Brīvās Latvijas pastāvēšanas pirmajā posmā latgaliešu valoda Latgalē tika lietota paralēli latviešu valodai. Latgaļu valodā brīvi iznāca grāmatas un periodiskie izdevumi, latgaļu valodu lietoja skolās un sabiedriskajās iestādēs. Pamatskolās un ģimnāzijās latgaļu valodai bija ierādīts pat zināms stundu skaits. Izglītības ministrijā tika apstiprināts latgaļu ortogrāfijas [pareizrakstība] projekts. Skolu bibliotēkās bija latgaļu grāmatas, pilsētās latgaliski ielu nosaukumi un veikaliem latgaliski rakstītas izkārtnes, piemēram: Lynu pījimðonas punkts. Piecpadsmit brīvības gados Latgales attīstība bija laidusi stipras saknes. Zemes reforma un skolas bija mūsu tautai tas pamats, uz kura cēlās tautas nākotne.

Tad nāca lūzums uz otru pusi, ko var apzīmēt par otro drukas aizliegumu, tikai ar to starpību, ka tas nāca no pašu latviešu valdības. 1934. g. 15. maijā Ministru prezidents Kārlis Ulmanis ar dažiem domubiedriem, balstoties uz policiju, dažām karaspēka daļām un militāro Aizsargu organizāciju, veica valsts apvērsumu, apturot Saeimas, kā arī visu politisko partiju darbību. Latvijā iedibinājās K. Ulmaņa autoritārais režīms, kas gan bija ļoti mērens un tolerants, bet tomēr izraisīja dažādas pārmaiņas arī kultūras dzīvē. Latgaļu valodu aizliedza lietot kā paralēlo valodu latviešu valodai, tajā aizliedza sarunāties arī skolās un sabiedriskajās iestādēs. Latgaļu valoda kļuva par izsmiekla objektu un tika saukta par žargonu. Latgaliešu grāmatas tika izmestas no bibliotēkām un, ja arī vēl iznāca pāris avīzes, tad tās nebija redzamas publiskās vietās./c/

http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/kultura/latvija/kl2040/teksts.htm