Dura lex
26.06.2014
Роман Мельник
Комментатор, предприниматель
Pašapziņas apdrošināšana
Pret citādi domājošo nākšanu pie varas
-
Diskusijas dalībnieki:
-
Jaunākā replika:
Aleksandrs Giļmans,
Ilja Kozirevs,
Роман Ефанов,
Владимир Бычковский,
Александр Кузьмин,
Лаокоонт .,
Yuri Калифорнийский,
chevochevo ,
Владимир Иванов,
Сергей Радченко,
Eugenijus Zaleckas,
Romāns  Meļņiks
Turpmāk 19. jūnijs būtu jāpasludina par Satversmes preambulas dienu. Un jāsvin gluži kā 4. maijs. Iemesls gana svarīgs — pamatlikums papildināts ar valsts vēstures īso kursu un vērtībām, kas vairs nav tik viegli apšaubāmas vai noliedzamas.
Latvijas identitāte gluži kā iekalta klintī; esam apdrošinājušies pret nelaimes gadījumu — citādi domājošo nākšanu pie varas ar tam sekojošu politiskā kursa nomaiņu. Bez ironijas — viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Pamats skepsei varētu būt vienīgi par preambulas pasniegšanu kā brīnumlīdzekli pret visām mūsu kaitēm un laiku, kad mūsu politiķi beidzot ir nobrieduši sniegt paliekošu atbildi uz jautājumu: kas ir Latvija?
Bija jāpaiet vairāk nekā pārdesmit gadiem kopš neatkarības atjaunošanas un desmit kopš iestāšanās ES un NATO, līdz pie varas esošajiem beidzot nāca apskaidrība, ka Latvija ir apdraudēta, ja Satversmei nav ievaddaļas, kas definētu negrozāmās vērtības.
Dīvainākais, ka apdraudējuma sajūtas rosinātājs bija ne jau deviņdesmito pirmajā pusē klātesošā Krievijas armija, ne arī šeit palikušie militārie pensionāri ar visām ģimenēm vai lielais nepilsoņu skaits, bet gan radikāļa Lindermana panāktais, ka 2012. gada 18. februārī tiek rīkots referendums par otras valsts valodas statusa noteikšanu krievu valodai. Referendums, kas, pēc tā rosinātāja viedokļa, bija neveiksmīgs.
Varētu domāt, ka tikai referendumā tā sauktās latviskās partijas tā pa īstam aptvēra, ka vara viņu rokās nebūs mūžīgi, tāpēc laikus jāsagatavojas. Un arī tad pašas neko neuzsāka līdz brīdim, kad tekstu priekšā nebija uzrakstījis Egils Levits. Tas raisa sērīgas pārdomas par politiķu darba kvalitātes kritumu — guļ, kamēr nesāk svilt, un steigā ko apdara, lai var snaust tālāk. Nav brīnums, ka tauta mazpamazām viņos viļas un arvien lielāka ietekme draud būt tiem, kas par Satversmes preambulu nebalsoja.
Vai ar to vien pietiek, ka pieņemta preambula? Nu varam justies droši mūžīgi mūžos? Tā taču nav.
Ir simtiem citu faktoru, kas kopumā daudz nozīmīgāki par vienu atsevišķu pašapziņas stiprināšanas pasākumu. Kaut vai joprojām nenovērstā motivācija darbaspēka emigrācijai. Ja runājam līdzībās, maizes veikals, par kura sortimentu nevienam līdz šim nebija šaubu, nu ticis pie lielas izkārtnes ar attiecīgu nosaukumu. Vai tas pasargās no maizes klaipu skaita mazināšanās un no tā, ka pēc gadiem plauktos būs manāmas vien drupačas? Vai vēl trakāk — ka tukšajās vietās būs sakrāmēti importēti cepumi? Jā, protams, šilti nomainīt neviens nedrīkstēs, bet...
Nepārprotiet, es neesmu pret preambulu. Bet iebilstu tam, ka to uztver vai mēģina pasniegt kā milzu ielāpu, ar ko nosegt vai pieslēpt itin visus integrācijas, demogrāfijas, sociālās nedrošības un politiskās mazspējas radītos robus.
Latvijas identitāte gluži kā iekalta klintī; esam apdrošinājušies pret nelaimes gadījumu — citādi domājošo nākšanu pie varas ar tam sekojošu politiskā kursa nomaiņu. Bez ironijas — viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Pamats skepsei varētu būt vienīgi par preambulas pasniegšanu kā brīnumlīdzekli pret visām mūsu kaitēm un laiku, kad mūsu politiķi beidzot ir nobrieduši sniegt paliekošu atbildi uz jautājumu: kas ir Latvija?
Bija jāpaiet vairāk nekā pārdesmit gadiem kopš neatkarības atjaunošanas un desmit kopš iestāšanās ES un NATO, līdz pie varas esošajiem beidzot nāca apskaidrība, ka Latvija ir apdraudēta, ja Satversmei nav ievaddaļas, kas definētu negrozāmās vērtības.
Dīvainākais, ka apdraudējuma sajūtas rosinātājs bija ne jau deviņdesmito pirmajā pusē klātesošā Krievijas armija, ne arī šeit palikušie militārie pensionāri ar visām ģimenēm vai lielais nepilsoņu skaits, bet gan radikāļa Lindermana panāktais, ka 2012. gada 18. februārī tiek rīkots referendums par otras valsts valodas statusa noteikšanu krievu valodai. Referendums, kas, pēc tā rosinātāja viedokļa, bija neveiksmīgs.
Varētu domāt, ka tikai referendumā tā sauktās latviskās partijas tā pa īstam aptvēra, ka vara viņu rokās nebūs mūžīgi, tāpēc laikus jāsagatavojas. Un arī tad pašas neko neuzsāka līdz brīdim, kad tekstu priekšā nebija uzrakstījis Egils Levits. Tas raisa sērīgas pārdomas par politiķu darba kvalitātes kritumu — guļ, kamēr nesāk svilt, un steigā ko apdara, lai var snaust tālāk. Nav brīnums, ka tauta mazpamazām viņos viļas un arvien lielāka ietekme draud būt tiem, kas par Satversmes preambulu nebalsoja.
Vai ar to vien pietiek, ka pieņemta preambula? Nu varam justies droši mūžīgi mūžos? Tā taču nav.
Ir simtiem citu faktoru, kas kopumā daudz nozīmīgāki par vienu atsevišķu pašapziņas stiprināšanas pasākumu. Kaut vai joprojām nenovērstā motivācija darbaspēka emigrācijai. Ja runājam līdzībās, maizes veikals, par kura sortimentu nevienam līdz šim nebija šaubu, nu ticis pie lielas izkārtnes ar attiecīgu nosaukumu. Vai tas pasargās no maizes klaipu skaita mazināšanās un no tā, ka pēc gadiem plauktos būs manāmas vien drupačas? Vai vēl trakāk — ka tukšajās vietās būs sakrāmēti importēti cepumi? Jā, protams, šilti nomainīt neviens nedrīkstēs, bet...
Nepārprotiet, es neesmu pret preambulu. Bet iebilstu tam, ka to uztver vai mēģina pasniegt kā milzu ielāpu, ar ko nosegt vai pieslēpt itin visus integrācijas, demogrāfijas, sociālās nedrošības un politiskās mazspējas radītos robus.
Diskusija
Papildus tēmai
Papildus tēmai
Валерий Агешин
Политик, депутат Сейма Латвии
Pilsoņu sadalīšana pareizajos un nepareizajos
Tagad ir iekļauta Satversmē
Янис Домбрава
Депутат Сейма, член правления Национального объединения
Latvijas valsts pastāvēšanas jēga
Beidzot definēta Satversmē
Elza Lambergs
Студентка Университета Тафтса (международные отношения)
Kāpēc nepilsoņi izvēlas kļūt par Krievijas, nevis Latvijas pilsoņiem
Pilsonības likums: vienu gadu pēc grozījumiem
Михаил Хесин
Бизнесмен, майор полиции в отставке
Prikvelu mode
Vai Latvija patiešām ir nacionāla valsts?