Latvijas medijos kārtējo reizi ir izcēlies nacionāla rakstura skandāls, kura saknes ir meklējamas pagājušā gada „krievu valodas” referendumā. Prožektoru gaismā ir nonākusi 9.maija svētku kulminācijas vieta — Uzvaras piemineklis. Portālā www.manabalss.lv tika izveidota iniciatīva šī pieminekļa nojaukšanai un to ir atbalstījuši jau vairāk nekā 10 000 cilvēku.

Latvijas iedzīvotāji ir novirzījušies no mērķa. Laikā, kad sāka veidoties otrā republika, bija diezgan skaidras prioritātes – neatkarība un savas identitātes atgūšana, taču ar to arī saliedētība beidzās. Pēc neatkarības atgūšanas mums parādījās daudz un dažādu mērķu, starp kuriem, diemžēl, nebija sabiedrības saliedēšana un Latvijas kā vienas nācijas apvienošana.

Mēs esam vienā brīdī iekonservējuši kaut kādas vērtības, kas tobrīd likās ļoti svarīgas. Par piemēru var minēt latviešu valodu, kura mērķtiecīgi tiek virzīta, lai visās Latvijas skolās skolniekiem pasniegtu vienīgi šajā valodā. Ejot šo ceļu mēs graujam savu valsti un šķeļam sabiedrību. Mums būtu jākoncentrējas uz nākotnes speciālistu skološanu, kuri aug un attīstās neuzspiestā gaisotnē.

Latvija nekad nav bijusi mono-kulturāla valsts. Ja paskatāmies no vēstures skatu punkta, tad te vienmēr ir bijis savdabīgs kultūras kokteilis, kurš sastāvējis no daudzām tautām un tas arī ir Latvijas spēks. Deviņdesmitajos gados uz barikādēm devās gan latvieši, gan krievi, taču nedaudz vairāk kā 20 gadu laikā esam nonākuši līdz savdabīgai divkopienu valstij. Rodas jautājums, kurš vairāk pie tā ir vainīgs, latvieši vai krievi? Parasti saka, ka strīdā ir vainīgs tas, kurš ir stiprāks un gudrāks, jo viņš var regulēt šo strīdu, un Latvijā saimnieki un regulētāji esam mēs.

Runājot par 9.maiju, latvieši to uztver kā okupācijas dienu, savukārt krieviem uzvara Otrajā Pasaules karā ir bijis lielākais un svarīgākais notikums nācijas vēsturē. Tā bija asiņaina uzvara, kuru izcīnīja visa Padomju savienība, tai skaitā arī Latvija. Es nenoliedzu okupācijas faktu, taču svētki un piemineklis tur galīgi nav vietā, jo okupācija notika citā laikā un citā vietā. Ja mēs būtu pietiekami gudri un pateiktu, ka katram cilvēkam ir tiesības mīlēt šo zemi caur savu valodu un izpratni, mēs spētu novērst turpmāku konfliktu rašanos.

Ar nožēlu jāsaka, ka daudziem šo konfliktu uzturēšana ir izdevīga, jo dod iespēju pagozēties Latvijas mediju pirmajās lapās. Šie konflikta cēlāji ir stipri tikai tad, kad valstī ir nesaskaņas un ir labvēlīgi apstākļi naida plaukšanai. Mūsu radikāļiem bieži vien ir ļoti svarīgi uzturēt konflikta situāciju valstī. Šobrīd mūsu „nacionāļi” nobalsoja par kvotu samazināšanu. Racionāli tam nav absolūti nekāda pamatojuma, ko Latvija no tā iegūs. Viss ko es dzirdu ir kaut kādas muļķīgas runas un neviena racionāla argumenta. Mums gar degunu aiziet investīcijas, bet tas jau nevienu neuztrauc.

Tiklīdz medijos parādījās publikācijas par savāktajiem parakstiem pieminekļa nojaukšanai, tā momentā parādījās divas skaidri redzamas frontes, kuras abas ir kareivīgi noskaņotas. Šī parakstu vākšana absolūti neko labu nav devusi, tā ir tikai vēl vairāk padziļinājusi šī konflikta būtību. Es ticu, ka otra puse savāks tikpat daudz, ja ne vairāk parakstu par šī pieminekļa saglabāšanu un viss atgriezīsies sākumpunktā.

Ja paskatāmies uz Igaunijas pieredzi ar „Bronzas kareivi”, tad ir skaidrs, ka Uzvaras pieminekļa nojaukšana tuvākajā laikā nenotiks. Pie tam igauņiem bija labs pamatojums šī pieminekļa pārvietošanai – tas būtībā atradās sabiedriskā transporta pieturvietā un tam bija atvēlēta jauna un pieejama vieta. Būtiski, ka to arī nevienā brīdī nebija paredzēts iznīcināt. Taču arī tad atradās radikāļi, kuri spēja uzkurt naidu un sarīkoja Dienvideiropas cienīgas nekārtības.

Kamēr Latvijas varasvīri nepievērsīs lielāku uzmanību tautas labklājībai un iekšējo konfliktu risināšanai mēs kā valsts nespēsim izrauties no dīkstāves, kurā atrodamies pārāk ilgi. Attīstībā mūs ir apsteigušas daudzas valstis, kuras sākotnēji bija līdzīgās starta pozīcijās.