Nobeigums. Sākums šeit


Principā, cīņa pret reformām cieta sakāvi. Februārī valdība mazliet apjuka, taču pēc tam stūrgalvīgi ignorēja visus protestus. Kopš 2004. gada 1. septembra 60% mācību priekšmetu vidusskolās tiek pasniegti latviešu valodā. Taču nesen parādījās ideja neapmierināties ar sasniegto un turpināt izglītības pārvešanu uz latviešu apmācības valodu. Valdība plāno to paveikt līdz 2018. gadam, turklāt ne jau tikai vidusskolā, bet jau sākot no pirmās klases.
 
Patiesībā nevienam nav zināmi reformas rezultāti — par to sūdzas visi skolu latviskošanas piekritēji. Tikai paši skolotāji un skolēni zina, kādā valodā skolotājs runā klasē aiz slēgtām durvīm. Viņi nevienam neko neteiks.
 
Kontrolieri uz katru nodarbību sūtīt neizdosies, ziņotāju arī nav. Šajā jautājumā valdība faktiski ir padevusies — to pašu demonstrāciju dēļ. Zināmu laiku šīs valsts ideologi uzskatīja, ka viņu vienīgais pretinieks ir migrantu-okupantu paaudze. Sak, paaugsies integrētie jaunieši, atteiksies no saviem impēriskās propagandas saindētajiem senčiem un atzīs pamatiedzīvotāju pārākumu.
 
Nekā nebija. Kad tiesībsargs iecerēja sociālo aptauju, viņam par lielām šausmām, 50% skolēnu paziņoja, ka vēlētos mācīties tikai krievu valodā. Citi pētnieki atzīmē, ka gadu gaitā latviešu valodas zināšanu līmenis jauniešu vidū pieaug un tikpat strauji samazinās vēlēšanās tajā runāt. Valodu prot, taču visur runā krieviski.
 
Dīvaini, taču jauniešu piedalīšanās protesta akcijās lielā mērā palīdzēja stiprināt vecāku un bērnu attiecības. Sākumā taču mani apolitiskie draugi bieži vien izteica dažādas pretenzijas — sak, bērniem ir jāmācās, bet tu viņus provocē kavēt mācības.
 
Pēc tam, tā paša 2004. gada 1. maijā es sasatapu viņus grandiozākajā mītiņā, kads jebkad noticis Latvijas vēsturē pēcpadomju periodā, jo protesta akcijā pie pieminekļa Atbrīvotājiem piedalījās gan vecāki, gan bērni. Daudzi mani paziņas cenšas izturēties politkorekti un bērnu klātbūtnē neapspriest politiku vai nosodīt valdību, taču visi šie centieni zaudēja jebkādu jēgu — jaunieši visu saprot tikpat labi, kā mēs.
 
Mūs, akciju organizatorus pilnā sparā lamāja ne tikai skolēnu vecāki, bet arī politiķi. Visvairāk mani pārsteidza Alfrēds Rubiks, kurš šos gājienus nodēvēja par „politisko pedofiliju”.

Dīvaini: cilvēks ilgus gadus ir nosēdējis cietumā tikai tāpēc, ka laikā, kad viņš centās aizsargāt savus ideālus, līdzās nebija domubiedru. Vajadzētu taču priecāties par to, ka aug jaunieši, kam rūp situācija valstī, nevis stagnācijas laiku gļēvuma saindēti cilvēki... Patiešām — ir cilvēki, kas nespēj mainīties līdz kapa malai.
 
Grūti saprast arī to, kāpēc ar 2004. gadā pieredzēto jauniešu dumpi bija neapmierināti cilvēki, ko sajūsmina, piemēram, „Jaunās Gvardes” varoņdarbs. Tāds pats vecums, tāds pats dabisks sašutums par to, kā svešinieki nekaunīgi iejaucas viņu darīšanās. Tad kāpēc tik dažāda pieeja? Vai tiešām nav skaidrs — ja Oļegs Koševojs dzīvotu Rīgā 2004. gadā, viņš būtu kļuvis par štāba aktīvistu?
 
Gribu piebilst, ka paralēles starp Latvijas valdības rīcību un nacistu noziegumiem skolu entuziastu vidū bija ļoti populāras. Septītās klases skolēni uz saviem plakātiem cītīgi zīmēja pārsvītrotu svastiku un rakstīja „Fašismam — nē!”
 
Katru reizi, kad Latvijā kāds ierunājas par fašismu vai nacismu, acumirklī parādās vesels bars ekspertu, kuri, norādot uz tādām autoritatīvām personībām, kā Gebelss un Musolīni, šo līdzību noraida. Taču eksistē ne tikai zinātniska definīcija. Pastāv arī sadzīvisks šīs zemiskās mācības skaidrojums.

Pie pēckara paaudzes piederošs cilvēks, kurš ne īpaši aizdomājas par politiskajiem terminiem, neatkarīgi no tā, vai viņam ir septiņdesmit, vai septiņpadsmit gadi, ar šo terminu traktē tieksmi dalīt cilvēkus pēc viņu izcelsmes, atdalīt  augstākos un zemākos cilvēkus un zemākajiem uzspiest augstāko gribu. Šāda definīcija Latvijas valdības darbībai ir ideāli piemērota, it īpaši izglītības sfērā. Tieši tāpēc 9. maijs ir kļuvis par mūsu iemīļotajiem svētkiem, un kopš skolu reformas laikiem jauniešu skaits tajos ir ievērojami pieaudzis.
 
Valdības patoloģisko tieksmi latviskot izglītību esam pieraduši vērtēt no tīri pragmatiska viedokļa: tādā veidā viņi cenšas samazināt mūsu jauniešu konkurētspēju, likt šķēršļus viņu ceļā pie zināšanām un atvieglot savu atvašu karjeru. Protams, šāds aprēķins eksistē, un tas ir pietiekami efektīvs: padomju laika beigās augstāko izglītību ieguvušo nelatviešu bija pusotru reizi vairāk nekā latviešu. Pašlaik augstskolas diplomu ieguvušo latviešu skaits ir lielāks.
 
Tomēr viņiem ir arī kāds cits, pat svarīgāks uzdevums. Kad sarunājas divi brīvi cilvēki, šķiet pašsaprotami, ka viņiem vieglāk ir sarunāties dzimtajā valodā. Valdība cenšas piespiest krievu skolotāju ar krievu skolēnu sarunāties latviešu valodā, un šajā gadījumā valoda kļūst par apspiešanas instrumentu. Aprēķins nav bijis sekmīgs — krievu skolas vēl joprojām ir un paliek krievu skolas.
 
Patiesībā nav nemaz tik svarīgi, ko mums iemācīs skolā. Dzīve ātri rit uz priekšu, un jebkurā gadījumā daudz ko nāksies apgūt no jauna.

Daudz svarīgāk ir tas, par kādiem cilvēkiem mēs kļūsim. Nu, tolaik, tajās trakajās dienās mēs paveicām to, ko neizdevās izdarīt pagļēvajiem skolotājiem, — mēs iemācījām bērnus pretoties latviešu nacionālismam. Gadījumā, ja viņi nepametīs šo valsti, viņiem neapšaubāmi nāksies saskarties ar šo kaunpilno parādību un pretoties tai.
 
Reizēm dzīvē ir ļoti svarīgi cilvēkam, kurš ir daudz varenāks par tevi, pateikt, ka viņs ir nelietis. Pēc tam pats nobrīnīsies, ka nekādas nopietnas sekas tādai rīcībai nav bijušas. Lai cik cienījama nebūtu pedagoga profesija, skolotājam ir jābūt konformistam. Ir vērts divas dienas gadā ziedot nekonformismam, un šo mācību mēs sniedzām visiem, kas vien vēlējās to dzirdēt.
 
Diezin vai ir jāsaka, ka tās demonstrācijas kļuva par lielisku bāzi masveida aktivitātei referendumā par krievu valodu, kas noritēja pirms diviem gadiem. Pote pret asimilāciju, ko saņēma tālaika vecāko klašu skolēni, uz vairākiem gadiem apvienoja kopienu.
 
Un tagad, desmit gadus vēlāk ir parādījies jaunas reformas spoks. Nesen mēs, vecie štābisti, sanācām kopā, lai padomātu, kā rīkosimies šoreiz. Pagaidām daudzi jautājumi ir neskaidri. Valdība atceras grūtības, kas radās tolaik, un rīkojas nenoteikti, necenšas pārcirst mezglu. Mērķis ir nosprausts, taču likumus neviens nemaina.
 
Tagad mums klāsies grūtāk. Mēs esam kļuvuši par desmit gadiem vecāki. Starp četrdesmit gadus vecajiem cilvēkiem, kuru bērniem pašlaik draud jaunā reforma, politiski aktīvu cilvēku nav daudz, un mēs viņus pazīstam slikti. Skolēnu skaits ir divkārt samazinājies. Tolaik dumpojās 1987. — 1989.gg. dzimušie skolēni, Latvijas vēsturē lielākā paaudze. Par to, kāda bija dzimstība 21. gs. sākumā, nav vērts pat runāt.
 
Un tomēr es esmu pārliecināts: ja jaunā reforma tiks ieviesta tikpat agresīvi un mērķtiecīgi kā iepriekšējā, valdība ieraudzīs, kā pretojas stūrgalvīgie skolēni. Savos centienos asimilēt jauno paaudzi valdība atkārtos 2004. gadā pieļauto kļūdu.
 
...Vēl joprojām uz ielas un transportā mani nereti sveicina nepazīstami un nopietni jauni cilvēki vai priecīgi uzsmaida jauna māmiņa. Es vairs pat nejautāju, no kurienes esam pazīstami — tie noteikti ir paaugušies skolēni-štābisti. Tolaik jūs bijāt malači un tādi esat joprojām. Centieties arī savus bērnus audzināt tāpat.