Nesen apritēja 22 gadi, kopš Latvijas Augstākā Padome pieņēma lēmumu, kura rezultātā simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju tika atņemts pilnvērtīgs pilsoniskais statuss. Pienācis laiks šo dienu iekļaut Latvijā atzīmējamo dienu sarakstā.

Dažiem „violetajiem” tā ir sēru diena, iespējams, dažs labs „nevioletais” šajā dienā korķē vaļā šampanieša pudeli, taču lielākā daļa Latvijas politiķu nekādu īpašu interesi par šo dienu neizrāda. Droši vien tāpēc, ka nepilsoņiem, pats par sevi saprotams, nekādu balsstiesību nav.

Lai nu būtu kā būdams, Latvijas nepilsoņa statuss ir neviennozīmīga un zināmā mērā pat pārsteidzoša parādība. Agrākais diskriminējošais statuss mūsdienās ir evolucionējis un ieguvis pat dažas privilēģijas — tagad tas dod iespēju brīvi pārvietoties pa lielo Eiropu, par kuru savā laikā sapņoja de Golls — no Atlantijas līdz pat Klusajam okeānam.

Tautas Frontes deputāti, kuri 90. gadu sākumā izdomāja šķietami  efektīvu kontracepcijas līdzekli, kas pasargāja Latvijas politiskos procesus no līdzpilsoņiem-„okupantiem”, pat ne ļaunākajos sapņos nevarēja nosapņot, ka daudzi „violetie” savu statusu vispirms uztvers kā aizvainojumu, bet pēc tam — kā morālā pārākuma pamatu, kā iemeslu izjust nostalģiju pēc padomju ēras un saskaņā ar likumu nepiedalīties politikā ne nacionālajā, ne arī pašvaldību līmenī. Ka pēc doktora Zatlera un reformistu pseidodemokrātiskā pseidoapvērsuma neveiklās situācijas tā drīzāk būs priekšrocība, nevis zaudējums.

Mēģinājumi diskriminēt un demonizēt šo Latvijas iedzīvotāju kategoriju ir izgāzušies, tie tikai veicināja padomju ēras atlieku konservēšanos Latvijas sabiedrības porās. Citos apstākļos, piemēram, Krievijā, nostalģija pēc vecās labās PSRS nav nekas vairāk, kā vien nopūta par pagājušajiem laikiem, kas nekādi neietekmē cilvēka rakstura vērtējumu, bet mūsu valstī visiem „nēģeriem” ir tiesības justies politiski represētiem. Personiskās neveiksmes viņi var izskaidrot nevis ar slinkumu un uzņēmības trūkumu, bet gan norādīt uz „nejēdzīgā etnokrātiskā režīma” politiku. Patiešām, izstumtība ir pārvērtusies par Latvijas Republikas likumos ierakstītu svētlaimi.

Starp citu, šā un daudzu citu lēmumu pieņemšanas modelis, kura ietvaros acīmredzama netaisnība tiek attaisnota ar augstākajiem etniskajiem un vēsturiskajiem apsvērumiem, ož pēc boļševisma... Taču tas jau ir pavisam cits stāsts.

Tā nu uz nepilsoņu ādas izmēģinātā prakse ir novedusi pie šķelšanās un ksenofobijas, kuras augļus nākas baudīt visai Latvijas sabiedrībai — pilsoņiem un „violetajiem”, krieviem un latviešiem. Rezultātā viena daļa iedzīvotāju „likumīgi” ilgojas pēc padomju ēras, otra — pēc etniskās tīrīšanas „Ulmaņlaiku” garā, tāpēc domājušajam mazākumam kļūst arvien grūtāk izvilkt valsti no purva un atrast adekvātas atbildes uz mūsdienu radītajām problēmām. Līdz ar to — nekādu iespēju sasniegt nacionālu vienprātību patiešām svarīgos  jautājumos, un iedzīvotāju došanās projām no valsts.

Vēl viens „violetās situācijas” aspekts ir valsts drošības apdraudējums, par kuru tik ļoti patīk aprunāties latviešu nacionālistiskajiem romantiķiem ar mājienu uz kaimiņu austrumos. Vai nebūtu pienācis laiks pameklēt baļķi pašiem savā acī?! Izveidojot masveida nepilsonības institūtu, viņi paši savām rokām Latvijas valstiskuma pamatos ir uzstādījuši īstu bumbu ar laika degli un tālvadības pulti ielikuši... kaimiņvalsts valdības rokās. Lielākā daļa Latvijas nepilsoņu ir krievvalodīgie, daudzi no viņiem ir dzimuši Krievijas teritorijā, visi, izņemot pēc 1991. gada dzimušos, ir bijušie PSRS pilsoņi, un mūsdienu Krievija ir tās tiesību pārņēmēja. Krievijas valdībai ir pamats uztraukties par savu tautiešu likteni un tiesisko statusu.  

Tiesa, līdz šim Krievija šajā jautājumā bija pasīva un stingri ievēroja Eiropas tiesiskās normas. Taču hipotētiski iespējams arī cits scenārijs. Krievijas valdība norāda tautiešiem Latvijā, ka būtu vēlams saņemt KF pilsonību, nepametot uzturēšanās valsti. Protams, ne jau visi patreizējie nepilsoņi, kuru skaits sasniedz gandrīz 300 000 cilvēku, sekos šim aicinājumam. Taču gadījumā, ja trešā daļa „violeto”, kuri visus šos gadus glabājuši aizvainojumu par „etnokrātisko režīmu”, saņems kaimiņvalsts pilsonību, valsts iekšējā stabilitāte un reputācija NATO kolēģu acīs kļūs visai apšaubāma. Kaut kas tamlīdzīgs, gan mazākā mērogā, notika pirms dažiem gadiem, kad tūkstošiem cienījama vecuma nepilsoņu metās saņemt Krievijas pilsonību, lai saņemtu divas pensijas — Latvijas un Krievijas.  Toreiz šī stihiskā parādība Krievijas valdību pārsteidza nesagatavotu. Taču no stihijas līdz tehnoloģijai...

Protams, tās ir tikai prāta spēles, tomēr diezin vai 90. gadu sākumā nacionālistiskie politiķi varēja iedomāties, ka „dienas beigās” diskriminējošais nepilsoņa statuss nozīmēs arī acīmredzamas privilēģijas? Tātad pašlaik tie, kas cīnās par tā atcelšanu „no augšas”, var saskarties ar... pašu „violeto” masveida protestu.

Patreizējos apstākļos iespējams arī adekvāts risinājums: atzīt nepilsoņu statusa sākotnējo nenormālību, kura ieviešanu daļēji iespējams attaisnot ar satraukumu par Latvijas veseluma un nedalāmības saglabāšanu pirms iestāšanās NATO un ES. Šobrīd daudz svarīgāk ir apzināties draudus, ko sevī nes pats masveida nepilsonības institūts. Noteiktā posmā tas pildīja prezervatīva funkciju, taču tagad tas ir pārvērties par bumbu ar laika degli.

Lai izvairītos no sprādziena vai lēnas Latvijas sabiedrības indēšanas ar indīgā pildījuma sabrukšanas produktiem, bez jebkādiem abpusējiem noteikumiem jādod pašiem nepilsoņiem izvēles iespēja: saglabāt patreizējo diskriminējoši-privileģējošo statusu vai pieņemt Latvijas pilsonību.