Šorīt agri man piezvanīja Leonīds Jākobsons. Pats piezvanīja un palūdza publicēt viņa teikto. Viņš runāja nervozi, taču saprotami un loģiski. Jurijs Aleksejevs

Stāsta Leonīds Jākobsons:

Atgriezos no „Lido”, kur kopā ar sievu un dēlu pusdienojām. Dēlēns vēl mazs, viņam ir 8 gadi. Sieva pa ceļam iegriezās veikalā, bet es iegāju kāpņu telpā. Kāpām augšup kopā ar dēlu, mēs spēlējāmies – es kāpu platiem soļiem, bet dēls centās mani panākt, tāpēc es biju priekšā.

Kāpdams starp pirmo un otro stāvu, ieraudzīju, ka lejup nāk cilvēki kapucēs un melnās brillēs. Paskatījies uz viņiem, es sapratu, ka atnākuši „pie manis” un uzsaucu dēlam: „Bēdz!” Viņi nogāza mani no kājām, un es neredzēju, kas notika pēc tam ar bērnu, — tobrīd es jau gulēju.
Abi uzbrucēji bija spēcīgas miesas būves vīrieši, viņi viegli nogāza mani un sāka sist. Saņēmu vairākus spēcīgu sitienus pa galvu, taču satricinājuma, šķiet, nav. Pēc tam viņi sagrieza mani. Nezinu, ar ko viņi grieza. Ārste, kura uzlika šuves, teica, ka pati nesaprot, kā iespējams izgriezt tādu taisnstūri uz vaiga. Naža ievainojumam tas nelīdzinās... Vaigs bija caurdurts – griezumā varēja roku iebāzt...

Tālāko atceros ar grūtībām. Man izdevās piecelties, aizsedzu ar roku seju – vaigs nokarājās kā gaļas gabals, asinis plūda straumēm, — un metos uz ielas meklēt dēlu. Ienāca prātā, ka viņš varētu būt nolaupīts. Dēlu es atradu uz ielas braucamās daļas... Iestājās šoka stāvoklis...

Par šaušanu... pats es nevienu šāvienu nedzirdēju... Kāds, šķiet, kaimiņš piezvanīja uz policiju un paziņoja, ka esmu sašauts. Droši vien tāpēc, ka caurums vaigā izskatījās kā šāviena rezultāts. Galva bija asiņaina, — viņi sita pa galvu.

Kamēr mani sita, viņi neko neteica, iespējams, es vienkārši neko nedzirdēju. Biju šoka stāvoklī – kad zāģē vaigu, citādi būt nevarēja... Taču pirms tam dzirdēju, ka savā starpā viņi sarunājās krieviski.

Sejas es arī neredzēju, jo viss notika ļoti ātri. Viņi skriešus metās virsū un iesmidzināja acīs baloniņu. Acis nebija lietojamas. Tas viss notika burtiski sekundes daļās.

Tie nebija nekādi narkomāni, — veselīgi, spēcīgi vīrieši, un viņi darbojās profesionāli. Nauda viņiem nebija vajadzīga, viņi neko nepaņēma. Kabatā man bija dārgs telefons – Samsung Galaxy-2. Taču kabatas viņi pat nepārmeklēja.

Neredzēju, kur viņi pēc tam pazuda. Ieejas durvīm ir uzlikta kodu atslēga, taču tā darbojas uz vienu pusi – no ielas, bet pagalma durvīm atslēga ir salauzta. Tur uzstādīta videokamera, tāpēc es pieļauju, ka viņu video attēls jau ir saņemts.

Pagaidām vēl neviens nevar pateikt, ar kādu ieroci tika izdarīts griezums. Ārste, kas uzlika šuves, neko nevarēja pateikt. Brūce ir taisnstūra veida, 8 cm gara. Vakar mērījām ar lineālu. Vaigs ir pilnīgi pušu, taču, paldies Dievam, nervs nav skarts. Pašlaik es varu nedaudz sarunāties. Ārsti teica, ka gadījumā, ja nervs būtu pārgriezts, es vairs runāt nespētu.

Pašlaik man ir vieglāk, saņemu pretsāpju injekcijas lielās devās. Pašlaik gandrīz nemaz nesāp, taču sāpes pāriet tikai uz brīdi, pēc tam atkal sāpēs...

Ar manu dēlu neviens nav sarunājies, viņam pašlaik nepieciešams psihologs. Nācās bērnu aizvest pie radiniekiem. Viņš ir šoka stāvoklī. Viņš klusē. Es saprotu, ka ar savu darbu esmu briesmīgi traumējis bērnu. Viņš redzēja, kā slepkavo viņa tēvu. Viņam vairākkārt bija nelaba dūša... Man šķiet, ka laikā, kad mani grieza, es nejutu sāpes, jo domāju tikai par savu bērnu.

Aizdomas

Man ir 4 versijas, pēc manām domām, tās visas ir uzmanības vērtas.

1) Burtiski uzbrukuma priekšvakarā publicēju rakstu par Ekonomikas policijas pārvaldes priekšnieku G. Gudermaņa kungu. Viņa brālis pašlaik ir aizdomās turamais krimināllietā, un viņš lielījās, ka izrēķināsies ar mani.

2) Otra versija ir saistīta ar to, ka Ušakova piekritēji varēja bez viņa līdzdalības izrēķināties ar mani paši pēc savas iniciatīvas. Vienkārši – sagriezt vaigu un aiztaisīt muti Ušakova ienaidniekam.

3) Aptuveni 24 stundas pirms uzbrukuma noritēja sarakste Facebook tīklā ar Žeņas Osipova sievu par viņas pornobiznesu. Viņa man piedraudēja, ka Žeņa mani piekaus. Šī versija man nepatīk, taču tā pastāv.

4) Pēdējā versija – to varēja izdarīt jebkurš cilvēks, kam bija izdevīgi kompromitēt Ušakovu. Tā ir paranoiska versija.

Līdzīgi gadījumi

Pirms dažiem gadiem notika līdzīga situācija – kad Kasparu Ulstu kāpņutelpā sagrieza, taču nenogalināja tāpat kā mani. Toreiz tas tika saistīts ar Pirmo Baltijas kanālu. Uzbrucējus notvēra, taču Augstākā tiesa viņus galu galā attaisnoja.

Rokraksts ir ļoti līdzīgs. Turklāt es publicēju Nila Ušakova saraksti ar Pirmo Baltijas kanālu par to, kā viņš, būdams mēra postenī, rediģē kanāla jaunumus. Lai visi redzētu, cik ideāls mērs viņš ir...

Pirms gada Daugavpilī tika nogalināts Grigorijs Ņemcovs. Arī viņš bija žurnālists, avīzes „Miljons” izdevējs. Tiesa, pēdējā laikā viņš bija politiķis, vicemērs. Pašlaik šī lieta vispār ir apklususi – sak, nogalināts – nu, nogalināts. Daugavpils ir tālu...

Policijas izturēšanās

Policija pret mani izturējās briesmīgi. Kā noprotu, viņi visi ir Nila Ušakova piekritēji un priecājās par to, ka esmu cietis tāpēc, ka publicēju materiālus, kas kompromitē Ušakovu.

Viņi ienāca palātā, uzstādīja datorus un saka spēlēt datorspēles un skatīties kaut kādu seriālu. Atšķirībā no manis, viņiem bija lielisks noskaņojums. Es palūdzu viņus iziet. Taču viņi izsauca vēl kaut kādus cilvēkus un atklāti ņirgājās par mani. Tad es sāku uzņemt viņu izturēšanos video.

Ķuža kungs [Valsts policijas priekšnieks] uzstājās ar paziņojumu par to, ka, sak, es pats sev esmu uzbrucis – šāvu pats uz sevi. Tagad ārsti smejas par šo paziņojumu. Mani izmeklēja liels skaits ārstu, un visi paziņoja, ka šāda „patšaušana” nav iespējama. Man taču ir arī pārsista galva – kā tad es PATS to varēju izdarīt?

Pašlaik viņi [policija] meklē kaut ko, kas mani kompromitētu, nopratina mājas iedzīvotājus par to, vai neesmu rīkojis skandālus… es esmu dzimis šajā mājā, visi tās iedzīvotāji mani pazīst…

Smailiks

Šis „smailiks” līdzās Nila Ušakova paziņojumam Facebook par viņa „alibi”... nešaubos par to, ka viņam ir alibi... Bandīti sagrieza man seju... Bet viņš publicē „smailiku”... Nils Ušakovs ir pareizticīgs, un es neticu tam, ka viņš ļauni priecājas par to, ko nodarīja uzbrucēji, — viņi sagrieza man seju mana dēla klātbūtnē...

Preses izturēšanās

Kas attiecas uz citām publikācijām... bija radio Baltkom, kura līdzstrādnieki piezvanīja man, kad atrados pārsēja apmaiņas procedūrā. Es palūdzu viņus likt mani mierā... es pateicu dažus lamu vārdus... bet saprotiet taču, ka tas, ko viņi izdarīja, ir amorāli. Viņi sāka zvanīt bez pārtraukuma. Es atslēdzu viņu zvanus, bet viņi turpināja zvanīt. Viņiem taču vajadzētu saprast, ka es neatrodos kūrortā... sāpju nomocīts, es pateicu kaut ko emocionālu, un viņi to „palaida” ēterā...

Es domāju vērsties tiesā ar administratīvu lietu un pieprasīt atsaukt šo ierakstu. Tas ir necilvēcīgi – viņi mani mocīja pat slimnīcā un vēl joprojām turpina to darīt.

Pašlaik vispār nevēlos tikties ar preses pārstāvjiem, es neesmu publisks cilvēks. Man ir pietūcis vaigs, es izskatos kā “bomzis”, tu taču redzēji fotogrāfiju. Es atrodos pretsāpju līdzekļu ietekmē, man ir drudzis...

Stāstu to visu tev tāpēc, ka tavs resurss ir godīgs, tevi neviens nav nopircis, tu manus vārdus publicēsi bez izkropļojumiem.