11.12.2013
Айнарс Комаровскис
Консультант по еврофондам
Par Krievijas guberņu
Un šodienas Latviju
-
Diskusijas dalībnieki:
-
Jaunākā replika:
Дарья Юрьевна,
Михаил Герчик,
George Bailey,
Ainars Komarovskis,
Эрик Снарский,
Mister Zzz,
Александр Клапин,
Андрей (хуторянин),
Владимир Бычковский,
Николай Арефьев,
Александр Кузьмин,
Евгений Лурье,
Timber ***,
Aleksandrs Ļitevskis,
Владимир Копылков,
Марк Козыренко,
Дмитрий Моргунов,
Vladimir Timofejev,
Константин Гайворонский,
bred sivokobilskij,
Vladimirs Sokolovs,
Василий Иванов,
Товарищ Петерс,
Marija Iltiņa,
Dieu Donna,
Александр Харьковский,
Борис Ярнов,
Юрий Янсон,
Vlad Bujnij,
игорь соколов,
Oto  ,
Александр  Сергеевич,
Сергей Радченко
Latvijas galvenie masu saziņas līdzekļi – TV, radio, lielie interneta portāli – nepārtraukti atgādina iedzīvotājiem iegūtās Latvijas neatkarības nozīmi un liek mums visiem, neskatoties ne uz ko, ar degsmi sirdī aizstāvēt mūsu zemē valdošos orientierus un pārvaldes sistēmu.
Šajā rakstā vēlos salīdzināt atsevišķu valstu un tiesību subjektu neatkarību laika gaitā.
Mēs šad tad dzirdam runas, ka „Latvija nav Krievijas guberņa”, ka „nevēlamies atkal kļūt par krievu guberņu”, tāpēc sniegšu ieskatu Krievijas impērijas atsevišķu teritoriālo vienību tiesībās un iespējās un salīdzināšu tās ar šodienas Latviju.
Sāksim ar Somijas lielkņazisti
1809.gadā Aleksandrs I pēc uzvaras pār zviedriem Borgo pilsētā sasauca visu Somijas tautu un kārtu sapulci. Tajā viņš noturēja runu, kurā teica, ka „es apsolu saglabāt jūsu konstitūciju, jūsu senos likumus; jūsu sapulce šeit apliecina manu solījumu izpildi”.
Nevis ar spiedienu no augšas, kā, piemēram, Latvijā tiek ieviesta sveša nauda – eiro, bet, tieši otrādi, — uzklausot tautas līderu viedokli un vēlmes, 1860.gadā Imperators ar savu rīkojumu ieviesa vietējo naudu — somu marku. Par labu pamatu tam kalpoja jau 1811.gadā nodibinātā Somijas banka.
Zemei bija sava muitas robeža, savs karaspēks, kuru uz daļām finansēja gan Krievijas centrālais budžets, gan somu pašu nodokļi. Iekšējā pārvalde pilnībā bija pakļauta savai administrācijai, kas darbojās pēc pašu izdotiem likumiem, kam saskaņojums bija nepieciešams tikai stratēģiskos jautājumos. Valstī pastāvēja Saeima kā likumdošanas orgāns un senāts, kas kalpoja par augstāko izpildorgānu. Tā kā Saeimas sasaukšana katram likumam bija neērta, tad pamazām tās darbu pilnībā aizstāja Senāts, kas bija pilnvarots gan izdot, gan saskaņot likumus ar gubernatoru, kā Krievijas imperatora pārstāvi Somijā.
Tikai pašās 19.gasimta beigās, 90 gadus pēc Somijas nonākšanas Krievijas sastāvā, Imperators sāka ieviest krievu valodu lietvedībā un oficiālajā apritē blakus somu un zviedru valodām. Tikai 90 gadus pēc Krievijas pārvaldes sākuma somu zemēs cars mēģināja piesaistīt somus vispārējai karaklausībai, bet vietējais Seims šo gribu tomēr noraidīja. Krievijas valdībai nebija varas pār Somiju. Var teikt, ka Somijas statuss bija līdzvērtīgs personīgajai ūnijai.
No ārēja iebrukuma to sargāja Impērija, bet savu saimniecību tā varēja organizēt tā, kā pašiem likās pareizi. Visi Somijā savāktie nodokļi palika pašu zemē un kalpoja vietējām vajadzībām. Diez vai pasaulē ir vēl kāda valsts, kurai šodien, ārpus ASV un Lielbritānijas, ir tik pat lielas tiesības, kādas savulaik bija Krievijas impērijas sastāvdaļai – Somijai.
Te vēl viens ieskats Krievijas „koloniālajā politikā” attiecībā pret somiem. Zemāk redzamajā zīmējumā ir redzamas somu zemju robežas 600 gadu gaitā. Tajā var redzēt, ka Somijas mūsdienu teritorijas vidus un ziemeļdaļa paplašinājās tikai pēc 1920.gada – kad Impērijas vājuma brīdī Somijas zemes pieauga uz Krievijas rēķina.
Avots: Wikipedia
Vēl latviešu urrā-patriotiem derētu zināt, ka teritoriju ap Viborgu un Lādogas ezeru Aleksandrs I kā labas gribas žestu uzdāvināja somiem 1811.gadā (skatīt zīmējumā 1721.gadu un 1812.gadu). Par atbildi 1930.gados Imperatora uzticamais virsnieks Mannerheims angļu un franču padomnieku vadībā izveidoja aizsardzības līniju, ko nosauca viņa vārdā. Bet 1939.gadā uz šīs dāvātās zemes somi izvietoja lielgabalu baterijas, kas vērstas pret Ļeņingradu. Kara rezultātā „asiņainais” Staļins 1940.gadā Krievijai atgrieza tikai mazu daļu no tām zemēm, kuras piederēja krieviem līdz tam vismaz 300 gadus.
Iesim tālāk
Impērijas Rietumos atradās vēl viens valstiskais veidojums — Polijas cariste. Tā bija tāda pati „kolonija” kā Somija. Kopš 1815.gada Krieviju ar Poliju saistīja personīgā ūnija. Poļiem bija sava armija, kas drīzāk bija saucama par žandarmēriju, sava konstitūcija, savs Seims, savi likumi, sava nauda un sava muita. Ja dažiem poļiem angļu dāsnā finansējuma iespaidā nerastos vēlme organizēt krievu karavīru un citu lojāli noskaņoto iedzīvotāju slaktiņus un celt dumpjus, tad viņi varētu dzīvot cepuri kuldami vēl ilgi, nepiedzīvojot karus.
Tomēr varaskārei un alkatībai ir liels spēks. To priekšā iet bojā gan valstis, gan paši „brīvības” cīnītāji…
Un tagad salīdzināsim mūsdienu Kanādas neatkarības līmeni ar Somijas kņazisti un Polijas caristi. Arī Kanādai ir sava nauda, tai ir sava muita, parlaments, savi likumi un sava armija. Arī Kanāda ir ieinteresēta savas zemes labklājībā un šo mērķu realizēšanā ir diezgan brīva savā rīcībā. Arī Kanāda caur gubernatoru ir pakļauta Anglijas karalienei. Konstitūciju tur ieviesa tikai 1982.gadā, un neko būtisku tas valsts pārvaldē nemainīja. Šī ziemeļzeme tā pat palika britu karaļnama pakļautībā.
Tomēr, atšķirībā no somiem un poļiem Krievijas impērijā, kanādiešiem attiecībā pret angļiem nebija privilēģiju. Viņi bija spiesti sūtīt savu karavīrus un karot visur, kur lika Anglija. Vēl vairāk, — tieši tur, kur britiem negribējās karot ar saviem spēkiem. Piemēram, Djepas desanta operācijā 1942.gadā. Kā redzat, Kanāda savās tiesībās un iespējās tomēr nepārspēj Somiju un Poliju tajā veidolā, kad tās abas veidoja Krievijas guberņas.
Ja tautas protestu dēļ tas ne vienmēr ir panākums (Latvenergo), šie neprivatizētie un neiznīcinātie monopoli tiek pakļauti lielai izsaimniekošanai. Pārvaldes sistēma pastāvīgi nodrošina pārliecinātu kompradoru atlasi un patriotu atsijāšanu šīs koncepcijas nodrošināšanai. Tādejādi Latvija ir pārvērtusies par viszemākā līmeņa koloniju, jo tās valdošā elite cīnās nevis par neatkarību, bet pret jebkādām aktivitātēm, kas ļautu mazināt šo valsts ekspluatācijas slogu.
Pilnīgi jaunas vēsmas šajā nolemtībā ir ienesusi Rīgas Domes jaunā vadība, kas savā 4 gadu valdīšanas laikā ir spējusi pierādīt, ka pat municipālā līmenī un ierobežotu resursu apstākļos ir iespējams kalpot savas zemes interesēm, pat ja iznāk cīnīties pret valdošo sistēmu visā tās daudzveidībā. Fakts, ka šai darbībai ir taustāmi rezultāti un ka tai pieaug tautas atbalsts, izsauc valdošajā elitē histēriju un strauji drupina tās pastāvēšanas pamatus.
Šai situācijai galvenais iemesls ir fakts, ka Rīgas Domi lielākajā daļā pārstāv kultūras un tiesību ziņā apdalītās tautas daļas deputāti.
Vienīgais ceļš uz varu ir, piesaistot ar reāliem darbiem visu iedzīvotāju simpātijas. Šajā ceļā nākas iziet uz daudziem kompromisiem, kas katrai atbilstošajai auditorijai tiek atšķirīgi pasniegti kā nepiedodami noziegumi.
Rīgas mērs savu kompetenci gan vispārējā pārvaldē, gan konkrētajās saimnieciskajās lietās ir tā noslīpējis, ka pat visaugstākās raudzes valdošo eliti apkalpojošie žurnālisti, piesaistot vispārliecinošākos argumentus un izmantojot visu savu nelietības un manipulāciju bagāžu, nevar pārspēt pilsētas mēra argumentu spēku un runas mākslu.
Tāpēc, tautieši, ja domājiet par savas tautas, zemes, savas kultūras nākotni, atbalstiet Rīgas mēru un to tautas daļu, kas aiz viņa stāv! Jo, ja nebūs šeit šādu cilvēku un krievu tautas, vai viņi bez jūsu atbalsta tiks nospiesti ceļos, neizdzīvosiet arī jūs šeit kā latviešu tauta. Tāpēc nav jābaidās jums pārstāvēt Krievijas guberņu, bet jābaidās no savas šā brīža eksistences perspektīvām.
Pie tam, Latviju neviens nespiež kļūt par Krievijas sastāvdaļu, — apkārt esošā realitāte tikai delikāti aicina jūs izmainīt lietu uztveri, padomāt par savu zemi un savas tautas fizisku izdzīvošanu, lai rezultātā nonāktu pie apzināšanās, kas jūs reāli baro un kam jūs esat vajadzīgi tikai kā gaļa…
Šajā rakstā vēlos salīdzināt atsevišķu valstu un tiesību subjektu neatkarību laika gaitā.
Mēs šad tad dzirdam runas, ka „Latvija nav Krievijas guberņa”, ka „nevēlamies atkal kļūt par krievu guberņu”, tāpēc sniegšu ieskatu Krievijas impērijas atsevišķu teritoriālo vienību tiesībās un iespējās un salīdzināšu tās ar šodienas Latviju.
Sāksim ar Somijas lielkņazisti
1809.gadā Aleksandrs I pēc uzvaras pār zviedriem Borgo pilsētā sasauca visu Somijas tautu un kārtu sapulci. Tajā viņš noturēja runu, kurā teica, ka „es apsolu saglabāt jūsu konstitūciju, jūsu senos likumus; jūsu sapulce šeit apliecina manu solījumu izpildi”.
Nevis ar spiedienu no augšas, kā, piemēram, Latvijā tiek ieviesta sveša nauda – eiro, bet, tieši otrādi, — uzklausot tautas līderu viedokli un vēlmes, 1860.gadā Imperators ar savu rīkojumu ieviesa vietējo naudu — somu marku. Par labu pamatu tam kalpoja jau 1811.gadā nodibinātā Somijas banka.
Zemei bija sava muitas robeža, savs karaspēks, kuru uz daļām finansēja gan Krievijas centrālais budžets, gan somu pašu nodokļi. Iekšējā pārvalde pilnībā bija pakļauta savai administrācijai, kas darbojās pēc pašu izdotiem likumiem, kam saskaņojums bija nepieciešams tikai stratēģiskos jautājumos. Valstī pastāvēja Saeima kā likumdošanas orgāns un senāts, kas kalpoja par augstāko izpildorgānu. Tā kā Saeimas sasaukšana katram likumam bija neērta, tad pamazām tās darbu pilnībā aizstāja Senāts, kas bija pilnvarots gan izdot, gan saskaņot likumus ar gubernatoru, kā Krievijas imperatora pārstāvi Somijā.
Tikai pašās 19.gasimta beigās, 90 gadus pēc Somijas nonākšanas Krievijas sastāvā, Imperators sāka ieviest krievu valodu lietvedībā un oficiālajā apritē blakus somu un zviedru valodām. Tikai 90 gadus pēc Krievijas pārvaldes sākuma somu zemēs cars mēģināja piesaistīt somus vispārējai karaklausībai, bet vietējais Seims šo gribu tomēr noraidīja. Krievijas valdībai nebija varas pār Somiju. Var teikt, ka Somijas statuss bija līdzvērtīgs personīgajai ūnijai.
No ārēja iebrukuma to sargāja Impērija, bet savu saimniecību tā varēja organizēt tā, kā pašiem likās pareizi. Visi Somijā savāktie nodokļi palika pašu zemē un kalpoja vietējām vajadzībām. Diez vai pasaulē ir vēl kāda valsts, kurai šodien, ārpus ASV un Lielbritānijas, ir tik pat lielas tiesības, kādas savulaik bija Krievijas impērijas sastāvdaļai – Somijai.
Te vēl viens ieskats Krievijas „koloniālajā politikā” attiecībā pret somiem. Zemāk redzamajā zīmējumā ir redzamas somu zemju robežas 600 gadu gaitā. Tajā var redzēt, ka Somijas mūsdienu teritorijas vidus un ziemeļdaļa paplašinājās tikai pēc 1920.gada – kad Impērijas vājuma brīdī Somijas zemes pieauga uz Krievijas rēķina.
Avots: Wikipedia
Vēl latviešu urrā-patriotiem derētu zināt, ka teritoriju ap Viborgu un Lādogas ezeru Aleksandrs I kā labas gribas žestu uzdāvināja somiem 1811.gadā (skatīt zīmējumā 1721.gadu un 1812.gadu). Par atbildi 1930.gados Imperatora uzticamais virsnieks Mannerheims angļu un franču padomnieku vadībā izveidoja aizsardzības līniju, ko nosauca viņa vārdā. Bet 1939.gadā uz šīs dāvātās zemes somi izvietoja lielgabalu baterijas, kas vērstas pret Ļeņingradu. Kara rezultātā „asiņainais” Staļins 1940.gadā Krievijai atgrieza tikai mazu daļu no tām zemēm, kuras piederēja krieviem līdz tam vismaz 300 gadus.
Iesim tālāk
Impērijas Rietumos atradās vēl viens valstiskais veidojums — Polijas cariste. Tā bija tāda pati „kolonija” kā Somija. Kopš 1815.gada Krieviju ar Poliju saistīja personīgā ūnija. Poļiem bija sava armija, kas drīzāk bija saucama par žandarmēriju, sava konstitūcija, savs Seims, savi likumi, sava nauda un sava muita. Ja dažiem poļiem angļu dāsnā finansējuma iespaidā nerastos vēlme organizēt krievu karavīru un citu lojāli noskaņoto iedzīvotāju slaktiņus un celt dumpjus, tad viņi varētu dzīvot cepuri kuldami vēl ilgi, nepiedzīvojot karus.
Tomēr varaskārei un alkatībai ir liels spēks. To priekšā iet bojā gan valstis, gan paši „brīvības” cīnītāji…
Un tagad salīdzināsim mūsdienu Kanādas neatkarības līmeni ar Somijas kņazisti un Polijas caristi. Arī Kanādai ir sava nauda, tai ir sava muita, parlaments, savi likumi un sava armija. Arī Kanāda ir ieinteresēta savas zemes labklājībā un šo mērķu realizēšanā ir diezgan brīva savā rīcībā. Arī Kanāda caur gubernatoru ir pakļauta Anglijas karalienei. Konstitūciju tur ieviesa tikai 1982.gadā, un neko būtisku tas valsts pārvaldē nemainīja. Šī ziemeļzeme tā pat palika britu karaļnama pakļautībā.
Tomēr, atšķirībā no somiem un poļiem Krievijas impērijā, kanādiešiem attiecībā pret angļiem nebija privilēģiju. Viņi bija spiesti sūtīt savu karavīrus un karot visur, kur lika Anglija. Vēl vairāk, — tieši tur, kur britiem negribējās karot ar saviem spēkiem. Piemēram, Djepas desanta operācijā 1942.gadā. Kā redzat, Kanāda savās tiesībās un iespējās tomēr nepārspēj Somiju un Poliju tajā veidolā, kad tās abas veidoja Krievijas guberņas.
Ja tautas protestu dēļ tas ne vienmēr ir panākums (Latvenergo), šie neprivatizētie un neiznīcinātie monopoli tiek pakļauti lielai izsaimniekošanai. Pārvaldes sistēma pastāvīgi nodrošina pārliecinātu kompradoru atlasi un patriotu atsijāšanu šīs koncepcijas nodrošināšanai. Tādejādi Latvija ir pārvērtusies par viszemākā līmeņa koloniju, jo tās valdošā elite cīnās nevis par neatkarību, bet pret jebkādām aktivitātēm, kas ļautu mazināt šo valsts ekspluatācijas slogu.
Pilnīgi jaunas vēsmas šajā nolemtībā ir ienesusi Rīgas Domes jaunā vadība, kas savā 4 gadu valdīšanas laikā ir spējusi pierādīt, ka pat municipālā līmenī un ierobežotu resursu apstākļos ir iespējams kalpot savas zemes interesēm, pat ja iznāk cīnīties pret valdošo sistēmu visā tās daudzveidībā. Fakts, ka šai darbībai ir taustāmi rezultāti un ka tai pieaug tautas atbalsts, izsauc valdošajā elitē histēriju un strauji drupina tās pastāvēšanas pamatus.
Šai situācijai galvenais iemesls ir fakts, ka Rīgas Domi lielākajā daļā pārstāv kultūras un tiesību ziņā apdalītās tautas daļas deputāti.
Vienīgais ceļš uz varu ir, piesaistot ar reāliem darbiem visu iedzīvotāju simpātijas. Šajā ceļā nākas iziet uz daudziem kompromisiem, kas katrai atbilstošajai auditorijai tiek atšķirīgi pasniegti kā nepiedodami noziegumi.
Rīgas mērs savu kompetenci gan vispārējā pārvaldē, gan konkrētajās saimnieciskajās lietās ir tā noslīpējis, ka pat visaugstākās raudzes valdošo eliti apkalpojošie žurnālisti, piesaistot vispārliecinošākos argumentus un izmantojot visu savu nelietības un manipulāciju bagāžu, nevar pārspēt pilsētas mēra argumentu spēku un runas mākslu.
Tāpēc, tautieši, ja domājiet par savas tautas, zemes, savas kultūras nākotni, atbalstiet Rīgas mēru un to tautas daļu, kas aiz viņa stāv! Jo, ja nebūs šeit šādu cilvēku un krievu tautas, vai viņi bez jūsu atbalsta tiks nospiesti ceļos, neizdzīvosiet arī jūs šeit kā latviešu tauta. Tāpēc nav jābaidās jums pārstāvēt Krievijas guberņu, bet jābaidās no savas šā brīža eksistences perspektīvām.
Pie tam, Latviju neviens nespiež kļūt par Krievijas sastāvdaļu, — apkārt esošā realitāte tikai delikāti aicina jūs izmainīt lietu uztveri, padomāt par savu zemi un savas tautas fizisku izdzīvošanu, lai rezultātā nonāktu pie apzināšanās, kas jūs reāli baro un kam jūs esat vajadzīgi tikai kā gaļa…
Diskusija
Papildus tēmai
Papildus tēmai
Jurģis Liepnieks
Publicists
Kāds nacionālisms mums būtu vajadzīgs?
Tāds, kurš palīdz latviešiem, nevis nozākā krievus
Māris Gailis
Предприниматель
Dažas pārdomas par filmu '4. maija republika'
Beigās to autoriem veiksme uzsmaidīs
Владимир Бузаев
Математик, физик, политик
Muižnieks vs. Dolgovs - 0:4
Kā Eiropas tiesību aizsardzības kalns dzemdēja pelēnu
Лато Лапса
Независимый журналист
Krievija jau ir okupējusi Latviju
Tikai tas noticis nemanām