:) Man ar matemātiku un cipariem viss ir kārtībā, es protams kapeikas publikācijā noīsināju, bet kopējais apjoms, kas ir tabulā, no tā nemainās. Nepārmetiet to, kas nav - miljonus un miljardus es sajaucis neesmu. :)))

Par iekšlietu ministriju protams var diskutēt, bet es palieku pie savām domām, ka struktūra, kas nodrošināja 1949.gada deportāciju u.c. pret nacionālo pretošanās kustību vērstas akcijas, šajā laika posmā droši var pieskaitīt pie militārām vai paramilitārām struktūrām.

OK, tad vēlreiz skaidroju savu metodiku. PSRS laikos naudas plūsma Latvijā gāja caur diviem budžetiem - Latvijas PSR un PSRS. Es savos aprēķinos ņemu vērā gan Latvijas PSR budžetu, gan to naudu, ko PSRS tērēja Latvijā no centralizētā budžeta. Jūsu dati par apgrozījuma nodokli ir tikai par to daļu, kas palika Latvijas PSR budžetā, taču lielākā apgrozījuma nodokļa daļa, kas Latvijā tika iekasēta, aizgāja uz centralizēto Vissavienības budžetu.
Militārie izdevumi nekur Latvijas PSR budžetā neparādījās - pilnīgi pareizi. Taču tie bija  PSRS budžetā (soc.kult.mērķi), un man šķiet, ka jūs šos arhīva fondus neesat redzējusi.
Katru gadu sadaļas mainījās, es iedodu paraugam par 1946.gadu:

Budžeta pozīcija

Summa (rubļos)

Kara un jūras kara uzņēmumu būvniecības ministrija (1.gr.)

3788625,43

Kara un jūras kara uzņēmumu būvniecības ministrija (2.gr., 115.simbols)

632100,00

Kara un jūras kara uzņēmumu būvniecības ministrija (2.gr., 119.simbols)

5000,00

Kara un jūras kara uzņēmumu būvniecības ministrija (2.gr., 123.simbols)

430000,00

PSRS Bruņoto spēku ministrija

1034140577,10

PSRS Bruņoto spēku ministrija (pensijas)

11869486,52

PSRS Iekšlietu ministrija

144442309,46

PSRS Iekšlietu ministrija (pensijas)

1756568,83

PSRS Valsts drošības ministrija

23559312,38

PSRS Valsts drošības ministrija (pensijas)

362791,02

Kopā

1220986770,74

Un tā tas arhīvā izskatās (tas gan ir cits gads, ne 1946.)

Kā vēsturnieks es atbildētu apstiprinoši, jo pēc būtības tās ir ļoti tuvas lietas. Es gan nezinu, ar ko drošības policija Latvijā šobrīd nodarbojas, taču es pieļauju, ka tā cieši sadarbojas ar militārajām struktūrām.
Katrai valstij (režīmam, ja gribat) ir savas drošības struktūras, un līdz ar to var vilkt zināmas paralēles starp Drošības policiju un PSRS VDK. VDK pakļautībā, ja kas, bija robežsardze.
Tanī pat laikā es protams uzskatu, ka PSRS un Latvijas Republika no drošības uzstādījumu viedokļa ir nesalīdzināmi lielumi. PSRS laikā mēs jau abi būtu paņemti ciet par to, ka te spriedelējam par lietām, kas uz mums neattiecas. :)

Labvakar!
1. Raksts ir pētījuma rezultātu apkopojums, ja es publicētu visas sadaļas (katru gadu bija izmaiņas - raksta apjoms palielinātos vairākas reizes, jums nu to vajadzētu saprast, ja strādājat ar šo tēmu).
2. Budžetus es esmu izpētījis 1945. - 1960.gadus, par vēlāku posmu manu uzvārdu arī neatradīsiest. Latvijas Bankas un Finanšu ministrijas arhīva fondus.
3. Manos grafikos ir IZDEVUMI, nevis ieņēmumi. Kaut ko jūs tur esat sajaukusi ar tiem skaitļiem, daži skaitļi sakrīt, taču tie nekādā veidā neatspoguļo kopējo ainu. Pēc maniem datiem par apgrozījuma nodokli Latvijā: 1946.gadā iekasēts 2567 miljoni, no tā 2185 miljoni no virzīti uz PSRS budžetu, bet 382 uz Latvijas PSR. 1949.gadā iekasēts kopā 2754 milj., no tā 2330 uz PSRS budžetu, bet 424 uz Latvijas, savukārt 1957.gadā iekasēts kopā 3893 miljoni, no tā 3259 uz PSRS budžetu, bet 634 uz Latvijas. Ja vēlaties, varam satikties uz parrunāt šīs lietas. Mani kontakti - gatis.krumins@va.lv  Vislabāk jau tad arhīvā.

:) es domāju, ka ir iekļauti, jo kur karavīrus sūtīja, tur viņi gāja. Uz mācībām vai filmēties. Bet - tas patiešām varētu ieskaitīties sociāli - kulturālos mērķos.

Arī ar 100 % budžeta nepalīdzētu, ja uzbruktu tā pati Krievija.
Palīdzēt var tikai iespējami dziļāka integrācija Eiropas Savienībā. Ja citas valstis  - Vācijas, Zviedrija u.c. reāli sajutīs Latviju kā sev, savai kopienai piederošu, tad tas būs reālais drošības garants. Pagaidām tāda sajūta vēl nav, jāpaiet ilgākam laikam.
2 % ir simboliski solidārā summa, kas tiek atvēlēta NATO valstīs, piespiest jau mūs nevar, bet būtu tikai solīdi, ja mēs pildītu šīs saistības, ja gribam, lai ar mums rēķinās.

Šis nav zinātnisks raksts, bet sabiedrību informējošs, līdz ar to es atsauces nepievienoju. Esmu strādājis kā Latvijas, tā Krievijas arhīvos, ja man neticiet, par militārajiem izdevumiem vislabākais avots ir Latvijas Valsts arhīva 202.fonda - PSRS valsts bankas Latvijas republikāniska kantora grāmatvedības lietas. Tur ir visi dati līdz pēdējai kapeikai. Laimīgā kārtā šīs lietas netika iznīcinātas vai izvestas ( to paredzēja nomenklatūra), un ir pieejamas sabiedrībai un pētniekiem.

Labvakar, es negribu ieslīgt neauglīgā polemikā, varu tik noprecizēt, ka ir divi jēdzieni - de facto un de jure. De jure Latvijas Republika turpināja pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts, lai gan tās teritorija bija okupēta.
Es uzskatu, ka aprēķināt kāda novada vai pilsētas reālo militarizācijas pakāpi - tur nebūtu nekā nepareiza. Šobrīd Jēkabpilī lielākais darba devējs ir cietums. Nu, tāda tur sobrīd ir realitāte.
Es runāju par Latvijas teritorijas militarizācijas pakāpi PSRS okupācijas laikā, un arī uzsveru, ka lielā mērā šo pakāpi veidoja tas, ka tā bija PSRS robeža, kur otrā pusē atradās potenciālais ienaidnieks.

Labvakar, protams, ka bija arī tie, kas sadarbojās, taču to bija pārliecinošs mazākums. Esmu padziļināti pētījis tā saukto "kadru politiku". No pēckara gados valsts pārvaldē iesaistītajiem darbiniekiem Latvijas iedzīvotāji bija pārliecinošā mazākumā. Piemēram, tikai apmēram 10% no 1947. gada 1. janvārī Latvijas Komunistiskās partijā esošajiem 21037 biedriem bija bijušie Latvijas Republikas pilsoņi. Vadošo darbinieku (kadru) atlasē prioritāte tika dota iebraucējiem no PSRS, vietējiem 40. - 50.gados neuzticējās, lielākā daļa partijas līderu ar latviskajiem uzvārdiem arī bija ieradušies no PSRS.

Labvakar! Varu pakomentēt par degvīnu. Jau no 1945.gada stiprā alkohola tirdzniecība (apgrozījuma nodokļa veidā) veidoja ievērojamu daļu kopējos PSRS budžeta ieņēmumos, vidēji 10 - 15 procenti. Kad M. Gorbačovs sāka apkarot dzeršanu, tas deva smagu triecienu budžetam un bija viens no galvenajiem 80.gadu otrās puses finanšu krīzes iemesliem (līdz ar naftas cenu krišanos un nevēlēšanos paaugstināt pārtikas cenas).

Labvakar, paldies par jautājumiem.
1. Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tieši 1960.gadā iekšlietu finansēšana un pārvaldība tika decentralizēta, un otrkārt - varam uzskatīt, ka 50.gadu beigās sovjetizācijas aktīvā fāze bija noslēgusies. Arī nacionālā pretošanās kustība apspiesta.
2.Tā sociālās infrastruktūras daļa, kas tika veidota tā sauktajās "kara pilsētiņās", ir iekļauta. Tas dzīvojamais fonds, ko piešķīra vispārējā kārtībā demobilizētajiem virsniekiem un to ģimenēm, nav. Ir iekļautas arī militārpersonu pensijas, jo tās tika finansētas no PSRS budžeta, taču šie izdevumi veidoja ļoti nelielu daļu, ja ir interese, varu noprecizēt, cik tieši.
3.Jebkuras iekšlietu struktūras ir veidotas arī tāpēc, lai darbotos valdošā režīma interesēs. Jautājums - kas tas par režīmu un kādi ir viņa mērķi. Protams, ka situācija Staļina laikā un, piemēram, 80.gados, bija atšķirīga, taču pret tiem, kas apšaubīja Latvijas PSR leģitimitāti, ar vienādu bardzību vērsās līdz pat 80.gadu otrajai pusei.