Cilvēka smadzeņu kreisā puslode atbild par loģisko un analītisko domāšanu, labā puslode – par emocijām un asociatīvo domāšanu. Stāsta, ka vīriešu smadzenēs tās nestrādā kopā, tikai pēc kārtas.

Tā nu visu laiku kopš traģēdijas es centos likt strādāt kreisajai puslodei. Tiesa, pastāvīgi pati no sevis ieslēdzās labā puslode un informāciju par to, ka „gājuši bojā nevainīgi cilvēki”, uzmācīgi līmēja kopā ar neseno krāšņo lāpu gājienu ar svastiku Rīgas ledus arēnā. Droši vien, vēsturiskajā atmiņā lāpu gājieni un svastika ir neatraujami saistīti ar nevainīgu cilvēku bojāeju...

„Nu, kur tad ir tā jūsu neredzamā tirgus roka? Kur tā bija? Kāpēc nenovērsa?”

Šī frāze skanēja un vēl joprojām skan gan privātās sarunās, gan ekspertu viedokļos, un parasti tā ir saistīta ar vēl vienu frāzi, ko ļoti veiksmīgi formulēja mūsu kluba biedrs: „... pirmkārt, vainīgi ir buržuji. Tieši viņi no saviem top-menedžeriem pieprasa maksimālu efektivitāti. Marksam ir taisnība – lielas peļņas dēļ kapitāls izdarīs jebkuru noziegumu.” (Ēriks Snarskis)

Buržujiem par lielām bēdām liesmos visa pasaule...

Abas šīs domas ierēdņi uztvēra tik ātri un mundri, ka kļuva skaidrs: viņiem tā ir gluži kā medusmaize – doma par to, ka pieaugs viņu tiesības kontrolēt un uzraudzīt visu, kas kustas, tāpat kā tiesības uz ārpustiesas represijām pret nelietīgajiem buržujiem. Tur taču tik daudz budžeta vietas varēs organizēt! Tādus budžeta līdzekļus varēs apgūt!! Ar savām kabatas kompānijām tik daudzus  konkurentus varēs novākt, cīnoties par drošību!!!

Nerunājot jau par visādiem patīkamiem sīkumiem – atkāpšanās naudiņām, ko maksā šie buržuji, ja viņus tā maigāk saņemt aiz kakla „sašutušās sabiedrības vārdā un uzdevumā”...

Vārdu sakot, vērojot šos fantastiskos paziņojumus par cīņu par drošību, kuras priekšgalā ierēdņi vēlas stāties, nākas secināt, ka represijām ticu, veco kontroles struktūru atjaunošanai un jaunu struktūru izveidei ticu bez jebkādām ierunām, taču kārtības ieviešanai un drošības paaugstināšanai gan ticības nav ne mazākās.

„96% kvalitātes problēmu rada sistēmas atbildība, uz izpildītāju pleciem gulstas tikai 4%”
(Edvards Demings)

Tas, ka šo aksiomu cītīgi ignorē „nelaimīgās valdības, kam nu nemaz nav paveicies ar tautu”, apoloģēti, nemaina faktus, toties sekas gan mainās lielā mērā, — mēs visi to redzam paši savām acīm. Kontrolieru skaits nekad nav spējis iespaidot kvalitāti, ja pati sistēma neparedz konkrētu personisku atbildību. Taču atbildību starp visiem šiem aicinājumiem atriebties man atrast nav izdevies. Nekas taču nav jāizgudro. Visus būvdarbu kontrolierus iespējams sekmīgi nomainīt ar kādas vienkāršas procedūras palīdzību.

Pēc objekta nodošanas pasūtītājam (komentāri liecina, ka viņš tur aiz kakla visus celtniekus, pieprasot „par jebkuru cenu, taču lētāk”), kurš parakstījis pieņemšanas-nodošanas aktu, kā arī ģenerāluzņēmējam un projektētājam svaigi celtās ēkas sienās tiek klāts grezns galds (kaut vai uz valsts rēķina). Un, kamēr viņi atzīmē darbu sekmīgo noslēgumu, pārsegumi tiek pārbaudīti projektā norādītās maksimālās slodzes apstākļos. Ja projekts ir aprēķināts nepareizi vai uzcelts nekvalitatīvi, svinības pamazītiņām vien pārvēršas par bēru galdu.

Lūk, tā ir personiska un konkrēta atbildība. Tad tirgus neredzamā roka patiešām varēs šķirot meistarus un blēžus.

Pašlaik tā (tirgus roka) Latvijā vēl nav ne parādījusies. Vai pašlaik lasītāju vidū ir kāds, kas tic: „Gaismas Pils” un citu „saldo” objektu celtniecība tika uzticēta godīgā konkursā uzvarējušajiem? Ja šeit tādi ir, iesaku viņiem mainīt lasāmvielu – pāriet pie Andersena pasakām un Krilova fabulām: šie cilvēki drīz vien noticēs „Sniega karalienes” esamībai un trim draugiem – gulbim, vēzim un līdakai.

Nu, bet pārējos lūgšu pievērst uzmanību mūsu tirgus un absolūti neatkarīgajiem medijiem. Cik kvalificēti un secīgi (saskaņā ar tirgus principiem) viņi glābj savējos un gremdē pārējos!

Virsraksti lieliem burtiem — „Maxima celtniecībā konstatēti trūkumi”, un kaut kur tekstā, sestajā rindkopā sīkiem burtiem: „būvdarbus veic Re&Re”.

Lielisks kapitālistisko tirgus attiecību triumfa piemērs. Sveicieni Ērikam Snarskim. Lai pacenšas atrast vismaz pāris atšķirības starp tiem un to, ko mēdz dēvēt par revolucionāro tiesisko apziņu un telefonu tiesībām, kur vienmēr ir neaizskaramie – savējie un svešie grēkāži.

Protams, arī politiskā atbildība! Kur tad nu bez tās?

Pirmā reakcija uz premjerministra demisiju: “Īsts vīrietis! Malacis!” Pat ja demisija nebija patstāvīga, pat ja prezidents pateica priekšā. Nu, un…? Un tālāk?

Parasti jau cilvēks demisionē, lai pateiktu vai izdarītu to, ko neļāva viņa postenis un statuss. Dažkārt demisija ir apzināta atteikšanās no imunitātes. Taču vienmēr atkāpšanās no amata tiek izmantota tālākajiem vārdiem vai darbībām.

Bet šeit... demisija un mīklaina klusēšana. Pauze pēc Staņislavska principa? Vai demisija ir dzīvības procesu galaprodukts? Atgādināšu prezidenta vārdus, uz kuru fona premjers atkāpās no amata: „Tas nav nelaimes gadījums, tā ir slepkavība.”

Izgrieziet šos vārdus, uzlīmējiet virs monitora un zem šī epigrāfa palasiet mūsu vietējo politiķu pēdējo 10 dienu izteikumus... Dievs, stāvi klāt Latvijai!