Skudras zem kājām pamana tikai tad, kad to ir daudz vai ir pamats no tām bīties. Vai kādu satrauc tās atsevišķās, kuras, ejot pa meža taku, neviļus sabradā? Tas šķiet tikai sīkums, neizbēgami zaudējumi, jo lielajam taču svarīgāka lieta — tam jāiet tieši te. Bet, kad pat tās dažas aizstāvoties sāk nelabi kost un pie katra soļa to nekļūst mazāk, arī smagās pēdas īpašnieks sāk uzmanīties, apdomājas par apvedceļiem, katra nākamā soļa jēgu. Citkārt iet ar līkumu, piesargājas.

Šāds piemērs nāk prātā, par mūsu politiķiem mazliet piezemētāk skatoties uz pēdējā laika norisēm tepat Latvijā.

Mums saka, ka Krievijas pretsankcijas — tāds sīkums vien. Krīze tieši skaršot tikai nulle komats mazliet, procentos rēķinot. Ja raugāmies no lielajiem augstumiem un cilvēku likteņi paslēpti aiz bezpersoniskiem cipariem, tiešām rodas iespaids — kas nu tādu sīkumu ko neupurēt lielās idejas vārdā. Tiklab var arī visas Latvijas teritoriju un atlikušo cilvēku skaitu tajā skatīt no vēl augstāka — kontinenta vai zemeslodes mēroga — skatpunkta, tad prāts vēl jo mierīgāks par to, kas ar šejieniešiem un šajā laikā notiek. Lielā mērogā un ilgtermiņā cilvēcei tāds sīkums vien.

Bet indivīdiem — visādiem neveiksminiekiem, kas gadījušies kādam pa kājām, — tad var teikt: ir taču izvēle — savāciet mantiņas, brauciet prom. Būsiet stiprāki, varēsiet atgriezties — zeme taču nekur nepazudīs.

Tā ir, taču tas ir skatījums no skudru bradātāja, nevis indivīdu un mazo tautu pozīcijas. Vērojot Latvijā notiekošo, brīžiem šokē, cik liekulīgi savās attieksmēs mēdz būt mūsu vietējie politiķi, savā uzpūtībā domājot tikai par lielajām, tiem pašiem pāri stāvošām lietām un to vārdā upurējot savējos. Aizmirstot, ka līderis, mazo skudriņu vadonis, var būt nozīmīgs tikai tad, ja to, kurus viņš pārstāv, ir pietiekami daudz un viņi visi ir aktīvi savu interešu aizstāvji.

Jā, pret pasaulē notiekošo netaisnību ir jācīnās arī mums. Cik nu varam. Bet cīņai par lielām lietām būtu jābūt samērotai ar mūsu pašu tautas izdzīvošanas interesēm, kam pašreizējās varas politiķi uzmanību veltījuši nepiedodami maz. Vai nav pretruna, ka deputāti un ministri, kas tagad braukā pa Latviju, cenšoties piesaistīt ikkatra vēlētāja balsi, visu iepriekšējo laiku itin vienaldzīgi izturējušies pret ikvienu, kas viļas šajā valstī un aizbrauc? Tagad nu priekšvēlēšanu gaisotnē sola palīdzēt tiem, kas cietuši krīzē, bet ikvienam ir skaidrs, ka tas tik tāds ielāps...

Valdība neko nevarot darīt, lai cilvēki nebrauktu prom? Muļķības! Kad tautu aplūkos nevis kā procentos izsakāmu skaitli uz daudz lielāko fona, bet centīsies iedziļināties arī mazo sabiedrības grupu interesēs un kad cilvēki jutīs, ka ikkatrs no tiem ir savai valstij nozīmīgs un valsts pārstāvji iestājas par tā interesēm, tas noteikti būs būtisks migrāciju bremzējošs, grūtībās mobilizējošs faktors. Un mūs būs spiesti respektēt arī citi.