Daudz dzirdētas runas, ka valstij jāatbalsta vietējie ražotāji (īpaši pārtikas jomā), un tikpat daudz (ja pat ne vairāk) bijušas atrunas un sašutuma pilnas iebildes, ka tā taču brīvajā tirgū neviens neuzvedas, tā nedrīkstot, tas graujot konkurenci un, pasarg` dies`, vēl nākšoties maksāt sodu.

Dīvaini, bet līdz ar rietumvalstu iesaisti Krievijas un Ukrainas konfliktā visi brīvā tirgus svētumi pēkšņi devalvējušies. Kā citādi vērtēt Saeimas un arī valdības šomēnes pieņemtos lēmumus, kas paver iespēju vietējai pārtikai gūt būtiskas priekšrocības iepirkumu procedūrās. Tātad atbalsta risinājums bija, līdz šim trūka vienīgi striktas politiskās gribas to izmantot? (Paradoksāli, ka valdības partijām ar paveikto šoreiz pat palielīties grūti, jo tēma sakrīt ar zaļo priekšvēlēšanu saukļiem).

Tad nu rodas jautājums, vai tikai konflikts kaimiņu pusē ir tas, kura dēļ kāds beidzot bija gatavs pakustināt "pelēkās šūniņas", vai tomēr vēlēšanu tuvums un alternatīvo spēku plašā pulkā (jā, tie nepopulāri, bet gaisu jauc ne pa jokam) iznākšana uz politiskās skatuves, vai abi šie faktori kopā?

Un kāpēc "miera apstākļos" politiķi neņemas kaut drusku vairāk domāt lokāli un pēc būtības? Pirms ievēlēšanas vai iecelšanas amatos it kā normāli cilvēki, bet tad vienā mirklī pārtop par teju vai pāri visām zemes problēmām lidojošiem objektiem. Tagad uz mirkli piezemējušies, bet kādos augstumos atkal uzplivināsies pēc pārvēlēšanas?

Varētu domāt, ka atbalsts vietējiem uzņēmumiem tāds atsevišķs gadījums, bet nē. Problēmu risināšana tikai tad, kad svilst, ir hroniska lieta. Ņemsim citu, arī tiešā nozīmē karstāku piemēru — pēkšņo (pēc trīs gadu muļļāšanās) apņemšanos tomēr izņemt no aprites arhaiskos mājsaimniecībā lietotos sarkanos gāzes balonus. Pēkšņi tikai tāpēc, ka viens nule atkal uzsprāga, šoreiz piesaistot plašāku sabiedrības uzmanību nekā citkārt. Atkal bija vajadzīgs ārējais grūdiens, lai izkustinātu.

Kāds no lēmumu pieņēmējiem iepriekš nezināja, ka vecie baloni ir sprādzienbīstami, ka, jo ilgāk tie būs lietošanā, jo potenciāli vairāk var būt upuru? Zināja taču! Un atšķirībā no pirmā piemēra ar pārtiku pat nekāda īpašā izdoma risinājumam nebija vajadzīga. Tikai griba.

Kur vien palūkojies, visapkārt vienas vienīgas neatrisinātas problēmas. Izglītībā, demogrāfijā, veselības aprūpē, kārtības un tiesiskuma nodrošināšanā... Bet negribas pat iedomātos, kam jānotiek, lai kāds tās beidzot sāktu reāli risināt. Sistēmiski un sistemātiski. Krietni pirms par tām signalizē trauksmes zvani.