Pa šuvēm šķīst pēcpadomju pasaule, kas agrāk šķita tik stabila un nesagraujama. Ukrainā sākusies asas nestabilitātes fāze, un klanu cīņa no parlamenta ēkas ir izkļuvusi ielās. Sabrukušās PSRS oficiālā mantiniece Krievijas Federācija ir tikai zaudējusi kontroli pār agrākajām krievu teritorijām; vēl vairāk, arī pašas KF teritorijā arvien biežāk atskan sprādzieni un arvien skaidrāk sadzirdamas ir separātistu balsis.
 
Kāpēc gan vairāk nekā pirms 20 gadiem izveidotā konstrukcija ir kļuvusi tik nestabila? Kas notiks tālāk?
 
 
Jaunās pasaules aprises
 
Zbigņevs Bžežinskis reiz trāpīgi izteicās, ka jaunā pasaules kārtība veidosies uz Krievijas drupām un uz Krievijas rēķina, taču tā vērsīsies pret Krieviju.
 
Kāda ir šīs jaunās pasaules galvenā īpatnība? Pēcpadomju telpā izveidojās jaunas politiskās nācijas, kas iekļāvās citā ģeopolitiskajā aspektā. Tā pamati tika likti ilgu laiku pirms PSRS sabrukuma, kad dažādu Krievijas reģionu pamata etnosi veidoja patstāvīgas nācijas. Procesa noslēgumā KF vadība izsniedza šīm nācijām viņu valstis un palīdzēja nodibināt leģitīmu valstiskuma bāzi.
 
Diemžēl lielākoties šīm valstīm raksturīgs pret krieviem vērsts naidīgums. Sākotnēji tas atgādināja pret padomju varu vērstu noskaņojumu (piemēram, atsauksim atmiņā lozungu „Jā — Krievijai, nē — PSRS!”), kura ietvaros tika uzsvērts fakts, ka Padomju Krievija (PSRS) it kā nemaz nebija Krievija. Taču faktiski izrādījās, ka tas ir pret krieviem vērsts noskaņojums, kura pamatā bija centieni noliegt un ikdienas dzīvē attālināties no visa, kas jauno valsti saistītu ar vēsturisko Krieviju. Tāpēc pēcpadomju pasauli vajadzētu dēvēt par „pēckrievijas” pasauli.
 
Šo faktu nav iespējams skaidrot ar to, ka pie varas būtu nākuši kaut kādi fantastiski ļaundari, fašisti un patoloģiski sadisti. Tā nav. Vienkārši harmoniska iekļaušanās jaunajā pasaulē, kurā varas monopols pieder Rietumiem, prasīja šķīstīšanos no visa krieviskā, it īpaši no tā, kas tika radīts padomju periodā un veidoja padomju nācijas pamatu zem kājām. Pirmkārt, tā bija rūpniecība. Tieši tāpēc gandrīz visās bijušajās padomju republikās cīņā par neatkarību piedalījās savlaicīgi izveidotie apkārtējās vides aizsardzības klubi (vides, ko it kā negatīvi iespaidoja padomju rūpniecība).
 
Vairākās jaunajās valstīs lielu daļu iedzīvotāju veidoja krievu tautības cilvēki. Šis fakts zināmā mērā apdraudēja jaunizveidotās nācijas. Dažās valstīs bijušās metropoles pārstāvju skaits tika radikāli mazināts ar spēka metodēm, citās (galvenokārt tās bija valstis, kurās arī pirms padomju laika dzīvoja liels skaits krievu) krievi pakāpeniski tika „kristīti” pamatnācijā, mainot valodu un izglītības sistēmu,  aizliedzot vai mainot krievu svētkus.
 
Šodien jauno nāciju izveide ir gandrīz pabeigta, un tās ir iekļautas Rietumu struktūrās. Jaunā pasaule jau ir radīta, un padomju periods ir kļuvis par attālu pagātni, kas nekādā veidā nav saistīta ar tagadni.
 
 
Krievijas Federācija — galvenā jaunās pasaules veidotāja
 
Jāizprot arī loma, ko šajos procesos pilda Krievijas Federācija. Tā noteikti neaprobežojas tikai ar „iecelšanu kņaza kārtā” vien. Ar tiešu KF atbalstu jaunajās valstīs tika izveidotas tiesībsargu organizāciju sistēmas, „krievu kopienas” un „tautiešu” (kādas valsts?) organizācijas. To mērķis it kā bija aizsargāt krievu tiesības, ilgtermiņa perspektīvā šīs institūcijas pildīja tādu funkciju, kā nesāpīga krievu iekļaušanās jaunajās nācijās. Tās vienmēr runāja tikai par mazāk nozīmīgām tēmām: mazliet par tiesībām uz izglītību, mazliet — par vīzu režīmu, nedaudz — par pensijām, nedaudz — par pagātnē sen aizgājušo vēsturi, taču ne vārds neatskanēja par to, kas bija kļuvis par ārpus Krievijas Federācijas teritorijas pamesto krievu problēmu pirmcēloni. Šādi jautājumi nekad netika un, ticiet man, — arī netiks iekļauti dienas kārtībā. Vienlaikus KF ĀM enerģiski bloķē jebkādas iniciatīvas, kuru mērķis ir apvienot krievus, piemēram, lielu troksni sacēlušo „Krievu karti”. Neviļus rodas domas par to, vai PSRS vadība 80. — 90. gados nav uzņēmusies kaut kādas saistības Rietumu priekšā?
 
Situācija šķiet īpaši ciniska, jo KF vadība pastāvīgi spēlē uz abām pusēm. No vienas puses tā vārdos atbalsta tautiešus no agrākās Krievijas, bet no otras — pat nedomā kaut ko darīt sakarā ar situāciju, kuras rezultātā šie cilvēki ir kļuvuši par bijušajiem. KF vadība nosoda „revizionistus” Ukrainā un Baltijas valstīs, taču pašā KF norisinās līdzīgi procesi, kuru intensitāte ir relatīvi neliela tikai tāpēc, ka līdz pat šim laikam liela daļa iedzīvotāju ir propadomiski noskaņoti, un politiķi ir spiesti viņiem izdabāt. Piedevām vēl Krievijas elite baro „sliktās” Baltijas valstis: glabā naudu vietējās bankās, iegādājas pastāvīgās uzturēšanās arļaujas ES un nekustamos īpašumus. Kā tad īsti ir: Baltijas valstis patiešām ir sliktas? To saprast nav iespējams.
 
Acīmredzot diskursi ir divi: viens — vientiesīgajiem KF iedzīvotājiem un vecākajai krievu paaudzei; otrs — Cienījamiem Cilvēkiem. Vieniem — viltots „9.maijs” un lēts kvasa līmeņa patriotisms, citiem — stratēģiskā informācija un patiesu zināšanu luksuss par mūsdienu pasaules kārtību. Otrie ir sarīdījuši pirmos cīnīties ar „bezdvēselisko Rietumu postošo ietekmi”, bet otrie jau sen šajos Rietumos ir iegādājušies nekustamos īpašumus, laiž savas atvases skolās metropolē un turpat glabā savu naudiņu.
 
„Patriotiskā” dienas kārtība, ko otrie ir izstrādājuši pirmajiem, nekādā veidā nesaskaras ar realitāti, un savas funkcijas zināmā mērā pilda tikai pateicoties 20 gadus ilgajai bijušās Krievijas iedzīvotāju intelektuālajai degradācijai un vecākās paaudzes histēriskajai gatavībai pielūgt Krievijas fantomu. Šī absurda pamatā ir tas, ka krievs, paskatījies bezdibenī, kas pavērās 1991. gadā, izlēma: „Labāk jau es būšu apkrāpts, nekā skatīšos sejā šim bezdibenim.” Gribējāt piekrāpties? Ņemiet par labu. Aizrijieties ar savu kaktusu, tikai neraudiet.
 
Manuprāt, patiesība nāca gaismā „Kiprgeitas” laikā, kad „bezdvēselīgie” Rietumi Kiprā iesaldēja Krievijas Cienījamo Ļaužu līdzekļus. Ņemot vērā to, kādas kompānijas operēja ar saviem līdzekļiem šajā salā, izrādījās, ka KF ekonomika vārda tiešā nozīmē veido ārzonu pielikumu. Lūk, kāds bija skaļo deklarāciju un gadu desmitiem ilgo melu efekts. Zem leģendas par „piecelšanos no ceļiem” ir pavilkta trekna svītra.
 
Tolaik, vērojot „patriotu” reakciju uz šo notikumu, pār mani nāca apgaismība — gan par KF, gan par pašiem „patriotiem”, kuri tolaik sakaitēja Rietumu un t.s. „liberāļu” atmaskošanas procesu. Neko vairāk izdarīt viņi nespēj.
 
 
Atbalsts pret atbalstu
 
Ir zināms iemesls domāt, ka cilpa uz „Krievijas kipriotu” kakla savelkas atvien ātrāk, neskatoties uz piekāpšanos no viņu puses. Somija ir gatava ķerties pie Krievijas iedzīvotāju noziedzīgā ceļā iegūto īpašumu konfiskācijas. ASV tiek pabeigta instrumentu sistēmas pārbaude, kas paredzēta dolāru transakciju bloķēšanai valstīm, kur tiek pārkāptas cilvēktiesības, un rit tās izmēģinājumi Latvijā un Ukrainā. Jāatgādina, ka ogļūdeņraži pagaidām tiek pārdoti tieši par dolāriem. Runājot par Hodorkovska un „Pussy riot” ātro izlaišanu no cietuma un palīdzību Ukrainai tās integrācijā ES, Rietumu acīs šī rīcība tikai apstiprina KF gatavību piekāpties. Nu, bet to, kāda ir situācija cilvēktiesību jomā, kā vienmēr, lems tie paši „cilvēki” — Eiropas un Amerikas cilvēki. Uz ko tad vēl atliek cerēt Cienījamajam Krievijas iedzīvotājam?
 
Sāksim no tālienes. Kāda ir postpadomju reformu būtība? Skaidrs, ka tā ir banāla īpašumu pārdale, un pretpadomju retorika šeit veido tikai legalizējošu piesegumu (nevis pārdale, bet gan taisnīguma atjaunošana). Pie tam savu pīrāga gabalu saņēma visi, izņemot aiz robežām palikušos krievus. Iespējams, tas nebija īpaši tālredzīgs lēmums. Vai nebūtu laiks labot kļūdu?
 
Jāatzīst, ka situācija ir absurda: KF vadība vienpersoniski dala zemes un naftas ieguves šelfus pa labi un pa kreisi. Tās ir teritorijas, ko nav apguvuši ne šīs valdības priekšgājēji, ne arī KF biznesa elites priekšteči. Tās ir apguvušas krievi — arī to cilvēku senči, kurus KF elite aiz jaunajām robežām ne tikai uzdāvināja jaunajām nācijām kā dzimtcilvēkus, bet arī ciniski spēlējās ar viņu patriotiskajām jūtām, nostiprinot jauno kārtību. Šiem cilvēkiem nav iespējas piedalīties svarīgu lēmumu pieņemšanā Krievijas zemes dzīļu bagātību jautājumos, viņi nesaņem arī nekādus ienākumus no Krievijas ogļūdeņražu pārdošanas darījumiem. Krievi KF vismaz netieši gūst ienākumus (gāzes un degvielas cena KF ir daudz zemāka, nekā Baltijas valstīs), bet krieviem citās bijušās Krievijas daļās ir atņemta arī šī iespēja. Tas nav taisnīgi.
 
Nevajag paslepus, lai jauno valstu valdības nemanītu, dāvāt krievu skolēniem balalaikas un grāmatas. No malas tas izskatās muļķīgi. Acīmredzot ierēdņi KF uzskata, ka krievi sāks viņus atbalstīt grāmatu (iedzīvotāji tās itin labi var nopirkt paši) un svītroto lentīšu dēļ? Viņi maldās. Kad krievi sāks saņemt savu „Газпром” un „Роснефть” peļņas daļu, viņi varēs pēc savas gaumes izvēlēties gan grāmatas, gan balalaikas saviem bērniem. Tādējādi vismaz zināmā mērā krieviem tiks kompensēts tas, ka viņiem nav iespējas kontrolēt to, kas reiz piederēja viņiem pēc dzimšanas tiesībām.
 
Aizstāvot savas intereses, Krievijas iedzīvotājiem nenāktu par ļaunu iegūt aiz KF robežām dzīvojošo krievu atbalstu. Nevis 9.maija svinībām, kas nu jau zaudējušas savu jēgu, bet gan atbalstu savu investīciju un valsts prestiža aizstāvēšanas jautājumos. Kā to nodrošināt ilgtermiņa perspektīvā, nerunājot par daļu valsts kompānijās? Ļoti vienkārši.
 
Saprātīgāk būtu nevis pirkt uzturēšanās atļaujas un pārvērtētus luksa priekšmetus, bet gan ieguldīt līdzekļus vidējās un augstākās izglītības sistēmā bijušās Krievijas krievu kopienu locekļiem. Runa ir par īstām kopienām, nevis mākslīgajām organizācijām, kas radītas krievu difūzijai jaunajās valstīs. Atvērt bezmaksas vasaras skolas un nometnes krievu bērniem. Radīt fakultatīvās sagatavošanas sistēmas, nodrošināt iespēju kārtot eksāmenus un saņemt KF parauga sekmju liecības un atestātus.
 
 
Pēdējā iespēja
 
Vienīgā KF elites iespēja glābties slēpjas vienkāršā atskārsmē: viņus var aizsargāt tikai spēcīga nacionāla valsts, kas balstās uz krievu tautu KF un krievu kopienām ārvalstīs. Var jau eksistēt arī kriminālās ekonomikas modelis, kura ietvaros valsts pilsoņi tiek uztverti kā dzimtcilvēki. Taču tā eksistence nevilksies ilgi.
 
Tā patiešām ir pēdējā iespēja. Citas vairs nebūs. Ukraiņu rakstnieks Gļebs Bobrovs atzīmēja, ka ārvalstīs Krievijas Federāciju atbalsta tikai aizejošā krievu paaudze — jaunās paaudzes vairs nekas nesaista ar KF. Vēl vairāk: ar laiku lielākā daļa krievu jauniešu ieaugs jaunajās nācijās, un apmēram pēc desmit vai divdesmit gadiem visi bijušie krievi (bet tagad — krievu valodā runājošie latvieši, ukraiņi, igauņi utt.) būs ļoti negatīvi noskaņoti pret KF. Rezultāts no Krievijas viedokļa būs drausmīgs.