Reintegrācijas procesa sākumu nebūt nav iezīmējuši referendumi Krimā, Doņeckā un Luganskā. Tādējādi turpinās process, kas savulaik sākās Piedņestrā, Abhāzijā un Dienvidosetijā.

XX gs. un XXI gadsimta sākuma starptautisko attiecību praksē saglabājas radikālas pretrunas, ko radīja starptautiskajās tiesībās atzītais robežu nepārkāpjamības princips un ANO Statūtos iekļautās jebkuras tautas tiesības uz pašnoteikšanos. Laikā, kad pasaule bija polāra, bijušajā PSRS un Austrumeiropas valstīs šī pretruna bija latenta, slēpta. Jāsaka, ka arī cilvēktiesību problēma šeit nebija tik asi izteikta, kā vēlāk, pēc PSRS sabrukuma un daudzu jaunizveidoto valstu pārejas ASV politiskajā ietekmē.

Pēc 1991. gada, kad izveidojās vienpolāra pasaule ar ASV priekšgalā, robežu neaizskaramības princips un tautu tiesības uz pašnoteikšanos starptautiskajā praksē tika pilnībā pakļautas ASV un tās sabiedroto politiskajām un ekonomiskajām interesēm, kuri itin viegli mainīja valstu robežas Eiropā, nerēķinoties ar vietējo iedzīvotāju viedokli. To acīmredzami pierāda serbu viedokļa atklātā ignorance Kosovas neatkarības atzīšanas jautājumā — serbu un albāņu etniskā konflikta apstākļos pat netika organizēts nekāds referendums reģiona neatkarības jautājumā.

2008. gada 17. februārī Kosovas parlaments, nerēķinoties ar Serbijā un Kosovā dzīvojošo serbu viedokli, vienpusējā kārtībā pasludināja Kosovas neatkarību, savukārt 2008. gada 22. jūlijā ANO Starptautiskā tiesa par likumīgu atzina proamerikāniski noskaņotās Kosovas valdības lēmumu par Kosovas neatkarības pasludināšanu, neskatoties uz to, ka reģionā pie varas nonākušie politiskie spēki bija vainīgi vietējo serbu tautības iedzīvotāju genocīdā.

Savukārt šodien ASV un citu rietumvalstu politiķi norāda uz starptautiskajās tiesībās atzīto robežu neaizskaramības principu un uz šī principa pamata noliedz tautu tiesības uz pašnoteikšanos. Tieši tā notika gadījumā ar Krimas Autonomajā Republikā (KAR) 2014. gada 16. martā organizēto referendumu, kura rezultāti deva iespēju KAR un Sevastopoles pilsētai iekļauties Krievijas sastāvā. Tāda pati situācija veidojās arī pēc 2014. gada 11. maijā Doņeckas un Luganskas apgabalos organizētajiem referendumiem; saskaņā ar to rezultātiem tika pasludināta no Ukrainas neatkarīgo Doņeckas un Luganskas Tautas Republiku dibināšana. Tā ir Krievijai naidīgas pozīcijas izpausme, ko demonstrē Rietumu valstis.

Ar šīs pozīcijas palīdzību ASV un citu rietumvalstu valdošās politiskās elites cenšas aizstāvēt savas politiskās intereses, kas ne mazākajā mērā nav saistītas ar Krimas Autonomās Republikas un Ukrainas tautu interesēm.

Jāpiebilst, ka tā ir acīmredzami antidemokrātiska pozīcija, jo tās izpausme ir proamerikāniski noskaņoto politisko spēku atbalsts, kas nonākuši pie varas Ukrainā bruņota dumpja rezultātā. Jāpiebilst, ka arī šī dumpja galvenais sponsors bija ASV.

No šī viedokļa referendumi, kas tika organizēti Krimas Autonomajā Republikā, kā arī Doņeckas un Luganskas apgabalos, — tā ir šo apgabalu iedzīvotāju cīņa pret ASV un tās sabiedroto impērisko politiku par patiesi demokrātisku politisko režīmu izveidi, kas nodrošinātu cilvēka tiesību ievērošanu darbos, ne vien vārdos. Tāpēc ASV un tās sabiedroto izteikti negatīvā reakcija uz šo referendumu rezultātiem nebija nejauša, jo ASV impēriskie plāni tika spēcīgi iedragāti.

Ja ASV un citās Rietumu valstīs demokrātija nav tikai tukša skaņa vien, šobrīd lielākā nozīme ir jāpiešķir tautas tiesībām uz pašnoteikšanos, nevis „valstu robežu neaizskaramības principam”.

Tomēr, pirms starptautiskā sabiedrība atzīs kādas noteiktas valsts robežas, tajā ir jānotiek visas tautas referendumam. Ja valdošā elite šajā valstī patiešām vēlas nodrošināt valsts iedzīvotāju un teritorijas stabilu un ilglaicīgu attīstību, visiem šajā valstī dzīvojošo nāciju un tautu pārstāvjiem ir jāparaksta Sabiedriskais līgums, kurā tiks precīzi fiksētas jebkuras tautības vai konfesijas pārstāvju tiesību ievērošanas garantijas.

Ohridas pamatnolīgums, ko 2001. gada 13. augustā parakstīja Maķedonijas valdība un albāņu politiskie spēki, pierāda — šāda Sabiedriskā līguma parakstīšana ir iespējama.

Tauta var ne vienu reizi vien izmantot savas tiesības uz pašnoteikšanos, ja valdošā elite pārkāpj Sabiedrisko līgumu, — vērā ir jāņem tas, ka augstākā vara valstī pieder tautai, nevis valdošajai elitei. Pie tam runa nav par to, ka problēmas tiek risinātas tikai esošās valsts federalizācijas vai jaunas valsts izveides plaknē. Nebūt ne! Protams, arī tāda iespēja netiek izslēgta. Taču svarīgākais ir tas, ka tautai ir tiesības, tās pienākums ir jebkādiem likumīgiem līdzekļiem panākt iepriekš saskaņotā Sabiedriskā līguma noteikumu ievērošanu.

Visām noteiktajā valstī dzīvojošajām tautām ir jābūt līdztiesīgām, pie tam to valodas un kultūras identitātes saglabāšanas tiesībām ir jābūt garantētām likumā. Vēl vairāk: likums ir jāpilda arī reālajā dzīvē, tas ir, valstī dominējošajiem jābūt demokrātiskas ideoloģijas un tolerantas, cieņpilnas attieksmes principiem pret visām tās teritorijā dzīvojošajām tautām.

Taču situācijā, ja iedzīvotāji redz, ka dzīve kādā valstī viņus neapmierina, ka varas pārstāvji sistemātiski pārkāpj tās tiesības, viņiem ir tiesības caurskatīt iepriekš pieņemto lēmumu. Tieši tādu lēmumu 2014. gada 16. marta referendumā pieņēma Krimas iedzīvotāji.

Valsts robežu neaizskaramība un tautas tiesības uz pašnoteikšanos — abu šo principu pretstatījuma politiskais angažējums īpaši labi saskatāms uz kādreizējās PSRS piemēra. Rietumvalstu attieksme pret Padomju Savienības iziršanu 15 jaunās neatkarīgās valstīs bija īpaši labvēlīga. Tolaik robežu neaizskaramības principa pārkāpšana nevienu nesatrauca, pat neskatoties uz to, ka 1991. gada 17. martā organizētajā referendumā PSRS tautas viennozīmīgi atbalstīja vienotas valsts saglabāšanu.

XX gadsimta pēdējā un XXI gadsimta pirmajā desmitgadē gūtā vēsturiskā pieredze liecina par to, ka jebkuras valstu vadītāju panāktās vienošanās, kuru izstrādē nav ņemts vērā šajās valstīs dzīvojošo tautu viedoklis un intereses, vienpolāras pasaules apstākļos nespēj saglabāties un pastāvēt ilgāku laiku. Tāpēc likumsakarīgi ir tas, ka pretēji tautu gribai noslēgtā vienošanās, ko 1991. gada decembrī Belovežā parakstīja Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas prezidenti — Jeļcins, Kravčuks un Šuškevičs un kas noveda pie PSRS sabrukuma, kādreizējās PSRS tautu sabiedriskajā apziņā saglabājās kā konflikta pamats.

Tagad tautas ir apzinājušās: dzīve neatkarīgajās valstīs bieži vien ir novedusi pie iedzīvotāju galējas nabadzības, pie korumpētu, oligarhisku un antidemokrātisku politisko režīmu izveidošanās. Tagad tās sāk izteikties par pievienošanos Krievijai, un šī doma rietumvalstīs rada spēcīgu protestu. Tātad varam secināt: tāpat kā gadījumā ar bijušo PSRS, bet tagad — arī Krievijas situācijā, valstu robežu neaizskaramības principa pretstatīšana tautas tiesībām uz pašnoteikšanos izpaužas tikai tā, ka Rietumi vienmēr ir atbalstījuši un arī turpmāk atbalstīs jebko, kas varētu vest pie Krievijas teritoriālā sabrukuma un valsts politiskās un ekonomiskās vājināšanās, tieši tāpat, kā rietumvalstis vienmēr ir kategoriski pretojušās jebkam, kas varētu veicināt Krievijas politisko un ekonomisko izaugsmi vai Krievijas valsts sastāvā gadsimtiem ilgi dzīvojošo tautu atkalapvienošanos.

Pie tam pašu tautu viedoklis, vienkāršu cilvēku domas Rietumus nekad nav interesējušas un neinteresēs arī nākotnē!

Citiem vārdiem sakot, jau atkal, tāpat kā neskaitāmas reizes agrāk, starptautiskās tiesības ir kļuvušas par Krievijai naidīgi noskaņotu, rusofobu spēku ķīlnieku, neskatoties uz to, ka pēc PSRS sabrukuma (tiesa, tikai pēc 2000 gg.) visā postpadomju telpā tikai Krievija ir kļuvusi par demokrātisku valsti. Visās pārējās bijušajās PSRS republikās ir izveidojušies un nostiprinājušies nedemokrātiski, autoritāri, etnokrātiski vai oligarhiski politiskie režīmi. Baltijas valstīs šo režīmu pastāvēšanas pamatus izveidoja etnokrātija — valstu-nāciju izveide, kuru pamatā ir mazākumtautību tiesību apspiešana un vardarbīga asimilācija, kā arī nacisma atdzimšana.

Šāda postpadomju valstu politiskā attīstība un Rietumu valstu attieksme pret to satur milzīgu konfliktu potenciālu. Pieredze liecina, ka Rietumi pastāvīgi piemet malku šajā kvēlošajā konfliktu ugunskurā un laiku pa laikam uzpūš (kā pašlaik Ukrainā) īstu ugunsgrēku. Tomēr atšķirībā no savu valstu korumpētās politiskās un ekonomiskās elites, postpadomju telpā izveidojušos valstu iedzīvotāji nav ieinteresēti saglabāt šo konfliktu potenciālu, tāpat kā nevēlas apkalpot Rietumvalstu politiskās una ekonomiskās elites intereses, kas viņiem ir absolūti svešas. Šī iemesla dēļ tuvākajā laikā tautu tiesības uz pašnoteikšanos tiks izmantotas arvien biežāk. Runa nav tikai par bijušās PSRS telpu, bet arī par „Vecās Pasaules” — Eiropas teritoriju.

Vērojot notikumus postpadomju telpā, kļūst skaidrs, ka referendumi Krimā, Doņeckā un Luganskā nebūt nav reintegrācijas procesa sākuma punkts. Pašlaik turpinās tas, kas savulaik sākās Piedņestrā, Abhāzijā un Dienvidosetijā.

Bijušās PSRS tautu atkalapvienošanās process vēl nav noslēdzies. Vēl joprojām nav saprotams, kāds būs valstiskais veidojums, kas radīsies šī procesa rezultātā, nav zināms arī tas, kad tas notiks. Taču jau pašlaik ir skaidri saskatāma Baltijas valstu valdošās elites atbildes reakcija uz šo procesu — tālāka demokrātisko tiesību un brīvību ierobežošana. Skaidrs, ka jauno postpadomju valstu (arī Baltijas valstu) proamerikāniski noskaņotās politiskās elites nekādos apstākļos nepiekritīs savu politisko režīmu demokratizācijai, jo tā nozīmēs viņu politisko bojāeju. Tam nekad nepiekritīs arī ASV.

Līdz ar to, ņemot vērā notikumus Ukrainā, ir saprotams, ka Vladimira Putina demokrātiskās Krievijas un proamerikāniski noskaņoto Eiropas un postpadomju telpas valstu politisko režīmu savstarpējās attiecībās ir sācies jauns, ļoti sarežģīts periods. Acīmredzot to raksturos arvien augošā aizkaitināmība un starpnacionālā spriedze. Šķietami „demokrātiskie” Rietumi jau ir atmetuši izlikšanos un demonstrē atklātu rusofobiju.

Informatīvais karš, kurš 1945. gadā sākās pret PSRS, bet 1991. gadā — pret Krieviju, tagad ir pārgājis jaunā, daudz plašākā līmenī. NATO karaspēki arvien vairāk tuvojas Krievijas robežām. Pašlaik nevienam nav ne jausmas par to, kad un kā beigsies šis periods.