Fotogrāfijas smalko aprindu hronikās, kurās redzamas Krievijas dienas greznās svinības Krievijas vēstnieka rezidencē Jūrmalā, izraisa spēcīgas emocijas. Skatīties, kā latvju ietekmīgie vai kādreiz ietekmīgie cilvēki no prieka, sajūsmas un šampanieša mirdzošām sejām cilā glāzes par uzsauktajiem tostiem un gaisā palaisto miera balodi (!), rosina kaut kādu neērtības sajūtu.

Tajā ir kaut kāda bezgaumība, pašcieņas trūkums, un galu galā, būsim atklāti — tā ir demonstratīva atbalsta paušana Krievijai. Šajā gadījumā arī atbalsta demonstrēšana tās politikai un rīcībai Ukrainā.
 
Es, piemēram, esmu par labām attiecībām ar Krieviju un rusofobo nacionālismu vispār uzskatu par Latvijas valsti graujošu. Jā, es uzskatu, ka mums jādara viss, lai attiecības ar Krieviju būtu labas un nekādi neatbalstu tos, kuri cenšas speciāli izaicināt Krieviju uz konfliktiem, visādi puiciski kaitināt utt., taču šāda lišķīgā pielīšana ir pašcieņas, stājas un lētuma pazīme, kura noteikti nepadara mūsu valsti stiprāku.
 
Kāpēc tas ir tik grūti — nekrist šādās galējībās? Kāpēc Latvijas politika attiecībās ar Krieviju it kā pazīst tikai divas galējības — aklu naidu un aklu mīlestību?
 
Kāpēc ir tik grūti veidot attiecības, kā to dara teju jebkura cita Eiropas valsts,kura saredz gan riskus un cenšas mazināt tos, gan arī sadarbības potenciālu, kuru cenšas izmantot? Mums tas būtu jāmāk vēl labāk nekā citiem, jo mums gan riski, gan sadarbības potenciāls ir vēl daudz lielāks nekā, piemēram, Vācijai vai Somijai.
 
Jā, ar kaimiņu ir jācenšas uzturēt labas attiecības, taču tieši šobrīd dzīrot kaimiņa dzimšanas dienā, kad tas citam kaimiņam tikko ir atņēmis zemi un izdemolējis pusi mājas, ir kaut kā, maigi izsakoties, jocīgi. Zināma atturība tomēr prasītos. Tas pats mazākais — zināma atturība. Nu, vismaz atturība no demonstratīva atbalsta apliecināšanas.
 
Labi, es saprotu — Magoņa kunga klātbūtne ir, protams, attaisnojama, ņemot vērā Latvijas dzelzceļa biznesa specifiku un tāpat arī Loginova kunga un jā, arī Amerika un Lemberga kungu klātbūtne ir it kā pilnīgi saprotama un, protams, var saprast visus tos baņķierus, bet tomēr viss kopā tas izskatās galīgi nepareizi. Varbūt tā ir tā nekritiskā līksmība, varbūt tas ir tikai stila jautājums, bet reizēm arī stilam ir nozīme un šī, šķiet, bija tā reize.
 
Jā, ar kaimiņu ir jādraudzējas, bet tas nenozīmē, ka kaimiņš ir jāpieņem pilnīgi nekritiski, tas nenozīmē, ka kaimiņam ir jāpielien, tas nenozīmē, ka nav jāsaglabā pašcieņa. Īpaši šis kaimiņš nez vai ciena lētus pielīdējus