Reportāža
31.01.2014


Александр Филей
Латвийский русский филолог
Postnacistiskās Baltijas valstis
Slēptā un redzamā vēsture

-
Diskusijas dalībnieki:
-
Jaunākā replika:
K F,
Михаил Герчик,
Vadims Gilis,
Лилия Орлова,
Aleksandrs Giļmans,
George Bailey,
доктор хаус,
Ilja Kozirevs,
Aleks Kosh,
Striganov Mikhail,
Роман Ефанов,
Lora Abarin,
Александр Кузьмин,
Евгений Лурье,
Борис Бахов,
Сергей Т. Козлов,
Игорь Буш,
Maija Vainst,
Марк Козыренко,
Viktors Matjušenoks,
Vladimir Timofejev,
Марина Феттер,
Снежинка Αυτονομία,
Ludmila Gulbe,
Лаокоонт .,
Agasfer Karpenko,
Антон Бутницкий,
arvid miezis,
Товарищ Петерс,
Marija Iltiņa,
Александр Артемьев,
Илья Врублевский,
Леонид Радченко,
Александр Харьковский,
Oļegs Ozernovs ,
Yuri Калифорнийский,
Sergejs Ļisejenko,
Ainars Grinbergs,
Mark Tarasov,
Анатолий Первый,
Red Fox,
игорь соколов,
Aisek Brombergs,
Дмитрий Виннер
20. janvārī Eiropas Parlamenta telpās noritēja apaļā galda diskusija, kas bija veltīta nacisma reabilitācijai Baltijas valstīs un Austrumeiropā.

Forumu organizēja Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka. Pasākumā piedalījās cilvēki, kas piedalās cīņā pret neonacistiskā noskaņojuma izplatīšanos Latvijā, Lietuvā un Igaunijā — Josifs Korens, Tatjana Okladņikova, Aļģirds Paleckis, Maksims Reva un citi.

Pasākuma tēma bija aktuāla arī Krievijas diplomātiskā korpusa pārstāvjiem. Apaļā galda diskusijā piedalījās Aleksejs Grigorjevs, Krievijas vēstniecības Beļģijas Karalistē pirmais pārstāvis, un Aleksandrs Hlopjanovs, Krievijas pastāvīgās pārstāvniecības ES pirmais sekretārs. Pasākuma ietvaros tika demonstrēta skarbā un ļoti kvalitatīvi uzņemtā dokumentālā filma „Noslēptā Baltijas vēsture”, kuras autors ir plaši pazīstaamais antifašists Maksims Reva.
Diskusija ritēja ļoti siltā un draudzīgā gaisotnē. Visi diskusijas dalībnieki pasvītroja patreizējos nacisma vīrusa izplatīšanās draudus Baltijas valstīs, ko nekādā gadījumā nedrīkstam ignorēt. Arī es uzstājos diskusijā. Atzīmēju pēdējos gados spilgti saskatāmo tendenci, kas raksturīga latviešu, lietuviešu un igauņu sociālajai un kultūras telpai. Tās pamatā ir komunisma grēcīguma atzīšana līdz ar pakāpenisku nacisma reabilitāciju. Līdz ar to nacisma noziedzīgums it kā atkāpjas un kļūst nemanāmāks.
Kā piemēru minēju dažu vienkāršo Igaunijas iedzīvotāju izteicienus. Viņi atzīmē, ka „nacisti mūs okupēja tikai vienu reizi, tikai uz četriem gadiem un pēc tam aizgāja, savukārt komunisti to izdarīja divkārt un palika uz piecdesmit gadiem.” Atcerējos arī VDK muzeju Viļņā, kura ekspozīcijā pārsvaru ir guvusi komunisma noziegumu tematika, taču nekas tajā neliecina par to, ka šajā ēkā Ģedimina prospektā reiz atradās bēdīgi slavenais gestapo cietums.
.jpg)
Atzīmēju, ka visiem spēkiem ir jācīnās pret nacisma reabilitāciju, pretējā gadījumā mūs gaida totāla „skrūvju pievilkšana” un postnacistiskās ideoloģijas virskundzība (termins „postnacisms” man šķiet pieņemamāks, jo tas raksturo plašāku parādību spektru). Jāpiebilst, ka šie procesi kļuvuši aktuāli arī citās Austrumeiropas valstīs. Atcerējos, kā, piemēram, Ungārijas mūsdienu valdība tiecas reabilitēt Horti un Salaši nacistisko valdību, absolūti nekautrēdamās par izraudzītajiem šīs stratēģijas paņēmieniem.
Apaļā galda laikā atskanēja daudzas emocionālas un izjustas uzstāšanās. Pasākumā piedalījās Eiropas krievu alianses dalībnieki no Vācijas, Dānijas, Itālijas, Spānijas un citām valstīm, kurās krievu diasporas saskaras ar dažādām nopietnām problēmām.
Diskusijas dalībnieku uzmanībai piedāvājām antinacistisku materiālu izstādi, kas pēc Eiropas Parlamenta deputāta, Īrijas pārstāvja Džo Higinsa gribas tika aizliegta. Izstādē apkopotie materiāli daiļrunīgi liecināja par nacisma ideoloģijas izpausmēm Baltijas valstīs. Patreizējā Eiropas valdība bieži cenšas aizliegt viņuprāt „neērtu” izstāžu organizēšanu, savukārt ar komunisma noziegumu aktualizāciju saistītie pasākumi jau sen ir kļuvuši par ikdienu. Arī to mēs uzskatām par trauksmes signālu. Izstāde tika aizliegta ar ļoti cinisku iemeslu — sak, mēs it kā apsūdzot Baltijas valstu valdības „noziegumos”, bet tas jau, redziet, esot ļoti nopietni. Lai nu šis formulējums paliek uz inteliģentās un demokrātiskās Eiropas iedzīvotāju — šīs izstādes aizliedzēju — sirdsapziņas.

Izstādē apkopotos materiālus iespējams sadalīt divās tematiskajās grupās: nacistu, civilo un militāro kolaboracionistu vēsturiskās reabilitācijas piemēri (pronacistiski noskaņotiem lietuviešiem, igauņiem un latviešiem veltītas grāmatas; svinīgi nacistu pārapbedīšanas pasākumi; pieminekļu uzstādīšana Jelgavā (1995.) un Bauskā (2013.), kā arī mūsdienu nacistiskās ideoloģijas piemēri (izteikti rusofobu studentu sacerējumu konkurss; ieroču un nacistiskās simbolikas demonstrācija bērnudārzā; lietuviešu grupas „Diktatūra” dziesma; Pabrika nostalģija par vācu zābaku; SS leģionāru marši Rīgā; SS veterānu tikšanās Igaunijā; augošā „neatkarības maršu” tradīcija Lietuvā).
Aizliegto izstādi (Forbidden Exhibition) apmeklēja EP viceprezidents Migels Anhels Martiness (starp citu, Franko diktatūras laikā sēdējis cietumā par saviem politiskajiem uzskatiem). Savā runā viņš asi kritizēja kādreizējos Baltijas valstu komunistus, galvenos neonacistisko uzskatu izaugsmes katalizatorus Eiropā. Mihels Martiness, kuram bija 19 gadi, kad viņš nokļuva cietumā, vēlāk kļuva par harizmatisku politisko darbinieku un Spānijas sociālistiskās partijas dibinātāju. Ļoti emocionāla bija arī Eiropas Parlamenta deputāta, Ungārijas pārstāvja Čaba Tabaidi runa (viņš ir EBA biedrs, tāpat kā mūsu Tatjana Ždanoka). Ieradās Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso frakcijas vadītājs Helmūts Šolcs, kurš kritiski izteicās par domu aizliegt antinacistisko izstādi. Pasākumā piedalījās arī basku pārstāvis no EBA Injaki Irazabelbeitija, kurš sava apmeklējuma laikā Rīgā kategoriski kritizēja krievu kopienas diskrimināciju Latvijā un atzīmēja, ka „viņam ir kauns par mūsdienu Eiropu, kurā tiek atņemtas tiesības cilvēkiem tikai tāpēc, ka viņi republikā ieradušies pēc kāda noteikta datuma.”
Arī es piedalījos izstādes materiālu sagatavošanā un redzēju dažus avīzē „Tēvija” publicētos aicinājumus, no kuriem mati ceļas stāvus. Lasīju jauno nācijas tīrības aizstāvju provokatīvos sacerējumus krājumā „Nevienam mēs Latvijas neatdosim”. Starp citu daudziem mūsu laikabiedriem (lai nebūvētu gaisa pilis) vajadzētu iepazīties ar grāmatā publicētajiem aicinājumiem, uz kuras vāka redzams stilizēts jauno baltu kareivju attēls. Cilvēkiem ar vājiem nerviem šī lasāmviela nav paredzēta. Tas ir briesmīgi, ka mūsdienu Latvijā var ieiet kādā centrālajā grāmatnīcā un nopirkt šādu grāmatu.
Izstādes direktors ir publicists un aktīvs politiķis Miroslavs Mitrofanovs. Pati izstāde nekad nebūtu tapusi bez Aleksandra Šohata un Andreja Jakovļeva organizatoriskā darba, Vitālija Drobota dizaina un maketa, kā arī Aleksandra Gurina, Aleksandra Kuzmina, Andreja Tomačeva un Dmitrija Žiļina vēsturiskajiem pētījumiem un daudzu citu cilvēku, arī Tatjanas Ždanokas ilggadējā darba.

Pašlaik tiek gatavots buklets. Tajā būs redzami stendi ar bagātiem fotomateriāliem un komentāriem. Acīmredzot izstāde tiks atklāta Rīgā, un ar tās ekspozīciju varēs iepazīties ikviens interesents.
Aļģirds Paleckis, kurš pašlaik Lietuvā tiek ciniski kritizēts par to, ka viņš apšauba oficiālo traktējumu par notikumiem pie Viļņas televīzijas torņa 1991. gada 13. janvārī, atzīmēja, ka Lietuvā sastopami divu tipu neonacisti: ielu un kabinetu darboņi, kuri „skrūves piegriež” arvien ciešāk. Visi foruma dalībnieki vienbalsīgi pieņēma lēmumu pretoties kaitīgā necilvēcīgā scenārija realizācijai, ko pakāpeniski iemieso dzīvē cilvēkiem naidīgas ideoloģijas koordinatori.
Diskusijas kopsavilkumā Artjoms Kurejevs, pedagogs no Sanktpēterburgas, atzina, ka nacisms objektīvi izcīna revanšu, un šī parādība ir raksturīga daudziem valstiskajiem veidojumiem. Patreizējā etapā norisinās lielo nacistisko valstsvīru (Franko, Horti, Antonesku) sistemātiska reabilitācija, pēc tam nacisma doktrīna pārdzīvos renesansi sakaņā ar jaunajiem ekonomiskajiem apstākļiem, kuros nokļuvusi (nokļūs) pazemotā un sašķeltā Eiropa.
Sižetu par izstādi uzņēma Pirmā Baltijas kanāla korespondenti; ieradās arī Igaunijas televīzijas pārstāvji. Varam aizsteigties soli priekšā skeptiski noskaņotajiem lasītājiem, kuri teiks: nu labi, parādīja un slēdza, bet kur tad ir reālā pretošanās? Šādu ekstrēmistisku parādību demonstrācija veicina informācijas izplatīšanos par to, kāda patiesībā ir situācija Baltijas valstīs cilvēktiesību jomā. Galu galā, nacisma pirmās „atnākšanas” problēmas pamatā bija nepietiekama iedzīvotāju informētība par jaunās kārtības iedibinātāju zvērībām un represijām.

Šobrīd tiek celta citāda „jaunā kārtība”, kuras kuratori aiz gludiem un politiski korektiem eifēmismiem slēpj baismīgas domas par ekonomiskās ietekmes pārdalīšanu ar pārbaudītiem nāciju šķelšanas un permanentas vērtību iznīdēšanas paņēmieniem. Tas ir mūžīgās konfliktoloģijas modelis, kura pamatā ir pie vienas etniskās grupas piederoša primāta pārākuma nostiprināšana pār citām konkrēta teritorijā dzīvojošām grupām, un Baltijas valstīm ir piešķirta kaunpilna loma — tās ir kļuvušas par poligonu, kurā noris postnacistiskie eksperimenti ar ksenofobijas vīrusiem. Ne jau velti tieši Latvija vēlas pirmā pieņemt „preambulu”, ne velti daži aktīvisti jau ir iecerējuši līdz 2018. gadam pilnībā pārvest nelatviešu skolas uz latviešu apmācības valodu ar mērķi pilnībā asimilēt tos, kas līdz tam brīdim vēl paliks šaja valstī.
Pašiem cilvēkiem, kas kļuvuši par kaut kāda darboņa viltīgā politekonomiskā plāna upuriem, ir jāpretojas tādu necilvēcīgu ideoloģisku aksiomu dēstīšanai apziņā. Parastu valstu vienkāršajiem iedzīvotājiem ir lemts kļūt par upuriem, par padevīgu aitu baru, ko var cirpt vai sliktākajā gadījumā (kad viss vērtīgais jau būs nocirpts) — nokaut gaļā. Labākais būs, ja to paveiks paši mūžīgā kara ierindnieki. Lūk, kādam nolūkam ir vajadzīgs jaunais nacisms, lūk, kāds ir tā baismīgais mērķis. Un mums ir jābūt mūžam pateicīgiem vienkāršajam, taču godīgajam Sarkanās Armijas kareivim, kurš baismīgo un mūžam izsalkušo zvēru ir iedzinis tērauda būrī. Mūsu sarežģītajos laikos tam atkal ir izdevies izrauties no krātiņa.
Ir jāpadomā un jādara viss iespējamais, lai, piemēram, 2041. gadā nenāktos no jauna ķerties pie asiņainiem pasākumiem, apdraudot valsti, mentalitāti un genofondu. Ir jācīnās, lai izdzīvotu. Pagaidām vēl pastāv iespēja nepieļaut jaunā nacisma triumfu, neķeroties pie ieročiem. Un šī iespēja ir jāizmanto.
Acīmredzot pašlaik Eiropā nav nevienas valsts, kurā nebūtu izcēlies etniskais konflikts, kurā nebūtu sākusies nežēlīga sociālā noslāņošanās. Pat vecā rietumu senjora nevar ar to palepoties.
Pat inteliģentajā demokrātiskajā Beļģijā jau gadu desmitiem ilgst flāmu un valloņu savstarpējā cīņa. Šīs tautas klusām ienīst viena otru, bet metro pārejā bez maksas baro nabadzīgos migrantus, kuri turpat līdzās nokārto gan mazās, gan lielās vajadzības. Spānijā — prātam neaptverams bezadarbnieku skaits jauniešu vidū, un pati valsts, ko pārņēmušas separātiskas vēsmas, šķīst pa šuvēm, ar ko reiz neveikli centās izārstēt Franko režīma represīvās mašīnas nodarītās rētas. Itālijā — mafijas vadītu korporāciju virskundzība līdzās briesmīgām nabadzības un totālas bezizejas izpausmēm (galvenokārt valsts dienvidos), turklāt komunisma atdzimšanas ideja valstī ir diskreditēta ar marionešu — masu informācijas līdzekļu palīdzību. Uzskaitījumu varam turpināt vēl ilgi.
Visos Eiropas nostūros redzamas ķildas — gan etniskās, gan sociālās. Jo tālāk, jo vairāk tā iegūst pulvera mucas kontūras. Nav zināms, un nav arī īpaši svarīgi, no kuras puses kāda pakalpīga roka pieliks tai degli.
Noslēgumā, atmetot bailes par to, ka tikšu apvainots par savu patētismu, gribētos teikt: mēģināsim saglabāt mieru. Labu, stabilu, kārtīgu mieru. Kā rāda daudzu gadsimtu pieredze, pretēji labi zināmajam sakāmvārdam („Худой мир лучше доброй ссоры”), slikts, nestabils miers neizbēgami noved pie kara. Otrkārt, karš pēc savas būtības nevar būt labs. Izdarīsim secinājumus.
P.S. Šeit jūs varat noskatīties ļoti labu Maksima Revas filmu, kas veltīta nacismam Baltijas valstīs:
Filma ir ļoti laba tāpēc, ka autors novelk paralēles starp to laiku un mūsdienām.

Forumu organizēja Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka. Pasākumā piedalījās cilvēki, kas piedalās cīņā pret neonacistiskā noskaņojuma izplatīšanos Latvijā, Lietuvā un Igaunijā — Josifs Korens, Tatjana Okladņikova, Aļģirds Paleckis, Maksims Reva un citi.

Pasākuma tēma bija aktuāla arī Krievijas diplomātiskā korpusa pārstāvjiem. Apaļā galda diskusijā piedalījās Aleksejs Grigorjevs, Krievijas vēstniecības Beļģijas Karalistē pirmais pārstāvis, un Aleksandrs Hlopjanovs, Krievijas pastāvīgās pārstāvniecības ES pirmais sekretārs. Pasākuma ietvaros tika demonstrēta skarbā un ļoti kvalitatīvi uzņemtā dokumentālā filma „Noslēptā Baltijas vēsture”, kuras autors ir plaši pazīstaamais antifašists Maksims Reva.
Diskusija ritēja ļoti siltā un draudzīgā gaisotnē. Visi diskusijas dalībnieki pasvītroja patreizējos nacisma vīrusa izplatīšanās draudus Baltijas valstīs, ko nekādā gadījumā nedrīkstam ignorēt. Arī es uzstājos diskusijā. Atzīmēju pēdējos gados spilgti saskatāmo tendenci, kas raksturīga latviešu, lietuviešu un igauņu sociālajai un kultūras telpai. Tās pamatā ir komunisma grēcīguma atzīšana līdz ar pakāpenisku nacisma reabilitāciju. Līdz ar to nacisma noziedzīgums it kā atkāpjas un kļūst nemanāmāks.
Kā piemēru minēju dažu vienkāršo Igaunijas iedzīvotāju izteicienus. Viņi atzīmē, ka „nacisti mūs okupēja tikai vienu reizi, tikai uz četriem gadiem un pēc tam aizgāja, savukārt komunisti to izdarīja divkārt un palika uz piecdesmit gadiem.” Atcerējos arī VDK muzeju Viļņā, kura ekspozīcijā pārsvaru ir guvusi komunisma noziegumu tematika, taču nekas tajā neliecina par to, ka šajā ēkā Ģedimina prospektā reiz atradās bēdīgi slavenais gestapo cietums.
.jpg)
Atzīmēju, ka visiem spēkiem ir jācīnās pret nacisma reabilitāciju, pretējā gadījumā mūs gaida totāla „skrūvju pievilkšana” un postnacistiskās ideoloģijas virskundzība (termins „postnacisms” man šķiet pieņemamāks, jo tas raksturo plašāku parādību spektru). Jāpiebilst, ka šie procesi kļuvuši aktuāli arī citās Austrumeiropas valstīs. Atcerējos, kā, piemēram, Ungārijas mūsdienu valdība tiecas reabilitēt Horti un Salaši nacistisko valdību, absolūti nekautrēdamās par izraudzītajiem šīs stratēģijas paņēmieniem.
Apaļā galda laikā atskanēja daudzas emocionālas un izjustas uzstāšanās. Pasākumā piedalījās Eiropas krievu alianses dalībnieki no Vācijas, Dānijas, Itālijas, Spānijas un citām valstīm, kurās krievu diasporas saskaras ar dažādām nopietnām problēmām.
Diskusijas dalībnieku uzmanībai piedāvājām antinacistisku materiālu izstādi, kas pēc Eiropas Parlamenta deputāta, Īrijas pārstāvja Džo Higinsa gribas tika aizliegta. Izstādē apkopotie materiāli daiļrunīgi liecināja par nacisma ideoloģijas izpausmēm Baltijas valstīs. Patreizējā Eiropas valdība bieži cenšas aizliegt viņuprāt „neērtu” izstāžu organizēšanu, savukārt ar komunisma noziegumu aktualizāciju saistītie pasākumi jau sen ir kļuvuši par ikdienu. Arī to mēs uzskatām par trauksmes signālu. Izstāde tika aizliegta ar ļoti cinisku iemeslu — sak, mēs it kā apsūdzot Baltijas valstu valdības „noziegumos”, bet tas jau, redziet, esot ļoti nopietni. Lai nu šis formulējums paliek uz inteliģentās un demokrātiskās Eiropas iedzīvotāju — šīs izstādes aizliedzēju — sirdsapziņas.

Izstādē apkopotos materiālus iespējams sadalīt divās tematiskajās grupās: nacistu, civilo un militāro kolaboracionistu vēsturiskās reabilitācijas piemēri (pronacistiski noskaņotiem lietuviešiem, igauņiem un latviešiem veltītas grāmatas; svinīgi nacistu pārapbedīšanas pasākumi; pieminekļu uzstādīšana Jelgavā (1995.) un Bauskā (2013.), kā arī mūsdienu nacistiskās ideoloģijas piemēri (izteikti rusofobu studentu sacerējumu konkurss; ieroču un nacistiskās simbolikas demonstrācija bērnudārzā; lietuviešu grupas „Diktatūra” dziesma; Pabrika nostalģija par vācu zābaku; SS leģionāru marši Rīgā; SS veterānu tikšanās Igaunijā; augošā „neatkarības maršu” tradīcija Lietuvā).
Aizliegto izstādi (Forbidden Exhibition) apmeklēja EP viceprezidents Migels Anhels Martiness (starp citu, Franko diktatūras laikā sēdējis cietumā par saviem politiskajiem uzskatiem). Savā runā viņš asi kritizēja kādreizējos Baltijas valstu komunistus, galvenos neonacistisko uzskatu izaugsmes katalizatorus Eiropā. Mihels Martiness, kuram bija 19 gadi, kad viņš nokļuva cietumā, vēlāk kļuva par harizmatisku politisko darbinieku un Spānijas sociālistiskās partijas dibinātāju. Ļoti emocionāla bija arī Eiropas Parlamenta deputāta, Ungārijas pārstāvja Čaba Tabaidi runa (viņš ir EBA biedrs, tāpat kā mūsu Tatjana Ždanoka). Ieradās Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso frakcijas vadītājs Helmūts Šolcs, kurš kritiski izteicās par domu aizliegt antinacistisko izstādi. Pasākumā piedalījās arī basku pārstāvis no EBA Injaki Irazabelbeitija, kurš sava apmeklējuma laikā Rīgā kategoriski kritizēja krievu kopienas diskrimināciju Latvijā un atzīmēja, ka „viņam ir kauns par mūsdienu Eiropu, kurā tiek atņemtas tiesības cilvēkiem tikai tāpēc, ka viņi republikā ieradušies pēc kāda noteikta datuma.”
Arī es piedalījos izstādes materiālu sagatavošanā un redzēju dažus avīzē „Tēvija” publicētos aicinājumus, no kuriem mati ceļas stāvus. Lasīju jauno nācijas tīrības aizstāvju provokatīvos sacerējumus krājumā „Nevienam mēs Latvijas neatdosim”. Starp citu daudziem mūsu laikabiedriem (lai nebūvētu gaisa pilis) vajadzētu iepazīties ar grāmatā publicētajiem aicinājumiem, uz kuras vāka redzams stilizēts jauno baltu kareivju attēls. Cilvēkiem ar vājiem nerviem šī lasāmviela nav paredzēta. Tas ir briesmīgi, ka mūsdienu Latvijā var ieiet kādā centrālajā grāmatnīcā un nopirkt šādu grāmatu.
Izstādes direktors ir publicists un aktīvs politiķis Miroslavs Mitrofanovs. Pati izstāde nekad nebūtu tapusi bez Aleksandra Šohata un Andreja Jakovļeva organizatoriskā darba, Vitālija Drobota dizaina un maketa, kā arī Aleksandra Gurina, Aleksandra Kuzmina, Andreja Tomačeva un Dmitrija Žiļina vēsturiskajiem pētījumiem un daudzu citu cilvēku, arī Tatjanas Ždanokas ilggadējā darba.

Pašlaik tiek gatavots buklets. Tajā būs redzami stendi ar bagātiem fotomateriāliem un komentāriem. Acīmredzot izstāde tiks atklāta Rīgā, un ar tās ekspozīciju varēs iepazīties ikviens interesents.
Aļģirds Paleckis, kurš pašlaik Lietuvā tiek ciniski kritizēts par to, ka viņš apšauba oficiālo traktējumu par notikumiem pie Viļņas televīzijas torņa 1991. gada 13. janvārī, atzīmēja, ka Lietuvā sastopami divu tipu neonacisti: ielu un kabinetu darboņi, kuri „skrūves piegriež” arvien ciešāk. Visi foruma dalībnieki vienbalsīgi pieņēma lēmumu pretoties kaitīgā necilvēcīgā scenārija realizācijai, ko pakāpeniski iemieso dzīvē cilvēkiem naidīgas ideoloģijas koordinatori.
Diskusijas kopsavilkumā Artjoms Kurejevs, pedagogs no Sanktpēterburgas, atzina, ka nacisms objektīvi izcīna revanšu, un šī parādība ir raksturīga daudziem valstiskajiem veidojumiem. Patreizējā etapā norisinās lielo nacistisko valstsvīru (Franko, Horti, Antonesku) sistemātiska reabilitācija, pēc tam nacisma doktrīna pārdzīvos renesansi sakaņā ar jaunajiem ekonomiskajiem apstākļiem, kuros nokļuvusi (nokļūs) pazemotā un sašķeltā Eiropa.
Sižetu par izstādi uzņēma Pirmā Baltijas kanāla korespondenti; ieradās arī Igaunijas televīzijas pārstāvji. Varam aizsteigties soli priekšā skeptiski noskaņotajiem lasītājiem, kuri teiks: nu labi, parādīja un slēdza, bet kur tad ir reālā pretošanās? Šādu ekstrēmistisku parādību demonstrācija veicina informācijas izplatīšanos par to, kāda patiesībā ir situācija Baltijas valstīs cilvēktiesību jomā. Galu galā, nacisma pirmās „atnākšanas” problēmas pamatā bija nepietiekama iedzīvotāju informētība par jaunās kārtības iedibinātāju zvērībām un represijām.

Šobrīd tiek celta citāda „jaunā kārtība”, kuras kuratori aiz gludiem un politiski korektiem eifēmismiem slēpj baismīgas domas par ekonomiskās ietekmes pārdalīšanu ar pārbaudītiem nāciju šķelšanas un permanentas vērtību iznīdēšanas paņēmieniem. Tas ir mūžīgās konfliktoloģijas modelis, kura pamatā ir pie vienas etniskās grupas piederoša primāta pārākuma nostiprināšana pār citām konkrēta teritorijā dzīvojošām grupām, un Baltijas valstīm ir piešķirta kaunpilna loma — tās ir kļuvušas par poligonu, kurā noris postnacistiskie eksperimenti ar ksenofobijas vīrusiem. Ne jau velti tieši Latvija vēlas pirmā pieņemt „preambulu”, ne velti daži aktīvisti jau ir iecerējuši līdz 2018. gadam pilnībā pārvest nelatviešu skolas uz latviešu apmācības valodu ar mērķi pilnībā asimilēt tos, kas līdz tam brīdim vēl paliks šaja valstī.
Pašiem cilvēkiem, kas kļuvuši par kaut kāda darboņa viltīgā politekonomiskā plāna upuriem, ir jāpretojas tādu necilvēcīgu ideoloģisku aksiomu dēstīšanai apziņā. Parastu valstu vienkāršajiem iedzīvotājiem ir lemts kļūt par upuriem, par padevīgu aitu baru, ko var cirpt vai sliktākajā gadījumā (kad viss vērtīgais jau būs nocirpts) — nokaut gaļā. Labākais būs, ja to paveiks paši mūžīgā kara ierindnieki. Lūk, kādam nolūkam ir vajadzīgs jaunais nacisms, lūk, kāds ir tā baismīgais mērķis. Un mums ir jābūt mūžam pateicīgiem vienkāršajam, taču godīgajam Sarkanās Armijas kareivim, kurš baismīgo un mūžam izsalkušo zvēru ir iedzinis tērauda būrī. Mūsu sarežģītajos laikos tam atkal ir izdevies izrauties no krātiņa.
Ir jāpadomā un jādara viss iespējamais, lai, piemēram, 2041. gadā nenāktos no jauna ķerties pie asiņainiem pasākumiem, apdraudot valsti, mentalitāti un genofondu. Ir jācīnās, lai izdzīvotu. Pagaidām vēl pastāv iespēja nepieļaut jaunā nacisma triumfu, neķeroties pie ieročiem. Un šī iespēja ir jāizmanto.
Acīmredzot pašlaik Eiropā nav nevienas valsts, kurā nebūtu izcēlies etniskais konflikts, kurā nebūtu sākusies nežēlīga sociālā noslāņošanās. Pat vecā rietumu senjora nevar ar to palepoties.
Pat inteliģentajā demokrātiskajā Beļģijā jau gadu desmitiem ilgst flāmu un valloņu savstarpējā cīņa. Šīs tautas klusām ienīst viena otru, bet metro pārejā bez maksas baro nabadzīgos migrantus, kuri turpat līdzās nokārto gan mazās, gan lielās vajadzības. Spānijā — prātam neaptverams bezadarbnieku skaits jauniešu vidū, un pati valsts, ko pārņēmušas separātiskas vēsmas, šķīst pa šuvēm, ar ko reiz neveikli centās izārstēt Franko režīma represīvās mašīnas nodarītās rētas. Itālijā — mafijas vadītu korporāciju virskundzība līdzās briesmīgām nabadzības un totālas bezizejas izpausmēm (galvenokārt valsts dienvidos), turklāt komunisma atdzimšanas ideja valstī ir diskreditēta ar marionešu — masu informācijas līdzekļu palīdzību. Uzskaitījumu varam turpināt vēl ilgi.
Visos Eiropas nostūros redzamas ķildas — gan etniskās, gan sociālās. Jo tālāk, jo vairāk tā iegūst pulvera mucas kontūras. Nav zināms, un nav arī īpaši svarīgi, no kuras puses kāda pakalpīga roka pieliks tai degli.
Noslēgumā, atmetot bailes par to, ka tikšu apvainots par savu patētismu, gribētos teikt: mēģināsim saglabāt mieru. Labu, stabilu, kārtīgu mieru. Kā rāda daudzu gadsimtu pieredze, pretēji labi zināmajam sakāmvārdam („Худой мир лучше доброй ссоры”), slikts, nestabils miers neizbēgami noved pie kara. Otrkārt, karš pēc savas būtības nevar būt labs. Izdarīsim secinājumus.
P.S. Šeit jūs varat noskatīties ļoti labu Maksima Revas filmu, kas veltīta nacismam Baltijas valstīs:
Filma ir ļoti laba tāpēc, ka autors novelk paralēles starp to laiku un mūsdienām.
Diskusija
Papildus tēmai


Nacisms ir īsts hemoroīds
Lai cik labs būtu ārsts, šo slimību viņam nāksies ārstēt no pēcpuses
Replikas:
112
Papildus tēmai


Сергей Васильев
Бизнесмен, кризисный управляющий
Nacisms ir īsts hemoroīds
Lai cik labs būtu ārsts, šo slimību viņam nāksies ārstēt no pēcpuses


Эдуард Гончаров
Железнодорожник
Kam ir vajadzīgs „Pērkonkrusts”
Pilna mēroga konfliktam pietrūkst divu komponenšu


Aleksandrs Ržavins
Графический дизайнер
Visu — frontei. Vācu frontei
Par Latvijas dzelzceļa ieguldījumu Ļeņingradas blokādē


Юрий Алексеев
Отец-основатель
Cik pie mums maksā vecenītes
Latviešu vecenītes
Jautājumi Александру Филею
Komentāri
№1 Евгений Лурье
31.01.2014
08:34
№28 Борис Бахов
→ Евгений Лурье,
31.01.2014
11:17
№31 доктор хаус
→ Борис Бахов,
31.01.2014
11:21
№44 Aleks Kosh
→ Евгений Лурье,
31.01.2014
11:40
№73 Александр Артемьев
→ Aleks Kosh,
31.01.2014
12:53
№94 Aleks Kosh
→ Александр Артемьев,
31.01.2014
13:19
№211 игорь соколов
→ Евгений Лурье,
31.01.2014
21:08
№365 Евгений Лурье
→ игорь соколов,
01.02.2014
13:46
№440 Роман Ефанов
→ Евгений Лурье,
02.02.2014
18:25
№444 Евгений Лурье
→ Роман Ефанов,
02.02.2014
18:34
№454 Роман Ефанов
→ Евгений Лурье,
02.02.2014
22:00
№456 Евгений Лурье
→ Роман Ефанов,
02.02.2014
22:08
№467 Роман Ефанов
→ Евгений Лурье,
02.02.2014
22:59
№446 доктор хаус
→ Роман Ефанов,
02.02.2014
18:41
№455 Роман Ефанов
→ доктор хаус,
02.02.2014
22:03
№2 Антон Бутницкий
31.01.2014
08:48
Мне не интересна не перманентная борьба Калниете с "коммунизмом", не Жданок с "нацизмом."
P.S. Нет, никогда мы не догоним Германию. Германские депутаты энергетические потоки на себя заворачивают, и гнобят конкурентов. Наши дебилоиды с коммунизмом-нацизмом борятся.
№7 Александр Харьковский
→ Антон Бутницкий,
31.01.2014
09:33
№8 доктор хаус
→ Александр Харьковский,
31.01.2014
09:40
№9 Александр Харьковский
→ доктор хаус,
31.01.2014
09:44
№32 доктор хаус
→ Александр Харьковский,
31.01.2014
11:23
№67 Red Fox
→ доктор хаус,
31.01.2014
12:20
№27 Евгений Лурье
→ доктор хаус,
31.01.2014
11:15
№402 Сергей Галашин
→ Евгений Лурье,
02.02.2014
13:29
№403 Евгений Лурье
→ Сергей Галашин,
02.02.2014
14:14
№414 Aleks Kosh
→ Евгений Лурье,
02.02.2014
16:10
№54 Марк Козыренко
→ доктор хаус,
31.01.2014
11:49
№76 доктор хаус
→ Марк Козыренко,
31.01.2014
12:59
№128 Александр Харьковский
→ доктор хаус,
31.01.2014
15:02
№332 Марк Козыренко
→ доктор хаус,
01.02.2014
10:21
№422 Сергей Галашин
→ доктор хаус,
02.02.2014
17:04
№29 Борис Бахов
→ Антон Бутницкий,
31.01.2014
11:19
№441 Роман Ефанов
→ Антон Бутницкий,
02.02.2014
18:27
№472 Ainars Grinbergs
→ Роман Ефанов,
02.02.2014
23:16
№3 Вячеслав Щавинский
31.01.2014
08:55
Скрытая и явная история=======
Даже на календарь смотреть не надо... Сразу становится понятно, что 16 марта уже "не за горами".
Что касается "запрещенной " выставки. Сама/!/ Татьяна Аркадьевна ,в одном из интервью уточнила, что выставка не была запрещена. Спорный вопрос был о месте проведения выставки. Место проведение не было согласовано с "домоуправом"... Вот и все проблемы. Но конечно же, "запрещенная выставка"- это звучит так антинацистски.
№4 Марк Козыренко
31.01.2014
09:05
№6 доктор хаус
→ Марк Козыренко,
31.01.2014
09:32
№13 Марк Козыренко
→ доктор хаус,
31.01.2014
10:03
№17 Вячеслав Щавинский
→ Марк Козыренко,
31.01.2014
10:13
№47 Марк Козыренко
→ Вячеслав Щавинский,
31.01.2014
11:44
№33 доктор хаус
→ Марк Козыренко,
31.01.2014
11:25
№48 Марк Козыренко
→ доктор хаус,
31.01.2014
11:46
№51 доктор хаус
→ Марк Козыренко,
31.01.2014
11:47
№50 Vadims Gilis
→ Марк Козыренко,
31.01.2014
11:47
№53 доктор хаус
→ Vadims Gilis,
31.01.2014
11:49
№75 Vladimir Timofejev
→ доктор хаус,
31.01.2014
12:58
№89 Vadims Gilis
→ доктор хаус,
31.01.2014
13:09
№115 arvid miezis
→ доктор хаус,
31.01.2014
14:24
№125 Марк Козыренко
→ Vadims Gilis,
31.01.2014
14:42
№56 Илья Врублевский
→ Марк Козыренко,
31.01.2014
11:51
№78 доктор хаус
→ Илья Врублевский,
31.01.2014
13:02
№120 Илья Врублевский
→ доктор хаус,
31.01.2014
14:32
№366 Viktors Matjušenoks
→ Марк Козыренко,
01.02.2014
14:06
№373 Marija Iltiņa
→ Viktors Matjušenoks,
01.02.2014
22:09
№398 Viktors Matjušenoks
→ Marija Iltiņa,
02.02.2014
10:20
№23 Aleks Kosh
→ доктор хаус,
31.01.2014
10:50
№34 доктор хаус
→ Aleks Kosh,
31.01.2014
11:26
№38 Aleks Kosh
→ доктор хаус,
31.01.2014
11:31
№39 доктор хаус
→ Aleks Kosh,
31.01.2014
11:34
№40 Александр Кузьмин
→ Aleks Kosh,
31.01.2014
11:37
№43 доктор хаус
→ Александр Кузьмин,
31.01.2014
11:40
№290 Oļegs Ozernovs
→ доктор хаус,
01.02.2014
01:50
№58 Aleks Kosh
→ Александр Кузьмин,
31.01.2014
11:54
№62 доктор хаус
→ Aleks Kosh,
31.01.2014
11:58
№66 Александр Кузьмин
→ Aleks Kosh,
31.01.2014
12:16
№86 Sergejs Ļisejenko
→ Aleks Kosh,
31.01.2014
13:08
№97 Aleks Kosh
→ Александр Кузьмин,
31.01.2014
13:23
№195 Дмитрий Виннер
→ Александр Кузьмин,
31.01.2014
19:43
№16 unknown
→ Марк Козыренко,
31.01.2014
10:08
№20 Марк Козыренко
→ unknown ,
31.01.2014
10:30
№36 доктор хаус
→ Марк Козыренко,
31.01.2014
11:28
№60 Марк Козыренко
→ доктор хаус,
31.01.2014
11:57
№88 доктор хаус
→ Марк Козыренко,
31.01.2014
13:09
№79 George Bailey
→ доктор хаус,
31.01.2014
13:02
№90 доктор хаус
→ George Bailey,
31.01.2014
13:10
№139 Антон Бутницкий
→ доктор хаус,
31.01.2014
16:01
№153 Евгений Лурье
→ Антон Бутницкий,
31.01.2014
16:39
№169 доктор хаус
→ Антон Бутницкий,
31.01.2014
17:58
№505 Марк Козыренко
→ Антон Бутницкий,
03.02.2014
21:42
№5 Ilja Kozirevs
31.01.2014
09:16
№63 Антон Бутницкий
→ Ilja Kozirevs,
31.01.2014
12:03
№72 Aleksandrs Giļmans
→ Антон Бутницкий,
31.01.2014
12:50
№141 Антон Бутницкий
→ Aleksandrs Giļmans,
31.01.2014
16:05
№92 Sergejs Ļisejenko
→ Антон Бутницкий,
31.01.2014
13:12
№148 Ilja Kozirevs
→ Антон Бутницкий,
31.01.2014
16:28
№149 Антон Бутницкий
→ Ilja Kozirevs,
31.01.2014
16:36
№152 Ilja Kozirevs
→ Антон Бутницкий,
31.01.2014
16:38
№158 Антон Бутницкий
→ Ilja Kozirevs,
31.01.2014
17:04
№10 Вячеслав Щавинский
31.01.2014
09:50
Постнацистская Прибалтика======
Небрежность, а иногда и абсурдность/ИМХО/ заголовков... Обращение внимания европейского сообщества на "Постнацистскую Прибалтику" предполагает, что "Прибалтика"/ что это такое спикер нам не поясняет/, в прошлом, была нацистской... Ну как Германия, например. Но это же ложный посыл. Государства, под "названием" Литва, Латвия, Эстония, а позже -Советские Социалистические Республики , НИКОГДА не были нацистскими. Они были оккупированы нацистским режимом, находились под его военным и административным управлением. Как Франция/частично/, Польша, Украина , Белоруссия...
Вот результат того, когда "пироги берется печь сапожник, а сапоги тачать пирожник".
№11 доктор хаус
→ Вячеслав Щавинский,
31.01.2014
09:54
№12 Александр Харьковский
→ Вячеслав Щавинский,
31.01.2014
09:59
№37 доктор хаус
→ Александр Харьковский,
31.01.2014
11:29
№87 Vladimir Timofejev
→ Александр Харьковский,
31.01.2014
13:09
№93 доктор хаус
→ Vladimir Timofejev,
31.01.2014
13:13
№103 Vladimir Timofejev
→ доктор хаус,
31.01.2014
13:44
№104 доктор хаус
→ Vladimir Timofejev,
31.01.2014
13:50
№109 доктор хаус
→ доктор хаус,
31.01.2014
14:16
№142 Vladimir Timofejev
→ доктор хаус,
31.01.2014
16:06
№133 Вячеслав Щавинский
→ Александр Харьковский,
31.01.2014
15:40
№14 Марк Козыренко
→ Вячеслав Щавинский,
31.01.2014
10:04
№24 K F
→ Вячеслав Щавинский,
31.01.2014
10:52
№61 Марк Козыренко
→ K F,
31.01.2014
11:58
№91 George Bailey
→ K F,
31.01.2014
13:11
№25 Aleks Kosh
→ Вячеслав Щавинский,
31.01.2014
11:07
№132 Вячеслав Щавинский
→ Aleks Kosh,
31.01.2014
15:35
№159 Aleks Kosh
→ Вячеслав Щавинский,
31.01.2014
17:07
№26 Александр Кузьмин
→ Вячеслав Щавинский,
31.01.2014
11:13
№15 K F
31.01.2014
10:05
№18 Снежинка Αυτονομία
→ K F,
31.01.2014
10:23
№21 K F
→ Снежинка Αυτονομία,
31.01.2014
10:30
№42 Снежинка Αυτονομία
→ K F,
31.01.2014
11:38
№46 Снежинка Αυτονομία
→ Снежинка Αυτονομία,
31.01.2014
11:43
№82 Striganov Mikhail
→ Снежинка Αυτονομία,
31.01.2014
13:05
№19 Снежинка Αυτονομία
31.01.2014
10:27
№131 Марк Козыренко
→ Снежинка Αυτονομία,
31.01.2014
15:28
№134 Снежинка Αυτονομία
→ Марк Козыренко,
31.01.2014
15:42
№22 Леонид Радченко
31.01.2014
10:34
притом что идея коммунистического возрождения там в целом дискредитирована при помощи блока марионеточных СМИ
Этот пассаж попал в абзац об Италии случайно?
Говорить о комвозрождении, идея которого дискредитирована баховыми, можно разве что применительно к постсовпространству, но не к Италии.
№30 Евгений Лурье
→ Леонид Радченко,
31.01.2014
11:20
№35 Анатолий Первый
31.01.2014
11:27
Непонятен переход и рассуждения о Европе. Да и нет "конфликтов" подобных "негражданству". Зачем рассказывать европейцам того, чего на самом деле нет? Это только снижает в их глазах вес подобной выставки.
В той же просвещенной демократической Бельгии десятилетия длится сложное противостояние между фламандцами и валлонами, которые тихо и злобно, исподтишка ненавидят друг друга, а полунищих мигрантов кормят свободным пайком в переходе метро.
Да какое там "противостояние"? Ну хотят жить в своих национальных культурах. Так это не только в Европе, Канада тоже хотела разделиться. Значит, надо объединится фламандцам и валонам против иммигрантов. "Мигранты" ведь само по себе слово не очень уважительное.
С одной стороны спикер борется с нацизмом, а стороны, скажем так, неудачные обороты ...
№41 Анатолий Первый
→ Анатолий Первый,
31.01.2014
11:38
№45 Agasfer Karpenko
31.01.2014
11:42
№65 Антон Бутницкий
→ Agasfer Karpenko,
31.01.2014
12:15
№68 Agasfer Karpenko
→ Антон Бутницкий,
31.01.2014
12:21
№122 arvid miezis
→ Антон Бутницкий,
31.01.2014
14:34
№145 Антон Бутницкий
→ arvid miezis,
31.01.2014
16:15
№156 Александр Артемьев
→ Антон Бутницкий,
31.01.2014
16:55
№157 Александр Артемьев
→ Александр Артемьев,
31.01.2014
16:59
№161 Антон Бутницкий
→ Александр Артемьев,
31.01.2014
17:13
№180 arvid miezis
→ Антон Бутницкий,
31.01.2014
18:40
№192 Антон Бутницкий
→ arvid miezis,
31.01.2014
19:20
№207 Михаил Герчик
→ Антон Бутницкий,
31.01.2014
21:05
№242 Антон Бутницкий
→ Михаил Герчик,
31.01.2014
22:37
№268 Сергей Галашин
→ Михаил Герчик,
31.01.2014
23:25
№165 Aleks Kosh
→ Антон Бутницкий,
31.01.2014
17:51
№174 Антон Бутницкий
→ Aleks Kosh,
31.01.2014
18:05
№175 Aleks Kosh
→ Антон Бутницкий,
31.01.2014
18:08
№177 Aleks Kosh
→ Антон Бутницкий,
31.01.2014
18:23
№181 Марк Козыренко
→ Aleks Kosh,
31.01.2014
18:46
№176 доктор хаус
→ Aleks Kosh,
31.01.2014
18:14
№179 Aleks Kosh
→ доктор хаус,
31.01.2014
18:34
№182 доктор хаус
→ Aleks Kosh,
31.01.2014
18:49
№135 Lora Abarin
31.01.2014
15:49
После такого фильма повылазило ...претензии к пафосности, неточности фамилии, и вообще - При чём здесь "возрождение нацизма" в Прибалтике?
Воистину, пока не поставят в раздетом виде перед рвом - не дойдёт. :(((
А ведь придут и поставят. Прецедент есть.
№146 Антон Бутницкий
→ Lora Abarin,
31.01.2014
16:24
№163 Agasfer Karpenko
→ Lora Abarin,
31.01.2014
17:20
№173 доктор хаус
→ Lora Abarin,
31.01.2014
18:03
№178 Agasfer Karpenko
→ доктор хаус,
31.01.2014
18:31
№183 доктор хаус
→ Agasfer Karpenko,
31.01.2014
18:50
№213 Марк Козыренко
→ доктор хаус,
31.01.2014
21:11
№239 Ludmila Gulbe
→ Марк Козыренко,
31.01.2014
22:27
№247 доктор хаус
→ Марк Козыренко,
31.01.2014
22:59
№243 Лилия Орлова
→ Lora Abarin,
31.01.2014
22:39
№244 Lora Abarin
→ Лилия Орлова,
31.01.2014
22:45
№248 Ludmila Gulbe
→ Lora Abarin,
31.01.2014
23:00
№252 Lora Abarin
→ Ludmila Gulbe,
31.01.2014
23:06
№260 Ludmila Gulbe
→ Lora Abarin,
31.01.2014
23:14
№253 Лилия Орлова
→ Lora Abarin,
31.01.2014
23:07
№257 Lora Abarin
→ Лилия Орлова,
31.01.2014
23:10
№261 Лилия Орлова
→ Lora Abarin,
31.01.2014
23:14
№299 Вячеслав Щавинский
→ Lora Abarin,
01.02.2014
09:12
№300 Марк Козыренко
→ Вячеслав Щавинский,
01.02.2014
09:14
№304 Вячеслав Щавинский
→ Марк Козыренко,
01.02.2014
09:31
№307 Марк Козыренко
→ Вячеслав Щавинский,
01.02.2014
09:34
№311 Вячеслав Щавинский
→ Марк Козыренко,
01.02.2014
09:42
№309 доктор хаус
→ Вячеслав Щавинский,
01.02.2014
09:41
№316 Вячеслав Щавинский
→ доктор хаус,
01.02.2014
09:49
№388 Ludmila Gulbe
→ доктор хаус,
02.02.2014
00:04
№371 Aleks Kosh
→ Вячеслав Щавинский,
01.02.2014
19:59
№417 Вячеслав Щавинский
→ Aleks Kosh,
02.02.2014
16:45
№481 Павел Магарил
→ Lora Abarin,
03.02.2014
01:22
№483 Maija Vainst
→ Павел Магарил,
03.02.2014
08:12
№499 Павел Магарил
→ Maija Vainst,
03.02.2014
21:16
№143 Александр Артемьев
31.01.2014
16:10
Текст порезал не для того, чтобы над ним ёрничать, а чтобы указать вектор рассмотрения, как я понял.
«Сегодня строится другой «новый порядок»,…скрывают страшные смыслы передела экономического влияния … перманентного ценностного демонтажа… моделирование вечной конфликтологии …примата одной этнической группы над другими группами, … а Прибалтике выпала постыдная роль полигона…»
«Пока еще есть шанс не допустить триумфа нового нацизма мерами, не связанными с отстаиванием родины с оружием в руках.»
Выскажу мнение, что в Латвии учитывая сегодняшнюю ситуацию, появление украинского майдана невозможно, а вот реальны, в будущем, снующие воронки от дома к дому и трясущиеся от ужаса по кухням настоящие и не успевшие перекраситься либералы и демократы …
Любой политсиле, может противостоять только организованное противодействие, как альтернативная политсила. Пиррова победа, есть необходимое условие для достижения мира и консенсуса в любой области.
«Ведь сегодня в Европе, очевидно, нет ни одной страны, в которой не было бы межэтнического конфликта и жесточайшего социального расслоения.»
«В Европе во всех ее уголках правит бал раздор, как этнический, так и социальный.»
Акцентирую, что этническое противостояние есть производная от социального неравенства.
Только в том случае, если социальное неравенство достигает критического уровня или является инструментом построения государственности, то тогда его переводят в область рассмотрения этнических противоречий. Ельцинская Россия с войной в Чечне, Латвия с приватизацией в построении новой государственности, Германия с построением экономической экспансии в Евросоюзе, США в борьбе с терроризмом и т.д., конфликт внутригосударственных групповых интересов отражается в геополитике и в построении государственности, находит выход в этническом конфликте, порой прикрываясь религиозными одеждами.
«давайте сохраним мир. Хороший, прочный, добрый мир … во-первых, любой худой, шаткий мир…, неизбежно ведет к войне. А во-вторых, война по определению не может быть доброй.»
Любой худой мир – лучше войны, какой бы молниеносной война не была. Война, это насилие в отстаивании интересов, когда сильный формирует вновь создаваемый мир по своему усмотрению. Поэтому и говорят настоящие политики, что если хочешь мира, то готовься к войне. Сила уважает только Силу. Только равносильные могут установить Добрый мир.
«Можно предвосхитить скепсис читателей, которые скажут — и что, показали и свернули, а где же реальное противодействие?»
Спич необходим, как момент описания, но в этом его и слабость, когда всевозможные симпозиумы, выставки и круглые столы, есть лишь момент «говорильни», а в ХХ1 веке уже созданы объективные условия для создания инструментария, как общей прикладной теория, исходя из которой должен строиться специфический механизм противодействия, в зависимости от конкретных условий т.к., лозунг: «Фашизм не пройдёт», это сегодня, как не прискорбно, но лишь пустозвонный лозунг политического бессилия к 16-му марта.
Р. S.
В чём, я вижу слабость всех теоретических построений, так это в двойных стандартах. Любая теория (религиозная, патриотическая, сексуальная, языковая и т.д.) использует двойной стандарт для аргументации своих интересов.
Когда «интернационализм» перестанет быть жупелом политического осуждения, а станет основой в построении общественного мировоззрения, до тех пор и будут давить общественное сознание различные теории превосходства отдельных социальных групп - от национально-религиозных до государственно-правовых.
№199 Антон Бутницкий
31.01.2014
20:30
Речь о борьбе с неравенством. О тактике и стратегии. Поставленных задачах. Ну и разумеется, о главных, и порой бессменных борцах.
Нет лучшего способа дискредитировать себя, тех кого представляешь, и саму идею, как борьба с химерой. Надо объявить Латвию нацистским государством, латышей фашистами, и с головой ринуться в решительный бой с обозначенными врагами.
Только зачем русским гражданство государства, против существования которого борются наши пламенные борцы. Непонятно. Это о стратегии.
Но надо признать, и тактика достойна изучения в военных академиях.
За родной язык! Не хватило голосов.
Эй, хуторяне тупые, дайте всем гражданство, мы тогда ещё раз попробуем.
Не дадите? Ну тогда получите автономию Латгале!
Никому не нужна?! Ну тогда нетрадиционные меньшинства чмырить будем. Латышские только, наши то нас поддержат.
Борьбу с ЛГБТ а Брюсселе не одобрят, ну тогда хоть выставку проведём - "Ненавистная фашистская Латвия". Получите!
Ну и представители достойны доверия. Принципиальные люди, да, весьма.
Лично я нисколько не сомневаюсь, эти люди и в качестве депутатов Рижской Думы, или баллотируясь в другие гос. и муниципальные структуры , с трибуны призывали скорее раздавить это "нацистское недогосударство".
К тому же, учитывая, что латыши составляют большинство электората, это очень конструктивно для защиты русских. Позитивные результаты не заставят долго ждать. Очень умные люди, прирождённые политики.
Надо заметить, это просто гениально, провести параллель между этнической дискриминацией и фашизмом, и объявить войну латвийскому фашизму. Эта музыка будет вечной....
P.S. На днях прочитал заметку о дискриминации русских в Якутии. Оказывается, довольно серьёзная проблема. Ну что, друзья, смерть якутским фашистам!
№399 Yuri Калифорнийский
→ Антон Бутницкий,
02.02.2014
11:01
№400 Антон Бутницкий
→ Yuri Калифорнийский,
02.02.2014
11:36
№401 Yuri Калифорнийский
→ Антон Бутницкий,
02.02.2014
12:24
№406 Александр Артемьев
→ Yuri Калифорнийский,
02.02.2014
14:57
№413 Сергей Алексеевич
→ Александр Артемьев,
02.02.2014
16:07
№470 Yuri Калифорнийский
→ Александр Артемьев,
02.02.2014
23:10
№227 Вячеслав Щавинский
31.01.2014
21:33
Нет лучшего способа дискредитировать себя, тех кого представляешь, и саму идею, как борьба с химерой.======
А если " за душой" ни чего другого нет ? Если состояние борьбы- смысл жизни ? Если "борьба все, цель ничто" ? И за всем этим стоит... "халява" ! А как же от нее откажешься ... "Халява" же.
№229 Вячеслав Щавинский
→ Вячеслав Щавинский,
31.01.2014
21:37
№458 Роман Ефанов
02.02.2014
22:23
№460 Марк Козыренко
→ Роман Ефанов,
02.02.2014
22:33
№469 Роман Ефанов
→ Марк Козыренко,
02.02.2014
23:02
№492 Mark Tarasov
03.02.2014
17:31