Vakar Krimā notika referendums, kura rezultātā Krimas iedzīvotāji ar balsu pārsvaru 97% pieņēma lēmumu par pievienošanos Krievijai. Uzstādot īstu rekordu, referendumā balsoja 83% Krimas iedzīvotāju.

Pirms trim nedēļām, kad nevienam pat prātā nenāca doma par to, ka Krima varētu organizēt referendumu par pievienošanos Krievijai, es rakstīju: „Pat lielas tautas laiku pa laikam ir jāiebāž ar degunu mēslos, citādi pie prāta nenāks.” Vakar mani iemīļotie ukraiņi tādu mācību dabūja. No visas sirds, ar atvēzienu.

Taču vēl sāpīgāku sitienu saņēma amerikāņi. Tā tik bija izgāšanās! Godīgi sakot, es pat brīnos par to, kā tie zēni līdz pat šim laikam vēl nav sapratuši, ka nu jau labu laiku Krievija vairs nav tāda, kāda tā bija Gorbačova un Jeļcina laikos. Padošanās spēlītes ir beigušās. Vai tiešām viņi nav saņēmuši nekādu mācību no Krievijas pārbaudes karā pret Gruziju 2008. gadā? Toreiz Putins taču skaidri un gaiši parādīja, ka nevienam neļaus pie savām robežām draiskoties...

Arī „agrākā Krievija” ir mainījusies. Jā, pirms 10 gadiem varēja naivos ukraiņus par lētu naudiņu bez bailēm „dancināt” Maidanā. Tagad danči vairs nebeidzas tā, kā iecerējuši Holivudas scenāristi.
 

Ukraiņu tauta ir kļuvusi gudrāka

Jā, nesmejieties, viņi patiešām ir kļuvuši gudrāki. Arī Krimas iedzīvotāji ir Ukrainas tauta. Vakar viņi uzskatāmi parādīja visai pasaulei, ka Ukrainā ir cilvēki, kuri spēj mainīt valsts likteni bez degošām riepām, lēkāšanas un asinsizliešanas. Viņi var mierīgi un gudri organizēt referendumu, pie tam pasūtot vienu māju tālāk visus amerikāņu “maidana” projektus.

Tagad pienākusi kārta Ukrainas dienvidaustrumu rajoniem. Krimas iedzīvotāji ar savu referendumu viņiem ir parādījuši glītu piemēru. Tagad sāksies referendumu parāde un centieni tikt vaļā no prātā jukušās Kijevas. Baidos gan, ka tik gludi vis neies. Krimā bija „pieklājīgie nerunīgie puiši”. Pirmajā brīdī viņiem izdevās pasargāt iedzīvotājus no „nomaidaunoto” mežoņu provokācijām. Dienvidaustrumu rajonos tādu armijas daļu nav, un tur jau dārd šāvieni un līst asinis...

Taču es esmu pārliecināts par to, ka arī dienvidaustrumos atradīsies pietiekami liels skaits nopietnu vietējo puišu, kuri patrieks sabraukušos banderiešu neliešus un dos iespēju savai tautai patstāvīgi pieņemt lēmumu.

Prātā nāk arī ļaunāka iespēja: ja trakā Kijeva pamēģinās ievest valsts dienvidaustrumu apgabalos savu nelaimīgo armiju „banderlogu” pavadībā. Taču, manuprāt, tieši šim gadījumam Putins lūdza Domei atļauju izmantot karaspēku ārpus Krievijas teritorijas. Iespējams, tāds ir netālu no Ukrainas robežām organizēto Krievijas desantnieku plašo mācību mērķis.

 
Kara nebūs

Tikai nevajag krist histērijā un bļaut: „Tas taču ir ka-a-arš!” Nekāda kara nebūs. Pēdējo divu nedēļu notikumi Krimā ir pierādījuši, ka Ukrainas armija nedomā cīnīties par jaceņukiem un tjagņibokiem. Sliktākajā gadījumā tā pat no kazarmām neizies laukā, labākajā — dos zvērestu sava apgabala administrācijai. Bet banderlogi neuzdrīkstēsies līst virsū trenētam krievu desantniekam. Viņi ir trenējušies “karot” pret neapbruņotiem miličiem oranžo draudzeņu aplausu pavadījumā.

Nu, bet ASV un NATO? Viņi tādā gadījumā ne ausi necels. Man šķiet, to jau ir apjēgusi pat apmaidaunotā Ukrainas valdība. Iespējams, ASV un NATO atsūtīs kādus cepumiņus, lai būtu kas graužams cietumā. Jaceņuki ar tjagņibokiem ASV acīs ir izmantots materiāls, nesekmīga projekta paliekas.
 

Sankcijas ir laba lieta!

Pašlaik ASV un Eiropa apspriež pret Krieviju vēršamās sankcijas. Goda vārds, zēniem nav ne mazākās iztēles. Lūk, par kādiem sodu variantiem nepaklausīgajai Krievijai man ir gadījies dzirdēt pēdējo divu nedēļu laikā:

1) Arestēt ārvalstu bankās esošos vadošo ierēdņu, „agresijas vaininieku” kontus... Nu, paldies Dievam! Krievijas prokuratūrai būs mazāk klapatu — nebūs jāmeklē zagļu mantība.  Varbūt FIB viņiem varētu palīdzēt?

2) Padzīt Krieviju no „G8”... Interesanti, varbūt kādam tomēr ir gadījies dzirdēt, ka šis „astotnieks” pieņemtu kādu nozīmīgu lēmumu? Man — ne. Parasts tusiņš.  Visi jautājumi tiek bez lieka trokšņa risināti divpusējās pārrunās...

3) Apturēt pārrunas par bezvīzu režīmu Krievijas un ES starpā... Interesanti, kā var apturēt to, kas nu jau 15 gadus nekustas ne no vietas?

4) Noteikt embargo tirdzniecībai ar Krieviju... Nu, kas tad Eiropā un ASV tiek ražots, ko nav iespējams sameklēt Ķīnā? Ķīna pat nedomā nekādus embargo parakstīt. Viņiem ukraiņu „maidani” atgādina nepatīkamos notikumus Tjanmeņas laukumā, kam šogad tuvojas 25. gadadiena.

5) Ieviest ierobežojumus preču importam no Krievijas... Tas nu ir pats amizantākais. ASV neko īpašu Krievijā nepērk, toties Eiropa sēž uz krievu gāzes. Un eiropieši itin labi saprot, ka lētās krievu gāzes vietā ASV pacentīsies iegrūzt savu šķidrināto gāzi. Tā nu „partneriem” rodas neskaidras aizdomas...

6) Iesaldēt Krievijas valsts uzņēmumu aktīvus... Nu, kur tad šie „aktīvi” ir ieguldīti? Pareizi — amerikāņu valsts obligācijās! Krievija ieņem trešo vietu pēc Ķīnas un Japānas pēc to īpašumā esošo obligāciju apjoma. Tātad ASV tik ļoti vēlas mazināt savu valsts vērtspapīru vērtību? Patreizējā ārējā parāda apstākļos? Par spīti vecmāmiņai apsaldēt ausis?

7) Nu, kas tad tur vēl bija? Ā, jā — apturēt militāro sadarbību. Kanāda jau „apturēja”... Kāda nelaime! Aiz bēdām ir pakāries viss krievu Ģenerālštābs...

Nē, tā jau ir — ja nospraust noteiktu mērķi: radīt Krievijai nepatikšanas, neskatoties uz saviem zaudējumiem, to jau var izdarīt. Taču rietumu zēni nesaprot vienu lietu: ja krieviem ir IDEJA, viņi ir gatavi negulēt, nepieēst pilnu vēderu un pat nepiedzerties līdz kliņķim. Krievi ir vienīgā tauta pasaulē, kas spēj radīt brīnumus, ja vien viņiem ir Ideja. Bez Idejas viņiem ir garlaicīgi. Sāciet vien savas sankcijas, Krievija jau labu laiku garlaikojas.
 

Uz priekšu un uz augšu!

Es esmu dzimis jau Hruščova laikā (tas ir tas pamuļķis, kurš uzdāvināja Krimu Ukrainai). Man bija 3 gadi, kad kosmosā devās pirmais kosmonauts pasaulē — Jurijs Gagarins. Bet pēc tam... Pēc tam Krievija sāka pamazām šļukt uz leju. Un no Gagarina nolaidās līdz Pussy Riot. Vēl mazdrusciņ, un pa Krieviju sāktu staigāt banderieši. Taču mans tēvs, kara noziegumu izmeklētājs, savulaik paskaidroja, ka Krievijā banderietis var būt tikai miris. Citas iespējas nav.

Krima ir Krievijas daļa (ir bijusi un būs). Tur banderiešiem nekas „nespīd”. Pēc laika šos mošķus patrieks Doņecka, Dņepropetrovska, Harkova, Luganska, Odesa, Sumi, Hersona, Zaporožje... Krievija palīdzēs, ja ies pavisam smagi. Gan jau pēc tam arī Kijeva atjēgsies. Kur tad citādi liksies? Truši-jaceņuki vēl mazliet palēkās un muks krūmos. Aizokeāna sponsori jau viņus ir norakstījuši atkritumos.

Nabaga vecajai Eiropai atliks neliels hemoroīds — tikt galā ar mežonīgajām Ukrainas rietumu provincēm, kurās sabrauks visi sajēgu zaudējušie Maidana „aizstāvji”. Satīrīt aiz Ziemeļatlantijas partnera palikušos mēslus. Man šķiet, pie tā ar prieku ķersies klāt poļi — viņiem ir savi rēķini kārtojami ar ukraiņu nacistiem.

Taču atgriezīšos pie Gagarina: pirmo reizi manu personisko vērojumu laikā Krievijas kritiens ir apstājies. Vēl vairāk — tā sāk kāpt uz augšu. Lēnām, taču droši. Pirms 15 gadiem sairt sākušajā valstī sāk atgriezties tās Zemes un Tautas. Vai kāds vēl šaubās par to, vai referendums Krimā ir bijis demokrātisks?

Apsveicu, Krima!
 
P.S. Tagad es zinu, kādu notikumu mēs atzīmēsim 16. martā — Krievijas Apvienošanās dienu. Ar vieglu mājienu, pie Brīvības pieminekļa...