Cīņa ar saprātu
28.08.2014
Сергей Васильев
Бизнесмен, кризисный управляющий
Nelojālie, durvis ir vaļā!
Būs vien jāsāk ar sevi
-
Diskusijas dalībnieki:
-
Jaunākā replika:
„Būtu visādā veidā jāveicina, lai cilvēkiem, kuriem Latvijā ir grūti, kuri šeit jūtas pazemoti un apgrūtināti, ka te jāmācās latviešu valoda, būtu iespēja izceļot tur, kur ir labāk”. Šādu viedokli intervijā žurnālam Sestdiena pauda vēsturnieks, Saeimas deputāta kandidāts Edvīns Šnore (VL-TB/LNNK).
Pilnībā atbalstu patriotisko politiķi, tāpēc nolēmu nekavējoties sākt kontrolēt Latvijas iedzīvotāju lojalitāti. Par pamatu ņēmu patriotiskā vēsturnieka tēzi:
„Mūsu mērķis nav plika demogrāfija. Latvija ir nacionāla valsts, mums svarīgas ir pamatnācijas intereses,” viņš teica.
Protams, sāku pats ar sevi. Nu, kādus aktīvus tad varu ņemt vērā, vērtējot savu lojalitāti?
25 gadu laikā kopš Latvijas neatkarības atgūšanas brīža ne reizi neesmu bijis atkarīgs no budžeta. Šajā laikā esmu paspējis piesaistīt investīcijas aptuveni 20 miljonu dolāru apmērā, organizējis vairāk nekā 3 000 darba vietas, kas Latvijas budžetā ienesušas dažādus nodokļus apmēram 5 miljonu apmērā.
Esmu izaudzinājis divus bērnus (viņu izglītošanai līdzekļi no budžeta nav tērēti). Viņi pārvalda četras valodas (ieskaitot latviešu valodu), iestādījis 200 kokus un uzcēlis trīs mājas. Brīvi lasu Raiņa un Viļa Lāča darbus oriģinālā, taču visvairāk man patīk Laimonis Purs, kura „Degošo pilskalnu” sapņoju reiz ekranizēt.
Ar latviešiem sarunājos latviešu valodā, kaut arī viņiem mana izruna šķiet amizanta, un konsekventi atsakos pāriet uz savu dzimto valodu: „Četrdesmit gadus esam klausījušies, kā jūs runājat krieviski, tagad jūs paklausieties, kā mēs runājam latviski.”
Pavisam nesen atvēru acis latviešu ģimnāzijas absolventiem, kad paziņoju viņiem satriecošu jaunumu par to, ka Lāčplēsis ir Andreja Pumpura izdomāts personāžs, nevis vēsturiska personība. Latviešu dziesmotās revolūcijas nacionālais simbols ir Udmurtijas valsts karoga elements...
Tomēr manā lojalitātes vērtējumā ir viens būtisks trūkums. Lieta tāda, ka to pašu nacionāli patriotisko kompāniju, ko pārstāv vēsturnieks Šnore, to pašu, kas jau 25 gadus ar dažādiem nosaukumiem nemainīgi turas pie varas Latvijā, es turu aizdomās par nelojālu attieksmi pret Latviju.
Šīs aizdomas kļūst arvien spēcīgākas ik reizi, kad runa ir par Šnores un viņa kompānijas valdīšanas izvērtējamajiem rezultātiem, piemēram:
1) Latvijas iedzīvotāju skaits ir mazinājies vairāk, nekā Otrā pasaules kara rezultātā.
2) Iznīcinātas vairāk nekā 300 000 darba vietas rūpniecības sektorā.
3) Pilnībā iznīcināta lielā lauksaimniecība. Rezultātā agrāra valsts ir atkarīga no pārtikas produktu importa un nespēj nodrošināt sevi ar pārtiku.
4) Gandrīz 40% latviešu skolu absolventu sapņo par iespēju pamest Latviju. Tikai 20% uzticas valstij, kurā valda nacionālisti. Jāpiebilst, ka šīs aptaujas ir organizējis nevis Putins, bet gan līdz pat matu galiņiem rusofobā „Latvijas Avīze”.
Un tikai pēc vēsturnieka Šnores kunga lūguma:
„...Mēs visu laiku esam dzīvojuši kā pasakā par kailo karali, mums trūkst viena, kas pasaka, ka karalis ir kails.”
Es, krievu tautības cilvēks, varu droši teikt:
Šnores kungs, jūs un visa jūsu pseidopatriotiskā kompānija, esat tas kailais karalis, kurš ar saukļiem par savu mīlestību pret Latviju faktiski vada savas valsts iedzīvotāju genocīdu. Jūs demonstrējat pārsteidzošu lojalitātes trūkumu pret valsti, neskatoties uz savu vārdos pausto pieķeršanos.
Jūs vajadzētu izsūtīt no valsts, ko jūs sistemātiski iznīdējat jau divdesmit piecus gadus. Spriežot pēc jūsu darbu rezultātiem, jūs no visas sirds ienīstat šo valsti.
Pavisam nesen kāds cits latvietis — Lato Lapsa izteicās par tādiem pseidonacionālistiskiem pseidopatriotiem. Ar viņa vārdiem man gribētos noslēgt savu repliku:
„Šie gudrie kritizētāji un pamācītāji paši savā mūžā nav radījuši nevienu darbavietu, nav bijuši atbildīgi ne par vienu savu darbinieku, nekad mūžā nav pat pamēģinājuši kādam pārdot kaut ko pašu rokām tirgum radītu, par kaut kādu eksportu nemaz nerunājot.
Toties jo gatavāki viņi ir mācīt dzīvot citus. Un lieki teikt, ka, raugoties no apzeltītās štampu karietes, kurā viņi vizinās pa dzīvi, viņiem ir dziļi nospļauties uz visu to cilvēku ķēdīti, kas stāv aiz katra „stulbā uzņēmuma”.”
Diskusija
Papildus tēmai
Papildus tēmai
Виктор Гущин
Историк
Vēlēšanas ir, demokrātijas nav
Absurda komēdija ievilkusies
Jurģis Liepnieks
Publicists
Kāds nacionālisms mums būtu vajadzīgs?
Tāds, kurš palīdz latviešiem, nevis nozākā krievus
Лато Лапса
Независимый журналист
Par lopu vagonu publiku
Kad visus lāčplēšus izpļāva, savairojās koalas
Pauls Stelps
Поэт
Nekrofilu gramatika
„Runa” tomēr „iet” jeb pārdomas par latviešu valodu