Šajās dienās vairākkārt nācies domāt par to, kā cilvēki mūsu valstī un citur pasaulē lieto valodu. Tas bijis redzams gan iekšpolitiskā, gan arī ārpolitiskā kontekstā, un ne vienmēr valoda tiek lietota gluži piemērotā veidā.

Tā, piemēram, varam aplūkot Krievijas nebeidzamo propagandu attiecībā uz Ukrainu. Par paradigmu Kremļa kontrolētie masu informācijas līdzekļi ir padarījuši domu, ka Ukrainas pašreizējo valdību veido “nacisti” un “fašisti.”  Vārdnīcā par šo jēdzienu ir rakstīts lūk, kas: “Fašistu kustībām vairākas raksturīpašības ir kopējas, t.sk. godbijība pret valsti, dievbijība pret stipru vadoni, kā arī ultranacionālisma un militārisma uzsvēršana.”  Ukrainā stipra vadoņa nav, un pašreizējā valdība tieši un konkrēti ir izvairījusies no militārisma.
 
Savukārt pašā Krievijā cars Vladimirs lielā mērā ir tāda pati kulta figūra, kādas kādreiz ļaudis (pa īstam vai ironiski) godināja padomju laikā un, ja reiz kāda valsts pasaulē ir militāriska, tad patlaban tā ir un paliek pati Krievija. Kas attiecas uz nacionālismu, nav dzirdēts, ka ukraiņi atšķirībā no krieviem runātu par “ukraiņu pasaules” veidošanu. Tātad — tieši Krievija un nevis Ukraina ir fašistiska valsts, ja paļaujamies uz klasisko definīciju. Patiesībā, protams, vārds “fašisms” jau sen Krievijā ir zaudējis visu iespējamo nozīmi. 

Kādam nepatīk tas, ko cars Vladimirs dara? Fašists. Ir kāda valsts, kura nevēlas viņam pakļauties? To vada fašisti. Un viss.

Savukārt, ja aplūkojam ārpasaules reakciju pret notiekošo Krimā un Ukrainā, tad arī te varam atrast valodas jautājumus. Mūsu pašu valstī reakcija bijusi visnotaļ maiga. Tā, piemēram, viņdien Valsts prezidents Andris Bērziņš uzstājās televīzijā un neminstinoties pateica — kādreiz caram Vladimiram iesniegtais ielūgums apmeklēt Latviju joprojām esot spēkā. “Dzīve rādīs, viss tas ir process” — tā mūsu valsts pirmā persona. 

Ar šo domu viņš nācis brīdī, kad visa Rietumu pasaule izmisīgi meklē veidu, kā piezemēt Kremļa acīmredzami imperiālistisko varaskāri, t.sk. aizliedzot veselai strīpai Maskavas grandu ierasties attiecīgajās valstīs, kā arī iesaldējot to aktīvus. Pie mums savukārt viss ir kārtībā. Grib cars Vladimirs braukt ciemos, mūsu prezidents viņu laipni sagaidīs. 

Šajā kontekstā, starp citu, vērts palūkoties, vai šogad iebraukšanas vīzas tomēr tiks liegtas tiem Krievijas radošās mākslas cilvēkiem, kuri ir skaļi aplaudējuši, reaģējot uz Krimas aneksiju. Runa ir par “Jaunā viļņa” pasākumu un tādiem ļaudīm, kā Valērija un Josifs Kobzons. Solidarizējoties ar Ukrainu, pilnīgi noteikti viņiem un citiem būtu jāpasaka: “Šogad ne, cibulīši, nomierinieties un tad runāsim par mūziku.” Bet vai tā tas notiks?

Salīdzinājumam varam aplūkot ASV prezidentu Baraku Obamu, kurš pēdējā laikā visai uzsvērti ir teicis lietas, kas acīmredzot domātas cara Vladimira godkāres pakaitināšanai. Eiropā ASV prezidents ir paziņojis, ka Krievija ir “reģionāls spēks”, kura Krimu okupēja ne tāpēc, ka tā ir stipra, bet tieši tāpēc, ka tā ir vāja. Vēl Obama kādā uzrunā apsprieda jautājumu par kaimiņattiecībām, visai trāpīgi paziņojot, ka, jā, arī Amerikas Savienotajām Valstīm ir kaimiņvalstis, jā, arī ASV tajās ir sava veida ietekme, “bet visā visumā mums nav vajadzīgs tajās iebrukt, lai nodrošinātu stipras un saderīgas attiecības ar tām”. Amerikas pirmā persona tukšu nerunā.

Obama skaidri saprot, ka Vladimira Putina galvenā vēlme ir sevi prezentēt nācijas glābēja veidolā, piedevām tas ir nepārprotami mačo glābējs, kurš pie katras izdevības novilks kreklu, lai demonstrētu savus muskuļus.

Noteikti viņam nav patīkami dzirdēt domu, ka patiesībā viņa valsts tāds reģionāls spēks vien ir. Cita lieta, vai tāpēc cars nolems atkāpties no iesāktā kursa, bet paldies ASV prezidentam tāpat.

Atgriežoties Latvijā, Saeimā darbojas tāda Irina Cvetkova (nav trīs reizes jāmin, kuru spēku viņa pārstāv), un — vai dieniņ, kur tik visur šī dāma nesaskata “fašistus” un “nacistus”. Pērn Vašingtonā viņa paziņoja, ka Latvijas demokrātijā esot “neonacistiskas plaisas”. Te viņa dzied to pašu dziesmu, kā, cerams, drīz jau bijusī Eiroparlamenta deputāte Ždanoka, kura arī attiecīgo jēdzienu lieto tikpat brīvi un neierobežoti, kā Cvetkova (un arī Kremļa propagandisti — par to vērts padomāt nākamreiz, kad latvieši dosies pie urnām un vēlēs eiroparlamentāriešus un pēc tam arī Saeimas deputātus). Tāpat Saeimā jau ilgstoši nogurdinoši ir Cvetkovas pārstāvētā spēka centieni pretēji visā pasaulē saprastajam tomēr uzstāt, ka Latvijā nekāda okupācija nenotika. 

Arī te ir valodas jautājums — vārds “okupācija” ir valodas sastāvdaļa, un vienai daļai mūsu “gudro galvu” tas joprojām nav norijams.

Vēl viens vārds, kas mūsu valstī ir ieguvis jaunu nozīmi, ir “trivializēšana”.  Aizvadītājā nedēļā Saeima otrajā lasījumā atbalstīja likumu, kurā paredzēts kriminālsods par “genocīda trivializēšanu”. Par šo vārdu vārdnīcā teikts, ka “trivializācija” ir “centieni kaut ko padarīt par nebūtisku”. Taču, kā jau šajā kontekstā daudz apspriests, pirmkārt, būtu visai sarežģīti “trivializēšanas” pakāpi noteikt kvantitatīvā veidā un, otrkārt, te tomēr ir arī runa par runas brīvību.

Būtībā jau visi tie, kuri 9.maijā pulcējas pie Pārdaugavas pieminekļa, lai jūsmotu par Krievijas “uzvaru” Otrajā pasaules karā, “trivializē” visu to, kas notika pēc tam. Visus ķurķī? Nu, diez vai.

Un pēdīgi, par valodu valodas zināšanas kontekstā. Nesen Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēka tiesību komiteja paziņoja, ka Latvijas valodas likums esot “diskriminējošs”, jo tas ierobežojot darba iespējas “krieviski runājošiem un citām minoritātēm”. "Latvijas Avīzē"  materiālam par tēmu ir virsraksts “ANO greizu priekšstatu varā”, bet laikraksts, citējot LETA, nav atradis par vajadzīgu pateikt, kādi tad ir tie “greizie priekšstati”.

Nākšu palīgā. Acīmredzot, neviens no attiecīgās komisijas nav pamanījis, ka šis nu reiz ir koks ar diviem galiem, jo patlaban jau ir uzaugusi paaudze, kura nedzīvoja Padomju Savienībā un tāpēc krievu valodu neprot. Tieši šiem cilvēkiem ir pietiekami lielas problēmas valstī, kurā darba piedāvājumos gandrīz automātiski tiek paziņots, ka ir vajadzīgas arī krievu valodas zināšanas. Protams, daudzos gadījumos tas ir objektīvi. 

Es ar savu krievu valodas nezināšanu Rīgas veikalos nevarētu strādāt, trolejbusu nevarētu vadīt un, kā rakstīju pirms pāris mēnešiem, arī laikrakstā "Diena" acīmredzot nevarētu strādāt, jo arī tur ir vajadzīgas krievu valodas prasmes.

Vai kāds ANO Cilvēka tiesību komitejā padomāja par mani un citiem, kuri ir līdzīgā situācijā? Protams, ka ne, bet tas nav nekāds pārsteigums.  ANO Cilvēka tiesību komitejā patlaban, piemēram, darbojas Kongo, kuru jau ļoti sen plosa pilsoņu karš, pērn tur bija Uganda, kura šogad tieši ir izcēlusies ar cilvēka tiesību rupju ignorēšanu un pārkāpšanu, un vēl gadu pirms tam komitejā darbojās ļaudis no tādām cilvēka tiesību korifejvalstīm kā Ķīna un, jā, arī Krievijas Federācija. 

Arī tas kaut ko pasaka.