2014. g. 7.-11. jūlijā Ženēvā (Šveicē) notika 7. ikgadēja Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Ekspertu Mehānisma sesijas sēde pamattautu tiesībās. Šajā pasākumā jau otro reizi piedalījās Latvijas Krievvalodīgas Pamattautas Asociācija. Šogad es biju viens no delegātiem un uzstājos ar ziņojumu. Tomēr par visu pēc kārtas.

Ievads

Vispirms ir jāiedziļinās terminoloģijas jautājumos. Viena no plašā termina „tauta” nozīmēm ir šāda: „tauta ir zināmā cilvēku grupa ar kopējām īpatnībām, no kurām galvenā ir valoda, kā arī kopēja kultūra, teritorija un vēsturiskā pagātne”. Vadoties pēc šīs definīcijas mūsdienu Latvijas teritorijā dzīvo divas (pamat-) tautas — latviešu valodīga un krievvalodīga. Jāatzīmē, ka krievvalodīga tauta ietver sevī vairāku minoritāšu pārstāvjus, kurus apvieno viena svarīga pazīme — krievu valoda.

Krievvalodīga tauta vēsturiski veidojās no tiem, kas atbrauca uz Latviju pēc Latvijas Republikas pasludināšanas (resp., pēc 1918. g.), kā arī no krievvalodīgo pamatiedzīvotāju pārstāvjiem, dzīvojošiem mūsdienu Latvijas teritorijā vairāk nekā 300 gadus un kuru senči šeit dzīvoja uz oficiāliem, starptautiski noteiktiem tiesību pamatiem jau sen pirms Latvijas Republikas izveidošanas.

Pamatojoties uz šo faktu krievvalodīgie ir pieskaitāmi pie pamattautām. Pēc starptautiskām likumdošanas normām par pamattautām sauc ne tikai mazu tautu pārstāvjus, piem., aborigēnus vai cilšu tautas, bet arī tās, kas dzīvoja dotā teritorijā pirms valsts izveidošanas.

Saskaņā ar Starptautisko Darba Organizācijas 169. Konvenciju Nodaļu 1, Sadaļu 1, Punkts 1b noteikts, ka „tautas uzskata par pamattautām tāpēc, ka tās ir to tautu pēcteči, kuri apdzīvoja doto valsti vai ģeogrāfisko apgabalu mūsdienu valsts robežu noteikšanas periodā”. Tātad pie Latvijas pamattautām pieskaitāmi tie krievvalodīgie cilvēki, kuri saņēma Latvijas pilsonību bez naturalizācijas, pēc „asins radniecības”, („mantojumā”), kas faktiski ir krievvalodīgas pamattautas Latvijas valsts atzīšana. Aptuvens Latvijas krievvalodīgo pamattautas skaits ir 140 000 cilvēku, kas ir 8% no kopēja Latvijas iedzīvotāju skaita un 50% no Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju skaita, kuram ir balss tiesības.

Es saņēmu Latvijas pilsonību bez naturalizācijas un mans gadījums arī ietilpst pamattautu juridiskajā kategorijā tāpēc, ka visi mani senči dzīvoja mūsdienu Latvijas teritorijā sen pirms valsts izveidošanas pasaules politiskajā kartē. Tieši šī iemesla dēļ es nevarēju ignorēt iespēju piedalīties ANO sesijas sēdē.

Netāls ceļš uz Ženēvu

Ar lidmašīnu no Rīgas līdz Ženēvai ir trīs stundas. Atlidojam ātri, kaut arī ar īsu pārsēšanās Varšavā. Tuvojoties Ženēvai pārstiedz plaši iekopto tīrumu skati, kurus atdala citu no cita nelielas meža joslas, kas pierāda, ka Šveicē ir augsts lauksaimniecības līmenis. Ženēva mūs sagaidīja drūmi, vakarā bijā auksti, pie tam daudz aukstāks nekā Rīgā, pēc pusstundas saka līst. Atklāti sakot, laiks bija slikts arī vēlāk, cauras dienas lija, tikai dažreiz uz īsu brīdi parādījās saule.

Pēc reģistrācijas viesnīcā mēs devāmies īsā pastaigā pa vakara pilsētu. Viens no pirmajiem iespaidiem — Ženēvas ezers, kurš, kā zināms, ir 90 km garš, ar 140 m augstu ezera strūklu pašā pilsētas centrā. Strūklas atklāšanas ceremonija notika 1891. g. par godu 600. Šveices Konfederācijas gadadienai. Vēlāk man laimējas tikt klāt pie strūklas ļoti tuvu. Tas gan ir iespaidīgs skats! Plūsmas ātrums pie pamata ir vairāk nekā 200 km/h, izplūdes ātrums ir 500 l/s, strūklas sūknis izlieto 1 MW/h. Taču Ženēva to var sev atļauties. Minimālā alga šeit ir 4 000 franki, aptuveni 3 200 eiro mēnesī.

Ženēva nav liela pilsēta. Trīs dienu laikā var apskatītīt visas ievērojamas vietas. „Vecā” centrālā pilsētas daļa ir ļoti līdzīga Vecrīgai. Ženēva ir starptautisko organizāciju galvaspilsēta, šeit ir daudz dažādu pārstāvniecību, piem., Eiropas ANO mītne, ANO Augstā cilvēktiesību komisāra pārvalde, ANO cilvēktiesību padome, Starptautiskā Darba Organizācija, Starptautiskais Sarkanais Krusts, Starptautiskā Juristu Organizācija u.c.. Šeit atrodas arī daudz bankas un finanšu iestādes. Protams, pilsētā viscaur var redzēt arī pasaulē ievērojamu zīmolu un Šveices pulksteņu veikalu reklāmu, kur šādi pulksteņi tiek pārdoti par simtiem un tūkstošiem frankiem.

Visapkārtējā pilsētas dzīvē var skaidri izjust to principu, ka galvenais Šveices resurss ir tās pilsoņu intelekts.

Šī iemesla dēļ Šveice ieņem starptautisko neitralitāti, bet mazā un vidējā uzņēmējdarbība ir valsts ekonomikas pamats. Šveicē ir ļoti attīstīta starptautiska izglītība. Ženēvas ielās var redzēt ļoti daudz jaunu cilvēku, daudzi no tiem ir studenti, tai skaitā arī ārvalstu. Pilsētas dzīve ir labi sakārtota un organizēta.

Es atradu ļoti interesantu Zinātnes un tehnikas muzeju (kuram, starp citu, bija bezmaksas ieeja), kur satiku krievvalodīgo skolēnu grupu. Pilsētas centrālajā parka bērni un pieaugušie var uzspēlēt šahu uz lieliem šaha dēliem ar tik pat lielām figūrām. Ženēvā ir arī grezns botāniskais dārzs, kur atnāk uz ekskursiju un arī tāpat pastaigājas vecāki ar bērniem. Starp citu, netālu no botāniskā dārza mēs atradām piemiņas koku, kuru iestādīja 1923. g. Latvijas delegācija par piemiņu Starptautiskās Darba Organizācijas celtnes pamatakmeņu likšanas ceremonijai.

Ieraugot šo koku, es uzreiz atcerējos, ka 1923. gads bija demokrātiskajā 1. Latvijas Brīvvalsts periodā, kad Latvijas Saeimā varēja uzstāties gan latviešu, gan krievu, gan arī vācu valodās. Atcerējos arī to, ka Starptautiskajā Darba Organizācijā bija izstrādāta jau minēta 169. Konvencija par pamattautām.

Pastaigājoties pa Ženēvu, mēs ienācām arī Mākslas vēstures muzejā. Šeit ir ļoti laba gleznu kolekcija ar eksponātiem no 16. līdz pat 20. gs. Ekspozīcija ietver Renuāra, Modiljāni, Pikaso, Monē un daudzu citu slaveno gleznotāju darbus, ir arī pareizticības svētbilžu kolekciju. Paralēli muzejā bija arī tēlnieka Rodēna izstāde, kuras ieejas maksa bija 15 franki, taču visā muzejā ieeja ir par brīvu. Netālu no muzeja atrodas pareizticīga Krusta Pacelšanas baznīca, nodibināta 1866. g. Protams, iegājām arī tur. Es iededzināju svecīti. Pagaidām es neuzzināju par krievu kopienas lielumu Ženēvā, taču krievu runu pilsētas ielas es dzirdēju samērā bieži. Ženēva ir ļoti internacionāla, pilsētas ielās pārsvarā runā franciski, bieži var dzirdēt arī angļu, spāņu, itāļu un vācu valodu. Par to nav jābrīnās, jo Šveicē ir četras valsts valodas: vācu, franču, itāļu un retroromāņu. Šeit skolās bērni mācās visas šīs četras valodas. Vispār valoda Šveicē nav nacionālā īpatnība, kura dod kādas privilēģijas, šeit valoda, pirmkārt, ir cilvēku saskarsmes līdzeklis.

Oficiālā daļa

Nākamajā dienā pēc iebraukšanas Ženēvā mēs dodamies uz ANO Eiropas mītnes ēku kompleksu. Starp citu, tieši šeit , nesen pateicoties pārrunām, kurās piedalījās delegācijas no Sīrijas, Krievijas un ASV, izdevās pārtraukt Sīrijas apšaudi ar NATO militāriem spēkiem.

Šeit arī notiek ANO Ekspertu Mehānisma ikgadējas sesijas sēdes pamattautu tiesībās, kur ir pārstāvēta Latvijas krievvalodīgā pamattauta ar Latvijas Krievvalodīgas Pamattautas Asociācijas delegātiem.

Pirms ienākšanas ANO ēku kompleksā, bija jāstāv garā rindā no tiem, kuri vēlās tur nokļūt. Situāciju sarežģīja arī tas, ka liels tūristu pūlis arī vēlējās tur nokļūt . Rindu apturēja apsardze, palaižot tūristus uz priekšu. Visiem bija paredzēta kopēja ieeja, līdzīgi kā lidostā. Vēlāk, izejot no ANO teritorijas, atkal bija jāiziet drošības kontrole. Drošība ir ļoti svarīga, jo ANO delegāciju līmenis ir pietiekoši augsts.

Saņemot caurlaidi, mēs iegājām sēžu zālē. Ēkas koridori ir iespaidīgi — vairāku simtu metru gari. Tomēr man ļoti patika brīvas vietas izmantošana — daudziem kabinetu, bet visur, kur tas ir iespējams, ir izvietotas dažādas izstādes un delegāciju dāvanu kolekcijas. Īpaši man iepatikās izstāde veltīta Etiopijai — lielas krāsainas fotogrāfijas un nacionālie tērpi.

Sēžu zāle, kur virs ieejas bija liels uzraksts „Cilvēktiesību un Civilizāciju Alianses zāle”, arī neatstāja mani vienaldzīgu. Milzīga apaļa telpa ar griestiem veidotiem pēc krāsainas stalaktītu alas. Galdos bija izvietotas norādes ar dažādu valstu nosaukumiem. Netālu no mums sēdēja pārstāvji no Nikaragvas, Dienvidāfrikas, Dānijas un Itālijas. Zālē bija arī pārstāvji no Krievijas, Eiropas Savienības, ASV, Kanādas, Vācijas, Norvēģijas, Francijas, Austrālijas, Bolīvijas un daudzām citām valstīm. Tā kā šādā starpnacionālajā sēdē es piedalījos pirmo reizi, bija ļoti interesanti vērot notiekošo, kā arī vietējo publiku. Un, starp citu, tur bija ko redzēt. Daudzu valstu pārstāvji bija ģērbti nacionālos tērpos, tomēr vairākums oficiālos uzvalkos.

Visus ziņojumus sinhroni tulkoja uz sešām valodām: angļu, franču, krievu, ķīniešu, arābu un spāņu. Visi sesijas materiāli arī bija tulkoti šajās valodās. Tāpēc mēs, kā krieviski runājoši, jūtamies ļoti ērti.

7. sesijas pirmajā dienā par Ekspertu Mehānisma sēdes priekšsēdētāju izvēlās Viltonu Litlčaildu (Wilton Littlechild) „krī” pamattautas pārstāvi no Albertas Kanādas provinces un par viņa vietnieku Alekseju Cikarjovu no Petrozavodskas (Karēlija, Krievija).

Mūsu uzstāšanās

7. sesijas programmā bija iekļauti vairāki problēmjautājumi, kuri tika apspriesti nākamajās dienās. Vispirms apsprieda jautājumu par gaidāmo Vispasaules pamattautu konferenci, kura notiks Ņujorkā šī gada septembrī, pēc tam problēmu par tiesu orgānu darbības pieejamību pamattautu tiesību veicināšanas un aizsardzības lietā. Svarīgs jautājums bija arī par stihisko nelaimju un dabas katastrofu risku samazināšanu, kā arī par ANO Deklarāciju par pamattautu tiesību īstenošanu. Starp citu, šī Deklarācija bija pieņemta ANO Ģenerālajā asamblejā 2007. gada 13. septembrī ar balsu vairākumu, balsošanā piedalījās 144 valstis. Latvija arī balsoja par šās Deklarācijas pieņemšanu.

Mūsu ziņojuma tēma bija saistīta ar otro jautājumu — Tiesu orgānu darbības pieejamība pamattautu tiesību veicināšanas un aizsardzības lietā, mēs uzstājāmies otrajā sesijas dienā.

Mūsu ziņojuma galvenā tēze bija veltīta tam, ka pamattautu tiesību aizsardzība ir jānodrošina tai skaitā arī pamatojoties uz starptautisko tiesību normām, kas norādītas ANO Deklarācijā par pamattautu tiesībām. Diemžēl Latvijas teritorijā šobrīd šo Deklarāciju neievēro pilnā apjomā. Mūsu runā mēs paziņojām starptautiskajai auditorijai to faktu, ka mūsdienu Latvijas teritorijā tiek pārkāpts Deklarācijas 13. Pants, jo krievu valoda, kas ir krievvalodīgas pamattautas valoda, valsts līmenī pasludināta par svešvalodu un ir aizliegta tās lietošana valsts iestādēs, kā arī nav vēlama oficiālai sabiedriskai lietošanai ar visām saprotamām sekām.

Valsts valdība, kas pārsvarā sastāv no latviešu pamattautas pārstāvjiem un aizstāv tikai tās intereses, secīgi realizē scenāriju par vienotas Latvijas nācijas veidošanu, pamatojoties tikai uz latviešu valodu un kultūru. Lai sasniegtu šo mērķi, valstī tiek veicināta piespiedu asimilācijas un integrācijas politika.

Piemērām, šobrīd Latvijā valsts līmenī apspriež jautājumu par visas valsts pirmskolas un vidējās izglītības pārcelšanu uz latviešu valodu līdz 2018. gadam. Valsts augstākas izglītības iestādēs apmācība jau sen tiek īstenota tikai latviešu valodā. Šie fakti pierada par ANO Deklarācijas par pamattautu tiesībām 8. Panta p. 1 un p. 2d, 14. Panta un 15. Panta neievērošanu.

Latvijas krievvalodīgas pamattautas pārstāvjiem ir atņemta iespēja piedalīties vadībā un resursu sadalē teritorijā, kuru viņi tradicionāli apdzīvo un kur viņi piedalās sabiedriskā produkta veidošanā, kā arī apzinīgi maksā nodokļus. Krievvalodīga pamattauta nepiedalās savas valsts pārvaldē. Šis fakts liecina par minētas Deklarācijas 18. Panta, 19. Panta, 20. Panta, 26. Panta, 39. Panta neievērošanu.

Mēs paziņojām starptautiskai sabiedrībai, ka neatdalāmā un svarīga Latvijas krievvalodīgas pamattautas daļa ir Latvijas Vecticībnieku kopiena. 2012. gadā kopienas pārstāvji griezās Latvijas Saeimā ar vēstuli par krievu valodas statusu Latvijā, taču konstruktīvu atbildi tā arī nesaņēma.

Mēs arī paziņojām par to, ka Latvijas Konstitucionālā Tiesa ignorēja Latvijas krievvalodīgas pamattautas prasību par krievu valodas tiesību atzīšanu, kuras tai bija 1. Latvijas Brīvvalsts laikā, tomēr Tiesa pat nepieņēma šo sūdzību izskatīšanai. Šis fakts liecina par to, ka Latvijas krievvalodīgas pamattautas pārstāvjiem nav pieejamība tiesai.

Pēc visa notikuša spriežot, mūsu ziņojums bija saklausīts. Vēlāk kuluāros pie mums pienāca pārstāvji no ASV un Āzijas. Viņi ļoti labi atcerējās mūsu uzstāšanos.

Mūsu ziņojuma teksts krievu un angļu valodā ir izvietots Pamattautu Pētniecības un Informācijas Dokumentācijas Centra starptautiskas nozīmes mājas lapā. Mums arī izdevās organizēt oficiālās tikšanas ar ANO Oficiālo ziņotāju pamattautu tiesībās Viktoriju Taulī-Korpusu. Viņa ir gatava ieguldīt savus spēkus un iespējas, lai sīkāk iepazītos ar situāciju Latvijā un meklētu iespējas risināt mūsu problēmu. Tikšanās noslēgumā viņai tika pasniegts mūsu ziņojuma teksts angļu valodā. Teksts bija pasniegts arī Eiropas Savienības pārstāvei, ANO Eiropas Savienības Pastāvīgas Delegācijas 1. sekretārei cilvēktiesību jautājumos Annai Koistenen, kā arī citiem starptautisko organizāciju pārstāvjiem Ženēvā. Bija ņemts vērā tas, ka Koistenen k-dze savā 7. sesijas ziņojumā Eiropas Savienības vārdā aicināja ievērot pamattautu tiesības ANO Deklarācijas kontekstā. Ziņojuma teksts tika pasniegts arī Norvēģijas Vietējas Pašvaldības un Modernizācijas Ministrijas projektu vadītājam Ērikam Larsenam.

Runājot kopumā par mūsu braucienu Ženēvā, tā bija laba iespēja pastāstīt starptautiskajā (ANO), Latvijas amatpersonu atzītajā līmenī, par savām problēmām, un mēs to izmantojām. Labi vai slikti, taču paveicām. Ja būs iespēja, uzstāsimies vēl.