Šajā brīvas formas domu izklāstā pausts autora skatījums uz Dr.iur.h.c. Egila Levita piedāvāto Latvijas Republikas Satversmes preambulas projektu, kā arī vērsta uzmanība uz vairākiem aspektiem, kas būtu ņemami vērā, diskutējot par tik nozīmīgām izmaiņām Latvijas konstitūcijā.

 
 „Latvija un latvieši gan pašu „mazreflektētā” apziņā, gan citu acīs par savu garīgo lokalizāciju šķiet nedroši. (...) Latvijas sabiedrība lielā mērā diemžēl trijās paaudzēs ir mankurtizēta* — ir atrauta no modernās domas, kas ir Rietumos, ir bijusi atrauta no savas vēstures, un diemžēl šis atgūšanās process ir lēns”¹, — tāds priekšstats par Latvijas tautu ir radies Eiropas Savienības tiesas tiesnesim Dr.iur.h.c. Egilam Levitam. Šo Latvijas tautas vērtējumu gan varētu interpretēt kā paviršu skatījumu un pamācību no ārvalstu eksperta, kurš nemaz īsti nezina, kas notiek Latvijā.
 
Tādēļ jājautā: vai Latvijas sabiedrība patiesi ir „mankurtizēta”, „atrauta no modernās domas”, „atrauta no vēstures”, mācāma un audzināma? Un kāpēc valdošā koalīcija un Levita kungs ir nākuši klajā ar šo, diplomātiski izsakoties, ne visai pamatoto ideju tieši tagad?
 
Kā viens no iemesliem tiek minēts tā dēvētais valodas referendums, kas notika 2012. gadā. Taču tieši šis referendums, pareizāk — tā iznākums, apgāž E. Levita ne pārāk glaimojošo latviešu raksturojumu, jo tieši šis referendums arī nostiprināja latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, apliecinot, ka latvietis nemaz nav mazreflektēts vai trijās paaudzēs mankurtizēts.
 
 
Satversmes pamatā ir Latvijas tautas griba
 
E. Levits ir deklarējis, ka ikviena valsts pastāv ar noteiktām pašsaprotamībām, kuras eksistē vienmēr, aiz teksta, un ir salīdzinājis tās ar vispārīgiem tiesību principiem, kuri pastāv neatkarīgi no tā, vai ir ierakstīti kādā likumā. Taču, neskatoties uz šīm pašsaprotamām lietām, kuru skaitā ir arī tas, ka Latvijas valsti dibināja latvieši, viņš uzstāj uz preambulas paplašināšanu, ietverot tajā Sarmītes Ēlertes integrācijas koncepcijā plaši aprakstīto kultūrvēsturisko realitāti, kad valsts nācijai piederīgie ir hierarhiski pārāki par pārējiem valstī dzīvojošajiem².
 
Satversme un tās būtība nav vienkāršs likums, bet gan politiska vienošanās, jo tās pamatā ir augstākā valsts varas subjekta — Latvijas tautas — nolemts un pieņemts politisks lēmums, kura pamatā bija koncentrēta tautas griba.
 
Mūsu valsts tika dibināta, par pamatu ņemot Latvijas Tautas politisko platformu, kas iemieso pilnīgu politisko vienotību. Politiskā vienošanās atspoguļoja pastāvošo latviešu tautas gribu, ietverot tajā valsts ideju pēc pašnoteikšanās, taču šim nolūkam tika konsolidētas Latvijā dzīvojošās tautas (Apvienota, patstāvīga un neatkarīga Latvija tautu savienībā³). Mēs kā tauta nevarējām būt daudznacionāli, toties daudznacionāla spētu būt nācija, un ar Satversmes pieņemšanu latviešu tauta transformējās nācijā, kas ir spējīga rīkoties, pieņemot gribas izpausmes aktu — Latvijas Republikas Satversmi.
 
Toreiz, pretstatā etnogrāfiskam jēdzienam „latvju tauta” tika noslēgta vienošanās — Satversmē lietot politisko jēdzienu „Latvijas tauta”⁴.
 
 
Satversmei jau ir preambula
 
Pašreiz notiekošajās diskusijās izbrīna vienkāršotais skatījums uz Satversmi un apgalvojums, ka šobrīd Latvijas valsts pamatlikumā nav preambulas. Nav saprotams, kā šādā neiedomājami „huligāniskā” veidā var tik vienkārši pārvilkt svītru Latvijas Satversmes sapulcē 1922. gada 15. februārī apstiprinātajiem Satversmes ievadvārdiem: „Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi”, kas nav nekas cits kā Satversmes preambula?
 
Satversmes preambulas parauga izvēles pamatojumam kalpoja Veimāras 1919. gada konstitūcija⁵, kuras pamatā bija Vācijas tautas griba pieņemt politisko lēmumu par labu demokrātijai. Kā jau minēts, tieši Veimāras konstitūcijas preambulu Satversmes tēvi ņēma par pamatu Latvijas Republikas Satversmes preambulai un līdzīgi vienojās par politisko risinājumu — suverēnās varas piederību Latvijas tautai.
 
Tādējādi pašreizējā Satversmes preambula nostiprina Latvijas valsts mērķi — neatkarīgas demokrātiskas republikas pastāvēšanu, nepārprotami uzsverot, ka „suverēnā vara pieder Latvijas tautai”. Preambula apliecina Satversmes tēvu apzinātu izvēli par labu sociālā un liberāli demokrātiskā iekārtā iekļaujošas demokrātijas formai. Tādejādi viss Latvijas Republikas pilsoņu kopums nosaukts par Latvijas tautu.
 
Preambula ir mūsu Satversmes Satversme. Ja arī Kārļa Ulmaņa laikā Satversmē ietvertās konstitucionālās normas pārstāja darboties, nepārstāja darboties vien Satversmes preambula ar tajā ietverto varas subjektu politisko vienošanos. Tieši saglabāt uzticību šai politiskai vienošanai nozīmē arī saglabāt uzticību Satversmei.
 
Šodien Saeimas valdošā koalīcija, spriežot pēc E. Levita piedāvātās Satversmes preambulas teksta, rosina atteikties no pastāvošās valsts iekārtas, pārejot uz etniskas demokrātijas valsti.
 
 
Konstitūciju preambulām ir fundamentāla nozīme
 
Jaunās preambulas autors skaidro, ka tajā ietvertajām vērtībām un idejām nebūs nekādas ietekmes uz Latvijas valstī dzīvojošiem cilvēkiem konstitucionālo normu piemērošanā individuālajā līmenī. Rodas jautājums, kāda tad ir nozīme preambulas tekstam, ja reālajā dzīvē tas piemērots netiks? Vai tiek radīta ilūzija? Kāds ir patiesais mērķis šodien mākslīgi saražot vērtības un piedēvēt tās 1918. gada Latvijai?
 
Kāds ir mērķis preambulā ietvert jēdzienus un idejas, kas Satversmes tekstā nebūs atrodami? Vai nav voluntāri preambulā piešķirt jēdzieniem citādu ietvaru, nekā ir noteikts konstitucionālajās normās?
 
Doktrinārā līmenī redzam nepārprotamu tendenci — konstitūcijas pamatnormas — varas subjektu politisko risinājumu (vienošanos) — iekļaut konstitūcijā kā pirmšķirīgu. Tā, piemēram, Spānijas 1978. gada Konstitūcijas 1.1. pantā minēts: „Spānija tiek dibināta kā sociāla un demokrātiska valsts, kur par tiesiskās sistēmas augstākajām vērtībām tiek uzskatīta brīvība, vienlīdzība, taisnīgums un politiskais plurālisms.” Piesātināts šīs konstitucionālās normas saturs sintezētā formā brīnišķīgi izklāstīts Spānijas Konstitūcijas preambulā.
 
Savukārt Satversmes preambulā sintezētā formā lieliski izklāstīts tās 2. panta normatīvais saturs. Preambulā nācija pauž savu gribu, izmantojot savu augstāko varu — dibinātājvaru. Politisko risinājumu izpratne ārēji lieliski iekļaujas preambulas tekstā atbilstoši tā saturam un garam, kur atslēgas vārds ir „griba”.
 
Konstitūciju preambulām ir fundamentāls politisks nozīmīgums. Preambula nav tikai svinīgā ievada formula. Tā satur mērķa, uz kuru virzīta konstitūcija, izklāstu un norādi uz konstitūcijas teksta priekšvēsturi. Vēl vairāk — preambulai zināmā mērā ir jāsatur konstitūcijas, ko ievada preambula, tendences un gars. Tā ir kā prelūdija, kurā jūtami pamatlikuma motīvi. Tāpēc ir jāatzīst, ka preambula ir tā vienotā un augstākā politiskā risinājuma un lēmuma iemiesojums, kas, pēc mūsdienu teorijām, ir konstitūcija. Vienoto un augstāko politisko lēmumu nedrīkst mainīt vai papildināt, — to var tikai atcelt un aizstāt ar citu lēmumu, kā iepriekš Latvijā ir rīkojušās vairākas okupāciju varas. Īpatnēji, bet tieši ar kontinuitāti tika pamatota Latvijas valsts nepārtrauktības ideja, ko nodrošināja Satversmes preambula.
 
 
Satversmes tēvi nav paredzējuši iespēju grozīt preambulu
 
E. Levits uzskata, ka izmaiņas Satversmes preambulā ir pielīdzināmas parastajiem Satversmes grozījumiem un varbūt pat nesasniedz 1998. gada pieņemtās VIII nodaļas „Cilvēka pamattiesības” svaru. Tādējādi viņš pamato, kāpēc nav vajadzīgs referendums par grozījumiem Satversmes preambulā. Taču, kā valsts pamati, mērķi, principi, vērtības, vēstures nozīmīgākie notikumi, ko Levits it kā ir iekļāvis preambulas projektā, varētu būt mazsvarīgāki par Satversmes VIII „Cilvēka pamattiesības” nodaļu? Ja nebūtu Latvijas valsts, nebūtu arī cilvēktiesību, ko šeit aizsargāt! Vai tiešām Latvijas tautai ir jāliedz iespēja lemt par Latvijas valsts saturiskajām vērtībām? Vai šādā absolūti negodīgā veidā „atgūsim trīs paaudzēs zaudēto”?
 
Satversmes 76. pantā paredzētā kārtība, par kuru vienojās Satversmes tēvi, pieprasa 2/3 balsu vairākumu, lai šādas vienošanās grozītu. Satversmes 77. pants satur vienošanos par Satversmes pirmo, otro, trešo, ceturto, sesto vai septiņdesmit septīto pantu (kodolu), — lai to pārgrozījumi iegūtu likuma spēku, tie ir apstiprināmi tautas nobalsošanā. Satversmes tēvi nav paredzējuši iespēju grozīt preambulu, un, mainot to, iegūsim citu konstitūciju. Preambula ir konstitūcijas vienots veselums.
 
 
Preambula iepazīstina ar Satversmes garu
 
Preambulas noteikumiem nepiemīt tiešais normatīvais spēks. Tas, ko lasām preambulā, ir Satversmes īss saturs, tās vispārinājums. Skaidrs un precīzs tas sniedz mums nepārprotamu priekšstatu par valsts pamatlikumu kopumā. Preambula paziņo, ka mums ir darīšana ar fundamentālu tiesisku sabiedrības sistēmu un stāda priekšā šo sistēmu kā vienotu veselumu. Tā iepazīstina mūs ar Satversmes garu.
 
Preambula ļauj saprast Satversmes pantu normatīvo nozīmīgumu un arī pareizi to pielietot. Nevar noliegt tendenci, ka preambulas kļūst par konstitūciju interpretācijas līdzekli. Satversmes preambulas paplašināšana radīs arvien lielākas problēmas un pretrunas gan par Satversmes negrozāmiem pantiem, gan par valsts pamatlikumu kopumā.
 
Preambulas politiskais nozīmīgums pārspēj tās juridisko nozīmi. Var droši sacīt, ka Satversmes preambula vispārīgā veidā satur Latvijas tautas fundamentālo politisko risinājumu. Tā kā preambula pilda šo funkciju svinīgā formā, teksta izklāsts ir veidots skaistā formālā un stilistiski perfekti noformētā valodā.
 
 
Jaunajai preambulai reiz nepiekristu ne latgaļi, ne kurši
 
Jaunās preambulas autors atsaucas uz Satversmes tēviem, kuri gribēja izstrādāt saturisku preambulu, taču it kā nespēja par to vienoties. Diemžēl tiek noklusēts, ka tieši dažādo un atšķirīgo uzskatu dēļ tika pieņemta tāda preambula, kāda tā ir pašreizējā redakcijā. Tās radīšanas procesā daži uzstāja arī par Latgales autonomiju, bet citi nepieļāva iespēju iekļaut latviešu valodu Satversmes „negrozāmajos” pantos.
 
Esošajā Satversmes preambulā ietvertā vērtība — Latvijas tauta — ir saprotama un acīmredzama. Kāda būtu latgaļu vai kuršu attieksme, ja E. Levita piedāvātā izstrādne taptu pirms 95 gadiem?
 
Latvijas Tautas Padomē ar saviem deputātiem Kurzeme un Latgale toreiz piedalījās vienīgi kā novadi, kur tolaik nebija pat politisko partiju. Tieši latgaļi Satversmes sapulces ietvaros apsprieda autonomijas ideju. Vai arī jaunās preambulas virzītāji kārtējo reizi vēlas aktualizēt jautājumu par to, vai latgaļi ir tauta, un atklāt diskusiju par Latgales autonomiju?
 
Latvijas tauta — šis jēdziens Satversmes preambulā tika iestrādāts kā pamatlikuma politiskās formulas pamats. Latvijas tauta — tas ir ideoloģisks izteiciens, noformēts juridiski kā sociāla struktūra. Citu Satversmes tēvu ideoloģiskie elementi, uz kuriem atsaucas E. Levits un piedāvā savā izstrādnē, neatrada sev vietu Latvijas valsts dibināšanas politiskajā formulā. Gluži pretēji — Satversmes tēvi, pretēji pašreiz piedāvātajai destruktivitātei, nodrošināja kopīgās politiskās orientācijas izstrādi.
 
Šāda vienošanās materializējas valsts ideoloģisko postulātu transformācijā, pirmkārt, nācijas politiskajos, un, otrkārt, konstitucionālajos principos. Zīmīgi, ka nevienā mūsdienu demokrātijā neatradīsim politisku spēku, kurš spētu iekļaut valsts pamatlikumā savu politisko uzstādījumu pilnā apjomā.
 
 
Preambula nodrošina Latvijā dzīvojošo tautu piederību Satversmei
 
Preambula pilda arī citu svarīgu funkciju — kalpo kā nacionālais integrācijas faktors. Konstitūcija ir kopīgā integrācijas procesa tiesiskā kārtība, kurā ietverta valstiskā jēga, tā pēc būtības ir integrējoša kārtība. „Integrējoša rakstura saturs vispārinātā veidā ir atrodams Veimāras Konstitūcijas sākuma daļā, tas ir, — Preambulas sadaļā.⁶”
 
Latvijas tauta, iedziļinoties un asimilējot Satversmes preambulas tekstu, viegli izprot tās būtību, un, pateicoties tās vienkāršībai un pieejamībai, identificē sevi ar valsts pamatlikumu, integrējas politiskajā sistēmā, lai gan ne vienmēr un ne līdz galam izprot konkrētu pantu jēgu.
 
Ievērības cienīgs ir ASV Konstitūcijas preambulas piemērs, kad visi Amerikas jaunieši to mācās no galvas skolā. Pilsoņus vienojošā preambulas piederības sajūta, tās teksta izpratnes sajūta, — tā ir konstitucionālo jūtu izpausme, kuru nākas interpretēt kā tautas identificēšanos ar Konstitūciju kopumā, lai gan atsevišķi konkrēti panti paliek neiepazīti. Preambulas teksta spēja sasniegt šo identificēšanos pārvērš to par pirmšķirīgu materiālās integrācijas faktoru. Tas liek mums pētīt saikni, kura pastāv starp „konstitucionālajām jūtām” un konstitūcijas preambulu tekstiem⁷.
 
 
Piedāvātajā jaunajā preambulā jēdziens „Latvijas tauta” zaudē nozīmi
 
E. Levits deklarē savu priekšlikumu kā zinātnisku un tiesībfilozofisku izstrādni⁸ kā pašsaprotamu, neatsaucoties ne uz vienu Satversmes sapulces stenogrammu, kurā tiek skaidrots Satversmes ietvars, turklāt neizmanto nevienu (!) zinātnisku (tai skaitā — vēstures) avotu sava projekta pamatošanai. Laikā, kad konstitucionālo ekspertu starpā joprojām pastāv strīdi par preambulas deklaratīvo vai saistošo raksturu, piedāvātais projekts drīzāk ir vienīgi autora domas, kuras viņa individuālās apziņas līmenī „likušās svarīgas”⁹.
 
Viņš uzskata, ka preambula nevar izglābt Latvijas valsts nākotni, un, ja kāds konsolidācijas mēģinājums neizdodas, tas tikai parāda, cik patiesībā slikta ir situācija, bet nepasliktina to¹⁰.
 
Pa ceļa vidu tiešām braukt ir ne visai ērti, taču abas galējības ir grāvjos. Jaunā preambula nostiprinās ideju par sabiedrību, kurā katrai grupai ir sava hierarhiska vieta, bet politiskās partijas tad pārstāvēs nevis Latvijas pilsoņu kopumu, bet etniskās grupas.
 
Vai tā nav atgriešanās pie 19. gadsimta politiskās filozofijas un vai Latvija nekļūs par otro Ungāriju, kad tiks veidoti saraksti pilsoņu etniskai piederībai, lai ieņemtu kādu amatu mūsu valstī? Arī Satversmes 2. pantā lietotais jēdziens „Latvijas tauta” zaudēs savu turpmāko nozīmi.
 
 
Preambula būtu jāzina katram vidusskolēnam
 
Diemžēl E. Levita piedāvātais Satversmes preambulas projekts neatrisinās tādas problēmas kā izpildvaras vājums, sociālā nevienlīdzība, atklātība valsts varas darbā, valdošo atbildība vēlētāju priekšā. Tā vietā ieejam jaunā, šķietamo problēmu un tukšu runu kulšanas riņķī, kas būs labs priekšvēlēšanu maratons tām partijām, kuras nevar piedāvāt neko, lai patiesi uzlabotu visas Latvijas tautas dzīvi šajā valstī.
 
Šo tukšo runu kulšanas vietā būtu daudz lietderīgāk panākt, ka Satversmes preambulu, tajā redakcijā, ko pirms 95 gadiem radīja Satversmes tēvi, katrs skolēns, pabeidzot mācības vidusskolā, zinātu no galvas.
 
Spāņu rakstnieks un ekonomists Hose Luiss Sampedro par konstitūciju preambulām pamatoti ir norādījis: „Vajag panākt tāda ievadteksta radīšanu, kurš spētu motivēt pozitīvu pilsoņu viedokli, to apzinātu izvēli referendumā tādēļ, ka, saprotams, tie nesāks analizēt visu Konstitūciju. Tāpat tas būs pamats saprotamai izskaidrošanai skolā un masu informatīvajos līdzekļos. Tam ir jākalpo, galu galā, priekš tā, lai pierādītu, ka Konstitūcija — tas ir ne tikai juridisks teksts, bet arī motivācijas un demokrātijas stimulēšanas svira”¹¹.
 
Valdošā koalīcija šobrīd piedāvā nostiprināt sabiedrības sašķeltību pašos valsts pamatos — Satversmē, tādejādi apdraudot Latvijas valsts ilgtspējīgu pastāvēšanu. Tas darīts ar nolūku rast leģitīmu pamatu savas mazspējīgās varas ērtākai īstenošanai, turpinot izmantot „skaldi un valdi” principu, nevis veltot savas pūles Latvijas tautas labākam politiskam piedāvājumam, un tādejādi baudot tās uzticību.





[1] E. Levits. Izvērstas Satversmes preambulas iespējamā teksta piedāvājums un komentārs. Jurista Vārds, 24.09.2013., Nr.39 (790). „Jauns ievads vecai Satversmei”. Ir. 19.-25.09.2013. Nr.38 (180).
[2] Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas pamatnostādņu Ievada projekts. Latvijas Avīze, 22.03.2011.
[3] 1918. gada 17. novembra Tautas Padomes politiskā platforma.
[4] 1921. gada 20. septembra Satversmes sapulces sēdē Satversmes projektu prezentēja Jānis Purgalis, kurš paskaidroja, ka „Latvijas tauta ir politisks jēdziens, kā pretstats etnogrāfiskam jēdzienam „latvju tauta”.”
[5] Vācijas 1919. gada Veimāras konstitūcija. http://www.zum.de/psm/weimar/weimar_vve.php
[6] Сменд Р. Конституция и конституционное право, перевод Х.М.Бенейто Перес, Мадрид, СЕС, 1985, стр.61, стр.140, 168 и 226.
[7] Rudolfa Smenda integrācijas teorija.
[8] E. Levits. Izvērstas Satversmes preambulas iespējamā teksta piedāvājums un komentārs. Jurista Vārds, 24.09.2013., Nr. 39 (790).
[9] Turpat.
[10] Turpat.
[11] Hernández Gil A. El cambio político español y la Constitución, Barcelona, Planeta, 1982, p. 310.