Mācību priekšmeta “Dzīvesziņa”satura izstrādes uzticēšana mazpazīstamam fondam bez konkursa par 27 tūkstošiem eiro uzjundījusi jaunas diskusijas publiskajā telpā — kam un vai šāds mācību priekšmets ir vajadzīgs? Vai tiešām mēs esam tik bagāti, lai varētu atļauties veidot jaunu mācību priekšmetu un ieviest to mācīšanu skolās laikā, kad pedagogu atalgojuma paaugstināšanai trūkst līdzekļu un vismaz pamatskolā literatūras mācību stundu skaits pēdējo gadu laikā ir samazināts?

Skaidrs, ka pēc Nacionālās apvienības priekšlikuma Saeimas pieņemtais lēmums naudas piešķiršanai bez konkursa fondam “Ābeļzieds” ir tiešs politiskais pasūtījums mācību saturā integrēt tieši šim politiskajam spēkam raksturīgās urrā-patriotiskās un nacionālistiskās vērtības, neņemot vērā sabiedrības intereses.

Publiskajā telpā asi pret to iestājas mazākumtautību pārstāvji, un arī pārējā sabiedrības daļā šī iniciatīva tiek uztverta neviennozīmīgi — kāpēc mācību priekšmeta satura izstrāde ir uzticēta mazpazīstamam fondam, nevis profesionāļiem ar šāda darba pieredzi un kādas būs tās vērtības, kas tagad jauniešiem tiks uzspiestas jau skolas laikā. Zīmīgi, ka valsts budžeta nauda šī kursa izstrādei tika piešķirta nevis Izglītības un zinātnes ministrijai, bet gan tieši mazpazīstamam fondam, faktiski nedodot iespēju ministrijai izraudzīties piemērotāko un profesionālāko kandidātu.
 

Lai arī cik grūti nāktos to atzīt nacionālistiem, Latvijas sabiedrība attīstās un nebūt ne visi piekrīt viņu sludinātajām dogmām, kas nevis vieno, bet gan šķeļ sabiedrību.

Šķiet, kāds ir aizmirsis, ka Latvijā dzīvo ne tikai latvieši un tā vietā, lai meklētu visai sabiedrībai kopīgo, tagad jau skolās (sākotnēji — tikai profesionālajās vidusskolās) ikvienam būs jāapgūst latviskās dzīvesziņas pamati.

Ticamākais iznākums šai iniciatīvai ir sekojošs — arī tad, ja mācību priekšmeta “Dzīvesziņa” saturs tiks izstrādāts atbilstoši Izglītības un zinātnes ministrijas rekomendācijām, Saeimas piešķirtie 27 tūkstoši eiro būs zemē izmesta nauda, ko varēja izlietot daudz sapratīgāk, kaut vai sarīkojot pasākumus, kas Latvijas sabiedrību vieno, nevis šķeļ. Nemaz nerunājot par papildus līdzekļiem pedagogu algām (ne pārāk ticams variants, ka nauda tiks atrasta) vai pārējo mācību priekšmetu apjoma samazinājumam (ticamākais variants), lai tik varētu izstumt nacionāļiem tuvās vērtības mācību priekšmeta veidā.

Protams, diskutabla ir arī paša mācību priekšmeta izveides nepieciešamība. Savu vērtību uzspiešana kādam, kas tās nelabprāt pieņem, visbiežāk rada pretēju efektu, tāpēc domāju, ka modernā un demokrātiskā sabiedrībā daudz lietderīgāk būtu runāt par Latvijas tautas, nevis latviskajām vērtībām, par nācijas, nevis etniski nacionālajām vērtībām.

Arī latviskajā sabiedrības daļā šāda uzspiešana jauniešiem mācību priekšmeta veidā, domāju, var radīt pretēju efektu. Par to, ko nozīmē latviskā dzīvesziņa, manuprāt, būtu jārunā ģimenē, nevis jāuzspiež visiem viena ideoloģija, kas jau tā sašķeltajā Latvijas sabiedrībā var radīt vēl dziļāku plaisu.

Iespēju, ka katrs Latvijas iedzīvotājs pats vēlētos definēt savu dzīvesziņu un tā ne vienmēr ir saistāma ar piederību etnogrāfiskajai dzīvesziņai, Nacionālā apvienībā nemaz nepieļauj — tagad fonds “Ābeļzieds” varēs pavisam oficiāli noteikt, kam būs būt latvietim, kā dzīvot, domāt Latvijas iedzīvotājam.

Tomēr vēlējos atgādināt, ka mēs esam atvērta un mūsdienīga Eiropas sabiedrība un tā vietā, lai izstrādātu kādu mītisku un valstiski uzspiestu latviskuma kanonu, kas sakņots sentēvu etnogrāfiskās atziņās un kam maz sakara ar mūsdienu dzīves reālijām, krietni loģiskāk un pieklājīgāk finanses būtu ieguldīt saliedētas sabiedrības nostiprināšanā, pamatojoties uz demokrātiskām vērtībām, neatkarīgi no mūsu individuālā dzīvesveida vai pilsoniskajām simpātijām.

Jelkādu valstisku kanonu uzspiešana liecina nevis par demokrātisku sabiedrību, bet staļinisma cienīgām “rūpēm” par savu “skrūvīšu” pareizām domām un darbiem. Personīgi es nevēlos būt kādu valstiski uzspiestu kanonu “skrūvīte”!

Es lepojos, ka esmu jelgavnieks, latvietis, Latvijas pilsonis, eiropietis un cilvēks. Esmu lepns, ka man apkārt ir krietni ļaudis — Latvijas iedzīvotāji — latvieši, krievi, ukraiņi, lietuvieši un citi. Man patīk daudzveidība, kādā mēs dzīvojam. Esmu vienlīdz lepns par visiem, kā tiem, kuri dzied koros un dejo tautas deju kopās, tā tiem, kuriem tuvāka rokmūzika vai hiphops.

Esmu lepns par tiem, kuri svin gadskārtu svētkus saskaņā ar tūkstošgadu stiprām ieražām, vienlīdz kā par tiem, kuri par savu reliģiju atzinuši futbolu un jūt līdzi kādai no Pasaules kausa dalībvalstu komandām. Galvenais, lai mēs būtu krietni ļaudis, kas ciena sevi un apkārtējos, dara sabiedrībai derīgu darbu un mīl savu ģimeni, kā arī ir mūsu Latvijas (nejaukt ar valdību) patrioti.