Speciālista viedoklis

28.02.2014

Viktors Guščins
Латвия

Виктор Гущин

Историк

Nepārtrauktās neatkarības doktrīna

ir pretrunā Konstitūcijai, un apgāž „okupācijas” tēzes

Nepārtrauktās neatkarības doktrīna
  • Diskusijas dalībnieki:

    19
    44
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ

«Starptautiski atzīta Latvijas Republikas nepārtrauktība». Nacistiskā propaganda kā tēzes par „padomju okupāciju” avots. Vai ir bijusi „padomju okupācija” Konstitucionālās tiesas izpratnē? Tēze par Latvijas „padomju okupāciju” un starptautiskā sabiedrība. Augstākais varas nesējs — tā ir tauta vai politiskā elite?
 
 
*  *  *
 
2007. gada 29. novembrī Latvijas Republikas Konstitucionālā tiesa (Satversmes tiesa) (tālākā tekstā — KT) sekojošā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Juris Jelāgins, Kristīne Krūma, Uldis Ķinis un Viktors Skudra tika pieņēmuši nolēmumu, attiecībā par lietu „Par likuma atbilstību„Par Ministru Kabineta pilnvarām, parakstot parafēto 1997. gada 7. augustā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas starpā līguma projektu par valsts robežu starp Latviju un Krieviju”” un vārdiem „par robežu nesagraujamības principu, pieņemtu Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai” 1. panta preambulas likumam „Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par valsts robežu Latvijas un Krievijas starpā” un 9. pantu Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācijā „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, datētu ar 1990. gada 4. maiju, un 2007. gada 27. martā parakstīto līgumu par valsts robežu starp Latviju un Krieviju un likuma „Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu, attiecībā par valsts robežu starp Latviju un Krieviju” — Latvijas Republikas Konstitūcijas 3. pantu.”
 
Par šīs lietas izskatīšanas iniciatoriem LR KT uzstājās 21 Latvijas parlamenta, 9. sasaukuma deputāts: Artūrs Krišjānis Kariņš, Solvita Āboltiņa, Silva Bendrāte, Ingrīda Circene, Ilma Čepāne, Ina Druviete, Uldis Grava, Sandra Kalniete, Artis Kampars, Ausma Kantāne, Sarmīte Ķikuste, Gunārs Laicāns, Ainārs Latkovskis, Visvaldis Lācis, Linda Mūrniece, Jānis Reiris, Einārs Repše, Ingūna Rībena, Anna Seile, Kārlis Šadurskis un Dzintars Zaķis.
 
Prasītāji lūdza:
 
1) atzīt Likumu par LR Ministru Kabineta pilnvarām parakstīt robežlīgumu ar Krieviju un vārdus „ievērojot robežu nepārtrauktības principu, ko tika akceptējusi Eiropas Drošības un sadarbības organizācija, Ratifikācijas likuma 1. pantā neatbilstošu Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācijas „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 9. punktam, datētam ar 1990. gada 4. maiju.
 
2) atzīt Robežlīgumu un Ratifikācijas likumu par neatbilstošiem Latvijas Republikas Konstitūcijas 3. pantam.
 
Pamatojums: 1) Robežlīgums, jautājuma daļa par Abrenes pilsētas piederību (Krievijas nosaukums — Pitalovo) un tai pieguļošajiem apriņķiem ir pretrunā ar nepārtrauktības doktrīnu, jo līgumā Latvija piekrīt tam, ka norādītā teritorija ir KF teritorija, kaut saskaņā ar miera līgumu Latvijas un Padomju Krievijas starpā, datētu ar 1920. gada 11. augustu, šī teritorija tika atzīta kā Latvijai piederoša, un 2) Robežlīguma ratifikācijas 1. pantā atrodošie vārdi „ievērojot robežu nesagraujamības principu, akceptētu Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai” ir nekas cits, kā Helsinku noslēguma akta Krievijas oficiālās interpretācijas atzīšana. „Atsauce uz EDSO robežu nesagraujamības principu, atbilstoši Krievijas šī principa oficiālajai interpretācijai liek apšaubīt Latvijas valsts atjaunošanu, un ir jāizvērtē kā darbība, kas neatbilst valsts nepārtrauktības doktrīnai”, — tāds ir prasītāju viedoklis.
 
Savā nolēmumā LR KT nolēma:
 
1. Atzīt likumu „Par Ministru Kabineta pilnvarām, parakstot parafēto 1997. gada 7. augustā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas starpā līguma projektu par valsts robežu starp Latviju un Krieviju” kā atbilstošu preambulai un Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācijas 9. pantam, datētam ar 1990. gada 4. maiju „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.
 
2. Atzīt 2007. gada 27. martā parakstīto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu, par valsts robežu Latvijas un Krievijas starpā, atbilstošu Latvijas Republikas Konstitūcijas 3. pantam.
 
3. Atzīt likumu „Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu, attiecībā par Latvijas un Krievijas valsts robežām” atbilstošu Latvijas Republikas Konstitūcijas 3. pantam.
 
4. Atzīt vārdus „ievērojot robežu nesagraujamības principu, akceptētu Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai” likuma „Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu, attiecībā par Latvijas un Krievijas valsts robežām” 1. pantā par neatbilstošiem Latvijas Republikas Konstitūcijas 68. panta pirmajai daļai, un atzīt tos par spēkā neesošiem kopš lēmuma publicēšanas brīža. (2)
 
Sagatavojot savu nolēmumu LR KT pamatojās gan uz Latvijas, gan arī ārzemju juristu un vēsturnieku viedokļiem, kas tikai pausti īpaši šīs lietas sakarā, kā arī pamatojoties uz daudzajām vēsturiskajām publikācijām (KT nolēmuma kopējais tekstuālais apjoms ir 163 lappuses). Neskatot augstāk īpaši izceltos KT secinājumus, kas pamatoja LR Ministru Kabineta tiesības parakstīt Robežlīgumu ar Krieviju, un Robežlīguma atbilstību LR Konstitūcijas tekstam, paliksim tikai pie tās argumentācijas, ko LR KT izmantoja vēsturiski-tiesiskajam doktrīnas „starptautiski-tiesiskā nepārtrauktība” pamatojumam (kontinuitātes de-jure nepārtrauktībai), attiecībā uz Latvijas Republiku kopš 1918. gada līdz 1990. gadam.
 
 
"Starptautiski atzītā Latvijas Republikas nepārtrauktība"
 
Jau KT Slēdziena daļas 1. pantā ir teikts: „...ņemot vērā starptautiski atzīto Latvijas Republikas nepārtrauktību”. (3) Šīs tēzes apstiprināšanai KT nolēmumā ir atspoguļota ASV un citu valstu pozīcija, kā arī Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas un Eiropas Parlamenta pozīcija, attiecībā par 1940. gada pārmaiņām Baltijas valstīs. Tāpat arī tiek atgādināts, ka Latvijas Republikas diplomātiskās pārstāvniecības Rietumos turpināja savu darbību arī pēc 1940. gada (4)
 
„Aukstā kara” gados „Baltijas jautājumu” Rietumu valstis skatīja, kā vienu no svarīgākajiem cīņas ar PSRS instrumentiem, un tika veikti daudzi paziņojumi, attiecībā par nedemokrātisko pārmaiņu raksturu Baltijā 1940. gadā. Tomēr, neskatoties uz to, ka „Baltijas jautājums” līdz pat PSRS sabrukumam padomju vadībai bija kā dadzis acī, Rietumu valstis savā politikā attiecībā pret PSRS nekad netika vadījušos pēc tā fakta, ka Latvijas, Igaunijas un Lietuvas Republikas it kā turpina pastāvēt de-jure. Nav neviena līguma, ko Rietumu valstis būtu parakstījušas ar PSRS, kur šī līguma darbība netiktu attiecināta uz Baltijas valstīm, tāda iemesla dēļ, ka tās it kā turpina saglabāt starptautisko tiesību subjektu statusu, kā pirmskara neatkarīgās valstis.
 
Kas attiecināms uz to faktu, ka atsevišķas Latvijas Republikas ārzemju diplomātiskās pārstāvniecības turpināja savu darbību arī pēc 1940. gada pārmaiņām, tiesa, daudz mazākā mērā, tad tas galvenokārt ir attiecināms pie tādiem diezgan retiem gadījumiem, kad „aukstā kara” periodā to darbību tika izmantojuši Rietumi cīniņam ar PSRS. Citiem vārdiem sakot, šīs situācijas pamatā bija dziļi politiski, nevis tiesiski iemesli.
 
Konkrēti fakti pauž sekojošo: uzreiz pēc 1940. gada pārmaiņām, ASV un Lielbritānija iesaldēja bijušās Latvijas Republikas diplomātisko pārstāvniecību bankas kontus, kas padarīja neiespējamu to tālāku darbību. (5)
 
1940. gada 12. augustā Latvijas goda Ģenerālkonsuls Kopenhāgenā Jorgens Olsens nodeva Latvijas vēstniecības arhīvu PSRS pārstāvjiem. Tanī pat laikā, Baltijas valstu diplomātiskās pārstāvniecības arī tika slēgtas Francijā, un to arhīvi nodoti PSRS. 1941. gada 1. janvārī, Zviedrijas valdība pasludināja, ka vairs neskata bijušo Latvijas sūtni J. Feldmani, kā Latvijas pārstāvi. (6)
 
1940. gada septembrī bijušais Latvijas sūtnis Lielbritānijā K. Zariņš nosūtīja Lielbritānijas ĀM vēstuli ar lūgumu atbalstīt Latvijas valdības izveidi izsūtījumā, taču viņam tika atteikts. Ar analoģisku lūgumu, tanī pat laikā uzstājās bijušais Latvijas sūtnis ASV A. Bilmanis, tomēr arī viņš saņēma atteikumu. (7)
 
1942. gada 4. janvārī, bijušais Latvijas sūtnis ASV A. Bilmanis, šķietami eksistējošās Latvijas Republikas vārdā pauda vēlmi pievienoties 1. janvārī Vašingtonā parakstītajai Apvienoto Nāciju Deklarācijai. Šo deklarāciju tika parakstījušas 26 valstis, kuras apvienojās kopīgai cīņai pret nacistisko Vāciju un tās satelītiem. Tomēr A. Bilmaņa lūgums tika noraidīts. (8)
 
Lielbritānija un ASV neatļāva bijušajiem Latvijas diplomātiem, neskatoties uz viņu paustajiem lūgumiem, piedalīties Antihitleriskās koalīcijas valstu konferenču darbā, kur tika apspriesti pēckara pasaules iekārtas plāni. Pirms Potsdamas konferences noslēguma, bijušie Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sūtņi tika nosūtījuši Lielbritānijas ĀM vēstulē, kurā lūdza atzīt trīskāršu Baltijas valstu okupāciju (padomju, nacistu un atkal padomju), tomēr uz šo vēstuli atbilde netika saņemta. (9)
 
Bijušie Baltijas valstu sūtņi centās protestēt pret to, ka Parīzes miera konferencē, kas ilga no 1946. gada 29. jūlija līdz 15. oktobrim, un noslēdzās ar Parīzes miera līgumu parakstīšanu ar Itāliju, Rumāniju, Ungāriju, Bulgāriju un Somiju 1947. gada 10. februārī, ASV, Lielbritānija un Francija netika iebilduši pret to, ka padomju delegācijas sastāvā bija Igaunijas, Lietuvas un Latvijas PSR ārlietu tautas komisāri G. Kroos, P. Potomskijs un P. Valeskalns. (10)

Tomēr, bijušo Baltijas sūtņu iebildumi netika ņemti vērā. Tas nozīmēja, ka Rietumu valstis atzīst Igaunijas, Lietuvas un Latvijas PSR pārstāvjus par vienīgajiem likumīgajiem savu valstu pārstāvjiem, savukārt, 1940. gada pārmaiņas — kā likumīgas un leģitīmas.
 
 
Nacistiskā propaganda kā tēzes „padomju okupācija” avots
 
Latvijas Republikas, no 1918. līdz 1990. gadam, tiesiskās kontinuitātes nepārtrauktības doktrīnā, pamatojošā tēze ir attiecībā par Latvijas okupāciju 50 gadu garumā, laika posmā no 1940. līdz 1990. gadam. KT nolēmumā, vadoties pēc Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 5.2. punktu, datētu ar 1990. gada 4. maiju, tiek apgalvots, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta, savukārt, 1990. gadā tās neatkarība tika atjaunota, un tādējādi, preambula (Neatkarības deklarācija — V.G.) nosaka Latvijas valstiskuma nepārtrauktību (continity). (11)
 
Kā atzīmē konstitucionālo tiesību eksperts, Baltijas Starptautiskās akadēmijas docents Konstantīns Matvejevs, „ne tikai politiskā iekārta, bet daudz plašākā mērogā — visa Latvijas tiesiskā sistēma, kas izveidojusies pēdējo 20 gadu laikā, bāzējas uz teikumu, attiecībā par 1940. gada okupācijas faktu, un kas ir daudz būtiskāk — 50 gadu garumā ilgstošo padomju okupāciju. Tas ir pamatakmens”. (12)
 
Pie kam, ir nozīmīgi akcentēt, ka 1940. gada pārmaiņu novērtējums Baltijas valstīs, kā okupācija, pirmoreiz guva izplatību vācu-fašistiskās okupācijas laikā Latvija, Lietuvā un Igaunijā.
 
Kaut 1940. gada 17. jūnijā, Vācija paziņoja, ka Padomju Savienības darbība Baltijā attiecas tikai uz PSRS un Baltijas valstīm, un, ka Vācijai nav nekādu iemeslu bažīties par notiekošo, pēc 1941. gada 22. jūnija situācija krasi mainījās. Lai noskaņotu vietējos iedzīvotājus pret PSRS, Padomju Savienības okupācijas tēze, attiecībā uz Latviju, Lietuvu un Igauniju 1940. gadā, pēc hitleriskās Vācijas uzbrukuma PSRS, nacistiskajā propagandā kļuva par vienu no galvenajām. 1940. gada 17. jūnijs Latvijā tika ik gadu pieminēts, kā padomju okupācijas iesākuma datums. 1942. gada maijā dienasgaismu ieraudzīja propagandas izdevums „Baigais gads”, kurā Padomju varas gads Latvijā tiek pasniegts kā baiga terora gads, terora, kas tika vērsts pret latviešu tautu. Šo grāmatu izdošanai tika sagatavojusi pēc gestapo iniciatīvas izveidotā „Boļševiku zvērību Latvijā izmeklēšanas komisija”. Šīs komisijas sastāvs tika publiskots arhīva dokumentu apkopojumā „Latvija nacisma jūgā” (Maskava, 2006.). Komisijas sastāvā bija:
 
Zutis Oto, dzimis 1900. gadā, Ulmaņa valdības laikā strādāja par Rīgas apgabaltiesas prokurora palīgu, hitleriskās okupācijas laikā bija Rīgas apgabaltiesas galvenais prokurors — komisijas priekšsēdētājs.
 
Puķītis Eduards, dzimis 1889. gadā, bijušais Latvijas flotes admirālis, laika posmā no 1926. līdz 1935. gadam bija nacionālistiskās organizācijas „Vilnis” organizators un vadītājs — komisijas biedrs.
 
Gruzis Marts, dzimis 1887. gadā, bijušais Latvijas armijas kapteinis, līdz Lielā Tēvijas kara sākumam strādāja par sanitāru Rīgas psihiatriskajā slimnīcā — komisijas biedrs.
 
„Zuša komisijas” rīcībā bija komanda 40 cilvēku sastāvā, kas nodarbojās ar līķu īpašu „apstrādi”, visādā veidā tos kropļojot, pēc kā „komisijas” biedri, uz to pamatojoties tika sastādījuši un parakstījuši fiktīvus aktus par boļševiku „zvērībām”.
 
Lai slēptu apzinātās līķu izkropļošanas faktu, vācieši tika nošāvuši 10 ebrejietes, ko paši bija paņēmuši no geto darbam Zuša komandā.
 
„Zuša komisija” darbojās „Latvija” ģenerālā apgabala, ģenerālā komisāra, „Ostland” reiha komisāra Oto-Heinriha Drekslera un Rīgas gestapo priekšnieka oberšturmbanfīrera Rūdolfa Langes tiešā vadībā. (13)
 
1941. gada jūnijā R. Lange tika iecelts par gestapo nodaļas „A” einzacgrupas priekšnieku. Viņš piedalījās mierīgo iedzīvotāju iznīcināšanas akcijās PSRS okupētajā teritorijā. Kopš 1941. gada 3. decembra — Latvijas drošības policijas un SD komandieris (štābs atradās Rīgā) un vienlaicīgi — 2. einzackomandas, „A” einzacgrupas komandieris. 1941. gada decembrī organizēja Rīgas ebreju masveida apšaušanu. 1942. gada 20. janvārī piedalījās Vanzejas konferencē, kurā tika apspriesti „ebreju jautājuma galēja risinājuma” veidi un metodes. R. Lange ievērojamā mērā ir atbildīgs par Latvijas ebreju tautības iedzīvotāju iznīcināšanu.
 
Vācu propaganda aktīvi tika izmantojusi „Zuša komisijas” „materiālus” lai veiktu pretpadomju kampaņu visā Baltijā. Tika organizētas svinīgas bēras „boļševiku upuriem”, noritēja pretpadomju mītiņi, tika izveidota propagandas filma „Sarkanā migla”, kuras galvenie kadri tika izveidoti laboratorijā, šim nolūkam uz kino laboratorijas montāžas galda, no atsevišķu līķu fotogrāfijām, tika fabricēti kadri par „boļševiku upuru masu kapiem”. Šai filmai Rīgas kinostudijā tika izveidota butaforiska nāvinieku kamera, it kā NKVD cietumā, ar ieslodzīto uzrakstiem uz tās sienām. (14)
 
Četru gadu garumā, par Latvijas padomju okupāciju un par boļševiku noziegumiem 1940. gadā, pastāvīgi rakstīja propagandas avīzes „Tēvija”, "Nacionālā Zemgale", «Zemgale», žurnāli „Darbs un Zeme”, „Ostland” un citi. 1941. gada otrajā pusē, Latvijā iznāca 43 legālas, nacistu kontrolētas, avīzes. 1942. gadā to skaits pārsniedza 50 vienības. (15)
 
„Nacisti tiecās latviešos kultivēt krasi negatīvu attieksmi attiecībā pret krieviem”, — atzīmē Krievijas vēsturnieks J. Z. Kantors. (16) Vietējo iedzīvotāju apziņā pastāvīgi tika likts mīts par to, ka boļševistiskā PSRS gribēja totāli iznīcināt latviešus, lietuviešus un igauņus. Atšķirībā no hitleriskās Vācijas, kura izglāba latviešu tautu, gluži tāpat kā Lietuvas un Igaunijas tautas no bojāejas. Šīs propagandas ietekmes rezultātā daudzi latvieši arī pēc 70 gadiem turpina ticēt, ka Padomju varas gads Latvijā latviešu nācijai, ar tā sekām, bija daudz drausmīgāks, kā četri hitleriskās okupācijas gadi, un rezultātā atbalsta tēzi par pusgadsimta Latvijas okupāciju no Padomju Savienības puses.
 
 
Vai bija „padomju okupācija” Konstitucionālās tiesas izpratnē?
 
KT nolēmuma 61.2. punkts pauž: „Latvijas PSR Augstākā padomē tika izvēlēta daļēji brīvās vēlēšanās. Tā pauda ne tikai Latvijas Republikas pilsoņu politisko gribu, bet arī citu Latvijas PSR pilsoņu politisko gribu. Augstākā padome kā Latvijas PSR valstiskās varas instance formāli bija prettiesiski izveidota Latvijas PSR instance, un nevarēja pieņemt normatīvos aktus, kuriem būtu saistošs raksturs attiecībā pret Latvijas Republiku”.
Šis KT slēdziens pilnībā atbilst „nepārtrauktības” doktrīnai, kas neļauj atzīt Latvijas PSR kā likumīgu un leģitīmu, kā arī norāda uz to, ka valsts, laika posmā no 1940 — 1990. gadam bija okupēta un, attiecīgi, nebija brīva konstitucionālas dabas lēmumu pieņemšanā. Tomēr, tālāk KT tekstā ir pausts, ka „Augstākās padomes vēlēšanas bija vēlēšanas par Latvijas neatkarību, kurās, neskatoties uz vēlēšanu sistēmas trūkumiem, Latvijas neatkarības piekritēji guva pārliecinošu uzvaru. Ņemot vērā Latvijas Tautas Frontes vēlēšanu platformas mērķus, kā arī to, ka Trešās atmodas procesi klaji parādīja Latvijas iedzīvotāju vairākuma gribu dzīvot brīvā un neatkarīgā valstī, Augstākās padomes deputāti vēlēšanās bija pilnvaroti pieņemt lēmumu, attiecībā par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu”.
 
No šī teiktā izriet, ka Pirmās Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīnas konstitucionālie pamati bija pārkāpti ar Konstitucionālās Tiesas (Satversmes Tiesas) atzinuma faktu, attiecībā par Augstākās Padomes likumiskumu un leģitimitāti, ņemtu pamatojoties uz Latvijas PSR 1978. gada Konstitūciju, kā arī atzinuma un leģitimitātes faktu, ko pieņēma šī Augstākā Padome 1990. gada 4. maijā Deklarācijā par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Citiem vārdiem sakot, KT savā slēdzienā atzīst Latvijas PSR likumiskumu un leģitimitāti, pretēji „okupācijas” koncepcijai un nepārtrauktības doktrīnai, kas ļauj runāt par to, ka KT apšauba pašas veiktos slēdzienus, attiecībā par Latvijas okupāciju 1940. gadā, un par starptautiski atzīto Latvijas Republikas valstisko nepārtrauktību, laika posmā no 1918. gada līdz 1990. gadam.
 
„Nepārtrauktības” doktrīnai ir pretrunā arī sekojošais KT arguments: „Preambulas (Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, datētu ar 1990. gada 4. maiju — V. G.) ceturtā rindkopa ir veltīta Tautas Saeimas nolēmuma par Latvijas Republikas neatkarības likvidāciju un Latvijas Republikas pievienošanos PSRS. Augstākā padome norāda, ka Tautas Saeima nepauda Latvijas tautas gribu, un tai nebija konstitucionālu tiesību pieņem lēmumu, attiecībā par valsts iekārtas maiņas jautājumu un Latvijas valsts suverenitātes likvidēšanu. Netieši atsaucoties uz Konstitūcijas 77. pantu, Augstākā padome uzsver, ka attiecībā par šādiem jautājumiem, lēmumus var pieņemt tikai Latvijas tauta, taču visas tautas vēlēšanas, attiecībā par pievienošanos PSRS netika organizēta”. (17)
 
Kur ir redzama šī argumenta neatbilstība „nepārtrauktības” doktrīnai? Tajā, ka nekādas visas tautas vēlēšanas, attiecībā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas jautājumu, 1990. gadā arī netika veiktas. Gan 1940. gadā, gan arī 1990. gadā lēmums tika pieņemts balstoties uz „acīmredzamo Latvijas iedzīvotāju vairākuma gribas izpaudumu”. Tas ir, KT pārmetums 1940. gada Tautas Saeimas virzienā ir pilnīgi nepamatots.
 
1990. gada decembrī notikušajā Latvijas kompartijas XXV sasaukumā (uz KPSS platformas), KPL CK sekretārs — G. K. Gerķis savā ziņojumā „Par Latvijas Kompartijas vēsturisko ceļu” teic: „1990. gada 4. maija deklarācija pasludina Latvijas Saeimas Deklarāciju, datētu ar 1940. gada 21. jūliju „Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā” par likumīgā spēkā neesošu, kopš tās pieņemšanas brīža, un vadoties pēc tā (paziņo), ka Latvijas atrašanās PSRS sastāvā visu šo gadu laikā, ir bijusi prettiesiska, pasludina 1922. gada Latvijas Republikas Konstitūcijas darbības atjaunošanu, nosaka, ka attiecībās Latvijas Republikas un Krievijas starpā tiek veidotas, balstoties uz Līgumu Krievijas un Latvijas starpā, datētu ar 1920. gada 11. augustu”. Taču „pretstatus Latvijas PSR Konstitūcijas 5. panta prasībām, attiecībā par to, ka valsts dzīves vissvarīgākie jautājumi tiek iznesti visas tautas apspriedei, kā arī tiek pakļauti visas tautas vēlēšanām (referendums),..., par šo kardinālo jautājumu, attiecībā par republikas statusu, referendums veikts netika. Tanī pat laikā, 1990. gada 4. maija Deklarācijā tiek pausta pretenzija, ka 1940. gadā jautājumu par Latvijas valsts iekārtas maiņu, bija jālemj tikai tautai piedaloties referendumā, nevis Saeimai... ” (18)
 
Konstitucionālā tiesa, atzīstot augstāk pieminēto problēmu, par Augstākas Padomes 1990. gada 4. maijā pieņemtās Deklarācijas „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” neatbilstību 1922. gada Konstitūcijas normām, uzskatīja par iespējamu attaisnot minētās Deklarācijas pieņemšanu ar tām darbībām, kas tika veiktas nevis līdz, bet gan pēc tās pieņemšanas.
 
KT Nolēmuma 61.3. pantā, detalizēti ir teikts: „Augstākās padomes veicamo politiku, attiecībā par Latvijas valstiskuma atjaunošanu, Latvijas iedzīvotāji tika atbalstījuši jau 1991. gada 3. martā, kad notika Vislatvijas aptauja. Viens no Latvijas Tautas Frontes līderiem Dainis Īvāns raksta savās atmiņās: „ — Vai Jūs esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju? — tāds bija aptaujas jautājumus, un 3. martā uz to tika apstiprinoši atbildējuši 73, 6 procentu plebiscīta dalībnieku no Latvijas reģistrēto vēlētāju 87,6 procentu vidus. Tikai 24, 7 procenti balsoja „pret”, un mēs uzskatījām par fantastisku šādu daudzkrāsainās nacionālās sabiedrības lojalitātes apliecinājumu 4. maija Republikai. Pat Daugavpilī ar tās 13 procentiem latviski runājošajiem iedzīvotājiem, 63,4 procenti teica „Jā!”” (Īvāns D. Gadījuma karakalps. Rīga: Vieda, 1995, с. 350).
 
Sakarā ar augstāk minēto ir jāsecina, ka neatkarības Deklarācija un Konstitucionālais likums ir juridiski saistoši, neskatoties uz to, ka šie akti netika pieņemti atbilstoši tai procedūrai, kādu nosaka Konstitūcija”. (19)
 
Pat neskarot jautājumu, attiecībā par to, cik lielā mērā juridiski korekts ir Augstākās Padomes lēmums pieņemto neatkarības Deklarāciju attaisnot ar iedzīvotāju aptaujas rezultātiem, kas notika turpat pēc gada, ir jāatzīmē, ka lēmums attiecībā par valsts neatkarības jautājumu, ir jāpieņem referendumā, nevis aptaujā, kam nav saistoša juridiska spēka. Tāpēc ir pilnīgi acīmredzams, ka KT lēmumam nav tiesiska pamatojuma, saskaņā ar 1922. gada Konstitūciju. Citiem vārdiem sakot, KT pielietotā argumentācija ir pretrunā „nepārtrauktības” doktrīnai.
 
 
Tēze par Latvijas „padomju okupāciju” un starptautiskā sabiedrība
 
Pēc 1991. gada Lietuvas, Latvijas un Igaunijas valdošā elite (citu valstu skaitā) nolēma ANO līmenī panākt oficiālu paziņojumu, attiecībā par 1940. gada Padomju Savienības Baltijas valstu okupācijas fakta atzīšanas jautājumu. Tomēr, pēc trim gadiem tika atzīts, ka ANO līmenī nav iespējams ne tikai atrisināt šo problēmu, bet pat to apspriest. (20)
 
Savu izskaidrojumu šai situācijai, 2001. gada oktobrī, tika piedāvājis LR ekspremjers un LR ĀM bijušais vadītājs, 7. Saeimas deputāts Valdis Birkavs. Diskusijā, kas tika veltīta ANO Misijas darbības desmitgadei Latvijā, V. Birkavs atzinās: „Mēs esam sapratuši, ka labāk ir nepieprasīt ANO atzīt okupācijas faktu. Lieta ir tāda, ka ANO biedru vidū, puse no valstīm — paši ir bijušie okupanti, un otra puse — bijušās okupētās valstis. Un gadījumā, ja būs nobalsošana Latvijas jautājuma sakarā, tad visdrīzāk balsis sadalīsies uz pusēm. Savukārt, neitrāls rezultāts tiks traktēts kā negatīvs. Lūk, redziet, mums teiks, ANO ir atteikusies atzīt Latvijas okupācijas faktu. Tādēļ šodien ar šādu jautājumu mums uzstāties nav vērts”. (20)
 
Tādējādi, ANO līmenī, Padomju Savienības Latvijas okupācijas fakts 1940. gada vasarā netika atzīts. Vēl vairāk, Latvijas valdība neplāno vērsties ANO ar lūgumu atzīt šis pašas okupācijas faktu.
 
Vai šī Latvijas valdošās elites pozīcija var rast skaidrojumu ne tikai V. Birkava vārdos? Atgādināsim, ka 1940. gadā Baltijas valstu ieiešanu PSRS sastāvā neatzina ASV un Vatikāns. Taču to de jure tika atzinušas Zviedrija, Spānija, Nīderlande, Austrālija, Indija, Irāna, Jaunzēlande, Somija, bet de facto — Lielbritānija un virkne citu valstu. (22)
 
Attiecīgi, daļa valstu, kā tika atzīmēts LR prezidenta vadībā esošās Vēsturnieku komisijas sagatavotajā grāmatā „Latvijas vēsture. XX gadsimts” (Rīga, 2005. gads), pēc 1991. gada tika atzinuši Latvijas Republikas, pasludinātas 1990. gada 4. maijā, likumisko mantojumu, no pastāvošās līdz 1940. gadam valsts. Tomēr Krievija, Ķīna, Kuba, Zviedrija un virkne citu valstu tika atzinuši neatkarīgo Latvijas Republiku kā jaunu valsti.
 
Starptautisko organizāciju pozīcijas arī bija dažādas. ANO drošības padome, maksu par dalību ANO aprēķināja proporcionālu iepriekšējām PSRS iemaksām šajā organizācija. Starptautiskajā Darba organizācijā Latvijai arī nācās iestāties no jauna. Tanī pat laikā, Eiropas Padome tika atzinusi Baltijas valstu juridisko mantojumu. (23)
 
 
Tēzes par Latvijas „padomju okupāciju” vēsturiskā pamatojuma novērtējums
 
KT nolēmumā pausto vēsturiski-tiesisko dokumentu kopums, paredzēto pierādīt Latvijas okupācijas faktu un Latvijas Republikas, laika posmā no 1918. gada līdz 1990. gadam, „nepārtrauktības” doktrīnas juridisko pamatojumu, skar tikai jautājumu par ārpolitisko spiedienu, t.i. par jautājumu, kas skar PSRS spiedienu attiecībā uz Latviju, un pilnībā ignorē jautājumu par 1940. gada pārmaiņu iekšpolitiskajiem iemesliem. Šādai pieejai nav gadījuma raksturs. Tas ir valdošas elites pozīcijas pamatu pamats, attiecībā par 1940. gada pārmaiņu novērtēšanas jautājumu, kas nosaka arī tā saukto „oficiālo vēsturnieku” pētījumu saturu, un tiesiskās varas instanču lēmumu pamatotību. Taču šāda pieeja padara KT Nolēmumu par sākotnēji politizētu, un nepamatotu no vēsturiskā skatu punkta. Tostarp, tieši iekšpolitiskie iemesli, nevis ārējais spiediens, tika noteikuši 1940. gada vasaras pārmaiņu raksturu un kopējo virzību Latvijā. (24)

Jau vairākkārtīgi tika teikts par to, ka attiecībā uz spiedienu no PSRS puses Baltijas un Somijas valstu valdība un tauta nez kāpēc reaģēja pilnīgi dažādi. Somijas gadījumā, kad tā ar ieročiem rokās aizstāvēja savu neatkarību, Latvijā Sarkanās Armijas papildus kontingenta ieviešana tika veikta ar prezidenta un valdības atbalstu, un esot ievērojamas iedzīvotāju daļas atbalstam. Konstitucionālā tiesa savā vēsturiski-tiesiskajā analīzē šo jautājumu ignorē.


Nobeigums šeit
Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Aleksandrs Giļmans
Латвия

Александр Гильман

Механик рефрижераторных поездов

Slavināšana un sods

Intervija par vārda brīvību ar „okupācijas noliegšanas likuma” ideologu

Igors Pimenovs
Латвия

Игорь Пименов

Физик, экономист, политик

Kapitulācija, revolūcija, aneksija

Šajā vēsturisku notikumu rindā nav vietas okupācijai

Mihails Aleksandrovs
Россия

Михаил Владимирович Александров

Доктор политологии

Kontinuitātes ideoloģiskie pamati

Baltijas valstīs un Aizkaukāzā

Jurijs Aleksejevs
Латвия

Юрий Алексеев

Отец-основатель

Latvieši, vai cietumu jums pietiks?

Mūsu ir daudz…

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.