Šodien, 24. septembrī bija jāstājas spēkā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumam lietā „Petrova pret Latviju” par iekšējo orgānu nelikumīgu izņemšanu. Taču tas nenotiks, jo mūsu valsts ir spriedumu pārsūdzējusi. Ļuda Belruse, bojāgājušā vīrieša mātes pārstāve, un Aleksandrs Kuzmins, Latvijas cilvēktiesību komitejas valdes loceklis un mūsu kluba spīkeris, pastāstīja IMHOclub par to, ko nācās pārvarēt, lai panāktu prasītājai labvēlīgu ECT spriedumu.

***

Neviens nezināja, ka brauciens mašīnā kopā ar draugu 2002. gada maijā būs liktenīgs 21 gadu vecajam Oļegam Petrovam. Viņš sēdēja pasažiera vietā, un avārija notika viņa drauga vainas dēļ. Pēc avārijas Oļegs tika nogādāts Bauskas slimnīcā ar dzīvībai bīstamām galvas traumām. Gandrīz nekavējoties viņš tika pārvests uz Rīgas 1. slimnīcu, jo reģionālajiem mediķiem nebija ne pietiekamas pieredzes, ne arī nepieciešamo iekārtu, lai palīdzētu tik sarežģītā gadījumā.

Galvaspilsētā Oļegam tika veikta galvaskausa trepanācija, un viņš tika novietots reanimācijas palātā. Viņa mātei Svetlanai Petrovai dēlu ieraudzīt neizdevās — ārsti ieteica viņu neapmeklēt, līdz stāvoklis nebūs stabilizējies. „Viņai teica: sak, ko jūs skatīsieties uz bērnu ar sagraizītu galvu. Zvaniet, mēs jums paziņosim, tiklīdz stāvoklis uzlabosies,” — atceras Ļuda Belruse, Svetlanas māsa.

Māte ik dienas zvanīja uz slimnīcu — no rīta un vakarā. Slimnīcas personāls apgalvoja, ka nekādu izmaiņu neesot, un pauda cerību, ka jaunais organisms un spēcīgā sirds palīdzēs Oļegam pārvarēt avārijas un operācijas sekas.

Māte piezvanīja arī Oļega nāves priekšvakarā. Šoreiz viņai tika iedvesta cerība — konstatēta neliela uzlabošanās.

Tajā naktī viņš nomira. Ņemot vērā visus šī dīvainā notikuma apstākļus, Ļudu moka aizdomas, ka viņam ir palīdzējuši nomirt. Tiesa, šīs aizdomas nav radušas nekādu apstiprinājumu.

Ja Oļegs nebūtu apdrošināts, viņa tuvinieki, iespējams, pat nekad nebūtu uzzinājuši, ka pēc nāves jaunajam vīrietim tika izņemtas abas nieres un liesa. „Māsasdēls strādāja ļoti labā firmā, un viņam bija medicīniskā apdrošināšana. Taču apdrošināšanas kompānija varēja izmaksāt kompensāciju tikai pēc tiesas, kurā tika noteikts spriedums avārijas vaininiekam — Oļega draugam. Bez tam apdrošinātājiem bija nepieciešams arī tiesu medicīnas eksperta slēdziens, — Ļuda stāsta. — Ar advokāta starpniecību izdevās dabūt šī dokumenta kopiju. Vakarā mājās apsēdos un sāku lasīt šo slēdzienu. Tur bija norādīts, ka vēdera dobumā nav abu nieru un liesas. Tūlīt piezvanīju māsai un pastāstīju, ka Oļegam izņemti orgāni. Tolaik es par to vēl neko nezināju, taču bija gadījies dzirdēt, ka ārstiem nav tiesību tā rīkoties bez tuvinieku piekrišanas.”

Aleksandra Kuzmina komentārs: Likumā „Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību un cilvēka audu un orgānu izmantošanu medicīnā” paredzēta piekrišanas prezumpcija orgānu izņemšanai nāves gadījumā, ja cilvēks to nav aizliedzis dzīves laikā. Cilvēka griba ir jānorāda Pilsonības un migrācijas pārvaldē. Ja cilvēks to nav izdarījis, tiek pieņemts, ka viņš piekrīt atdot orgānus. Līdztekus piekrišanas prezumpcijai Latvijas likumdošana dot tiesības mirušā cilvēka tuvākajiem radiniekiem liegt iespēju izņemt orgānus. Tiesa, praksē ir ļoti grūti realizēt šīs tiesības.

Ļuda Belruse ieskatīja, ka mediķu darbības ir bijušas nekorektas, ņemot vērā to, ka Oļega māte regulāri zvanīja uz slimnīcu. Turklāt visas trīs dienas, ko Oļegs pavadīja medicīnas iestādē, dakteri veica analīzes, lai noteiktu orgānu saderību ar recipientu, tātad viņi gatavojās transplantācijai. „Manuprāt viņiem vajadzēja vismaz sazināties ar tuviniekiem un palūgt atļauju,” — uzskata Oļega tante.

Nākamajā dienā pēc baismīgā atklājuma viņa devās pie Rīgas 1. slimnīcas galvenā ārsta ar eksperta slēdzienu. Viņš apstiprināja orgānu izņemšanas faktu un norādīja, ka likumā nav noteikts, ka būtu obligāti jāsaņem tuvinieku piekrišana. Turklāt ārsts piebilda, ka tuvinieki (viņš runāja par māti) nav interesējušies par pacienta stāvokli, un mediķiem nav jāmeklē tuvinieki, lai paziņotu par miruša cilvēka orgānu iespējamu izņemšanu, ja pacients bijis pilngadīgs.

Oļega māti notikušais vienkārši satrieca, tāpēc viņa pilnvaroja māsu pārstāvēt viņas intereses. Ļuda Belruse uzskatīja, ka sakarā ar notikušo nepieciešams ierosināt krimināllietu. Viņa uzrakstīja vēstuli Ingrīdai Circenei, kura tolaik ieņēma veselības ministra posteni. Ministrijas galva izvairījās no tiešas un viennozīmīgas atbildes uz jautājumu par to, vai iespējams izņemt orgānus bez tuvinieku piekrišanas. Pēc tam Ļuda nosūtīja pieprasījumu Drošības policijai. Drošības policija ilgi domāja, pieprasīja informāciju no Medicīnas aprūpes un darbaspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijas (MADEKKI). Rezultātā viņi nesaskatīja neko krimināli sodāmu.

Taču Ļuda nepiekāpās — viņa vairākkārt rakstīja arī Ģenerālprokuratūrai. 2004. gada augustā Latvijas ģenerālprokurors noraidīja sūdzību. Viņa galīgajā lēmumā tika teikts, ka orgāni izņemti saskaņā ar vietējo likumdošanu. Citiem vārdiem sakot, nozieguma sastāva nav, jautājums ir slēgts.

Kāpēc neviena instance nesaskatīja vismaz bojāgājušā cilvēka radinieku tiesību pārkāpumus, ja jau likuma pārkāpumi netika konstatēti?

Aleksandra Kuzmina komentārs: 2002. gadā nebija tiesu prakses šādos jautājumos, savukārt likuma „Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību” prasības pat valsts orgāni interpretēja dažādi. Tāpēc būtu grūti prognozēt, vai tiesa šajā gadījumā ārstu attaisnotu vai sodītu. Tādos gadījumos prokurori parasti cenšas slēgt lietu pirms tiesas — pastāv risks sadusmot priekšniecību gadījumā, ja spriedums būs attaisnojošs. Izziņai: 2002. gadā Krimināllikuma 139. pants paredzēja brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem par nelikumīgu iekšējo orgānu izņemšanu. Pašlaik par to paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz četriem gadiem.

Laikā, kad notika šī traģēdija, Ļuda Belruse bija mājsaimniece. Viņa pati jokoja, ka tolaik tikai lopus ganījusi un cūkas kopusi. Taču viņa ķērās pie normatīvo aktu izpētes: staigāja pa bibliotēkām, iedziļinājās medicīniskās terminoloģijas un transplantoloģijas niansēs. Viņa konsultējās ar pazīstamiem juristiem un advokātiem, devās uz Cilvēktiesību biroju, ko tolaik vadīja Olafs Brūvers. Kādas tikšanās laikā biroja juriste Anita Kovaļevska izteicās, ka cilvēka tiesības patiešām ir pārkāptas un ieteica vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Sūdzību šai Eiropas instancei Ļuda rakstīja pati un pievienoja Latvijas tiesībsargājošajās organizācijās saņemto dokumentu kopijas, kurās tika norādīts, ka likums nav pārkāpts un krimināllietu ierosināt nav iespējams.

2005. gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa pieņēma „cūkkopes un lopu ganes” petīciju. Taču vēlāk lieta bija jāpārņem juristam ar atbilstošu diplomu. „Tādu speciālistu starp maniem paziņām nebija. Kad apzvanīju visus, sapratu, ka tāda līmeņa advokāta pakalpojumus vienkārši nevarēšu apmaksāt. Bija žēl, ka divu gadu darbs ir bijis velts,” — stāsta Ļuda.

Taču mēdz teikt, ka tas, kurš meklē, vienmēr atradīs. Lietas apstākļu patstāvīgas izmeklēšanas gaitā Ļuda bija uzdūrusies Tatjanas Ždanokas elektroniskā pasta adresei. Tā nu viņa aizrakstīja un lūdza palīdzēt. T.Ždanoka ieteica vērsties Latvijas cilvēka tiesību komitejas ofisā. Savukārt tur iedeva Aleksandra Kuzmina kontaktus, bet viņš piekrita pārstāvēt Oļega Petrova tuvinieku intereses Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Aleksandra Kuzmina komentārs: Pieņemsim, ka likums „Par miruša cilvēka ķermeņa aizsardzību” (tātad arī Krimināllikums) nav pārkāpts. Jebkurā gadījumā ir pārkāptas mirušā cilvēka un viņa mātes tiesības, kas norādītas šajos likumos — tiesības aizliegt orgānu izņemšanu. Latvijas valsts pienākumos neietilpst šādu tiesību nodrošināšana tuviniekiem, taču ja nu reiz tās ir dotas, tad tām ir jāizstrādā precīza realizācijas procedūra.

Galvenie argumenti, ko izmantoja iesnieguma iesniedzēji, bija Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 3. pants (necilvēciskas un cietsirdīgas attieksmes aizliegums) un 8. pants (tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi).

Sūdzībā tika norādīts, ka mirušā Oļega Petrova orgānu izņemšana notika bez mātes piekrišanas un mirušā iepriekšējas piekrišanas. Tika atzīmēts, ka šajā sfērā nebija likumiska mehānisma, ar kura palīdzību būtu iespējams ņemt vērā mirušā viedokli ar viņa tuvinieku starpniecību, ja viņš nav izteicis savu viedokli pirms nāves. „Oļega nāves brīdī viņa pase bija pie mātes. Ja arī pasē būtu bijusi attiecīgā norāde, ārsti to uzzināt nevarēja — elektroniskā sistēma tolaik vēl nebija ieviesta.” — piebilda Ļuda.

Iesnieguma izskatīšana ilga 9 gadus. Tikai šī gada 24. jūnijā ECT publicēja spriedumu lietā „Petrova pret Latviju”. Septiņi tiesneši vienbalsīgi piesprieda cietušajai morālo zaudējumu kompensāciju 10 tūkstošu eiro apmērā un 500 eiro izdevumu segšanai.

Aleksandra Kuzmina komentārs: Diemžēl Eiropas Cilvēktiesību tiesa kļūst par pašas panākumu upuri — 47 tiesneši, bet katru gadu tiek iesniegti vairāki tūkstoši sūdzību. Rezultātā gadās, ka lieta tiek izskatīta vēl ilgāk — pat 11 vai 12 gadus. Izņēmums tiek pieļauts tikai tādām sūdzībām, kā vecāku tiesību atņemšana vai aizdomās turamā izdošana citai valstij. Piemēram, lēmums tika ātri pieņemts Denisa Čalovska lietā — tās izskatīšana ECT Palātā aizņēma tikai gadu.

ECT atzina, ka konstatēts Konvencijas 8.panta pārkāpums, kas garantē tiesības uz privāto dzīvi. Sakarā ar to, ka netika lūgts iesniedzējas lēmums attiecībā uz iesniedzējas bojāgājušā dēla nieru un liesas izņemšanu nolūkā veikt to transplantāciju, ņemot vērā to, ka bojāgājušais Oļegs Petrovs arī nebija izteicis savu gribu jautājumā par viņa orgānu izņemšanu nāves gadījumā. Tiesas atzinumā tika uzsvērts, ka Latvijas likumdošana nodrošina tuvākajiem radiniekiem tiesības iebilst pret orgānu izņemšanu, neskatoties uz to, ka likumdošanā noteikta piekrišanas prezumpcija.

ECT atzina, ka šī norma Latvijas normatīvajos aktos nav formulēta pietiekami konkrēti, lai pasargātu cilvēku no patvaļas. Tiesneši atzīmēja, ka likumdošanā nav paredzēta atbilstoša mirušā tuvinieku apziņošana par viņa orgānu transplantāciju. Formāli Oļega Petrova mātei bija tiesības iebilst pret viņas dēla iekšējo orgānu izņemšanu, taču viņa nebija informēta par to, kā un kad viņa var realizēt savas tiesības, nerunājot jau par atbilstošu skaidrojumu.

Tiesas spriedumā atzīmēts, ka iesniedzējas dēls pēc avārijas vēl trīs dienas bija dzīvs, taču atradās ļoti smagā stāvoklī un samaņu neatguva. Pie tam šajā laikā neviens nesazinājās ar viņa tuviniekiem, lai apspriestu jautājumu par iespējamo orgānu transplantēšanu.

Aleksandra Kuzmina komentārs: Galvenā problēma, kuras dēļ tiesa konstatēja privātās dzīves neaizskaramības tiesību pārkāpumu, ir likumdošanas nepilnības. 2002. gadā Latvijas normatīvajos aktos tika paredzētas tuvāko radinieku tiesības paust pacienta gribu attiecībā uz viņa orgānu izmantošanu, taču... Nebija paredzēts ārstu pienākums uzzināt tuvinieku gribu šajā jautājumā.

***

Trīs mēnešu laikā pēc ECT sprieduma pasludināšanas šajā lietā Latvijas valsts varēja to pārsūdzēt. Apelācija tika iesniegta. 10. septembrī Ministru kabinets nolēma pārsūdzēt spriedumu Tiesas Lielajā palātā — pēdējā iespējamā instancē.

Aleksandra Kuzmina komentārs: Līdz šim brīdim Lielā palāta ir pieņēmusi izskatīšanai sūdzības astoņās lietās, kurās iesaistīta Latvija. Taču visām šīm lietām raksturīga kāda īpatnība — pieņemot sākotnējo spriedumu, tiesneši nebija vienisprātis. Tāpēc diezin vai kāds patiešām tic, ka vienbalsīgais lēmums Petrovas lietā tiks mainīts, taču valsts turpina tērēt naudu ĀM juristu apmaksai. Acīmredzot, iemesls ir tikai viens: jāpacenšas pēc iespējas ievilkt lietu un neveiksmi ierakstīt nākamā ministra kontā. Diemžēl šīs kavēšanās dēļ māte vēl joprojām nav saņēmusi kompensāciju par viņas tiesību pārkāpšanu.