"Eiropā notiek karš, un man šķiet nepiedienīgi runāt par kaut kādām kompensācijām uzņēmumiem, kas agresora valstī nevar vairs tirgoties." Šī ir tā retā reize, kad man patiešām druscīt trūkst vārdu, lai izteiktu riebumu pret "principiālajiem" tukšpauriem, kuru izjūtu kvintesence saistībā ar Krievijas pārtikas embargo un tā sekām saspiesta šajā te tviterī izlasītajā atziņā.

Protams, ne tik senā cilvēces vēsturē ir bijusi arī, piemēram, tāda radība kā Marija Antuanete, kam tiek pierakstīts līksmais uzaicinājums parīziešiem, kuri palikuši bez maizes, uzēst vakardienas kūkas.

Bet Marija Antuanete bija — atkal atbilstoši leģendai — viena izlutināta, stulba kaza, kas no reālās dzīves ne nieka nezināja, jo bija uz to raudzījusies labākajā gadījumā pa apzeltītas karietes logu.

Toties mūsdienu "nepiedienīguma" nosodītāji, kā likums, pretendē uz vietu to "ekspertu" saimē, kuriem ne tikai citiem piemērojami ētikas kodeksi, bet arī zināšanas un pieredze ļaujot precīzi atšķirt labo no ļaunā un mācīt citiem pareizo dzīvi.

Varētu, protams, konkrētajai "nepiedienīguma" nosodītājai — sauksim viņu, teiksim, par Anitu Antuaneti — apjautāties: kurš gan bija tas, kurš tikai pirms dažām dienām nelabi vaimanāja saistībā ar savu maizes devēju kantori, kura āda bija cietusi gluži tāpat kā pašlaik uz Krievijas tirgu orientēto uzņēmumu bizness?

Kāpēc gan, lūdzu, šis kantoris nekavējoties metās lūgt atbalstu savam politiskajam jumtam? Kāpēc pats nebija prātīgi diversificējies? Kāpēc "neizvērtēja riskus", pirms cēlās cīņai ar baiso maksātnespējas administratoru mafiju? Vai tad nezināja, ka triumfējušā tiesiskuma valstī notiek labo un ļauno karš?

To visu varētu pajautāt mūsdienu Anitām Antuanetēm — bet kāda jēga? Viņu "Mao citātu grāmatiņā" šādi jautājumi nav ierakstīti — un līdz ar to nav arī atbilžu.

Visiem šiem moralizētājiem, kuri pašlaik ir tik gudri pārmest muļķiem, kas, lūk, tik riskanti un glupi eksportējuši uz Krieviju, ir viena kopīga iezīme: viņi ir tie, kuri padomju laikā divas reizes mēnesī drūzmējās pie kases lodziņa, un nekas viņos neatkarīgi no paaudzes un laikiem nav mainījies arī tagad.

Šie gudrie kritizētāji un pamācītāji paši savā mūžā nav radījuši nevienu darbavietu, nav bijuši atbildīgi ne par vienu savu darbinieku, nekad mūžā nav pat pamēģinājuši kādam pārdot kaut ko pašu rokām tirgum radītu, par kaut kādu eksportu nemaz nerunājot.

Toties jo gatavāki viņi ir mācīt dzīvot citus. Un lieki teikt, ka, raugoties no apzeltītās štampu karietes, kurā viņi vizinās pa dzīvi, viņiem ir dziļi nospļauties uz visu to cilvēku ķēdīti, kas stāv aiz katra "stulbā uzņēmuma".

Tranzītnieki? Muļķi, varēja taču diversificēties! Pārvadātāji? Alkatības upuri — varēja vadāt kaut ko citu kaut kur citur! Piensaimnieki? Muļķi! Piena ražotāji? Protams, muļķi, varēja taču laikus atteikties no pienvedēja, kas pienu veda riskus nediversificējušam uzņēmumam! Nekādu atbalstu šitādiem uz mūsu rēķina!...

Varbūt būsiet pamanījuši: neviens vērā ņemams uzņēmējs, lai cik diversificējies arī būtu un lai cik maz atkarīgs no Krievijas tirgus, pašlaik nemetas kritizēt no embargo cietušos diversifikācijas smalkumus nesaprotošos "muļķus". Atšķirībā no bļaurīgajām Anitām Antuanetēm, kurām vienmēr būs garantēta vakardienas kūka, viņi zina, kas patiesībā ir reālā dzīve.