Pirms pāris dienām eirozonas valstu skaits ir pieaudzis – tai ir pievienojusies Latvija. Tā ir otrā valsts bijušo PSRS republiku vidū, kas ir atteikusies no nacionālās naudas vienības un pieņēmusi vienoto Eiropas valūtu. Savu viedokli par šo notikumu pavēstīja Krievijas politologs Mihails Aleksandrovs

- Kas īsti pamudināja Latviju iestāties eirozonā, neskatoties uz visām ekonomiskajām problēmām, kas skārušas Eiropas Savienību?

- Tīri politiska un ideoloģiska pieeja. Šī kursa pamatā ir tieksme pēc iepējas ātrāk integrēties rietumu struktūrās, pēc iespējas vairāk attālināties no Krievijas, postpadomju teritorijas un NVS valstīm. Šim nolūkam ir jāpanāk, lai izmaiņas Latvijā kļūtu neatgriezeniskas.

Taču nekādas ekonomiski racionālas loģikas šādā pieejā nav, jo Eiropas Savienībā valda dziļa krīze. 

Šī krīze lielā mērā ir saistīta ar Briseles finansiālo un kredītu politiku, stingrās ekonomijas režīmu, ko Vācija uzspiež citām ES dalībvalstīm, savās valstīs esošo ražotāju brīvas kreditēšanas neiespējamību. Turklāt Dienvideiropas valstis nevar devalvēt savu valūtu, neskatoties uz to, ka tādējādi būtu iespējams stimulēt to ekonomikas attīstību.

Tātad visu kontrolē Brisele, kas rīkojas lielā Eiropas kapitāla interesēs, bet Latvijā šāda kapitāla nav. Latvija ir maza valsts ar nelielām iespējām, tāpēc, domājams, tā ir nevis politikas subjekts, bet gan objekts. 

Protams, no Eiropas Savienības viedokļa ir ļoti svarīgi, lai kāds pašlaik – krīzes situācijā pievienotos eirozonai. ES ierēdņi visiem spēkiem stimulēja Latviju, pieverot acis uz daudzām šajā valstī esošajām ekonomiskajām problēmām.

Nesen Latvijas politiķi paziņoja, ka salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm bezdarba līmenis Latvijā ir ļoti zems. Taču pie tam viņi aizmirsa pateikt, ka zemais – protams, relatīvi zemais bezdarbs, jo tas ir augstāks nekā Krievijā, — ir saistīts ar to, ka liela daļa Latvijas darbspējīgo iedzīvotāju vienkārši ir devušies meklēt darbu uz citām valstīm. Tādējādi problēma ir atrisināta nevis pašu spēkiem, nevis pateicoties valsts ekonomikas attīstībai, bet gan uz bezdarba eksporta rēķina.

- Kā valsts ekonomiku ietekmēs pāriešana eirozonā?

- Man šķiet, nekādas jūtamas pozitīvas izmaiņas īstermiņa perspektīvā nav gaidāmas.

Pat Latvijas iedzīvotājiem pašlaik rodas iespaids, ka viss ir kļuvis divkārt dārgāks. Lieta tāda, ka cenas norādītas eiro, bet pats eiro ir izaudzis. Cilvēkiem rodas neliels psiholoģisks šoks, kas, visticamākais, novedīs pie pirkumu apjoma samazināšanās, tātad – pie pieprasījuma krišanās.

Savukārt ilgtermiņa perspektīvā, manuprāt, būs tikai sliktāk, jo Latvija zaudēs iespēju patstāvīgi ietekmēt finanšu politiku.

Pensiju un sociālo pabalstu palielināšana būs sarežģītāka, jo tas būs jādara tikai no budžeta ienākumu daļas, un viņi vairs neko nevarēs izdarīt, piemēram, ar papildu emisijas palīdzību. Valstij zaudējot kontroli pār savu finansiālo un kredītu politiku, Latvija tiks pilnībā piesieta pie Eiropas Savienības vagona, kas strauji ripo pretī bezdibenim.

Mēs redzam, ka Eiropas Savienībā ir ļoti nopietnas ekonomiskas problēmas, turklāt nekādas perspektīvas nav gaidāmas.

Eiropas Savienības vadībai vēl izdodas balansēt, kavēt laiku. Taču tas nevar turpināties bezgalīgi. Pagaidām gan nav saskatāmas nekādas iespējas atrisināt problēmas, kas izveidojušās ES.

Šajos apstākļos ieteicams attālināties no Eiropas Savienības. Piemēram, angļi pašlaik pārdomā iespēju organizēt referendumu par to, vai Lielbritānijai būtu jāpaliek Eiropas Savienībā, nerunājot jau par to, ka viņi nav iekļāvušies eirozonā un pat nedomā ieviest pie sevis eiro. Viņi jūt, ka Eiropas Savienība kļūst par nastu, nevis nes labumu valsts ekonomikai, un attālinās no tās.

Bet latvieši ir ieviesuši eiro. Nu, ko lai dara, ja ideoloģija cilvēku prātos gūst virsroku.

- Politiķi apgalvo, ka šī pāreja notiks bez jebkādām sekām un būs nesāpīga. Kādas ir jūsu domas par to, kā pāreja pie eiro ietekmēs Latvijas vienkāršo iedzīvotāju dzīvi?

- Man šķiet, vienkāršie iedzīvotāji nevar gaidīt neko labu.

Labāk jutīsies tikai tie cilvēki, kuri pastāvīgi apmeklē citas Eiropas valstis, brauc uz Krieviju vai no Krievijas uz Latviju – tas arī ir vienīgais pozitīvais moments.

Latvijā norit aktīva tirdzniecība ar Austrumeiropas valstīm. Tas ir, ar postpadomju telpas valstīm, kurās eiro aprites nav. Tāpēc nenozīmīgs pluss būs.

Taču, kā jau teicu, ņemot vērā to, ka valsts nevarēs nodrošināt savu valūtas emisiju un variēt resursus ekonomikas kreditēšanai, domājams, tiks iesaldēti sociālajai sfērai paredzētie budžeta izdevumi.

Tātad, iestājoties eirozonā, cilvēki saņems mazāk sociālo pabalstu un pensiju, to indeksēšana būs apgrūtināta, daudz grūtāk būs nodrošināt subsīdijas dzīvokļu un komunālās saimniecības un transporta nozarēs. Tāpēc es nesaskatu nekādas priekšrocības. Ilgtermiņa perspektīvā trūkumi būs daudz lielāki.

- Jūs jau minējāt, ka eiro ieviešanas rezultātā iespējama ievērojama cenu palielināšanās.

- Nu, cenu palielināšanās jau ir redzama. Lata kurss bija lielāks, nekā eiro, un, kad cenas tika pārrēķinātas eiro, pircējs redz absolūtos lielumus: desa maksāja 200 vienības, tagad tā maksā 300 vienības, un psiholoģiski jau rodas nepatika – cilvēkiem šķiet, ka tas ir daudz.

- Un šis pieaugums turpināsies vai tomēr saglabāsies tajā pašā līmenī?

- Cenu pieaugums ir atkarīgs nevis no nacionālās valūtas, bet gan no tā, kāda ir valsts, šajā gadījumā – jau Eiropas Savienības finanšu politika. Man šķiet, cenu pieaugums ES turpināsies, jo citādi viņi būs spiesti turpināt emisiju.

Ja Latvijai saviem spēkiem izdevās noturēt apgrozībā esošās naudas masas pieaugumu, kad viņiem bija lats, tad tagad Latvija vairs nespēs ietekmēt Eiropas Savienības finansiāli ekonomisko politiku.

Protams, Eiropas Savienība glābs ekonomiku visā savā teritorijā un emitēs eiro lielā apjomā. Galu galā tas novedīs pie cenu pieauguma arī Latvijā. Iespējams, pat vairāk, nekā citās valstīs, jo Latvija neko neražo, izņemot nelielu daudzumu lauksaimniecības produkcijas. Tāpēc, ja cenas augs visā ES, tas noteikti notiks arī Latvijā.