Tagad par to jau tik daudz sarakstīts, visādi minējumi un pieņēmumi. Es te negribētu kaut ko pateikt tādu, lai man pēc tam nepārmet, ka es kādu partiju taisu, kaut kādus cilvēkus bīdu. Es esmu pensionēts uzņēmējs, kurš ļoti norūpējies par to, kā mūsu valsts tiek apsaimniekota. Es varu tikai iedrošināt, palīdzēt ar uzņēmēja pieredzi. Ir jābūt redzējumam, lai atjaunotu ticību tiem daudzajiem Latvijas cilvēkiem, kas tagad nevar galus savilkt.

Par tiem līderiem pagaidīsim vēl pāris dienas līdz pirmdienai. Tad, cik zinu, tie cilvēki paši sevi pieteiks. Lai runā tie, kas gatavi politikā profesionāli darboties! Es neesmu politiķis, un nekad tāds nebūšu.

Tas, ko varu vien pateikt, ka es ar jaunajiem nedomāju veco atgriešanos. Avīzēs raksta, ka atgriežas gan Repše, gan Šlesers. Nezinu, ko te laika saka. Es par to, ka politikā jānomainās paaudzēm. Es neticu ne tiem, kas tagad ir pie varas, neticu arī tiem, kas nesen bijuši. Jānomainās ne tikai politiķu paaudzēm, bet arī politikas kultūrai!

Par savu padomju pieredzi varētu te ti gari sarakstīt. Bet, lai nu tas paliek citiem rakstiem.

Mūsu ģimenei paveicās. Pēc kara bijām visnotaļ turīgi. Mums bija divstāvu māju, govis, cūkas. To var apliecināt arī mans bērnības kaimiņš Jānis Jurkāns. Pēc visiem parametriem arī mūsu ģimenei bija jābūt Sibirijā. Bet, paveicās. Jo mana māte bija izglābusi ebreju komunistu. Vai nu viņš aizlika kādu vārdu, vai arī kāds cits, kurš to zināja, bet mēs tikām pasaudzēti un palikām Latvijā.

Taču spilgti atceros, kā 1970.gadā, kas es kā filmas direktors Latvijā prezentēju savu filmu, man Latvijas nostūros bija jārunā krievu valodā tikai tāpēc, ka kaut kāds partijas 2.sekretāts nemācēja latviešu valodu. Jau tolaik man tas derdzās, jutu to kā netaisnību Kā tas tā varēja būt, ka es savā zemē nevaru runāt savā valodā?

Es jau neesmu tiesnesis vai prokururs, kuram tagad jānosaka vainīgie.

Varu piekrist, ka ne tikai nacionāļi vienīgie vainīgi, bet arī tie daudzie Latvijas cilvēki, kuru tā vietā, lai skaļāk rīkotos, lai protestētu, pasīvi noskatījās. Tāpēc arī rakstīju šo rakstu, par kuru te tagad tās debates. Ja tu redzi, ka kaut kas notiek ačgārni, nedrīkst stāvēt malā. Pie mums tās problēmas ne tikai tāpēc, ka ir savtīgi un muļķīgi lēmumi, bet arī tāpēc, ka tik pasīvi cilvēki. Šoreiz es te izteicos, citreiz varbūt kāds cits iedrošināsies un neklusēs.

Ja par nacionāļiem, tad tas tomēr ir specifisks stāsts. Es uzskatu, ka nacionāļiem ir jābūt, lai ir kāds, kas skaļāk iestājas par nacionālās kultūras jautājumiem. Bet tie mūsu nacionāļi jau vairāk darbojas kā piesegums ekonomiskajām interesēm. Pats esmu biznesa tik ilgu laiku pavadījis, redzēju, kā tur tās lietas tiek bīdītas. Tas ir tik ciniski! Tāpēc biju tik saēricināts. Tāpēc nolēmu par viņiem neklusēt.

Es saprotu, kur jūs to jautājumu velkat. Es jau te iepriekš minēju, ka poliskās diskusijas nav mans lauciņš, atšķirībā no biznesa. Bet arī bez politoloģijas zināšanām ir skaidrs, “Vienotība” nacionālajos jautājumus nav tik radikālā kā nacionāļi. Tas redzams arī viņu šībrīža domstarpībās.

Cits jautājums - kāpēc “Vienotība” savu mēreno pozīciju nespēj noturēt.
Uzskatu, ka lielākā kļūda bija veidojot šo valdību, kad tās veidošanā netika paņemt “Saskaņa”. Šīs kļūdas dēļ “Vienotība” pazaudēja Rīgu. Ja “Saskaņa” būtu toreiz kopā ar Zatleru un “Vienotību” veidojusi valdību, daudz kas šajā valstī un arī Rīgā būtu bijis savādāk

Sākšu savas atbildes ar šo. Lai visiem redzams, ka jautājumā paustais pārmetums ir nepatiess. Man var pārmest daudz ko, arī tiešumu, emocijas, bet nu augstprātību un visdegunību gan ne. Es arī uzņēmumus vadot, gan mudināju padotos uz diskusiju, daudz klausījos.

Kāpēc tik vēlu atbildu? Gaidīju, kad tie jautājumu te vairāk kopā sanāks. Ziniet, neesmu arī liels interneta eksperts, arī politiskajās diskusijās maz esmu piedalījies, tas nav mans lauciņš. Ņemiet par labu.