Tautu draudzība

26.03.2014

Vladimirs Šilins
Латвия

Владимир Борисович Шилин

Доктор технических наук

Skaudība

Bet es? Vai tad es neesmu krievs? Kāpēc es esmu pamests?

Skaudība
  • Diskusijas dalībnieki:

    46
    195
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ

Parasti skaudība nav konstruktīvs problēmas risinājuma elements, taču patreizējā situācijā tieši skaudībai vajadzētu piespiest vareno, kājās piecēlušos Krieviju spert nākamos soļus.

Sākšu ar Krimas referenduma statistiku: 83% iedzīvotāju piedalījās balsošanā, 96,77% izteicās par pievienošanos Krievijai. Tādi bija referenduma rezultāti, kaut arī krievi sastāda 60% pussalas iedzīvotāju, visi pārējie ir ukraiņi, tatāri un 5% — pieder pie citām tautībām. Tas nozīmē, ka par pievienošanos Krievijai nobalsoja vairāk nekā 20% pie krievu tautības nepiederošo Krimas iedzīvotāju.

Atsauciet atmiņā Krievijas televīzijas kanālu ziņu raidījumus 17. un 18. martā. Raidījumu vadītāju sejās smaids, prieks, pacilātība. Krievijas pilsētu ielās — manifestācijas Krimas atbalstam. Lozungi, starp kuriem pārsvarā bija redzamas dažādas Putina frāzes „Savējos nenodosim” variācijas.

Analizējot situāciju, kļūst skaidrs, ka šie karogi un transparanti ir sarežģīta un finansiāli apjomīga organizatoriskā darba rezultāts. Taču darbs nav bezjēdzīgs, nelielajai organizatoru grupai pievienojas liels skaits patriotiski noskaņotu cilvēku, kuri sēdētu mājās un skatītos televizoru gadījumā, ja nebūtu pasākumu iniciatoru. Izejot ielās kopā ar domubiedriem, cilvēki jūt vienotību, kas apvieno cilvēkus un ceļ prezidenta reitingu.

No kurienes tad īsti rodas skaudība? Bet es? Vai tad es neesmu krievs? Kāpēc mani ir pametuši? Kur bija karogi, transparanti un patriotu pūļi, kad 26 miljoni krievu tika pirms 23 gadiem pamesti nacionālistu rokās?

Jā, es saprotu, toreiz pie varas bija cits prezidents, kurš nezināja, ka tas nav labi — nodot savējos, ka nav labi dzert vodku pirms sēsties pie valsts papīriem utt., utt.

Ja nu viņa vietā būtu bijis cits? Nesen vēlreiz noskatījos materiālus par Rīgas zelta laikiem Krievijas impērijas sastāvā XX gadsimta sākumā, kad valsts kļuva par vienu no attīstītākajiem Eiropas reģioniem, pateicoties armijas pasūtījumiem. Uzdūros materiāliem par Pirmo pasaules karu. Vai zināt, kas mani visvairāk pārsteidza? Rūpniecības uzņēmumu evakuācija no Latvijas kara gados. Tolaik no Rīgas tika evakuēti 417 lieli uzņēmumi, no Daugavpils — 75. Tika izvesti darbgaldi un iekārtas, bieži vien — pat kopā ar strādniekiem un speciālistiem.

Precīzus ciparus attiecībā uz civiliedzīvotāju evakuāciju man atrast neizdevās, taču daži skaitļi, kas aptuveni liecina par evakuācijas apmēriem, tomēr atradās. 1914. gadā, kara sākumā Rīgā dzīvoja aptuveni 500 tūkstoši cilvēku, bet 1919. gadā — mazāk nekā 200 tūkstoši. Protams, evakuācija nebija plānota, jo pēc Ģenerālštāba domām, karam vajadzēja būt īsam un notikt aiz Krievijas robežām.

Steidzama evakuācija sākās laikā, kad rūpniecības uzņēmumi un civiliedzīvotāji bija nopietni apdraudēti. Pie tam uzņēmuma evakuācijas laikā strādnieku tautībai nebija nekādas nozīmes. Jā, karalaika haosā tikai nedaudziem izdevās atsākt darbu jaunajā vietā. Taču fakts ir un paliek fakts — cara valdība parūpējās par to, lai ražošanas attīstībai veltītie līdzekļi nepazustu bez pēdām.

Bet tagad — 1991. gads. Jeļcina kungs ar vienu dzērumā drebošās rokas vēzienu pārvelk svītru visiem vissavienības, republikas un vietējās nozīmes uzņēmumiem līdz ar to darbiniekiem, nedomādams par cilvēku likteni un valsts ieguldītajiem līdzekļiem. Kara taču nebija, visu bija iespējams atrisināt nesteidzoties, tā, lai valsts gūtu kādu labumu, ja jau viņam tik ļoti sagribējās dāvāt patstāvību cilvēkiem, kam nebija ne mazākās nojausmas par to, kas ir ekonomika un kā to vadīt. Jeļcins tolaik būtu varējis izvest visus uzņēmumus no Latvijas un vēl pieprasīt, lai Latvija atdod parādu — 7,51 miljonu latu, kas tika nomaksāts Vācijai par 1939. gadā deportētu vāciešu īpašumiem un zemēm. Interesanti, vai tādā gadījumā Latvija būtu izdzīvojusi līdz brīdim, kad to pieņemtu Eiropas Savienībā? Šaubos gan.

Taču mēs visi zinām, kā rīkojās Jeļcins. Tolaik Baltijas valstīs bija aptuveni tikpat daudz krievu, cik pašlaik dzīvo Krimā. Kāpēc viņi tolaik neapvienojās, kā tas pašlaik notiek Krimā? Tāpēc, ka visi, mutes iepletuši kā Maidana sākumā, gaidīja, ka pēc atdalīšanās no Krievijas sāksim dzīvot kā Rietumos.

Tikai Maidanā tiem, kas sapņoja par dzīvi Eiropas līmenī, ātri vien lika sajust esesiešu zābaku, bet Baltijas valstīs „naciķi” no radošās minoritātes aprindām demonstrēja nordisku savaldību un apsolīja, ka mēs visi būsim vienlīdzīgi. Daudzi krievi jau tolaik zināja, ka viņus krāpj, tomēr padevās jezuītiskajām runām. Pēc tam daudzi krievvalodīgie līderi, kas 1989. gadā bija ievēlēti Latvijas Augstākajā Padomē, iebildīs, ka viņi ir piekrāpti, ka tas viss ir nelikumīgi — pēc tam, kad LTF būs viņus izmantojusi pēc vajadzības.

Vēlāk daudzi talantīgi krievu pētnieki un sabiedriskie darbinieki ar apskaužami profesionālu pieeju juridiskajām un vēsturiskajām niansēm sāka reģistrēt visus starptautisko normu un cilvēktiesību pārkāpumu un mazākumtautību diskriminācijas gadījumus, neskatoties uz to, ka valsts sabrukuma laikā abas kopienas bija aptuveni vienādas, un viss bija atkarīgs tikai no krievvalodīgo kopienas vienotības. Taču tās nebija un nav vēl joprojām.

Protams, daudzi man iebildīs: tagad ir Putins, Krievija ir piecēlusies kājās, un tāda stratēģiskā placdarma dēļ, kā Krima, Krievija darīs visu iespējamo. Tolaik nebija nekā. It kā Piedņestras nemaz nebūtu bijis.

Baltijas valstis vienmēr ir interesējušas Krieviju no stratēģiskā viedokļa. Šķiet, Baltijas valstīs Krievija ir ieguldījusi tikpat daudz, kā Krimā. Ja nekļūdos, summa, ko Pēteris I samaksāja Zviedrijai par Līvzemi un Kurzemes hercogam — par Kurlandi, pārsniedza to, kas bija nepieciešama Krimas tatāru sagūstīto Krievijas pavalstnieku izpirkšanai no verdzības.

Taču atgriezīsimies Latvijā. Jau 23 gadus mums pārliecinoši pierāda, kā mūs Latvijā apspiež, nevis cenšas apvienot krievvalodīgos iedzīvotājus. Dažkārt mums pat izdodas izspiest no Eiropas organizācijām latviešu valdībā esošo nacionālistu uzvedības nosodījumu. Taču visas šīs rekomendācijas sašķīst pret sāpēm, ko latviešu tautai nodarījis Staļina režīms, un Eiropa tam piekrīt. Šajā laikā spaidu un nacionālistisko likumu dēļ krievvalodīgo iedzīvotāju skaits ir samazinājies līdz 400 tūkstošiem, un palikušie — gandrīz 40% valsts iedzīvotāju ir nostādīti piespiedu asimilācijas priekšā.

Taču atgriezīsimies nu atkal pie skaudības. Labi, krievvalodīgo iedzīvotāju kopiena Latvijā patiešām nav viendabīga. Šeit ir gan balto emigrantu pēcteči, gan vecticībnieki, gan pēckara gados no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas atbraukušie tautaimniecības cēlēji, gan arī tie, ko vietējie orgāni uzaicināja veikt vietējo iedzīvotāju vidū nepopulāru darbu, gan karavīri, gan kvalificēti speciālisti, kas piedalījās jaunu tehnoloģisku ražotņu organizācijā. Kontingents patiešam ir daudzveidīgs. Tā nu pēc 1991. gada galvenais uzdevums bija — kopienas saliedēšana nevis vaimanāšana. Jā, nebija līdera. Tā vietā bija aptuveni 100 sīki, savos kolektīvos „neaizvietojami” vadītāji, kas pat pilnīgas asimilācijas draudu priekšā nespēja nevienu saliedēt.

Vēl viens mūsu pazemojuma iemesls ir Krievija. Krimas panākumi ir saistīti ar pašas Krievijas un tās prezidenta saprātīgo pozīciju. Es nebūt nevēlos idealizēt visus V.V.Putina lēmumus, taču viņš ir vienīgais īstais valsts vadītājs pēdējo 120 gadu laikā — par to esmu pārliecināts.

Ja viņš tiks galā ar korupciju un naudas izvešanu no valsts, tad pēc 10 gadiem lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju peļņā braukās uz Krieviju, bet krievi, kuri līdz tam laikam jau būs paspējuši asimilēties, paliks Krievijā un atbrīvos Latvijas āres ķīniešu kolonistiem.

Labi, lai nu skaudība paliek malā. Ko iesākt mums, lai mēs nepazustu kopā ar saviem bērniem? Viens vainīgais būtu skaidrs. Krievija. 1991. gadā valsts bija vāja, un to vadīja necienīgs cilvēks. Ja tolaik, izgulējis dzērumu un sapratis, ko sastrādājis, Jeļcins būtu mēģinājis kaut ko darīt Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju labā, neviens viņam nebūtu pievērsis uzmanību. Tagad ir citādi. Krievija ir piecēlusies kājās. Tās prezidents skaidri izteicās par dubultajiem standartiem un acīm, kas tiek pievērtas uz acīmredzamām Rietumu izdarībām. Rietumu sankcijas Krieviju padarīs stiprāku, jo iestrādes korupcijas iznīdēšanas jomā un ekonomiskās problēmas liks rīkoties veicīgāk.

Prezidents atklāti izteicās par krievvalodīgo iedzīvotāju aizsardzību neatkarīgi no viņu dzīves vietas. Tie nav nožēlojamā Jeļcina, lūdzēja vārdi, tie ir īstā KRIEVIJAS prezidenta vārdi, ko nav iespējams slēpt aiz rietumvalstu informācijas cenzūras, kā tas notika 2008. gadā Gruzijas situācijā un notiek pašlaik — saistībā ar notikumiem Maidanā. Pēc 2014. gada 17. marta pasaule ir mainījusies. Krievija ir pārvarējusi kūniņas stadiju. Tā vairs nav tā pati valsts, kas pazemīgi lūdza iespēju pievienoties G-7 kompānijai.

Lai nu tagad G-7 domā par to, kā piesaistīt Krieviju. Par to nopietni jāpadomā arī tām valstīm, kas uzstājīgi murmulē par savu valstu etnisko tīrību, kas apspiež un asimilē krievvalodīgos iedzīvotājus. Cerības uz NATO un tās kodolraķešu spēku aizsardzību gadījumā, kad tiks risināti strīdi par Krievijas limitrofiem krievvalodīgo iedzīvotāju apspiešanas dēļ, izskatās naivi. Infantili un naivi.

Bet tagad atskatīsimies uz raksta virsrakstu — Skaudība. Parasti skaudība nav konstruktīvs problēmas risinājuma elements, taču patreizējā situācijā tieši skaudībai vajadzētu piespiest vareno, kājās piecēlušos Krieviju spert nākamos soļus. Ja uzmanīgi skatījāties ziņas, tad droši vien esat ievērojuši, ka arī Piedņestra pauž vēlmi iekļauties Krievijas sastāvā.

Droši vien teiksiet, ka Piedņestra no iedzīvotāju viedokļa ir ļaunāka nekā Krima. Nē, ļaunāka ne. Krimā krievvalodīgie iedzīvotāji saņēma palīdzību, taču tādā pašā situācijā atrodas krievvalodīgie Baltijas valstīs, Kazahstānā un citās kādreizējās impērijas republikās. Vai Krievija spētu pieņemt un aizsargāt visus?

Padomāsim. Krimā ir 700 tūkstoši pensionāru. Prezidents uzdeva pacelt viņiem pensijas līdz vidējam līmenim — 10 000 līdz 11 000 rubļi. Kopsumma gadā — apmēram 90 miljardi rubļu. Pat pie patreizējā kursa — aptuveni 2,5 miljardi dolāru.

Šī summa divarpus reizes pārsniedz to, ko ASV ar plašu žestu dāvina visai Ukrainai un, kā noprotu, to nāksies arī atmaksāt. Protams, nav jau nemaz tik daudz, ņemot vērā to, kā tiek izzagti Krievijas resursi un ik gadus no valsts tiek izvesti 50 — 80 miljardi dolāru. Krievijai neizdosies palīdzēt visiem aiz robežām pamestajiem krieiviem, kamēr tā nav tikusi vaļā no sava korupcijas audzēja.

Tāpēc Krievijai vajadzētu pašai dzēst krievvalodīgo skaudības vilni. Grūti ir izskaidrot, ar ko Krima ir labāka par viņiem, ne jau visi saprot, kāda ir starpība starp Krimu un Kazahstānu. Krievijai ir jāpanāk, lai krievvalodīgo dzīve aiz Krievijas robežām būtu cilvēka cienīga — tad nenāksies skaidrot visai aizvainojošas lietas.

Tāpēc nacionālistiem valstīs ar krievvalodīgo kopienu ir kārtīgi jāpadomā, pirms teikt no aukstā kara laikiem saglabājušās muļķības. Viņiem ir jāpadomā par to, kādas sekas būs viņu aicinājumiem veidot attiecības ar krieviem saskaņā ar pašu sacerētajiem mītiem par okupāciju un spaidiem no PSRS puses un turpināt pazemot krievus, kuri gadu desmitiem dzīvo viņu valstīs.

 
Ko šajā gadījumā vajadzētu iesākt?

Droši vien, daudzi neuzņēma nopietni Maskavas Basmanas rajona tiesas aizmugurisko spriedumu vienam no Ukrainas nacionālistu kustības aktīvistiem — „Labējā sektora” vadītājam Dmitrijam Jarošam. Velti. Tikai retais cilvēks, kurš neciena Krievijas likumus un ir notiesāts saskaņā ar tiem, justīsies omulīgi laikā, kad Krievijas loma pieaug. Ar laiku Krievijai būs arvien vieglāk saņemt ciet tādus apsūdzētos un nosūtīt uz ieslodzījuma vietu.

Sakarā ar to un ņemot vērā nepieciešamību mazliet nomierināt īpaši kaismīgos nacionālistus, Krievijai vajadzētu pieņemt likumu (vai iekļaut Konstitūcijā pantu par to) par kriminālatbildību Krievijas priekšā — saskaņā ar starptautiskajām normām — personām, kas jebkurā valstī kurina naidu uz nacionālisma pamata, veicina savu valstu krievvalodīgo iedzīvotāju diskrimināciju vai tiesību ierobežošanu.
Pēc manām domām, pasākumus V.V.Putina pieminētās citās valstīs dzīvojošo krievvalodīgo iedzīvotāju apspiešanas novēršanai, vajadzētu veikt KF vēstniecībām.

Pretējā gadījumā notiek kaut kas patiešām pārsteidzošs. Latvijā dzīvo 650 tūkstoši krievvalodīgo, 300 tūkstoši no viņiem ir nepilsoņi. Jau 23 gadus Latvijas nacionālistiski noskaņotā valdība apspiež savas valsts iedzīvotājus, gatavojas pilnībā asimilēt viņu bērnus no 2018. gada, ieviešot simtprocentīgu apmācību latviešu valodā visās skolās un bērnudārzos. Jau tagad vidējās izglītības līmenis tā saucamajās krievu skolās nespēj izturēt nekādu kritiku, jo apmācība par 60% norit latviešu valodā. Augstākā izglītība krievu valodā jau sen ir likvidēta. Krievu valoda atrodas ārpus likuma. Jums nav tiesību pieprasīt pārtulkot krievu valodā medicīnisko preparātu aprakstus, līgumus, rīkojumus un pārējo iedzīvotājiem paredzēto dokumentāciju. Tas viss notiek valstī, kurā 40% iedzīvotāju dzimtā ir krievu valoda.

Kurš var pielikt punktu šim vājprātam? Tikai Krievija — pieprasot starptautisko normu un rekomendāciju bezierunu izpildi krievvalodīgo mazākumtautību jautājumā.

Pretējā gadījumā visi pašu kopienu centieni atrisināt jautājumu ar referendumu palīdzību valstīs ar apšaubāmu demokrātisko viedokli izskatās kā zaķa cīņa ar vilku ar iepriekš paredzamu rezultātu. 

Krievija, neļauj krievu skaudībai pāraugt naidīgumā, bet pēc tam — arī naidā pret tevi. Jau tagad daudzi mūsu kopienas jaunieši, saņemot nekur nederīgu izglītību, sāk kaunēties viņiem ieskaidrotās Krievijas pagātnes dēļ. Viņiem ir kauns teikt, ka viņu vecāki ir krievi.
Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Viktors Guščins
Латвия

Виктор Гущин

Историк

Starptautiskās tiesības ASV

un rusofobijas kalpībā

Aleksandrs Filejs
Латвия

Александр Филей

Латвийский русский филолог

Kāpēc Obama nav Putins

Un kāpēc Latvija nav Krima

Rita Eva Našeniece
Латвия

Рита Эва Нашениеце

Публицист

Mannerheimisms

Latvijai noderētu somu pieredze

Mārtiņš Kaprāns
Латвия

Мартиньш Капранс

Исследователь политики памяти

Eirāziešu taisnīgums

Putins neņemas vētīt padomju vēstures netaisnīgākās lapaspuses

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.