Ceļojot apkārt pa Latviju, es un daudzi citi ceļotāji tīksmināmies par skaistajām ainavām, kur atklājas gan daba, gan mūsu zemē ieliktais kultūrvēstures mantojums.
 
Esmu pārliecināts, ka nospiedošais vairums cilvēku vēlētos, lai Latvijā apmeklētās seno laiku drupas pārvērstos pilīs savā sākotnējā skaistumā un varenībā. Tomēr izrādās, ka eksistē pilnīgi pretējs skatījums uz lietām, un šai pozīcijai ir gan reāla vara, gan arī no likumu normām izlobīts pamatojums. Es līdz šim apzinājos, ka lielā mērā senās pilis un cietokšņi paliek savā drupu veidolā tieši līdzekļu trūkuma dēļ to atjaunošanai. Tie, izrādījās, bija maldi.
 
Konsultējoties ar vēstures pieminekļu arhitektu Pēteri Blūmu, es sapratu, ka mūsdienās galvenais priekšnoteikums, lai celtnē kaut ko ieguldītu, ir tās spēja vēlāk pašai sevi uzturēt. Šī atziņa tagad iet cauri visam, ko vēlos redzēt atjaunotu.

Savu sapņu realizācijai es apskatīju kādas astoņas pilis ar lielu kultūrvēsturisko potenciālu, par kurām bija pieejamas skices. Iepazinies ar savāktajiem materiāliem Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā, es izvēlējos Raunas pili kā visatbilstošāko objektu, lai to pilnībā atjaunotu. Tam par labu runāja šādi faktori:


 

1. Pils ir izcili skaista;
2. Tās atjaunošanai pietiek ar samērīgu summu: 12-15 miljoni eiro;
3. Tā atrodas nomaļā, bet skaistā mazpilsētā, kurai, loģiski spriežot, būtu jāpriecājas, ka tā kļūtu par visas Latvijas vai Eiropas rotu;
4. Rauna ir par ceturtdaļu dotējams novads. Tātad, loģiski spriežot, novada vadībai būtu jāpriecājas par rotu (pie tam autentisku), kas nestu tai labklājību;
5. Pils plānojums pieļauj tās plašu izmantošanu dažādām iecerēm, kas nodrošinās ieguldījumu atmaksāšanos;
6. Par pili ir pieejami, manuprāt, pietiekami daudz materiālu tā atjaunošanai. 

Nākotnes redzējuma iespaidots, nosūtīju uz Raunas novada domi vēstuli ar pils atjaunošanas pamatojumu un trijiem investīciju piesaistes risinājumiem, pievienojot vēstulei aptuvenu atjaunošanas izmaksu tāmi ar apjomiem un pils perspektīvā izskata zīmējumu.







Pagāja 2 mēneši, bet atbildes nebija. Tad pazvanīju uz novada domes centrālo telefonu, apjautājoties, vai tāda vēstule vispār ir saņemta. Izrādījās, ka ir, un domnieki par to vēl domājot. Vēl pēc divām nedēļām, sazvanot Raunu, noskaidroju, ka domes priekšsēdētājai ir kaut kas par to sakāms.

Tai pat dienā arī saņēmu oficiālu atbildes vēstuli.
 
Izlasot to, mani pārņēma šausmas. It kā es būtu nonācis kapenēs. Vēstules autors piesauca pasaules un Latvijas likumus, normas, konvencijas un hartas, kas, viņaprāt, aizliedz iejaukties šo drupu mierīgajā dusā. Raunas pili (ne jau pili, bet drupas un ierakstu dokumentos ar kārtas numuru) novada dome pat pacēla pasaules mantojuma līmenī un sevi pasludināja par pēdējo šī mantojuma aizstāvi. „Viena no aktīvajām formām” esošā kultūras mantojuma saglabāšanā domesprāt esot „konservācija”. Jautājums: kāda tad ir pasīvā mantojuma saglabāšanas forma? Laikam tad ļaužu atmiņas un fondu krātuve. Izrādās, ka esošā mantojuma atjaunošana agrākajos apjomos esot „autentiskuma zaudēšana”. Tas ir, autentiskums Rauniešu izpratnē ir tieši drupas.



Tālāk dome piesauca Venēcijas hartas 6.punktu, ka konservācijas procesā nav pieļaujama jaunu objektu celtniecība, un veco pārbūve, kas izmainītu „pieminekļa kopējo risinājumu”, kā arī 9.punktu, ka restaurācija ir pieļaujama tikai, balstoties uz oriģinālmateriāliem, nevis uz hipotēzēm, un tās mērķis ir atklāt pieminekļa vēsturisko un estētisko vērtību.

Bet iecere taču paredzēja tikai un vienīgi pils atjaunošanu tās vēsturiskajā izskatā uz 16.gadsimta vidu. Protams, drupu „risinājums” mainīsies. „Hipotēžu” Raunas pils atjaunošanā būs mazāk nekā Bauskas pilij, Turaidai, Siguldai un Rīgas pilij. Tomēr šīs pilis tiek atjaunotas. Uz šādām „hipotēzēm” ir atjaunota daļa Vecrīgas.

Tiesa, pretēji šīm pūlēm, neskatoties ne uz kādām konvencijām, joprojām notiek pašvaldību sankcionēta (bezspēcībā vai ar atbalstu) kultūrvēsturiskā mantojuma degradācija ar dažādām autentiskuma „modernizācijām”. Rauna šeit nav izņēmums. Tomēr drupas paliek svētas.



Raunas pilī arheoloģiskos un arhitektoniskos uzmērījumus un pētījumus veica gan zviedru laikos, gan Ulmaņa laikā, gan padomju laikā. Uzmērījumi un skices ir saglabājušies arī no senākiem laikiem. Vai mums tagad būs jāsāk arheoloģiskie izrakumi pēc katra ierosinājuma pils atjaunošanai? Un ko mēs šajos izrakumos un pētījumos domājam atrast? Varbūt pils pilnu projektu no Jaspera Lindes laikiem? Lai nebūtu „hipotēžu”? Rīgas restaurācijas institūts ir ieguldījis milzu darbu šajā iecerē. Ar tā uzmērījumiem un projekta rasējumiem šobrīd iespējams sagatavot pilnu pils atjaunošanas projektu. Ne sliktāku kā Bauskā vai Turaidā.
 
Bet izrādās, ka hartas un konvencijas ir tikai piesegs. Novada domei patīk tieši drupas. Par to liecina vēstules nobeiguma daļa. Pils atjaunošana izjaukšot Raunas kultūrvēsturisko ainavu. Jo Rauna bez drupām vairs nebūs Rauna…
 
Ja tā domā vairākums latviešu, tad es esmu krievs vai vācietis. Šīm tautām vismaz cieņa pret savas zemes vēsturi un kultūru ir lielāka.
 
Man ir jautājums Raunas un visas Vidzemes iedzīvotājiem: kas jums ir pieņemamāks, Raunas pils vai no šī arhitektūras pērles palikušās drupas?