„Kāda ir atšķirība starp katastrofu un avāriju?” – pasniedzēji skaidroja mums, Civilās aviācijas insititūta studentiem. – „Upuru skaits.”

Atkal ir nogāzusies kāda lidmašīna, un mēs esam šokēti, taču nākamajā dienā, gumzīdami rokās zilo grāmatiņu ar biļeti, ko operatore izrakstījusi ar roku un sarkanu koppapīru, lidojam uz kaut kādu tur Saratovu. Aviokompānijas „Saravia” aviolaineru Як-42 (citu nav) vidējais vecums ir 25,4 gadi, un ar katru mēnesi tas kļūst arvien cienījamāks. Varbūt bezbailīgi sēžamies supermodernā, līdz galam neuzbūvētā Dreamliner. Tas var notikt ar jebkuru cilvēku, tikai ne ar mums.

Piecdesmit četri bojāgājušie. Supermārketā, kurā varēja būt ikviens no mums, lasītāj. Taču mūs šis liktenis neskāra. Tomēr ikvienam no mums ir paziņas, kuru paziņas, vai paziņu paziņas... Un mēs arī turpmāk iesim uz šīm maksimām, rimīšiem un skajiem, jo tas jau nekad vairs nenotiks. Un strīdēsimies par to, kas vainīgs kārtējā traģēdijā, jo, protams, mēs jau tie neesam.

Reiz man nācās pabūt „tajā pusē”, kad 2004. gada jūnijā remontdarbu laikā sabruka pieci stāvi man piederošajā namā Vaļņu ielā 3. Līdz pat šim laikam par brīnumu uzskatu to, ka avārija nekļuva par katastrofu. Es biju pasūtītājs un līdz pat šai dienai uzskatīju, ka tā nebija mana vaina. Taču savlaicīgi publicētajā Alda Gobzema rakstā teikts, ka zināmā mērā vainīgi ir visi.

Solīja padomāt

Namu nopirku 2003. gadā no Džonatana Kolleka, sava kolēģa naftas biznesā, patreizējā kompānijas „ТНК-BP” viceprezidenta. Rekonstrukcija ir atsevišķa stāsta cienīga, un esmu Priekšsēdētājam apsolījis reiz uzrakstīt šo „garšīgo” stāstu.

Projekta izstrādi pasūtīju labi pazīstamajam arhitektam Gundaram Jātniekam.

Toreiz celtniecības bums bija milzīgs, arhitektu biroji sēdēja aplenkumā, konstruktoru birojos kurš katrs netika ielaists pat priekštelpā. Konstruktori ēku apskatīja, līdz pašiem pamatiem neiedziļinoties. Nu, par sākotnējās apskates dziļumu varam strīdēties, un būvdarbu laikā jauni fakti jebkurā gadījumā parādīsies. Vārdu sakot, projekts tika izstrādāts un apstiprināts Būvvaldē.

Sākās ēkas sagatavošana. Vispirms tika izvesti atkritumi un demontēts gadu gaitā uzceltais – koka sienas, starpsienas utt. Tika konstatēts, ka visos piecos stāvos pārsegumi balstās uz vienas nelielas sienas, kurā padomju laikos vēl izveidota aile. Kad strādnieki noplēsa tapetes, ieraudzījām, ka šajā sienā izveidojusies paliela plaisa.

Vērsāmies pie konstruktoriem. Viņi apsolīja padomāt. Nesen nosūtīju kādai igauņu dāmai e-pastu, atbildi nesaņēmu un pēc divām nedēļām piezvanīju. Jā, vēstuli viņa ir izlasījusi. Kāpēc neatbildēja? – „Es domāju.”

Nebija nekā daudz, par ko domāt. Nesošās sienas tiek stiprinātas ar savilktņiem un metinātas. Ja gadīsies apmeklēt kādu koncertu Doma baznīcā, — apskatiet kolonnas. Celtniekiem viss bija skaidrs, tāpēc stūrīšus un U-profila sijas sagādāja tūlīt un bez īpašām pārdomām. Novāktās šķērssienas tomēr stiprināja konstrukciju. Izmestās mēbeles un konstrukcijas atslogoja ēku, un statika bija izjaukta. Kamēr konstruktori domāja, plaisa mūsu acu priekšā pletās platumā.

Nogruvums

Visbeidzot spriedums bija skaidrs – apsiet. Nākamajā dienā, 2004. gada 11. jūnijā, piektdien, strādniekiem vajadzēja ķerties pie darba. Taču iepriekšējā dienā metinātājs bija jauki pavadījis laiku un piezvanīja, lai paziņotu, ka darbā neieradīsies – „spiediens paaugstināts”. Tas viņam glāba dzīvību.

Objektā strādāja aptuveni divdesmit cilvēki. Pulksten 12 sākās pusdienas pārtraukums, un pusdivpadsmitos celtnieki palēnām devās uz sekciju kreisajā pusē, kur atradās sadzīves telpas. 11.24 sekcijas iekšiene labajā pusē sabruka.

Piektajā stāvā vēl bija divi strādnieki, 20 un 27 gadus veci. Kopā ar sagruvušajiem pārsegumiem viņi lidoja četrus stāvus un iestrēga atlūzu kaudzēs. Viena strādnieka galvu piespieda sija, taču ķivere cilvēku izglāba. Pusotru stundu ķivere turēja siju, līdz parādījās glābēji. Otrs strādnieks kritiena laikā ķiveri pazaudēja, taču viņš nokrita veiksmīgi, lai arī salauza kāju. Trīs stundas glābēji viņu vilka ārā no lūžņiem, kur viņš gulēja klusēdams – ne runāja, ne vaidēja – šoks! Pirmais slimnīcā pavadīja nedēļu, kāju otram ārstēja ilgāk – nedēļas trīs.

Kāds mans radinieks, jauns puisis, lūdza, lai sameklēju viņam darbu. Es viņu nosūtīju uz būvdarbiem, kur viņš tika norīkots uz pagrabu, vākt projām lūžņus. Par laimi, būve viņam neiepatikās.

Būvdarbi tika apturēti. Kā parasti, steigšus tika izsaukts eksperts Celmiņš, tas pats, kurš tagad skata cauri Maksimas būvprojektu. Tika nozīmēta atkārtota ēkas apsekošana. Pie tās gandrīz gadu strādāja RTU speciālisti. Dīvaini, kā Būvpārvaldei izdevās sameklēt sākotnējās apsekošanas dokumentāciju, kaut arī mūsu arhīvā līdz pat šim laikam guļ solīds sējums. Taču tika secināts, ka būvdarbu atļauja tika izsniegta bez pietiekama pamatojuma.

Ziniet, ja jūs uzskatāt, ka agrāk nu gan prata būvēt, — aprunājieties šajā jautājumā ar mani.

Simt gadus vecā haltūra

Ēka tika celta īsi pirms kara – 1913. gadā, tieši pirms simt gadiem. Mūsu patreizējā terminoloģijā tie būtu „treknie gadi”. Rīga bija viena no bagātākajām pilsētām Krievijas impērijā. Armisteda varas gados visā pilsētā līdz pat Gaisa tiltam bija sabūvēti akmens nami (padomājiet vien, tikai 10 – 12 gadu laikā!), un kārta bija pienākusi dārgākajiem zemesgabaliem vecpilsētā.

Nams bija celts pavirši, būvmateriāli izzagti. Mēģinājumu laikā tika konstatēts, ka daži ķieģeļi pat nebija apdedzināti. Daudz vēlāk arhitekts izteicās, ka namu neesam pienācīgi novērtējuši. Dobajās nesošajās (!) sienās mēs trīs dienas bez pārtraukuma lējām betonu. Upes gultne XIX gadsimta 60. gados bija aizbērta ar dažādiem atkritumiem, taču kārtīgu fundamentu ēkai izbūvēt bija slinkums, un kreisā sekcija nosēdās par 45 centimetriem. Nācās faktiski būvēt jaunu. Pagrabā 12 – 14 metru dziļumā līdz dolomīta slānim pa perimetru iedzinām 360 pāļus, izurbām caurumus un tajos zem spiediena salējām betonu.

Pēc sagrūšanas ārsiena bija palikusi bez atbalsta – tā jebkurā mirklī varēja sabrukt kaimiņu pagalmā. Steigšus dabūjām gatavu piecstāvu koka balstu (attēlā). Pēc remonta sagruvušajā daļā tika izveidoti tādi dzelzsbetona pārsegumi, ka pēc kodolbumbas sprādziena Vecrīgā saglabāsies tikai šī ēka. Vārdu sakot, es izgrozījos, tikai zaudēju veselu gadu un kaudzi naudas.

Vai es personīgi biju vainīgs pie šī nelaimes gadījuma? Vai arī mana kompānija – „Teikas nami”, nama formālais īpašnieks? Formāli – ne. Bet pēc būtības?

Naglas nebija

Advokāts Gobzems raksta: saskaņā ar juridiskajiem principiem, katram ir jāizmanto savas tiesības un pienākumi kā rūpīgam saimniekam. Jebkura attaisnošanās par to, ka: 1) būvatļauja izsniegta likumīgi; 2) sabiedrisko ēku ekspluatācija ir normāla prakse un pieļaujama liela apjoma būvdarbu izpildes gadījumā, ir pretrunā veselajam saprātam, loģikai, vērojumiem un galvenajiem juridiskajiem principiem. Britu jurisprudencē šie fundamentālie principi tiek aprakstīti īsi: „what is fair and what is reasonable”. Pareizi ir tas, kas ir saprātīgi un taisnīgi.

Vai tas ir gādīga saimnieka cienīgi, ja supermārketā nezināmu iemeslu dēļ regulāri auro ugunsdzēsības sirēna, taču cilvēki pie tā ir pieraduši un nepievērš uzmanību? Uz produktu etiķetēm sīki aprakstīts sastāvs, lai ikviens varētu novērtēt to kaitīgumu savai veselībai. Vai tad nebūtu godīgi pie šīs Maksimas fasādes piekārt lielu plakātu: „Pie mums bez jēgas ieslēdzas ugunsdzēsības signalizācija. Neņemiet galvā!”

Ja jau ugunsdzēsības signalizācijai ierasti netika pievērsta uzmanība, faktiski ēkā ugunsdzēsības signalizācijas nebija. Vai tas ir gādīga saimnieka cienīgi?

Celtniecības inspektors, licencēts neatkarīgais speciālists, ir pasūtītāja acis un ausis. Viņa pienākums ir kā vanagam mesties virsū parkāpumiem. Formalitāte, bezjēdzīgi izdevumi, celtnieki visu zina paši, un mazāk kā par 500 latiem inspektoru atrast neizdosies, taču noteikumi uzliek pienākumu... Tāpēc inspektora ziņā parasti ir desmit objekti, un viņš tos „aplido” pēc saraksta, reizes divas nedēļā. Vēl jau arī dokumenti jāraksta. Objektā vienlaikus strādā aptuveni divi desmiti visai apšaubāmas kvalifikācijas strādnieku. „Vai jūs varat garantēt, ka jūsu prombūtnes laikā strādnieki nepārslogoja jumtu?” – „Nē.” Vai tad rūpīga saimnieka pienākums nenozīmē nenogurstošu pilnvērtīgu novērošanu? Kamdēļ? Tas taču var notikt jebkur, tikai ne pie mums.

Vai varam izslēgt iespēju, ka, meklējot signalizācijas ieslēgšanās iemeslu, tiktu konstatētas ēkas stāvokļa bīstamās izmaiņas? Tas ir iespējams, sīkumu tādās lietās nav. Vai atceraties Maršaku? Nebija naglas, tāpēc pazuda pakavs. Pazuda pakavs, tāpēc zirgs sāka klibot. Zirgs sāka klibot, tāpēc tika nogalināts komandieris. Kavalērija tika sakauta, tāpēc armija atkāpās. Ienaidnieks ieņēma pilsētus un nogalina gūstekņus tikai tāpēc, ka kalvē nebija naglas.

Ja Maksimā maksā nabaga grašus, kurš no personāla uzņemsies atbildību, lai izvestu no veikala pircējus un personālu, uz ilgu laiku apturētu tā darbu „līdz apstākļu noskaidrošanai”? Cilvēki, kuri dreb pat par šiem grašiem? Kurš no viņiem uzdrīkstēsies neievērot kompānijas politiku, pārkāpt iekšējo instrukciju, kas liek pārkāpt likumīgās instrukcijas?

«Nestāvi zem kravas»

Noteikumam „nestāvi zem kravas” izņēmumu nav. Jūs varat pierādīt, ka krāns ir pavisam nesen izmēģināts, ka jūs esat uzlicis izturīgu ķiveri. Taču var izrādīties, ka jums ir „taisnība līdz nāvei” – „dead right”, kā mēdz teikt amerikāņi. Nedrīkst pārnēsāt kravas cilvēkiem virs galvām. Nevis uz papīra, bet gan tāpēc, ka tas ir veselā saprāta diktēts noteikums.

Vienkāršs tests: vai jūs pats nostāsieties zem šī jumta, ja visi papīri ir kārtībā? – Jā, protams. – Bet vai ļausiet tur stāvēt jūsu bērnam?

Te nu jūs sāksiet domāt. Jūs sapratīsiet, ka nama Vaļņu ielā 3 sākotnējās apsekošanas rezultātus jums vajadzēja apskatīt pašam. Ka rajonā ar skumjo nosaukumu „Vientulība” – Solitude uzceltā supermārketa ēkā skrūves nesošajās sijās, iespējams, nav kārtīgi savilktas. Ka iespējamas grunts nobīdes. Ka krāna vadītājs, kraudams uz jumta divtonnīgās paletes ar bruģa flīzēm, varētu tās nolaist nevis tur, kur teikts, bet gan tur, kur strādniekiem ērtāk. Ne jau aiz ļauna prāta. Netīšām. Un sija nokrakšķēs. Un tikai Dievs vien zina, kad tā salūzīs. Ka jebkuri papīri var sašķīst cilvēciskā faktora ietekmē. Ka Jūras tehniskās komitejas slavenais cirkulārs Nr. 15 no 29.11.1910. vēl joprojām ir aktuāls: „Nekādā instrukcijā nav iespējams uzskaitīt visus amatpersonas pienākumus, paredzēt visus atsevišķos gadījumus un jau iepriekš dot atbilstošos norādījumus, tāpēc inženieru kungiem ir jāizrāda iniciatīva un, vadoties no savā specialitātē saņemtajām zināšanām un situācijas, jāpieliek visi spēki, lai attaisnotu sevis iecelšanu amatā.”

Šo traģēdiju pārdzīvo visi, arī aiz Latvijas robežām. „Jā, tāda nu ir mūsu dzīve: cilvēks aiziet uz veikalu pēc čībām un neatgriežas, kaut arī uz galda ir šķīvis ar boršču un vodka, draugi ir atnākuši ciemos un vispār rīt sākas futbols. Nu, kā tad tā...” – man no Maskavas atrakstīja televīzijas žurnālists Vladimirs Molčanovs.

Es nevēlos meklēt iemeslus. Speciālisti uzskata, ka iemesli būs vairāki. Katastrofa tiks izmeklēta, vainīgie tiks atrasti, izdomāti vai nozīmēti. Būs ilga tiesa, viņus notiesās, piespriedīs ilgus cietumsodus. Nevajag steigšus rādīt ar pirkstu. Tikai bojāgājušie neatgriezīsies.