Kamēr augstās valsts amatpersonas skandēja, kādu spozmi Latvijas tēlam atnesīs Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā (ES), kādas Latvijas intereses tajā dabūsim cauri, kādas piena upes pēc tam tecēs, Valsts prezidents Andris Bērziņš pērnā gada nogalē apšaubīja 100 miljonu eiro tēriņu lietderību šim pasākumam.

Daudzi sašuta: «Nu, kā tā var, nu, kā tā var!», un prezidents bija spiests taisnoties, ka nebija domājis apšaubīt Latvijai nestos ES labumus, prezidentūras kā tādas nepieciešamību, vien šaubījies par dāsnā budžeta pamatotību. To, ka bažas nav bijušas vien daudz kritizētā prezidenta nīgruma izpausme, apstiprina Valsts kontroles (VK) secinājumi par 2013. gada tēriņiem valsts pārvaldē.
 
Bez jelkādām pārbaudēm dīvains jau šķita vēriens, ar kādu budžetā atvēzējāmies šim pienākumam. Ar 102 miljoniem eiro esam starp līderiem, turklāt, ja poļu 115 miljonos iekļautas arī ceļu būves izmaksas, tad mūsu prezidentūras budžetā šādas miljonus prasošas opcijas nav. Nevaram vien sacensties ar Franciju, kas amatpersonas aplaimoja ar Hermes zīmola somām un prezidentūrai atvēlēja 171 miljonu eiro, toties pamatīgi iekabinām Dānijai (35 miljoni), Kiprai (46 miljoni), Īrijai (60 miljonu), Lietuvai (65 miljoni), Čehijai (73 miljoni) u. c. Vai Latvija, kas tikko pārvarējusi krīzi ar tādu jostu savilkšanas politiku, kas likusi valsti atstāt apmēram desmitajai daļai iedzīvotāju, var atļauties tā šikot? Hokeja čempionāta apmeklētāji Minskā stāstījuši, ka pilsētas centrs un arēnai tuvā apkārtne pamatīgi uzpucēti, tūristiem — viss serviss, viss labi noorganizēts, vien iedzīvotāji sūdzējušies, ka pirms tam valsts sektorā strādājošajiem pamatīgi apcirptas algas. Nesaskatām ko līdzīgu?
 
Prezidentūras sekretariāts atgaiņājies: 102 miljoni eiro ir maksimālie budžeta griesti, kas varbūt netiks sasniegti. Bet mūsu varas aparāta pieeja ir: ja reiz šāda summa tiek pieļauta, tad kāpēc nepasmelties, kāpēc kaut ko atstāt? Tā no prezidentūras katliņa jau pērn pasmēlusies 10 000 eiro Zemkopības ministrija, piešķirot piemaksas un naudas balvas 65 amatpersonām «par darba kvalitāti», Veselības ministrija apmaksājusi ar prezidentūru nesaistītiem darbiniekiem ikgadējos ārvalstu komandējumus, pašā sekretariātā nav apstiprināti reprezentācijas izdevumu limiti. Ministru kabineta vadlīnijas prezidentūrai gan nosaka, ka papildu materiālā motivācija — piemaksa par papildu pienākumu veikšanu —«tiek maksāta no dienas, kad Latvija aktīvi iesaistās prezidentūras sagatavošanā, tas ir, sākot no 2014. gada 1. jūlija, un Latvijas prezidentūras norises laikā». Tas nozīmē, ka šie ir tikai pumpuriņi un viss vēl priekšā?
 
Vairāk par sekretariāta un politiķu centieniem attaisnoties ar aiz matiem pievilktiem argumentiem un apņemšanos sakārtot papīrus, interesētu mērķu anonsēšana, saturiskais piedāvājums, piemēram, tam pašam daudzinātajam Austrumu partnerības samitam. Pēc iepriekšējā samita Viļņā pagājušā gada novembrī daudz ūdens aiztecējis. Tajā vēl bez lielām grēmām tika sagremota Ukrainas atteikšanās no asociācijas līguma ar ES, kam sekoja maidans, Krima un citas Austrumukrainas pilsētas. Kas pēc šiem notikumiem jāmaina samitā, kāds ir Latvijas uzstādījums, mērķi, vai varam šo samitu izmantot kājas iebāšanai ailē durvīm, aiz kurām lēmumus pieņem bez mums?
 
Ja politiķi regulāri nenosprauž mērķus, neiededz vadugunis, tad arī ierēdņi veģetē un izdevumos galvenais, lai grāmatvedība kārtībā. Tad ministrijas un centrālās valsts pārvaldes iestādes var atļauties seminārus pilīs, tērējot krietni virs simts eiro uz cilvēku, modernākos viedtālruņus darbiniekiem un pat šoferiem. Kas mainījies kopš leģendārajiem zemeņu kūku laikiem pirms krīzes? Tikai tas, ka bijusī e-lietu ministre Ina Gudele pēc kritikas par darbinieku cienāšanu dzimšanas dienā ar 700 latu vērtu zemeņu kūku par valsts līdzekļiem no amata atkāpās, bet tagad viss tiek novelts uz ierēdņiem vai ātri noslaucīts no dienaskārtības. Paliek vien vēstījums tautai: taupība — tā nav priekš visiem!