Baltijas republiku prasības kompensēt „padomju okupācijas” nodarīto kaitējumu izskanēja jau pirms Lietuvas, Latvijas un Igaunijas oficiālās izstāšanās no PSRS.

Nākamo vairāk nekā 20 gadu laikā visās šīs valstīs tika veikts liela apjoma darbs šajā jautājumā. Tika izstrādātas īpašas metodikas, vākti faktiskie materiāli, veikti teorētiskie aprēķini, nosaukti dažādi zaudējumu vērtējumi. Pašlaik pretenzijas pret Krieviju zaudējuma kompensācijas jautājumā ir oficiāli noformētas visās trīs Baltijas valstīs. Šīs pretenzijas ir izvirzītas dažādās formās un dažādā kontekstā, taču tās visām ir vienota juridiskā bāze – doktrīna par Baltijas valstu tā saucamo „padomju okupāciju” 1940. g.

Visrūpīgāk prasības par „padomju okupācijas” nodarītā kaitējuma kompensāciju tika izstrādātas Lietuvā. Šīs republikas varas pārstāvji jau 1991. gadā sāka veidot juridisko bāzi, kas ļautu vēlāk pamatot Maskavai izvirzāmās pretenzijas.

Pirmais solis šajā virzienā tika sperts, kad Lietuvas Augstākā Padome 1991. gada 4. jūnijā pieņēma atbilstošo lēmumu ar nosaukumu: „Par Lietuvas Republikai un tās iedzīvotājiem PSRS 1940. – 1990. gg. nodarītā kaitējuma kompensāciju”. Lēmumā teikts, ka padomju vara Lietuvā arestēja un sodīja nevainīgus cilvēkus, organizēja deportācijas, konfiscēja īpašumus, sagrāva lietuviešu ekonomiskās struktūras un organizēja vardarbīgu kolektivizāciju. Tika pasludinātas Lietuvas pilsoņu tiesības pieprasīt šī kaitējuma atlīdzināšanu. Šim nolūkam valdībai tika uzdots izveidot delegāciju pārrunām ar PSRS par kaitējuma atlīdzināšanu.

Tolaik šīs prasības tika vērstas pret Padomju Savienību kopumā, nevis pret KPFSR kā vienu no republikām PSRS sastāvā. Taču pēc PSRS sabrukuma šīs prasības tika izvirzītas jau pret Krieviju.

Otrais solis no Lietuvas puses – atbilstoša punkta iekļaušana līgumā „Par Lietuvas Republikas un KPFSR starpvalstu attiecību pamatiem” no 1991. gada 29. jūlija. Lietuviešu delegācijai izdevās līguma tekstā pieminēt Lietuvas „aneksiju”. Līguma preambulā bija teikts, ka „1940. gadā no PSRS puses notikušās Lietuvas aneksijas seku likvidēšana ļaus radīt papildu uzticēšanos starp Augstajām Līgumslēdzējām Pusēm un to tautām.” Svarīga ir visa frāze, kurā pieminēta ne tikai „aneksija”, bet arī tās seku novēršanas nepieciešamība – tā var ietvert arī kaitējuma kompensāciju.

No KPFSR delegācijas puses nebija pareizi piekrist šim formulējumam pārrunās ar Lietuvu. Vēlāk Lietuvas diplomāti šo kļūdu izmantoja pilnā mērā. Jāpiebilst, ka līdzīgos, 1991. gada janvārī parakstītajos līgumos ar Igauniju un Latviju nav pieminēta ne „aneksija”, ne „okupācija”. Labi, ka Krievijas delegācijai izdevās nepieļaut termina „okupācija” iekļaušanu līgumā, jo iepriekšminētajā Lietuvas Augstākās Padomes lēmumā no 1991. gada 4. jūnija šis termins ir minēts. 

Nākamo soli Lietuvas varas pārstāvji spēra, organizēdami referendumu jautājumā par kompensāciju. Tas notika 1992. gada 14. jūnijā. Referendumā jautājums par kompensāciju bija atjautīgi saistīts ar jautājumu par Krievijas karaspēka izvešanu no Lietuvas. Protams, 90,67% referenduma dalībnieku (68% reģistrēto vēlētāju) atbalstīja prasību par Krievijas armijas tūlītēju bezierunu izvešanu un nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu. Jāpiebilst, ka jautājums bija formulēts tā, ka nebija saprotams, par kāda kaitējumu īsti ir runa – vai nu par armijas radīto kaitējumu periodā pēc neatkarības atzīšanas, par periodu no 1939. gada, vai arī visu tā saucamās „okupācijas” nodarīto kaitējumu.

Tūlīt pēc referenduma Lietuvas Seima priekšsēdētājs Vītauts Landsberģis mēģināja nostiprināt kompensācijas tēmu starptautiskajos dokumentos. Eiropas Drošības un sadarbības sapulces locekļu tikšanās laikā (1992. gada 10. jūlijā) viņš noslēguma dokumentā nesekmīgi centās pieminēt kompensāciju. Tad Landsberģis nolēma uzstāties ar „interpretējošu skaidrojumu” jautājumā par Krievijas armijas izvešanu no Baltijas valstīm. Viņš paskaidroja, ka Krievijas pienākums ir ne tikai izvest karaspēku, bet arī kompensēt zaudējumus. Toreiz neviens, arī Krievijas delegācija nesniedza komentārus sakarā ar Landsberģa uzstāšanos. Tā bija otrā kļūda no Krievijas puses, jo tā ļāva Lietuvai vēlāk apgalvot, ka Maskava de facto ir piekritusi „interpretējošajam skaidrojumam”.

Trešo reizi Krievijas diplomāti pieļāva kļūdu, kad piekrīta parakstīt noteikumus par iestāšanos Eiropas Padomē tā, kā tos izklāstīja Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja dokumentā Opinion Nr. 193 (1996). Piemēram, šajā dokumentā bija norādīts, ka Krievijas „pienākums ir veicināt no Baltijas valstīm agrāk deportēto personu vai viņu pēcnācēju atgriešanos mājās saskaņā ar speciālām repatriācijas programmām un kompensāciju izstrādi” (§ 7, 12.p.).

Dokumentā bija iekļauts arī punkts, kas attiecās uz visu Eiropu, taču varēja tikt piemērots arī attiecībā uz Baltijas valstīm. Saskaņā ar šo nolikumu (§ 10, 12. un 14.p.). Krievijas pienākums bija „darba kārtībā organizēt pārrunas ar citām Eiropas valstīm jautājumos par kultūras vērtību atgriešanu, pie tam diferencējot īpašuma veidus (arhīvi, mākslas darbi, ēkas utt.) un īpašuma formas (valsts, privātais vai institucionālais)”, kā arī „ātri noregulēt visus jautājumus, kas skar īpašuma atgriešanu saskaņā ar Eiropas Padomes dalībvalstu prasībām.”

Neskatoties uz šo noteikumu acīmredzami pazemojošo raksturu, Krievijas delegācija tos parakstīja. Tolaik pie varas esošais Jeļcina režīms tik ļoti vēlējās pēc iespējas ātrāk pievienoties „civilizētajai sabiedrībai”, ka bija gatavs piekāpties pat principiālos jautājumos. Labi vēl, ka nenonāca līdz šo noteikumu praktiskai izpildei. Tomēr Baltijas valstu diplomāti acumirklī kā dadzis pieķērās šiem noteikumiem un turpmāk pastāvīgi norādīja uz tiem, izvirzot Krievijai pretenzijas par kaitējuma atlīdzināšanu. Vēl šobaltdien šī tēma ir pret Krieviju vērsto rezolūciju un EPPA iesniegto ziņojumu pamatā.

1996. gadā Lietuvas valdība uzsāka „padomju okupācijas” nodarītā „kaitējuma” apmēru aprēķinu.

Tā pieņēma lēmumu Nr. 242, kurā tika apstiprināta ar „Bijušās PSRS laikā no 1940. līdz 1991. g. un laikā no 1991. līdz 1993. gadam Krievijas Federācijas armijas Lietuvas Republikai nodarītā kaitējuma noteikšanu” saistīto darbu programma. Par šīs komisijas darbu nekas daudz zināms nebija, acīmredzot, īpaši aktīvi tas neritēja. Patiešām, būtu dīvaini, ja tāpat jau ierobežotie resursi tiktu bagātīgi piešķirti pasākumam bez nopietnas perspektīvas. No jauna komisija pievērsa sev uzmanību tikai 2000. gadā, kad pirms kārtējām parlamenta vēlēšanām Lietuvas Seims izteica vēlmi no jauna pievērsties kompensāciju tēmai. Tolaik pie varas bija konservatori ar Landsberģi priekšaglā, un pēc viņu iniciatīvas Seims sāka izstrādāt likumu „Par PSRS okupācijas nodarītā kaitējuma atlīdzību”. Piemēram, tajā valdībai tika uzlikts par pienākumu līdz 2000. gada 1. oktobrim „pabeigt  PSRS okupācijas nodarītā kaitējuma atlīdzības aprēķinu”. Pats likums balstījās uz to, ka Krievija „saskaņā ar starptautiskajām tiesībām ir PSRS tiesību pēctecis”. Pie tam tika sniegta norāde uz 1991. gada 29. jūlijā noslēgto līgumu „Par Lietuvas Republikas un KPFSR starpvalstu attiecību pamatiem”, kurā puses paziņoja, ka tās ir pārliecinātas par to, ka „1940. gadā no PSRS puses notikušās Lietuvas aneksijas seku likvidēšana ļaus radīt papildu uzticēšanos starp Augstajām Līgumslēdzējām Pusēm un to tautām.” Tika norādīts, ka Krievija „vēl nav novērsusi visas PSRS okupācijas un Lietuvas aneksijas sekas un turpina aizņemt Lietuvai piederošo zemes gabalu un ēku Parīzē, kā arī vēl joprojām nav atrisināts jautājums par situāciju Romā.”

Likumā noteikti arī kaitējuma nodarīšanas periodi. Tiek izcelti trīs periodi. Galvenais – laika periods no 1940. līdz 1990. g., kurā bija iekļauts „1941. – 1945. gg. deportētajiem un PSRS teritorijā vardarbīgi aizturētajiem Lietuvas iedzīvotājiem nodarītais kaitējums, kā arī šajā periodā PSRS armijas un represīvo struktūru nodarītais kaitējums.”

Valdībai tika uzdots uzsākt sarunas ar Maskavu un „pastāvīgi darīt visu iespējamo, lai Krievijas Federācija kompensētu Lietuvas iedzīvotājiem un Lietuvas valstij PSRS okupācijas laikā nodarīto kaitējumu.” Šim formulējumam ir ilgtermiņa mērķis. Visas nākamās Lietuvas valdības, neatkarīgi no to politiskās orientācijas, kļuva par „kaitējuma kompensācijas” jautājuma ķīlniekiem attiecībās ar Krieviju.

Pats par sevi saprotams, Krievijas ĀM šo iniciatīvu izvērtēja kā „soli, kas vērsts uz Krievijas un Lietuvas attiecību pasliktināšanos”. ĀM ziņojumā no 2000. gada 9. jūnija bija norādīts, ka padomju karaspēka ievešana Lietuvā 1940. gadā „notika ar šīs valsts valdības piekrišanu, kas bija saņemta tolaik spēkā esošo starptautisko tiesību ietvaros.”

Tālāk teikts: „Padomju varas periodā pārvaldes funkcijas šeit izpildīja nacionālie varas orgāni. PSRS Augstākās Padomes lēmumu no 1940. gada 3. augusta par Lietuvas uzņemšanu Padomju Savienības sastāvā noteica atbilstošs Baltijas valstu augstāko orgānu lūgums.

Tādējādi kvalificēt Lietuvas uzņemšanu PSRS sastāvā kā tās vienpusēju darbību rezultātu ir prettiesiski. Apgalvojumi par Lietuvas „okupāciju” un „aneksiju” no Padomju Savienības puses un ar tiem saistītās jebkāda rakstura pretenzijas ignorē politiskās, vēsturiskās un tiesiskās reālijas, tātad ir nepamatoti.”

Jāņem vērā, ka šajā paziņojumā Krievija ne tikai neatzina „okupācijas” doktrīnu, bet arī atteicās no tēzes par „aneksiju”, kaut arī tā bija iekļauta 1991. gadā noslēgtajā Krievijas un Lietuvas līgumā. Jāpiebilst, ka šis līgums vēl joprojām ir saglabājis savu spēku.

Šāda lēmuma juridiskais pamats nav gluži saprotams. Interesanti, ka arī vēlākajos ar šo tēmu saistītajos ĀM ziņojumos termins „aneksija” vispār netiek pieminēts. Tāpēc nav gluži skaidrs, vai šī termina iekļaušanu sākotnējā ziņojumā iespējams vērtēt kā principiālu atteikšanos no „aneksijas” atzīšanas vai tā vienkārši bija atsevišķu diplomātu lokāla rakstura iniciatīva, kas vēlāk neguva atbalstu. Lai nu būtu kā būdams, „aneksijas” pieminēšanai nav  lielas nozīmes, lai pamatotu Krievijas atteikšanos kompensēt kaitējumu Baltijas valstīm. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, kas pastāvēja līdz Otrā Pasaules kara beigām, aneksija netika uzskatīta par nelikumīgu rīcību vai pat par starptautisku noziegumu.

Krievijas ĀM ziņojumā bija iekļauts vēl kads interesants aspekts, kas norādīja uz pretrunām Lietuvas „kontinuitātes” koncepcijā, tas ir, Lietuvas valstiskuma pārņemšanā nevis no Lietuvas PSR, bet kad no starpkaru periodā izveidojušās Lietuvas Republikas. Ziņojumā tika teikts, ka „neuzskatot sevi par bijušās PSRS tiesību pārņēmēju, Lietuva tomēr turpina izmantot industriālos, lauksaimniecības, zinātniski pētnieciskos u.c. objektus, kas uzcelti tās teritorijā laikā, kad Lietuva atradās PSRS sastāvā un par PSRS līdzekļiem.”

Pilnīgi pareizi pievēršot uzmanību šai Lietuvas valdības dubultstandartu politikai, ziņojumā tomēr tika ignorēts vissvarīgākais jautājums. Runa ir par Lietuvas teitoriālajiem ieguvumiem laikā, kad tā atradās PSRS sastāvā. Šo jautājumu Krievijas puse kaunīgi apgāja un turpina apiet. Taču, ja šis jautājums parādītos diplomātu darba kārtībā, Maskavas diplomātiskā pozīcija acumirklī nostiprinātos. Patiešām pārsteidz šī dīvainā nevēlēšanās skart teritoriālo jautājumu apstākļos, kad Krievijai atņemtas lielas vēsturiskās teritorijas ar tajās dzīvojošajiem krievu tautības iedzīvotājiem. Taču Krievijas ĀM paziņojums precīzi raksturoja Krievijas pozīciju un parādīja Lietuvas pusei, cik bezperspektīvs ir kurss uz kompensācijas saņemšanu no Krievijas puses. 

Tiesa, Lietuvas Seima pozīciju tas neietekmēja. Likums tika pieņemts 2000. gada 13. jūnijā. Lietuvas valdība paklausīgi izpildīja Seima uzdevumu un pabeidza „padomju okupācijas” nodarīto zaudējumu aprēķinu. Tā kā šie aprēķini ritēja slēgtā režīmā, to metodika publiski skaidrota netika.

Arvien biežāk oficiāli tika minēts kaitējums 30 miljardu dolāru (80 miljardu litu) apmērā. Šajā summā bija iekļauts viss sagrautais, iznīcinātais un atņemtais, ieskaitot cilvēku dzīvības un izsūtīšanu. Taču tika pielietota arī cita, paplašināta aprēķina metode. Šajā summā bija iekļauts ne tikai viss iznīcinātais, bet arī tas, ko Lietuva nesaņēma šīs iznīcināšanas rezultātā. Šī summa bija daudz iespaidīgāka – 300 miljardi dolāru. Krievijas puse nekad nav sniegusi komentārus par šiem skaitļiem, jo atteicās no jebkādiem piedāvājumiem apspriest šo jautajumu. No otras puses, Lietuva nekad arī nav iesniegusi šos ciparus nekādā oficiālā formā.

Jautājumu par „padomju okupācijas” nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu Lietuvas puse cēla dienasgaismā 2001. gada 20. janvārī Nidā un 2001. gada 22. martā Maskavā Lietuvas un Krievijas starpvaldību sēdēs. Taču Krievijas puse kategoriski atteicās to apspriest. Pēc tam uz zināmu laiku iestājās klusums. 2005. gada aprīlī Lietuvas ārlietu ministrs A.Vaļonis sarunā ar žurnālistiem Viļņā pat ieteicās, ka pašlaik „nav vajadzības” celt gaismā jautājumu par kompensāciju. Taču P.Vaitekūns, kurš ĀM galvas postenī nomainīja A.Vaļoni, 2006. gada novembrī tiekoties ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu, no jauna uzdeva šo jautājumu. Taču Lietuvas piedāvājums no jauna tika noraidīts.

Saskaņā ar Vaitekūna vārdiem, „Ārlietu ministrija mēģināja mainīt pārrunu taktiku gan minētās Lietuvas-Krievijas komisijas darba grupās, gan citu Lietuvas un Krievijas ĀM amatpersonu abpusēju tikšanos laikā... Taču gaidāmie rezultāti līdz šim brīdim nav sasniegti... Šodien mēs praktiski nesaskatām iespēju piespiest Krieviju darīt to, ko tā nevēlas.”

Tajā pašā laikā Lietuvas iekšpolitikas laukā konservatori ar Landsberģi priekšgalā turpināja aktīvi izmantot jautājumu par kompensāciju ar mērķi nopelnīt politiskās dividendes. Tāpēc viņi pastāvīgi pieprasīja valdības atskaites par to, kā rit likuma „Par PSRS okupācijas nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu” izpilde, un, būdami opozīcijā, nelaida garām nevienu izdevību, lai pakritizētu savu ĀM par nepietiekami aktīvu rīcību šajā jautājumā.

2004. gada 17. jūnijā pēc Landsberģa iniciatīvas Seims pieņēma rezolūciju ar fantastisku nosaukumu „Par Baltijas valstu un Krievijas attiecību normalizēšanu”. Rezolūcijā tika pausts atbalsts Igaunijas parlamentam tā centienos pieprasīt no Krievijas kompensāciju par „padomju okupācijas” radīto zaudējumu. Tiesa, tolaik par rezolūciju balsoja tikai 26 cilvēki (Seimā kopumā ir 141 deputāts). Lielākā daļa deputātu balsošanā nepiedalījās vai atturējās. Tādējādi viņi lika saprast, ka neatbalsta konseervatoru ieceres, taču neuzdrīkstējās arī atklāti uzstāties pret rezolūciju.

Pēdējo gadu laikā konservatori kompensācijas jautājumā ir pievērsušies citam aspektam. Tagad viņi ne tik daudz akcentē „okupāciju” kopumā, cik 1991. gada 13. janvāra notikumus, pieprasot kompensāciju ģimenēm, kuru locekļi gājuši bojā šajos notikumos. Acīmredzot tāpēc, ka Lietuvā arvien biežāk tiek paustas šaubas par janvāra notikumu oficiālo traktējumu, ko aizstāv Landsberģis un viņa piekritēji.

Piemēram, 2007. gada janvārī pēc viņa iniciatīvas konservatori iesniedza Seimā rezolūcijas projektu „Par kompensāciju 1991. gada 13. janvārī bojāgājušo ģimenēm un ievainojumus guvušajiem cilvēkiem”. Tomēr rezolūcija netika pieņemta. Tās vietā sociāldemokrāti piedāvāja vispārīgāku rezolūciju. Tās nosaukums bija „Par PISRS okupācijas nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu”. Šī rezolūcija tika pieņemta 2007. gada 16. janvārī un aicināja „Krievijas Federāciju, PSRS mantinieci, sākt konsultācijas ar Lietuvas Republikas valdību par PSRS nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu”, tas ir, vienkārši atkārtoja 2000. gadā pieņemtajā likumā teikto.

2010. gada novembrī Lietuvas premjerministrs, konservatoru pārstāvis A.Kubiļus, vērsās ar vēstuli pie Krievijas premjerministra V.Putina. 1991.gada 13.janvāra notikumu 20. gadskārtas priekšvakarā Kubiļus aicināja Putinu spert noteiktus soļus „pieņemama risinājuma meklējumos”. Piemēram, viņš piedāvāja iecelt pilnvarotu personu, kas Krievijas valdības vārdā piedalītos dialogā par 13. janvāra notikumiem. Pēc viņa vārdiem tas dotu „labvēlīgu stimulu” visu šo sarežģīto jautājumu atrisināšanai. Nekādas informācijas par Krievijas reakciju uz Kubiļa vēstuli nav.

2012. gadā kārtējo parlamenta vēlēšanu sakarā Lietuvā no jauna saasinājās kompensācijas tēma. Valdošie konservatori kārtējo reizi ķērās pie šī jautājuma, lai nostiprinātu savas pozīcijas elektorāta acīs. Viņu reitings bija ievērojami krities. Šī tēma vispasaules ekonomiskās krīzes rezultātā ievērojami cietušajā Lietuvā vēl joprojām bija ļoti populāra.

2012. gada jūlijā publicētie socioloģiskās aptaujas rezultāti rādīja, ka vairāk nekā puse valsts iedzīvotāju uzskata, ka Lietuvai ir jāpieprasa no Krievijas kaitējuma atlīdzība – pozitīvu atbildi uz šo jautājumu deva 54% respondentu. 41% aptaujāto atbildēja noliedzoši, bet 5% — nevarēja atbildēt uz šo jautājumu. Aptauju no 30.maija līdz 10.jūnijam veica kompānija RAIT. Tajā piedalījās 1012 Lietuvas iedzīvotāji vecumā no 15 līdz 74 gadiem.

Galu galā 2012. gada 23. maijā Lietuvas valdība deva rīkojumu izveidot valdības komisiju ar „padomju okupācijas” nodarītā „kaitējuma” atlīdzības saņemšanu saistīto darbību koordinēšanai. Pamatojot šo lēmumu, premjerministrs A.Kubiļus pasvītroja, ka valdība nepiedāvā iespēju mainīt iepriekš aprēķinātā okupācijas nodarītā kaitējuma naudas ekvivalentu. Komisijas mērķis ir sagatavot ar kaitējuma atlīdzību saistīto pārrunu pozīcijas. „Es ceru, ka Krievija – tās jaunā valdība un prezidents spers drosmīgu solī pretī savas vēstures vērtējumam,” – viņš pasvītroja.

Darbu komisijā sāka Lietuvas ĀM un vairāku  citu ministriju un orgānu, kā arī sabiedrisko organizāciju pārstāvji. Jūlijā komisija laida klajā sagatavotos piedāvājumus. Tie ietvēra ārvalstu ekspertu piesaistīšanu, bezmaksas juridiskās palīdzības sniegšanu „padomju okupācijas” rezultātā cietušajiem, tiem piesakot prasības pret Krieviju, okupācijas nodarītā kaitējuma pētījuma sagatavošana un publikācija lietuviešu un citu valstu valodās. 17. jūlijā premjerministrs Kubiļus pat paziņoja, ka kaitējuma atlīdzība ir jāapspriež ne tikai divpusējā līmenī, bet gan Eiropas Savienības un Krievijas dialoga līmenī.

Atbildot uz šo paziņojumu, Krievijas ĀM oficiālais pārstāvis Aleksandrs Lukaševičs (2012.gada 25.jūlijā) kārtējo reizi informēja par Krievijas pozīciju šajā jautājumā: Krievija uzskata, ka Lietuvas prasības ir nepamatotas. „Mēs esam vairākkārt skaidrojuši, ka nav nekāda pamata izvirzīt Krievijas Federācijai prasības par kompensāciju izmaksu. No mūsu viedokļa, šis jautājums ir slēgts reizi par visām reizēm,” – viņš pasvītroja.

Lukaševičs pauda cerību, ka citas ES valstis nedancos pēc Lietuvas stabules.

Jāpiebilst, ka Krievijas ĀM komentāri „kompensācijas” jautājumā kļūst arvien lakoniskāki, it īpaši tās sniegtie paskaidrojumi. Lietojot šādu saziņas formu, Maskava skaidri liek manīt: šī tēma ir nenozīmīga un izsmelta.

No otras puses, pilnīga klusēšana arī būtu kļūdaina. Pasaulē to uztvertu kā vājuma pazīmi. Vēl vairāk, klusēšana veicinātu dažādu spekulāciju paradīšanos par Krievijas pozīciju maiņu un tās šķietamo evolūciju par labu Baltijas valstu pretenziju atzīšanai. Tāpēc pašlaik izraudzītā reakcija šķiet optimāla.

Tātad Krievijas pozīcija „kompensāciju” jautājumā ir acīmredzami mainījusies: no piekāpības 90. gados līdz stingrai un principiālai pozīcijai 21. gadsimta pirmajā desmitgadē. Krievijas ĀM argumenti aprobežojas ar sekojošiem faktiem: no juridiskā viedokļa PSRS darbības attiecībā uz Baltijas valstīm 1940. gadā nav uzskatāmas par okupāciju. Šo valstu uzņemšana PSRS noritēja atbilstoši tālaika starptautiskajām tiesībām. Centieni projicēt mūsdienu starptautiskās tiesības uz tālaika notikumiem nav pamatoti. Tātad jebkādas prasības par zaudējumu atlīdzinājumu, kas tiek izteiktas Krievijai uz „okupācijas doktrīnas” pamata, ir pretrunā vēsturiskajiem faktiem un nav pieņemami no tiesiskā viedokļa.

Jāatzīmē, ka kompensācijas problēmas reanimācija lietuviešu konservatorus no sakāves neglāba. Vēlēšanās uzvarēja kreisi centriskā koalīcija, un par valdības galvu kļuva sociāldemokrāts Aļģirds Butkevičs. Šī valdība lika saprast, ka attiecībās ar Krieviju neplāno saasināt kompensācijas tēmu, kaut arī būs spiesta pildīt atbilstošo likumu un laiku pa laikam piedāvāt Krievijas pusei iespēju apspriest šo jautājumu. Patiesībā tas nozīmē, ka Krievijas-Lietuvas attiecībās šī problēma uz laiku atkāpsies otrā plānā. Taču, ņemot vērā ekonomiskās grūtības, ko pašlaik pārdzīvo Eiropas Savienība, nevaram izslēgt iespēju, ka Lietuvas puse no jauna pacels šo jautājumu ar mērķi izdarīt spiedienu uz Maskavu kaut kādos ekonomiskajos jautājumos.

Publicēts žurnālā «Обозреватель» / «Observer», № 5 2013. gads.