20. janvārī Eiropas Parlamenta telpās noritēja apaļā galda diskusija, kas bija veltīta nacisma reabilitācijai Baltijas valstīs un Austrumeiropā.


 
Forumu organizēja Eiropas Parlamenta deputāte Tatjana Ždanoka. Pasākumā piedalījās cilvēki, kas piedalās cīņā pret neonacistiskā noskaņojuma izplatīšanos Latvijā, Lietuvā un Igaunijā — Josifs Korens, Tatjana Okladņikova, Aļģirds Paleckis, Maksims Reva un citi.


 
Pasākuma tēma bija aktuāla arī Krievijas diplomātiskā korpusa pārstāvjiem. Apaļā galda diskusijā piedalījās Aleksejs Grigorjevs, Krievijas vēstniecības Beļģijas Karalistē pirmais pārstāvis, un Aleksandrs Hlopjanovs, Krievijas pastāvīgās pārstāvniecības ES pirmais sekretārs. Pasākuma ietvaros tika demonstrēta skarbā un ļoti kvalitatīvi uzņemtā dokumentālā filma „Noslēptā Baltijas vēsture”, kuras autors ir plaši pazīstaamais antifašists Maksims Reva.
 
Diskusija ritēja ļoti siltā un draudzīgā gaisotnē. Visi diskusijas dalībnieki pasvītroja patreizējos nacisma vīrusa izplatīšanās draudus Baltijas valstīs, ko nekādā gadījumā nedrīkstam ignorēt. Arī es uzstājos diskusijā. Atzīmēju pēdējos gados spilgti saskatāmo tendenci, kas raksturīga latviešu, lietuviešu un igauņu sociālajai un kultūras telpai. Tās pamatā ir komunisma grēcīguma atzīšana līdz ar pakāpenisku nacisma reabilitāciju. Līdz ar to nacisma noziedzīgums it kā atkāpjas un kļūst nemanāmāks.
 
Kā piemēru minēju dažu vienkāršo Igaunijas iedzīvotāju izteicienus. Viņi atzīmē, ka „nacisti mūs  okupēja tikai vienu reizi, tikai uz četriem gadiem un pēc tam aizgāja, savukārt komunisti to izdarīja divkārt un palika uz piecdesmit gadiem.” Atcerējos arī VDK muzeju Viļņā, kura ekspozīcijā pārsvaru ir guvusi komunisma noziegumu tematika, taču nekas tajā neliecina par to, ka šajā ēkā Ģedimina prospektā reiz atradās bēdīgi slavenais gestapo cietums.


 
Atzīmēju, ka visiem spēkiem ir jācīnās pret nacisma reabilitāciju, pretējā gadījumā mūs gaida totāla „skrūvju pievilkšana” un postnacistiskās ideoloģijas virskundzība (termins „postnacisms” man šķiet pieņemamāks, jo tas raksturo plašāku parādību spektru). Jāpiebilst, ka šie procesi kļuvuši aktuāli arī citās Austrumeiropas valstīs. Atcerējos, kā, piemēram, Ungārijas mūsdienu valdība tiecas reabilitēt Horti un Salaši nacistisko valdību, absolūti nekautrēdamās par izraudzītajiem šīs stratēģijas paņēmieniem.
 
Apaļā galda laikā atskanēja daudzas emocionālas un izjustas uzstāšanās. Pasākumā piedalījās Eiropas krievu alianses dalībnieki no Vācijas, Dānijas, Itālijas, Spānijas un citām valstīm, kurās krievu diasporas saskaras ar dažādām nopietnām problēmām.
 
Diskusijas dalībnieku uzmanībai piedāvājām antinacistisku materiālu izstādi, kas pēc Eiropas Parlamenta deputāta, Īrijas pārstāvja Džo Higinsa gribas tika aizliegta. Izstādē apkopotie materiāli daiļrunīgi liecināja par nacisma ideoloģijas izpausmēm Baltijas valstīs. Patreizējā Eiropas valdība bieži cenšas aizliegt viņuprāt „neērtu” izstāžu organizēšanu, savukārt ar komunisma noziegumu aktualizāciju saistītie pasākumi jau sen ir kļuvuši par ikdienu. Arī to mēs uzskatām par trauksmes signālu. Izstāde tika aizliegta ar ļoti cinisku iemeslu — sak, mēs it kā apsūdzot Baltijas valstu valdības „noziegumos”, bet tas jau, redziet, esot ļoti nopietni. Lai nu šis formulējums paliek uz inteliģentās un demokrātiskās Eiropas iedzīvotāju — šīs izstādes aizliedzēju — sirdsapziņas.


 
Izstādē apkopotos materiālus iespējams sadalīt divās tematiskajās grupās: nacistu, civilo un militāro kolaboracionistu vēsturiskās reabilitācijas piemēri (pronacistiski noskaņotiem lietuviešiem, igauņiem un latviešiem veltītas grāmatas; svinīgi nacistu pārapbedīšanas pasākumi; pieminekļu uzstādīšana Jelgavā (1995.) un Bauskā (2013.), kā arī mūsdienu nacistiskās ideoloģijas piemēri (izteikti rusofobu studentu sacerējumu konkurss; ieroču un nacistiskās simbolikas demonstrācija bērnudārzā; lietuviešu grupas „Diktatūra” dziesma; Pabrika nostalģija par vācu zābaku; SS leģionāru marši Rīgā; SS veterānu tikšanās Igaunijā; augošā „neatkarības maršu” tradīcija Lietuvā).
 
Aizliegto izstādi (Forbidden Exhibition) apmeklēja EP viceprezidents Migels Anhels Martiness (starp citu, Franko diktatūras laikā sēdējis cietumā par saviem politiskajiem uzskatiem). Savā runā viņš asi kritizēja kādreizējos Baltijas valstu komunistus, galvenos neonacistisko uzskatu izaugsmes katalizatorus Eiropā. Mihels Martiness, kuram bija 19 gadi, kad viņš nokļuva cietumā, vēlāk kļuva par harizmatisku politisko darbinieku un Spānijas sociālistiskās partijas dibinātāju. Ļoti emocionāla bija arī Eiropas Parlamenta deputāta, Ungārijas pārstāvja Čaba Tabaidi runa (viņš ir EBA biedrs, tāpat kā mūsu Tatjana Ždanoka). Ieradās Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso frakcijas vadītājs Helmūts Šolcs, kurš kritiski izteicās par domu aizliegt antinacistisko izstādi. Pasākumā piedalījās arī basku  pārstāvis no EBA Injaki Irazabelbeitija, kurš sava apmeklējuma laikā Rīgā kategoriski kritizēja krievu kopienas diskrimināciju Latvijā un atzīmēja, ka „viņam ir kauns par mūsdienu Eiropu, kurā tiek  atņemtas tiesības cilvēkiem tikai tāpēc, ka viņi republikā ieradušies pēc kāda noteikta datuma.”
 

---

 

---

 
Arī es piedalījos izstādes materiālu sagatavošanā un redzēju dažus avīzē „Tēvija” publicētos aicinājumus, no kuriem mati ceļas stāvus. Lasīju jauno nācijas tīrības aizstāvju provokatīvos sacerējumus krājumā „Nevienam mēs Latvijas neatdosim”. Starp citu daudziem mūsu laikabiedriem (lai nebūvētu gaisa pilis) vajadzētu iepazīties ar grāmatā publicētajiem aicinājumiem, uz kuras vāka redzams stilizēts jauno baltu kareivju attēls. Cilvēkiem ar vājiem nerviem šī lasāmviela nav paredzēta. Tas ir briesmīgi, ka mūsdienu Latvijā var ieiet kādā centrālajā grāmatnīcā un nopirkt šādu grāmatu.
 
Izstādes direktors ir publicists un aktīvs politiķis Miroslavs Mitrofanovs. Pati izstāde nekad nebūtu tapusi bez Aleksandra Šohata un Andreja Jakovļeva organizatoriskā darba, Vitālija Drobota dizaina un maketa, kā arī Aleksandra Gurina, Aleksandra Kuzmina, Andreja Tomačeva un Dmitrija Žiļina vēsturiskajiem pētījumiem un daudzu citu cilvēku, arī Tatjanas Ždanokas ilggadējā darba.
 


Pašlaik tiek gatavots buklets. Tajā būs redzami stendi ar bagātiem fotomateriāliem un komentāriem. Acīmredzot izstāde tiks atklāta Rīgā, un ar tās ekspozīciju varēs iepazīties ikviens interesents.
 
Aļģirds Paleckis, kurš pašlaik Lietuvā tiek ciniski kritizēts par to, ka viņš apšauba oficiālo traktējumu par notikumiem pie Viļņas televīzijas torņa 1991. gada 13. janvārī, atzīmēja, ka Lietuvā sastopami divu tipu neonacisti: ielu un kabinetu darboņi, kuri „skrūves piegriež” arvien ciešāk. Visi foruma dalībnieki vienbalsīgi pieņēma lēmumu pretoties kaitīgā necilvēcīgā scenārija realizācijai, ko pakāpeniski iemieso dzīvē cilvēkiem naidīgas ideoloģijas koordinatori.
 
Diskusijas kopsavilkumā Artjoms Kurejevs, pedagogs no Sanktpēterburgas, atzina, ka nacisms objektīvi izcīna revanšu, un šī parādība ir raksturīga daudziem valstiskajiem veidojumiem. Patreizējā etapā norisinās lielo nacistisko valstsvīru (Franko, Horti, Antonesku) sistemātiska reabilitācija, pēc tam nacisma doktrīna pārdzīvos renesansi sakaņā ar jaunajiem ekonomiskajiem apstākļiem, kuros nokļuvusi (nokļūs) pazemotā un sašķeltā Eiropa.
 
Sižetu par izstādi uzņēma Pirmā Baltijas kanāla korespondenti; ieradās arī Igaunijas televīzijas pārstāvji. Varam aizsteigties soli priekšā skeptiski noskaņotajiem lasītājiem, kuri teiks: nu labi, parādīja un slēdza, bet kur tad ir reālā pretošanās? Šādu ekstrēmistisku parādību demonstrācija veicina informācijas izplatīšanos par to, kāda patiesībā ir situācija Baltijas valstīs cilvēktiesību jomā. Galu galā, nacisma pirmās „atnākšanas” problēmas pamatā bija nepietiekama iedzīvotāju informētība par jaunās kārtības  iedibinātāju zvērībām un represijām.
 


Šobrīd tiek celta citāda „jaunā kārtība”, kuras kuratori aiz gludiem un politiski korektiem eifēmismiem slēpj baismīgas domas par ekonomiskās ietekmes pārdalīšanu ar pārbaudītiem nāciju šķelšanas un permanentas vērtību iznīdēšanas paņēmieniem. Tas ir mūžīgās konfliktoloģijas modelis, kura pamatā ir pie vienas etniskās grupas piederoša primāta pārākuma nostiprināšana pār citām konkrēta teritorijā dzīvojošām grupām, un Baltijas valstīm ir piešķirta kaunpilna loma — tās ir kļuvušas par poligonu, kurā noris postnacistiskie eksperimenti ar ksenofobijas vīrusiem. Ne jau velti tieši Latvija vēlas pirmā pieņemt „preambulu”, ne velti daži aktīvisti jau ir iecerējuši līdz 2018. gadam pilnībā pārvest nelatviešu skolas uz latviešu apmācības valodu ar mērķi pilnībā asimilēt tos, kas līdz tam brīdim vēl paliks šaja valstī.
 
Pašiem cilvēkiem, kas kļuvuši par kaut kāda darboņa viltīgā politekonomiskā plāna upuriem, ir jāpretojas tādu necilvēcīgu ideoloģisku aksiomu dēstīšanai apziņā. Parastu valstu vienkāršajiem iedzīvotājiem ir lemts kļūt par upuriem, par padevīgu aitu baru, ko var cirpt vai sliktākajā gadījumā (kad viss vērtīgais jau būs nocirpts) — nokaut gaļā. Labākais būs, ja to paveiks paši mūžīgā kara ierindnieki. Lūk, kādam nolūkam ir vajadzīgs jaunais nacisms, lūk, kāds ir tā baismīgais mērķis. Un mums ir jābūt mūžam pateicīgiem vienkāršajam, taču godīgajam Sarkanās Armijas kareivim, kurš baismīgo un mūžam izsalkušo zvēru ir iedzinis tērauda būrī. Mūsu sarežģītajos laikos tam atkal ir izdevies izrauties no krātiņa.
 
Ir jāpadomā un jādara viss iespējamais, lai, piemēram, 2041. gadā nenāktos no jauna ķerties pie asiņainiem pasākumiem, apdraudot valsti, mentalitāti un genofondu. Ir jācīnās, lai izdzīvotu. Pagaidām vēl pastāv iespēja nepieļaut jaunā nacisma triumfu, neķeroties pie ieročiem. Un šī iespēja ir jāizmanto.
 
Acīmredzot pašlaik Eiropā nav nevienas valsts, kurā nebūtu izcēlies etniskais konflikts, kurā nebūtu sākusies nežēlīga sociālā noslāņošanās. Pat vecā rietumu senjora nevar ar to palepoties.
 
Pat inteliģentajā demokrātiskajā Beļģijā jau gadu desmitiem ilgst flāmu un valloņu savstarpējā cīņa. Šīs tautas klusām ienīst viena otru, bet metro pārejā bez maksas baro nabadzīgos migrantus, kuri turpat līdzās nokārto gan mazās, gan lielās vajadzības. Spānijā — prātam neaptverams bezadarbnieku skaits jauniešu vidū, un pati valsts, ko pārņēmušas separātiskas vēsmas, šķīst pa šuvēm, ar ko reiz neveikli centās izārstēt Franko režīma represīvās mašīnas nodarītās rētas. Itālijā — mafijas vadītu korporāciju virskundzība līdzās briesmīgām nabadzības un totālas bezizejas izpausmēm (galvenokārt valsts dienvidos), turklāt komunisma atdzimšanas ideja valstī ir diskreditēta ar marionešu — masu informācijas līdzekļu palīdzību. Uzskaitījumu varam turpināt vēl ilgi.
 
Visos Eiropas nostūros redzamas ķildas — gan etniskās, gan sociālās. Jo tālāk, jo vairāk tā iegūst pulvera mucas kontūras. Nav zināms, un nav arī īpaši svarīgi, no kuras puses kāda pakalpīga roka pieliks tai degli.
 
Noslēgumā, atmetot bailes par to, ka tikšu apvainots par savu patētismu, gribētos teikt: mēģināsim saglabāt mieru. Labu, stabilu, kārtīgu mieru. Kā rāda daudzu gadsimtu pieredze, pretēji labi zināmajam sakāmvārdam („Худой мир лучше доброй ссоры”), slikts, nestabils miers neizbēgami noved pie kara. Otrkārt, karš pēc savas būtības nevar būt labs. Izdarīsim secinājumus.
 

P.S. Šeit jūs varat noskatīties ļoti labu Maksima Revas filmu, kas veltīta nacismam Baltijas valstīs:


 
Filma ir ļoti laba tāpēc, ka autors novelk paralēles starp to laiku un mūsdienām.