. gadā noteiktās pensijas var salīdzināt arī ar 2000. gadā noteiktajām pensijām. Tomēr to apmērs tika vairākas reizes indeksēts pēc shēmas, kas aptuveni līdzinās pensijas kapitāla indeksācijas shēmai. Galvenā atšķirība: jau noteikto pensiju indeksācijai ir paredzēta apdrošināšana — ja indeksācijas koeficients ir mazāks par 1, tas netiek pielietots.

 


Reakcija


Brīnumus, kas notiek ar pensiju kapitālu, autors pirmo reizi saskatīja, iepazīstoties ar saņemtajām sūdzībām, un jau 2011. gada martā paziņoja par tām krievu pasaulei. Vēlāk es konstatēju, ka visuresošā Latvijas avīze, kas man mina uz pēdām (tikai šī gada septembrī vien tā mani veselas četras reizes ir paspējusi pasludināt par tautas ienaidnieku), ir apsteigusi mani par veselu mēnesi.


Kopš tā laika esmu publicējis vairākus materiālus, apelējot pie Saeimas deputātu sirdsapziņas. Es pat norādīju, kurš likuma pants ir jāmaina. Visiem, kas nāca pie manis ar sūdzībām, devu Saeimas sociālās komisijas adresi un pat atsevišķu tās locekļu kontaktinformāciju. Protams, lūdzēji tika informēti par visiem uz šo problēmu attiecināmajiem argumentiem, kā arī par to, ka esmu gatavs pats personīgi izskaidrot šo problēmu likumdevējiem.


Galu galā valdība piesardzīgi informēja deputātus par izveidojušos situāciju un likumprojekta par pensijas vecuma paaugstināšanu ekonomiskajā pamatojumā iekļāva dažas rindiņas par līdzekļiem, kas tika ietaupīti, pateicoties kapitāla kušanas efektam. Taču no likumdevēju Olimpa puses nekādas reakcijas nebija.


Šis vezums izkustējās no vietas tikai trīs gadus vēlāk. Par to jāpateicas Ombudsmenam, pie kura es cenšos sūtīt cilvēkus, ka parastā tiesiskā aizsardzība ir bezspēcīga.


2. aprīlī Juris Jansons noslēdza jau 2011. gadā (!) ierosināto un Saeimai adresēto pārbaudes lietu Nr. 2011-276-17AA. Ombudsmenam bija nepieciešami trīs gadi, lai tiktu skaidrībā par to, kam es veltīju trīs nedēļas. Starp citu, lieta tika ierosināta uz privātpersonu sūdzību pamata — pilnīgi noteikti daži no viņiem tieši no mana kantora bija devušies uz „brālīgo” tiesībsargājošo biroju.


No Saeimas Ombudsmena iesniegums acīmredzot saņēma tikai formālu atbildi. Lai nu būtu, kā būdams, taču 16. aprīlī Jansons publiskoja savus secinājumus un pat apmeklēja labklājības ministru Uldi Auguli. Jāpiezīmē, ka tieši šajā dienā mēs organizējām piketu pie viņa kantora sašutumā par oficiālā tiesībsarga rīcību attiecībā uz nepilsoņiem un mazākumtautību skolām, kas drīzāk gan raksturīga kādam specdienestu darbiniekam. Varu droši apgalvot, ka gadījumā, ja Latvijā nebūtu „tik daudz to krievu”, Jura Jansona darbu sociālajā sfērā varētu vērtēt pozitīvi.


Tikšanās augstākajā līmenī noritēja draudzīgā atmosfērā — ierēdņi burtiski izstaroja sirsnīgus solījumus nekavējoties atrisināt problēmu. Taču no Labklājības ministras puses nekādas darbības netika novērotas.


Sarosījās ar Pensionāru federācija. Viņi atzina, ka par „atgriezeniskās indeksācijas” upuriem kļuvuši 83792 cilvēki un paziņoja par vairākām individuālām prasībām Satversmes tiesā, kas tiks iesniegtas ar federācijas atbalstu. Spriežot pēc tā, ka tiesas mājas lapā nekādas informācijas par to nav, prasības tika noraidītas jau to pieņemšanas stadijā.


Arī „Saskaņas centra” frakcija paziņoja, ka pārdomā iespējas iesniegt prasību divdesmit deputātu vārdā. Viņi domā jau pusgadu, un prasības iesniegšanai ir atlicis tikai oktobris.


Nodomu tikt skaidrībā ar pensiju indeksiem es, protams, esmu iekļāvis Latvijas Krievu savienības priekšvēlēšanu programmā. Vēlēšanu labvēlīga iznākuma gadījumā būs iespējams iesniegt atbilstošos ieteikumus 2015. gada budžeta paketē, izmantojot Ombudsmena argumentus. 

Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Roberts Zīle
Латвия

Роберт Зиле

Депутат Европарламента

Ātrie kredīti - legāli dārgā izvēle

Jo nauda nesmird

Krievijas maizē dzīvojošie

Latvijā šādu cilvēku ir vismaz 20,5 tūkstoši

Kārlis Blūmentāls
Латвия

Kārlis Blūmentāls

Uzņēmējs un IT speciālists

Zilonis trauku veikalā

Jānis Reirs un mikrouzņēmuma nodoklis

Kam pieder sievietes ķermenis

Viņai vai valstij?

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.