Jeļena Bačinska
Tiesību zinātņu maģistrs
 
Par sevi
Par Latvijas ombudsmeni ir uzskatāma (var tikt atlaists no amata) diezgan paradoksāla personība. Neraugoties uz saviem amata pienākumiem, Juris Jansons, piemēram, „kļuva slavens” ar atbildi „praktiski nē, taču teorētiski tas var tikt izskatīts” uz jautājumu, vai par cilvēka tiesību pārkāpumu ir uzskatāma izglītības krievu valodā likvidēšana Latvijā.
 
Šāda veida valstiskā ombudsmeņa pozīcijas „specifiskums” radīja nevalstiskā tiesībsarga parādīšanos. Nepārstāvēto parlamenta pēdējā sesijā, sabiedriskā ombudsmeņa amatam tika izvēlēta juriste Jeļena Bačinska.
 

— Bačinskas kundze, tagad nepilsoņiem ir savs ombudsmenis. Kas ietilpst jūsu amata pienākumos?
 
— Kā galvenais no tiem ir nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzība Latvijas teritorijā. Tomēr viens nav karotājs, ir mūsu valstī arī citi cilvēki, kuriem nav vienaldzīga nacionālo minoritāšu problēma. To vidū ir eksperti, kuri ir ar mieru mums sniegt profesionālo palīdzību bez atlīdzības. Tādējādi, uz sabiedriskiem aizsākumiem tika izveidots birojs, kas strādā mūsdienu aktuālo problēmu jomu ietvaros.
 
Tā ir nacionālo minoritāšu diskriminācijas novēršana, konkrēti nepilsoņu, kā arī izglītības iegūšanas dzimtajā valodā tiesību saglabāšana. Kaut vai tādā proporcijā, kāda tā ir šobrīd.
 
Ir jāatzīmē, ka biroja darbība ir drīzāk vērsta attiecībā uz informēšanu, jo daudzi cilvēki pat nezina, kurp vērsties viņu tiesību pārkāpšanas gadījumā. Tomēr juridisko aizstāvību birojs sniegt pagaidām nevar, jo šajā jautājumā mēs esam materiāli ierobežoti. Ir gadījumi, kad mums uz ofisu zvana cilvēki ar lūgumu sniegt viņiem konsultāciju dažādās krimināllietās. Piemēram: „Palīdziet, manam dēlam ir izvirzītas tādas un tādas apsūdzības, viņš ir nepilsonis”. Ir jāprecizē, ka mēs nevaram sniegt nekādu palīdzību, jo cilvēku apsūdz attiecībā par viņa veikto nodarījumu, nevis par to, ka viņš ir nepilsonis. Šajā ir būtiska atšķirība biroja darbā.
 
Līdztekus iepriekš minētajam, mēs turpināsim nodarboties ar to pašu, ar ko tikām nodarbojušies nepilsoņu Kongresa ietvaros, konkrēti — ar alternatīvu atskaišu rakstīšanu attiecībā par nacionālo minoritāšu, nepilsoņu tiesību ievērošanu/neievērošanu; ar viņu tiesību izskaidrošana un atšķirību tajās norādīšanu.
 

— Sarunā par nepilsoņiem neizbēgami rodas jautājums: kāpēc Latvijas 10 gadu būšanas laikā ES, jautājums par nepilsoņiem netika skatīts starptautiskajā līmenī?
 
— Briselē ļoti izbrīnījās, uzzinot, ka XXI gadsimtā ir iespējama balss tiesību neesamība, piešķirot cilvēkam visus pilsoņa pienākumus. Uzzinot par nepilsoņu diskrimināciju, Eiropas Komisija, pēc savas iniciatīvas iesniedza pret Latviju prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Kā iemesls kalpoja aizliegums nepilsoņiem ieņemt valsts notāra amatu. Mums tas ir visnotaļ pozitīvs signāls.
 
Vēl pirms nepilsoņu Kongresa parādīšanās 2012. gadā, pastāvēja nelielas tiesībsargu grupas, taču viņi darbojās diezgan nesaskaņoti.
 
Viņi periodiski tika pacēluši nepilsoņu problēmu. Tomēr, ar valstiskās mašinērijas propagandas palīdzību nepilsoņu jautājums pastāvīgi tika ignorēts.
 
Tam, ka tas tika izskanējis starptautiskajā arēnā, daudzējādā ziņā ir nepilsoņu Kongresa darbības nopelns, pateicoties kam, pirmoreiz neatkarīgās Latvijas vēsturē, nepilsoņiem parādījās balsstiesības nepārstāvēto parlamenta vēlēšanās. Daudziem tie bija lieli svētki. Saprotams, ka šāds notikums nepalika bez ievērības no starptautiskās sabiedrības puses. Manuprāt, tieši nepilsoņu Kongress kļuva par sava veida katalizatoru, kas ietekmēja Eiropas Komisijas rīcību.
 

 — Ar ko tomēr neapmierināja esošais nepilsoņu Kongresa valsts ombudsmenis?
 
— Lieta ir tāda, ka nepieciešamība pēc sabiedriskā ombudsmeņa parādījās vēl līdz Jurim Jansonam. 2008. gadā viņa priekštecis Romāns Apsītis tika norādījis uz atšķirībām nepilsoņu tiesībās, tomēr nekas būtiski nemainījās. To pašu pozīciju saglabāja ar esošais valsts ombudsmenis. Vēl vairāk, 2013. gadā Jansons paziņoja par savu atskaiti, ka nepastāv nekāda Latvijas nepilsoņu diskriminācija, argumentējot to ar to, ka viņiem ir naturalizācijas tiesības.
 
Kā vēl viens tādas „izkropļošanas” piemērs — valsts ombudsmeņa atklātā vēstule Latvijas prezidentam Andrim Bērziņam, kurā nepareizi tika interpretētas Hāgas rekomendācijas, attiecībā par nacionālo minoritāšu izglītības jautājumiem. Oriģinālvalodā, tieši tāpat kā oficiālajā tulkojumā latviešu valodā, ir teikts, ka izglītības reformai nacionālo minoritāšu skolās ir jānorit pakāpeniski. Tanī pat laikā, kā Jansons, atsaucoties uz Hāgas rekomendāciju 13. punktu, to pasniedza citādāk: jo ātrāk tiks veikta reforma, jo labāk būs bērniem. Lūk, jums vēl viens iemesls, kāpēc ir vajadzīgs sabiedriskais ombudsmenis. Ir jābūt alternatīvam, nevaldības viedoklim.
 

— Vai neuzskatāt plānoto nacionālo minoritāšu izglītības reformu, kā kārtējo spekulāciju par rusofobiju 2014. gada parlamentāro vēlēšanu priekšvakarā?
 
— Mēs saprotam, ka tā ir klaja provokācija. Šāda veida spekulācija tiek veikta ar tādu nolūku, lai tos, kuri ir pret reformu, padarītu par margināliem. Ir saprotams, ka tēma ir aktuāla un tā tiek speciāli pārspīlēta, taču mēs nevaram klusēt. Nesen kāds mans paziņa teica: „Vai tu zini, kā mēdz žņaugt pitons? Viņš nenogalina uzreiz. Laikā, kad upuris izelpo, pitons to saspiež savos gredzenos. Pēc vairākām izelpām viņš ieslēdz savu upuru nāves skavās”.
Es lieliski saprotu, ka tas viss ir spekulatīva politiskā retorika, ko veic pirms vēlēšanām, tomēr, ja mēs tagad klusēsim, tad mēs „izsīksim”
 
Nesen iepretim Latvijas Ministru kabinetam notika pikets nacionālo minoritāšu izglītības aizsardzībai. Pie mums tika iznākusi Izglītības ministre Ina Druviete, un man izdevās ar viņu parunāt. Es viņai uzdevu vienu galveno jautājumu: „Vai tika veikta tāda ekspertīze, kas paustu to, kā bilingvālā apmācība ietekmē izglītības kvalitāti?”
 
Problēma ir tāda, ka šobrīd šādu dokumentu nav. Un mūsu Izglītības ministre zina par to. Nav ticis veikts nekāds zinātnisks pētījums, attiecībā par izglītības kvalitātes izmaiņām pēdējo 10 gadu laikā (sākot ar 2004. gadu, kad pirmoreiz nacionālo minoritāšu skolās tika ieviesta bilingvālā apmācība).
 
Ir saprotams, ka nelieli novērojumi skolas eksāmenu kārtošanas laikā, kas ataino to, ka zināšanas ir pasliktinājušās, taču nav teikts, ka šī pasliktināšanās ir saistīta ar bilingvālo apmācību. Tāpēc šeit katrs var interpretēt savam labumam. Valstī tika izveidots izglītības kvalitātes valsts dienests, kuram ir jāveic atbilstošs monitorings, taču tas nav veicis nekādas atskaites.
 
Mēs iesniedzām pasūtījumu privātiem ekspertiem šādas izpētes veikšanai. Atbilde bija viennozīmīga: bilingvālā apmācība pasliktina bērniem mācību materiālu apguvi, kas liecina par izglītības kvalitātes pasliktināšanos.
 
 
— Ir acīmredzami, ka nacionālo minoritāšu problēmām un nepilsoņu diskriminācijai Latvijā ir politizēts raksturs. Vai pastāv mehānismi, kas rastu pretdarbību politizēšanas procesiem?
 
— Mēs plānojam veikt spiedienu uz Latvijas valdību no ārpuses. Mēs tikām piketējuši Briselē, iepretim Eiropas Parlamenta ēkai, tikām ziņojuši par šīm problēmām no ANO tribīnes, aktīvi sadarbojamies ar EDSO, kā arī ar tās pārstāvjiem, kuri ierodas ik gadu Latvijā. Latvija nav uzskatāma par patstāvīgu subjektu ģeopolitiskajā arēnā, tāpēc mēs apelēsim pie tām starptautiskajām struktūrām, no kurām ir atkarīgi politisko jautājumu lēmumi.