Vienmēr ir pastāvējusi problēma ar krievu skolēnu izglītību. Gluži vienkārši daži to neievēro, citi atkal negrib to redzēt, trešie — politizē. Un, kā likums, no valodas skatu punkta. Par izglītības kvalitāti runāts tiek ļoti reti.
 
Lūk, atkal krievu mediji sākuši skandināt trauksmes zvanu, attiecībā par 2018. solīto reformu. Mūsu tiesībsargi aicina, kā arī tas notika 90.-os gados, kā mūrim iestāties pret tālāku krievu skolas latviskošanu, taču tostarp palaiž garām vienu niansi. Cik taisnīgi tie bija savās prasībās 90.-os, kad Latvija tik tikko atguva savu neatkarību, un brīvības alku pārņemtai slēgt krievu skolas nebija pamata, tik lielā mērā šodien šāds nodoms pilnā mērā ir atbilstošs. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ir pagājis turpat ceturtdaļgadsimta neatkarīgajā Latvijā — un latviešiem ir pilnas tiesības uzskatīt, ka skolas apmācībai ir jābūt tikai valsts valodā.
 
Vai tas nozīmē to, ka daudzajiem krievu iedzīvotājiem pie mums ir jāatsakās no savu bērnu izglītošanās krievu valodā? Nē, protams, tas to nenozīmē, un ja spēs aizstāvēt savas intereses, tad visu cieņu un uzslavas tiem. Taču šim nolūkam labi būtu mainīt retoriku: akcentu šodien labāk ir veikt attiecībā nevis uz apmācības valodu, bet gan kvalitāti. Konkrēti, attiecībā uz krievu skolu un personāla darba kvalitāti. Krievu skolas Latvijā atpaliek no latviešu skolām gan attiecībā pēc aprīkojuma, gan arī pēc skolotāju profesionālās sagatavotības. Lūk, raugoties uz to, arī var dancot.
 
Vispārēji ir ierasts, kad no problēmas diviem risinājumiem, kaut viens risinājums neapmierina kādu no pusēm, ir jāmeklē trešais ceļš izejai no šī stāvokļa.

Latvieši grib, lai visas skolas būtu latviskas, krievi — lai tiktu saglabāta krievu valoda apmācībās, vai ir iespējams izpatikt gan vieniem, gan arī otriem?  Izrādās, ka ir. Ir jāizveido divplūsmu skolas.

Ar latviešu direktoru (kas būtu pavisam dabiski), diviem mācību daļas vadītājiem (gan apmācībā latviešu, gan krievu valodā) un paralēlām latviešu un krievu (t.i. ar krievu apmācības valodu) klasēm. Ja spēs prasmīgi pozicionēt šo visu, tad integrācija šādā skolā tiks nodrošināta. Bet kvalitāte...
 
Attiecībā par kvalitāti, konkrēti, krievu apmācībā, saruna ir īpaša. Atrisinot skolas problēmas politisko pusi, var pāriet pie daudz nopietnākām lietām.
 
Reiz es piedāvāju veikt aptauju skolēnu vidū. Es nosaucu vārdus, jūs man — pirmo asociāciju, kas iešaujas prātā. Un tad es tiku sadzirdējis to, ko nebūt nebiju gaidījis.
 
Puškins! To, ka viņi nosauks „Bahčisarajas strūklaka” vai „Boriss Godunovs”, es, protams, necerēju. Nu kaut vai „Oņeginu”. Un ko jūs domājat? Gandrīz visi korī — Puškina licejs. Gogolis! Gogoļa iela. Tolstojs! Tatjana Tolstaja, ir tāda TV vadītāja. Turgeņevs — iela. Dostojevskis — kinofilma „Idiots” ar Mironovu un Čurikovu. Ļermontovs — rausta plecus, braucam tālāk. Čehovs — Rīgas teātris, nosaukts Čehova vārdā, neprecizējot vai Antons vai arī Mihails...
 
Ielas, televīzijas raidījumi, kinofilmas, publiskās iestādes. Un ne reizi nav pieminēta literatūra. Pilnīgs absurds. Bet no otras puses — tas ir ierasts avotu klāsts, kurš šodien veido mūsu valodu un visu pārējo mūsu. Skola, iela, kino, televīzija. Tādā veidā mēs ātri sāksim aizmirst dižo rakstnieku vārdus un grāmatas. Dikensu, Fransu, Selindžeru, pat Servantesu jaunatne šodien vispār nelasa. Par Homēru, Eiripīdu, Sapfo es pat nejautāju. Bija nepieciešami tikai kādi desmit gadu, lai milzīgs kultūras rezervuārs, praktiski pa tīro, izdzēsās no mūsu atmiņas. Pie tā, saprotams, ka esam vainīgi paši, bet pirmkārt — mūsu skola.
 
Cīnoties par krievu valodu skolēnu apmācībā, mēs ne reizi pēdējo gadu laikā, šeit Latvijā, neskārām apgaismošanas problēmu. Taču tā tiecīgi mainās. Pats spilgtākais tā piemērs (šo kāzusu es laikam nekad neaizmirsīšu) — Spartaka personība, kādā veidā tā tika pasniegta 90.-os gados izdotajā Kostandas mācību grāmatā, domātai krievu skolām. Par Spartaku tur tika teikts tas, ka spriežot pēc viņa brīvības mīlestības, viņš bija cēlies no Baltiešu ciltīm, no mūsdienu Latvijas teritorijas.
 
Var jau būt, ka tas ir savdabīgs latviešu humors, tomēr, no otras puses, šāda materiāla pozicionēšana ir pilnā mērā tipiska šodienas mācību grāmatām. Tādēļ, ka par izglītības pamatprincipu ir kļuvis fragmentārums. Tā ir tā saucamā „mozaīkveida izglītība”, kad fakti, parādības un notikumi cits ar citu jau netiek attiecināti, bet gan skatīti atsevišķi, autonomi. „Mozaīkveida izglītība” pakāpeniski izspiež iepriekšējo universāluma principu, kad viss ar visu tika saistīts vienā vienumā, vienotā pasaules ainavā.
 
Universālā izglītošanās metode, jau no agra skolas vecuma, pieradināja skolas jaunatni pie sistemātiskas domāšanas, un caur to, arī pie saprātīgas attieksmes pret dzīvi. Agrāk, pieminot Puškinu, neviens netiktu nosaucis — vismaz pirmkārt, — viņa vārdā nosauktu liceju. Puškins — tā, vispirms, ir ļoti augsta līmeņa mākslas vērtību sistēma, bet tikai pēc tam — viņa vārdā nosauktie kuģi, ielas un liceji. Tas pats ir sakāms arī par Gogoli, Dostojevski, Turgeņevu, Tolstoju... Tā ir krievu klasika, par kuras eksistenci, kā par svētumu, zināja turpat katrs krievu pusaudzis. Tās ir pamatzināšanas. Kādēļ tās ir nepieciešamas, labi ir izteicies akadēmiķis, Puškina mājas direktors Nikolajs Skatovs: „Mēs dzīvojam jaunā, kustīgā, bezgalīgi mainošā pasaulē, bet tikai skolā, un tikai literatūras klasikas stundās, bērni var iegūt nepieciešamās, profilaktiskās, morāles vakcīnas, kuras spēj novērst dažas slimības vai atvieglot to norises gaitu.”
 
Tikai skolā. Un tikai literatūras klasikas stundās.
 
Nav pārsteigums, ka pie mums, Latvijā, tieši šis krievu skolas potenciāls visādā veidā samazinās. Un pirmkārt jau, pateicoties sašķeltībai, mozaīkveida izglītībai. Starp citu, bilingvālā apmācības metode arī to sekmē un veicina. Jo valoda — tas ir tautas sejas un rakstura atspoguļojums. Sākumskolā un vidusskolā akcents vienmēr tiek veikts attiecībā uz „vienotu apmācības valodu”, un tas nebūt nav nejauši. Tikai tādā veidā iespējams nodrošināt pasaules uzskata veselumu un vakcinēt jaunajam cilvēkam patriotisma pamatus. Mūsdienu skola it kā speciāli tam pretojas. Un krievu izglītības latviskošanas veidā — arī. Atteikties no bērnu apmācības viņu dzimtajā krievu valodā, nozīmē pilnīgi apzināti, pat mērķtiecīgi izaudzināt viņus par mankurtiem.
 
Šajā sakarā man atmiņā atausa arī kāds cits Nikolaja Skatova raksts, kurā viņš šajā sakarā citē bijušā CIP direktora Alena Dallesa teikto, kas tika pausts vēl 50.-os gados: „Mēs veltīsim visu, kas mums pieder, visu zeltu, visu materiālo varenību un resursus, lai apstulbinātu un apmuļķotu krievus. Mēs neredzamā veidā nomainīsim viņu vērtības pret viltus vērtībām, un piespiedīsim viņus ticēt šīm viltus vērtībām. Kādā veidā? Mēs atradīsim viņu vidū domubiedrus, savus palīgus un sabiedrotos. Epizodi pēc epizodes tiks izspēlēta visnepakļāvīgākās tautas uz Zemes bojāejas traģēdija, tās pašapziņas galīga un neatgriezeniska izdzišana... ”
 
Izlasot šo citāti, daudzi sāks apgalvot, ka Alens Dalless nekad neko tamlīdzīgu nav teicis. Tikai tagad tam jau nav īpašas nozīmes, kam īsti pieder šie vārdi. Tie ir izpausti, un būtiski ir tikai tas, kāds tieši scenārijs šodien tiek īstenots. Un tas, ka tie, kuri to īsteno, beidzot ir atraduši sev uzticamus sabiedrotos.