Tikko pavadīju savu ģimeni uz mājām. Uz Ukrainu. Tagad braucu elektriskajā vilcienā un rakstu šo aprakstu par saviem dažus mēnešus ilgajiem iespaidiem Krievijā. Uz šo rakstu mani iedvesmoja meita ar saviem atvadu vārdiem.

Cilvēki

Valsts sapratne nāk ar tās cilvēku sapratni. Pagaidām es neesmu redzējis visu Krieviju un saprotu, ka Maskava un piemaskavas apgabals nav visa Krievija. Tomēr kaut kādi iespaidi jau ir.

Maskavieši ir ātras dabas. Tur, kur ukrainis piecietīs, nepievērsīs uzmanību viņa tiesību pārkāpumiem, tur krievs noteikti iesaistīsies strīdā (man tas ir kas mežonīgs, negaidīju ko tādu te redzēt). Pie tam ir acīmredzams, ka viņi tā nedara ļaunprātības dēļ kā to mēdz darīt ukraiņu “ceļu kontrole”, bet gan tādēļ, ka viņiem tas nav pieņemams. Pie tam tas attiecas ne tikai uz vienkāršiem cilvēkiem, bet arī uz ierēdņiem. Ukrainā piemēram es neesmu redzējis konduktorus, kuri “dod pretī” uz dažādiem pret viņiem vērstiem “dūrieniem”, bet te tā ir plaši izplatīta parādība.

Krievi ir vaļsirdīgi, labsirdīgi un bezviltīgi. Varbūt krievi nesapratīs, ko es ar to domāju, bet ukraiņi noteikti sapratīs. Viņus (krievus) apmānīt ir liels grēks. Tas ir tāpat kā apmānīt bērnus: to ir viegli izdarīt, bet pēc tam tas ļoti dārgi maksā. Ja krievs vēlāk uzzina, ka viņu apmānīja, viņš nekad to vairs nepiedod. Ukrainis savukārt to uztvers kā pašu par sevi saprotamu un izdarīs no notikušā secinājumus. Rakstura iezīme tāda.

Ir krieviem tāda iezīme, kura man ļoti nepatīk amerikāņos, bet kura nezin kāpēc patīk krievos: misijas sajūta. Varbūt tas tā ir tāpēc, ka amerikāņi nevienā neklausās un visu pārkārto pēc sevis un sev par labu, bet krievs atšķiras ar to, ka spēj saprast otru un var mēģināt atrast ar to kopēju valodu (īsti krievi, protams, nevis “krievu nacionālisti”).

Bet, kad krievs sāk runāt par savu vispasaules misiju, tas izskatās komiski (no mana ukraiņa skatu punkta). Es protams klausos (aiz cieņas), ar prātu saprotu, ka sarunubiedram ir taisnība, bet ... neko ar sevi nevaru padarīt — smaidu (pie sevis, lai neapvainotu sarunbiedru).

Īpaši man patīk dzirdēt tādus paziņojumus kā: “Pie mums nekas tāds kā Ukrainā principā notikt nevar”. Šādos gadījumos es vienmēr smaidu un ne vienmēr klusēju. Pie jums [Krievijā] tas principā notikt var, bet daudzi cilvēki, mani ieskaitot, neko tādu nepieļaus.

Vaļsirdīga tauta, kas daudzos izraisa simpātijas, ne tikai manī. Pat savā naidā krievi ir vaļsirdīgi. Piemēram mani cik daudzi krievu “patrioti” jau neieredz (autors ir krievu — ukraiņu informatīvā telpā pietiekami populārs blogeris), bet neieredz tā no sirds. Ne tā kā ukraiņu “patrioti”, kuri vienu dienu neieredz, bet citu dienu nāk kaut ko sarunāt.

Par galveno pateicu, bet tagad mazliet par svešiniekam (tas ir man) acīmredzamākajiem sadzīves sīkumiem.

Sabiedriskais transports

Salīdzinājumā ar Ukrainu, Krievijā ir dārgs sabiedriskais transports. Es kādreiz pētīju Ukrainas sabiedrisko transportu (ļoti izdevīgs biznesa veids). Tad nu lūk, Sumā joprojām norit ekonomiskais karš par 2 grivnām (12-13 ASV centiem vai 10-11 eirocentiem; šeit un turpmāk konvertācija pēc LB 21.01.2015 valūtas kursa) pa braukšanu maršruta taksometrā vai 3 grivnām (18-20 ASV centi vai 16-17 eirocenti).

Vasarā biju Belgorodā — 15 rubļi (20 eirocenti). Pašreiz Maskavas piepilsētā — 25 rubļi (33 eirocenti). Pašā Maskavā no 22 līdz 40 rubļiem atkarībā no braucienu skaita (29 — 53 eirocenti; miljonu pilsētā Maskavā, kura skaitās pasaules mērogā dārga pilsēta, izrādās ir daudz lētāks sabiedriskais transports nekā globālu mērogu mazpilsētā Rīgā). Tas ir vairākas reizes (2-4) dārgāk nekā Sumā vai ... Kijevā.

Tas ir slikti vai labi?

Manuprāt tas ir amizanti dzirdēt šeit runas, ka sabiedriskā transporta cenas ir vēl jāpaceļ. Krievijā bieži vien izdevīgāk ir braukt ar taksi. Ja ir jābrauc ar sabiedrisko transportu vairākas reizes pārsēžoties, tad 4 cilvēkiem izdevīgāk braukt ar taksometru.

Pārsteidza sabiedriskā transporta konduktoru godīgums. Biļetes izdod precīzi un nav pat mājienu par kaut kādiem “kreisiem” gājieniem. Acīmredzot te ir laba kontrole vai bailes pazaudēt darbu, jo taksisti šeit nepalaiž garām izdevību (ja neizsaukt caur dispičeri) iegūt liekus pussimt rubļus. Tiesa gan ne visi.

Ļoti dārga ir piepilsētas satiksme (elektriskais vilciens). Lētāk sanāk ceļot, izmantojot automašīnu, kas ir loģiski, jo benzīns pēc Ukrainas mērauklas te ir lēts (60 ASV centi vai 52 eirocenti par litru A-92 markas benzīna). Par benzīna kvalitāti pat nav vērts runāt, tā ir nesalīdzināmi augstāka par Ukrainas analogiem.

Vispār pārsteidz lielais automašīnu daudzums. Pat nelielās pilsētiņās ir liels autotrafiks. Vēl Maskavā un piemaskavā metas acīs grandioza ceļu būvniecība. Tas tā ir visā milzīgajā piemaskavas reģionā.

Starpcitu piepilsētas transports (autobusi) piemaskavā ir augstā līmenī. Kursē bieži. Braukt tajā ir komfortabli. Paši autobusi pēc skata ir šiki (lielākā daļa). Ukraina par ko tādu var tikai sapņot.

Par celtniecību

Krievijā būvē ne tikai ceļus. Notiek plaša dzīvojamo māju celtniecība. Šķiet pat, ka tos mājokļus neviens nepirks. Bet pērk. Kā man paskaidroja, Krievijā pašreiz ir daudz valsts atbalsta programmas, izmantojot kuras salīdzinoši lēti var tikt pie savas mājvietas.

1. Bezmaksas zemes gabala izdalīšana ar tā apbūves nosacījumu līdz noteiktam laikam.

2. Iespēja izmantot t.s. “mātes kapitālu”, lai iegādātos nekustamo īpašumu (tā ir liela summa). (“Mātes kapitāls” ir speciāla programma demogrāfiskās situācijas uzlabošanai; reāla, nevis kā Latvijā pieņemts uz papīra, lai ievilktu ķeksīti un pamuļķotu nezinošo pūli.)

3. Lēta nekustamā īpašuma tirgus eksistence. Piemēram, dzīvoklis 3-4 stāvu “somu mājā” (praktiski bez skaņas izolācijas, visiem viss ir labi dzirdams) izmaksās 1 miljonu rubļu (13 300 eiro) (40 minūšu brauciens ar elektrisko vilcienu līdz Maskavai). Es sapratu, ka šie mājokļi tiek celti iebraucējiem. Kā pirmais tramplīns. Interesants risinājums.

Par algām

Kā es sapratu, Maskavā vietējiem laba alga skaitās 50 000 rubļu (660 eiro). Iebraucēji strādā par daudz mazāku algu. Bet visi nepārtraukti meklē labāku vietu. Tas laikam ir raksturīgs Maskavā, jo piemaskavā, kur es pašreiz dzīvoju, neko tādu neesmu novērojis un alga 30 000 rubļu (400 eiro) skaitās normāla, kas ļauj dzīvot pietiekami labi. Komunālie izdevumi 4-6 tūkstoši rubļu (50 — 80 eiro).

Aizbraukšana līdz darbavietai — kā paveiksies. Var būt pat 0. Pārtikas izmaksas (spriežu pēc sevis) — 200 rubļu (2,66 eiro) uz cilvēku dienā ar lielu rezervi. Alkohols un tabakas izstrādājumi Krievijā ir ļoti dārgi, bet es kā cilvēks bez kaitīgiem ieradumiem to tikai un vienīgi apsveicu. Kā arī to, ka Krievijā ir ļoti liels bezmaksas bērnu pulciņu un sporta sekciju skaits (par to drusku sīkāk turpmāk). Sakari izmaksā vēl apmēram 1000 rubļus (13,3 eiro) uz cilvēku.

Tātad ar divām algām pietiek gan lai izdzīvotu, gan lai nopirktu ikdienišķos sadzīves priekšmetus.

Sadzīves tehnika ... tādas pašas cenas kā Ukrainā, bet, ņemot vērā algu līmeni, tā ir pieejamāka. Ekonomiski dzīvojot, ģimene no četriem cilvēkiem, kurā ir divi strādājošie, var iekrāt 10 — 15 tūkstošus rubļu (133 — 200 eiro mēnesī) lielākiem pirkumiem vai atpūtai.

Nekas dižs, bet tomēr pieņemami.

Par kārtību

Kārtība šeit ir pilnīgi visā (pēc Ukrainas vispār tas ļoti krīt acīs). Man kā ukrainim šī kārtība pat ir pārmērīga. Cilvēks uniformā vienkāršajam cilvēkam šeit ir neapstrīdama autoritāte. Tur, kur esmu bijis, redzēju tīrību un sakoptību. Pie tam tālās piemaskavas pilsētiņas pārsteidz (ukraini) ar saviem ceļiem, trotuāriem un apgaismojumu. Es no kā tāda jau biju atradis. Pat visattālākajos pilsētiņu nostūros ir ielu apgaismojums. Un sniegs tiek tīrīts. Pie tam uzreis kā ir nokritis. Pat uz dieva aizmirstiem celiņiem.

Par cenām un vecumu

Tā nu ir sanācis, ka Ukrainā divi šie jēdzieni ir liekami blakām. Ja pienāk vecums, tad cenas sāk šausmināt ar saviem izmēriem.

Krievijā ir lielākas cenas kā Ukrainā ikdienā lietojamajām precēm, bet ņemot vērā ienākumu starpību, tās ir pieejamākas. Krievijas pensionārs tik tiešām var izdzīvot ar savu pensiju, kas daudziem viņu ukraiņu kolēģiem ir uzdevums ar daudziem nezināmajiem (piemēram, kā atrast papildus ienākumus un kā palikt sveikam un veselam tos pelnot).

Pat nesaņemot minimālo pensiju (dažādu iemeslu dēļ), no bada nomirt ir grūti (tiem, kuriem ir minimālais ienākums, tiek dota komunālo maksājumu atlaide), attiecīgi gandrīz visu var tērēt ēdienam. Ņemot vērā to, ka mazākas pensijas par 6 000 rubļu (80 eiro) es neredzēju (tā ir puse no minimālās pensijas, ja ir atstrādāts nepieciešamais gadu skaits), ēdienam pilnīgi pietiek.

Par bērnību

Man ir grūti spriest par visiem Krievijas bērniem. Manējie dzīvo Ukrainā. Bet tagad pazīstu jau pietiekami daudz Krievijas pilsoņu, lai varētu sākt salīdzināt “bērnības iespējas”.

Tas, kas ir Krievijā un vairs nav Ukrainā — ļoti daudz BEZMAKSAS sporta sekciju. Tās ir priekš bērniem un, kas ir pats interesantākais, arī priekš pieaugušajiem. Es patreiz dzīvoju nelielā tālā piemaskavas apgabala pilsētiņā ar iedzīvotāju skaitu apmēram 10 — 15 tūkstoši. Un šeit jau esmu saskaitījis septiņas bērnu sporta sekcijas un dažus radošās attīstības pulciņus (precīzi nepateikšu, bet vairāk par trim noteikti). Visi protams ir bezmaksas, kas tagad man jau ir ierasta lieta, bet sākumā šokēja.

Kad pajautāju vai varu apmeklēt trenažiera zāli, man atbildēja apstiprinoši, pie nosacījuma, ka esmu reģistrējis savu dzīvesvietu uz vietas (pilsonība neinteresēja). Tas man bija viens patīkams pārsteigums.

Tālāk, interesējoties par šo tēmu, noskaidroju, ka ledus halles (kādu Sumā nav un kuras visā Ukrainā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas) ir katrā Maskavas apgabala rajona centrā. Bet dažās vietās ir pat pa divām ledus hallēm. Apgabala centros, piemēram, Tverā ir ... sešas ledus halles. Es saprotu, ka Krievijas iedzīvotājam varu šķist dīvains, bet Ukrainas pilsoņi mani sapratīs. Un papildus tam katrā rajonā ir mūsdienīgs universāls sporta komplekss (kā minimums viens).

Par šo tēmu varētu rakstīt vēl un vēl, bet ejam tālāk.

Par produktiem

Desas veikalos ir šausmīgas. Bet no citas puses raugoties, daudz lētāk un veselīgāk ir pirkt gaļu un gatavot pašam. Iespējams man ir paveicies, bet tur, kur es dzīvoju, gaļas produktu izvēle pēc svaiguma un daudzveidības ir lieliska. Bet dārgi. Tieši tāpēc iepriekš teicu, ka ēdiens te ir 200 rubļi (2,66 eiro) dienā uz cilvēku. Ja pārtikt no visādiem mēsliem, tad var iekļauties arī 100 rubļos (1,33 Eiro) dienā.

Ļoti patīk piena produktu kvalitāte, viennozīmīgi labāka par ukraiņu. Patika īsa termiņa uzglabāšanas produkti (jogurti, biezpiena produkti). Atgādināja bērnību.

Kopumā ir jāatzīst (man par sarūgtinājumu), ka arī produktu kvalitātes ziņā Ukraina nevar būt Krievijai par paraugu. Toties Krievijā nav garšīga salo. Dažus pirmos gabaliņus, katrs no kuriem bija atvests no mājām, mēs četratā apēdām nedēļas laikā. Tiesa gan atlikušo ēdam jau trešo nedēļu. Vismaz kaut kas labs Ukrainai tomēr ir atlicis.

Tiesa gan labu medu Krievijā arī neatradu, tāpēc pārtieku no Sumas medus. Patīkami pārsteidza un lika būt greizsirdīgam maize. Es līdz šim uzskatīju, ka Sumā ir pati garšīgākā maize. Tas tā arī ir. Bet piemaskavā es atradu batonus, kuri ir garšīgāki par Sumas. Skumji, bet tā tas ir. Lai gan Sumas melnā maize joprojām paliek mana gardēža topa virsotnē (žēl ka te tās nav).

Par “sagrauto” rūpniecību

Pirms braukšanas uz Krieviju man bija nepatīkama saruna ar manu radinieku. Viņš mēģināja mani pārliecināt, ka Krievijā ir tikai divas vietas, kur viss ir labi (Maskava un Pēterburga), bet visur citur ir vai nu slikti vai ļoti slikti. Īpaši rajonu centros.

Pagaidām neko tādu neesmu novērojis. Neesmu redzējis arī graustus. Bet esmu redzējis jaunus rūpnieciskos cehus piemaskavā (tieši rūpnieciskus, nevis noliktavas).

Redzu daudz darba sludinājumus rūpnieciskās specialitātēs. Krievijā norit ne tikai jauna celtniecība, bet arī industrializācija. Esmu bijis Belgorodā, Kurskā. Pazīstamie blogeri ir bijuši Voroņežā, Novgrodā, Ņižņijnovgorodā, Rostovā, Tverā.

Neviens neraksta par sagrautu rūpniecību. Skaidrs, ka tās ir lielas pilsētas, bet tajā pašā Dņeprā neceļ lielā skaitā jaunas ražotnes ar kaut vai trim cehiem. Piemaskavā redzēju rajona centru, kurā ir uzcelta jauna ražotne ar pieciem cehiem. Vēl citā redzēju ar diviem.

Bet šai ziņā negribu izdarīt galīgus secinājumus.

Esmu pārliecināts, ka Krievijā atradīsies daudzas vietas, kurā ir vairāk kā bēdīgs stāvoklis. Jautājums ir tikai par procetntuālo šādu vietu skaita attiecību. Ukrainā gandrīz visos rajonu centros ir bēdīgs stāvoklis.

Šeit piemaskavā (100 km no Maskavas) pilnīgi noteikti nav nevienas. Bet pie Kijevas jau pēc 40-50 km sākas bēdu ieleja.

Dzelzceļš

Te viss ir ļoti skumīgi ... Ukrainai. Pat nav ko īpaši salīdzināt. Tās vienkārši ir divas dažādas pasaules — dzelzceļa pasaule (Krievijā) un sliežceļu graustu pasaule (Ukrainā). Ar nelieliem izņēmumiem Krievijas dzelzceļa vagonus var atšķirt no ukraiņu ne tikai pēc krāsas, bet pat ar aizvērtām acīm.

Piepilsētas elektrovilcieni. Te vēl viss Ukrainai nav zaudēts. Tas ir, ne visi piemaskavas elektrovilcieni ir nomainīti uz jauniem un ērtiem. Bet ar Kijevas elektrovilcieniem šai ziņā ir bēdīgi (lai gan, iespējams, es braucu ne pa tiem maršrutiem).

Tas, kas viennozīmīgi tos atšķir, ir apkure. Ukraiņu vilcienos tā ir ekstra, jo kurina maz, bet piemaskavas vilcienos tā ir norma.

Metro

Pēc dzelzceļa loģiski ir novērtēt metro.

Līdzīgi kā dzelzceļa gadījumā, arī te Kijeva vēl līdz galam nav pavisam atpalikusi, jo Maskavā vēl ne visi vagoni ir nomainīti uz jauniem.

Bet Kijevai izskatās tas pavisam nedraud.

Nobeigumam

Vislabāk Krieviju ar savu bērna tiešumu novērtēja mana meita. Tas bija nepatīkams, bet taisnīgs novērtējums.

Mana meita bija atbraukusi ciemos pie manis ziemas brīvlaikā un, kad bija laiks braukt atpakaļ uz mājām, viņa nekādi negribēja to darīt un lūdzās, lai atstāju viņu pie sevis vēl uz kādu nedēļu, bet vislabāk — pavisam.

Beigās viņa pateica frāzi, kas mani satrieca: “Tēti, kādēļ es nepiedzimu Krievijā?”

Informācijas aģentūra