Sociāldemokrātiskās partijas „Saskaņa” (tā iekļāvusies apvienībā „Saskaņas centrs”) dome apstiprināja Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu sarakstu. Ceturto vietu šajā sarakstā ieņem plaši pazīstamais žurnālists Andrejs Mamikins.

 
— Mamikina kungs, kopš brīža, kad kļuva zināmi jaunumi par Eiropas Parlamenta sarakstu, daudzus lasītājus droši vien interesē jautājums: kurš tagad modinās Latviju?
 
— Pilnīgi iespējams, ka visus modinās programmas „Labrīt!” vadītājs Pirmajā Baltijas kanālā. Taču tas nebūs Mamikins (smejas).
 
— Nu, bet runājot nopietni: vai jūs varētu pastāstīt, kā jūs kļuvāt par eirodeputāta kandidātu? Starp citu, pavisam nesen paklīda ziņas, ka plašsaziņas līdzekļi jau ir nosūtījuši jūs uz Eiropas Parlamentu, taču toreiz tā bija viltus trauksme.
 
— Starp citu, tieši pēc šīs pašas valsts televīzijas izplatītās pseidoinformācijas man radās doma: „Nu, ja jau LTV mani sūta uz turieni, tad kāpēc gan ne?” Liela loma bija arī Nilam Ušaikovam — manam kādreizējam kolēģim no televīzijas un vienkārši godīgam cilvēkam.
 
Es nodomāju: ja, pateicoties savam populārajam un televīzijā bieži rādītajam „mūlim”, man izdosies veicināt sociāldemokrātijas ideju virzību Latvijā, es par to varu tikai priecāties.
 
Pašlaik, pēc krīzes Eiropā sociāldemokrātisko ideju pieprasījums ir augstāks nekā jebkad. Man šķiet, mēs vērojam kaut ko līdzīgu tam, kas notika tieši pirms 100 gadiem. Taču patreizējā Eiropas Parlamentā, neskatoties uz divām vietām, kas tika iegūtas 2009. gadā no „Saskaņas centra” saraksta, pēc būtības, neviens no Latvijas ievēlētajiem deputātiem sociāldemokrātu politiskajā grupā sevi neizrādīja. Pirmais bija Alfrēds Rubiks. Neskatoties uz dziļo cieņu, ko manī radījis šis sīkstais cilvēks, viņš diemžēl pievienojās ziemeļu apvienoto kreiso grupai, kuru daži žurnālisti nokristīja par „staļinista stūrīti”. Otrs deputāts, kurš 2009. gadā tika ievēlēts no „Saskaņas centra”, Aleksandrs Mirskis, manuprāt, runā tikai krievu valodā. Taču darbam EP ir nepieciešama vismaz latviešu valoda — viena no ES oficiālajām valodām, vai vēl labāk — kāda no lielajām Rietumeiropas valodām.
 
Izvēloties sarakstu, nesvārstījos ne mirkli: „Saskaņa” šodien ir vienīgā sociāldemokrātiski noskaņotā partija Latvijā. Gan faktiski, gan pēc pārliecības.
 
— Kāpēc jūs nolēmāt iesaistīties politikā? Vai jūtat, ka žurnālista profesijā kļūst pārāk šauri?
 
— Iespējams, mani vārdi skan naivi, taču es sapratu, ka man pagaidām vēl nav vienaldzīgs tas, kas notiks ar valsti. Ar savu Latvijas pilsoņa pasi un draugiem, kuri dzīvo ārzemēs, es patiešām varu emigrēt uz jebkuru valsti. Taču es gribu dzīvot Latvijā. Es gribu, lai cilvēki brauktu pie mums peļņā, nevis otrādi. Tiesa, jau tagad jūtu, cik daudzi cilvēki, lasot šīs rindas, smīn un murmina: „Neticu!”
 
— Bieži nākas saskarties ar viedokli, ka Latvijas politikā pašlaik ir kadru deficīts. Vai jūs tam piekrītat? Vai tas nav vēl viens motīvs, kas mudina sākt darbu Eiropas Parlamentā?
 
— Nevaru apgalvot, ka politikā būtu kadru deficīts. Drīzāk jau problēmu rada mazais tirgus. Valsts ir maza, un no šī fakta izriet politikā strādājošo provinciāļu pieņemto politisko lēmumu skaits.
 
Neapšaubāmi, Eiropas Parlaments „ārstē” Latvijas Saeimu no šiem provinciālajiem lēmumiem, kam raksturīga „sīkumaina ieriebšana”.
 
— Latvijā drīz gaidāmas Saeimas vēlēšanas. Kāpēc jūs īsti esat izvēlējies Eiropas Parlamentu?
 
— Pirmais iemesls. Pret Saeimu man ir izveidojusies dziļi personiska attieksme. Ilgus gadus esmu bijis parlamenta korespondents — gan avīzē, gan radio, gan televīzijā. Šis laiks ir bijis tik ilgs, ka nu jau trešo gadu necenšos noformēt pat pastāvīgo akreditāciju — tā nav vajadzīga. Vienkārši es fiziski neeju uz Saeimu, taču pie tam ar dažādu informācijas avotu starpniecību man kļūst zināmas jebkuras deputātu sarunas vai lēmumi. Šķiet,  pašlaik zinu visu par Saeimu. Līdz pat šim laikam zvanu Saeimas spīkerei Solvitai Āboltiņai vai sūtu īsziņas, un viņa man atbild. Kā žurnālists daudz ko esmu Saeimā paveicis pirmais.
 
Piemēram, es biju pirmais, kurš 8. martā ieradās Saeimā ar ziedu klēpi un uzdāvināju tās deputātēm. Neviena neatteicās no ziediem, pat ultralabējo partiju pārstāves. To godīgi pieminēju savā reportāžā avīzē “Čas”.
 
Pāris gadus vēlāk Saeima pieņēma grozījumus likumā par svētku un piemiņas dienām. 8. marts kļuva par „atzīmējamu dienu” — nevis par svētku dienu, bet gan par „sarkano” dienu kalendārā. Un tagad neviens pat neatceras, ka ziedi 8. martā ir mesli padomju okupācijai.
 
Vārdu sakot, Saeima man jau ir tik pierasta, ka uz turieni doties man nepavisam negribas. Protams, no otras puses, ja zaudēšu EP vēlēšanās, taču varēšu palīdzēt kolēģiem Saeimā šī gada oktobrī, nāksies piedalīties Saeimas vēlēšanās kā kandidātam no „Saskaņas”.
 
Otrs iemesls: Eiropas Parlamenta vēlēšanas notiek pusgadu pirms Saeimas vēlēšanām. Pašlaik man personiski ir svarīgi, lai partija „Saskaņa” tiktu pārstāvēta sociāldemokrātu grupā ES un starptautiskajā Sociālistiskajā internacionālē (ES sociāldemokrātu Paneiropas organizācija).
 
— Ja nu esat izlēmis sākt darbu politikā, jums noteikti ir kāds minimālais plāns un maksimālais plāns. Kādi tie ir? Kādus jautājumus jūs uzskatāt par prioritāriem?
 
— Minimālā programma — palīdzēt „Saskaņai” nokļūt pie sociāldemokrātiem ES, izmantojot uzticības votumu, ko man dāvājuši televīzijas skatītāji, savukārt maksimālā programma: izplatīt sociāldemokrātijas idejas Latvijas iekšpolitikā. Vārdu sakot: netraucē stiprajam un palīdzi vājajam.
 
— Vai jūs kā žurnālists un PBK darbinieks neplānojat Eiropas līmenī aktualizēt plašsaziņas līdzekļu brīvību Latvijā? Jūs esat labi informēts par parlamenta dzīvi, tāpēc noteikti atceraties, kā pavisam nesen Saeimas deputāti Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdē pauda bažas par „Krievijas plašsaziņas līdzekļu izplatīšanos” un piedāvāja minimizēt Krievijas informatīvo ietekmi.
 
— Redziet, skandāls ar PBK ir Latvijas labējo provinciālās un neeiropiskās politikas labākais pierādījums. Televīzijas kanāls „Euronews” — Eiropas Komisijas oficiālais kanāls paplašina krievu redakcijas darbu.
 
Latvijā, šķiet, notiek gluži otrādi — nereti žurnālistu vajāšana ir atkarīga no viņu reportāžu valodas. Taču skaidrs, ka vienā rāvienā atslēgt visus Krievijas kanālus, — tāda situācija mūsdienās ir iespējama varbūt tikai Ziemeļkorejā.
 
Šie laiki Latvijā ir pagājuši uz visiem laikiem. Ja atslēgs kabeli, vienā mirklī parādīsies pavadonis. Žēl, ka daudzi Latvijas parlamenta locekļi, vārdos — īsti neatkarīgās Latvijas patrioti, turpina ticēt un dzīvot Padomju Savienībā.
 
— Mazliet ieskatīsimies nākotnē: vai plānojat atgriezties žurnālistikā? Vai gribētu palikt politikā?
 
— Ja rīt Viņa Augstība Vēlētājs teiks: „Mamikin, politikā tev vietas nav!”, tas būs spriedums bez apelācijas tiesībām. Tad man nāksies atgriezties pie sava īstā un galvenā amata — žurnālistikā. Taču, ja man, bez mazākā pārspīlējuma, tiks izrādīta lielā uzticība (tās taču ir desmitiem, iespējams, pat simtiem tūkstošu cilvēku balsis), atpakaļceļa vairs nebūs — mans pienākums būs strādāt Eiropas Parlamentā visu termiņu — 5 gadus. Nu, bet par to, kas notiks pēc 5 gadiem, es pagaidām vēl zīlēt negribētu.
 
Protams, diezin vai varēšu strādāt kāda televīzijas kanāla štatā, būdams EP deputāts. Taču tas ir tāpat kā dzejā: Puškinam nevajadzēja lūgt atļauju, lai uzrakstītu dzejoli. Galu galā, paņemt līdzi kameru, uzņemt kādu sarunu ar Eiropas līmeņa politiķi, paust savas domas un pēc tam izvietot materiālu internetā kā videoblogu vai parādīt kādā televīzijas kanālā — tāda EP deputāta saziņa ar tautu tiek uzskatīta par apsveicamu.