Droši vien ir dažas atšķirības, bet kopīgais ir, ka referendums Krimā, tāpat kā vēlēšanas Baltijā 40. gadā tiek rīkotas okupācijas apstākļos.

Tas šajā gadījumā nav principa jautājums - man nav krievu klaviatūras. Ja būtu - varētu arī atbildēt krieviski. Ceru, ka organizatori patulkos.

Liela daļa nacionālo partizānu pirms tam bija leģionāri. Bet es varu pieņemt, ka attieksme pret leģionāriem var būt atšķirīga. Es nevaru pieņemt, ka man nav tiesību kā politiķim paust savu viedokli. Taču - kā ar 17. martu? Tajā ir pat 2 piemiņas pasākumi - Īles bunkura piemiņas pasākums (latviešu un lietuviešu nacionālo partizānu kauja ar čekas karaspēku 1949. gada 17. martā un Latvijas centrālās padomes manifesta (kas iestājās gan pret vācu okupantiem, gan padomju) 70 - gade. Latvieši ļoti novērtētu, ja cittautieši piedalītos šo pasākumu piemiņā.

Un ko Jūs domājat ar to, ka par vēlu? Kāds piedāvājums?

Jūs pareizi norādījāt - ja Krievija nemainīsies demokrātijas virzienā, tā tiešām var nākotnē sadalīties.

Jūs dzīvojat pilnīgi citā informatīvā telpā un droši vien mēs viens otru nepārliecināsim. Katra valsts var pastāvēt pamatojoties uz savu valodu un nacionālajām vērtībām, respektējot minoritāšu tiesības. Es pats biju Maidanā un ukraiņu sadarbība ar minoritātēm ir veiksmīgāka nekā Latvijā, Maidanā ir visu tautību Ukrainas pilsoņi un tur mierīgi var sazināties krievu valodā.

Nē, kad berkutieši pirmās reizes piekāva protestētājus, nekādu molotova kokteiļu nebija.

Pravij Sektor nav NA sadarbības organizācija, diez vai viņiem ir plaša informācija par mums. Domāju, ka situācija Ukrainā ir tāda, ka Ukrainas pārstāvjem loģiski nav iespējams piedalīties kur citur, bez tam 16. marta pasākums ir veidots kā piemiņas pasākums, atbalsts Ukrainai ir ticis un tiks pausts citos pasākumos.

Ja vara izmanto vardarbību pret miermīlīgiem demonstrantiem, tad tas izprovocē pretdarbību.

Šāda situācija ir tikai hipotētiska. Krievijas varas iestādes neko tādu nepieļautu, pat, ja kādam šāda iespēja rastos.