Goda vārds, man it nemaz negribējās rakstīt šo te. Es ļoti cerēju, ka nebūs vajadzības. Nodomāju — ja jau neesmu saņēmis paziņojumu par krimināllietas pārtraukšanu, kas bija ierosināta pret mani sakarā ar manu stāstu par mūsu ģimenes dzīvi Sibīrijā izsūtījuma laikā, tad droši vien ir aizmirsuši vai nokaunējušies. Sīks kriminālprocesa pārkāpums. Mūsu valstī gadās arī nopietnākas lietas.

Man vēl joprojām nepavisam negribējās par to rakstīt, kad 3. aprīlī atgriezos mājās pēc trīs stundas ilgas nopratināšanas Drošības policijā. Protams, ir jau patīkami apzināties, ka manis izteiktais vērtējums par šo valsti ir izrādījies pareizs, — tajā nekas nepazūd, un nekas netiek aizmirsts. Taču labāk būtu bijis, ja viņi būtu bijuši nolaidīgāki... Ticiet man, iespaids bija pretīgs. Nedod Dievs — pēc kaut kā tāda arī jums neko negribētos atcerēties.

Taču pārdzīvot nāksies. Ja nu ne visiem IMHO kluba biedriem, tad vismaz tiem 212 cilvēkiem, kuri parakstīja vēstuli ar prasību ierosināt pret viņiem krimināllietu kopā ar mani. Pārlasīju šo sarakstu vēlreiz. Patiešām, iespaidīgi. Spriežot pēc polemikas klubā, ir grūti iedomāties apgalvojumu, kuram varētu vienlaikus pievienoties Oļegs Ozernovs un Iļja Keļmans vai Sergejs Ļisejenko un Jevgēņijs Osipovs. Taču šo iesniegumu parakstījuši viņi visi. Vārdu sakot, aiz restēm nebūs tik garlaicīgi.

Nu, bet tagad pastāstīšu sīkāk. Man piezvanīja un palūdza ierasties man piemērotā laikā. Nesāku kašķēties — ierados, kad ērti bija manam sarunbiedram. Mani sastapa aptuveni 30 gadus vecs cilvēks, paspieda roku un ieveda kabinetā. Iepriekšējo reizi mani nopratināja dāma, taču visādi citādi viņi bija ļoti līdzīgi.

Protams, es painteresējos par to, kāpēc vairāk nekā pusotru gadu nekas nav noticis. Izrādījās, viņi esot gaidījuši ekspertīzi, un tagad beidzot tā ir parādījusies. Ar ekspertīzi iepazīties es nevarot — izmeklēšanas noslēpums.

Es varēju neko neatbildēt. Taču mani ieinteresēja tas, ko tad viņi par mani ir uzrakstījuši, un es pēc labākās sirdsapziņas atbildēju uz jautājumiem. Izmeklētājs citēja dažādas vietas no teksta — acīmredzot tieši tās bija akcentējis eksperts.

Jautājumi bija absurdi, pat vēl vairāk. Uz lielāko daļu no tiem es pats esmu atbildējis tajā pašā rakstā — vienkārši pāris rindiņas tālāk. Piemēram, viņš jautāja: „Kāpēc jūs rakstāt, ka privilēģijas (bezmaksas braucieni elektrovilcienā) ir muļķīgas?” „Tur taču viss ir uzrakstīts, — es saku. — Tāpēc, ka es neatceros savas ciešanas. Šķiet dīvaini piešķirt privilēģijas cilvēkam, kurš neatceras, ar ko īsti atšķiras no citiem.”

Citi jautājumi bija precizējoši. Piemēram, es rakstu: „Kad kāds gribēja pakaitināt manu vecmāmiņu...” Jautājums: „Kā sauca vecmāmiņu?”. Nosaucu vārdu (viņa aizgāja viņsaulē 1961. gadā, tāpēc personības noskaidrošana ir ārkārtīgi aktuāla). „Par ko vecmāmiņa tika izsūtīta?” „Par to, ka viņa bija vectēva sieva.” „Bet par ko vectēvu?” „Viņš bija sabiedriskaas organizācijas aktīvists. Pēc tam viņš tika reabilitēts.”

Tā mēs nesteidzīgi gājām cauri tekstam. „Kāpēc jūs rakstījāt, ka Sibīrijā klājās gluži kā izklaides braucienā pie dabas krūts?” „ Es to neesmu rakstījis. Es rakstu, ka tie, kas bija klāt, kad mani tuvinieki tikās ar izsūtījuma dienu draugiem, tā varēja nodomāt — ar tādu humoru viņi to visu atcerējās.” Pie tam daudz laika paiet, lai pārtulkotu latviešu valodā to pašu „dabas klēpi” — pats par sevi saprotams, nopratināšana rit valsts valodā. Izmeklētājs laiku pa laikam pārbauda manu erudīciju. „No kurienes jūs to esat ņēmis? Kādus vēstures avotus jūs izmantojāt?”

Nākas atkārtot: „Es stāstu to, ko dzirdēju no saviem tuviniekiem un viņu draugiem. Gandrīz visi viņi jau ir miruši. Vēsturi es zinu, taču jūsu priekšā atskaitīties nedomāju, mēs neesam eksāmenā. Es rakstīju nevis vēsturisku darbu, bet gan savas atmiņas un pārdomas par šo tēmu.”

Īpašu neuzticību rada mans stāsts par manu tuvinieku profesionālo darbību. „Vai patiešām jūsu tēvs un vectēvs bija juristi?” „Par ko tad vēl viņiem bija jāstrādā, ja viņi pēc profesijas bija juristi?” — es atbildu ar pretjautājumu.

Šķiet, tieši šajā fragmentā eksperts ir atradis represiju „slavēšanu”. Protams, patiesībā vienkārši ir atspoguļotas tālaika notikumu šausmas: represēto skaits bija tik liels, ka bez viņiem tautsaimniecības darbs būtu vienkārši neiespējams. Kā rakstīja Ahmatova, valsts patiešām bija sadalījusies sēdējušajos un sēdinātājos. Taču var jau rakstīto arī uzskatīt par slavināšanu, ja vadīties no koncepcijas, ka Staļina represijas bija mērķtiecīgs latviešu tautas genocīds un nekas vairāk.

Patiesībā manā rakstā ir tas, ko viņi vēlas aizliegt tikai tagad. Nesen Saeima otrajā lasījumā pieņēma 74.1 panta grozījumus, pievienojot ne vien noziegumu pret cilvēci attaisnošanu, noliegšanu un slavināšanu, bet arī „rupju trivializāciju”. Neesmu redzējis skaidrojumus par to, kas ir trivializācija, taču man šķiet, ka tas ir mierīgs stāsts par to, kas notika patiesībā, pieminot gan traģiskās, gan arī komiskās nianses. Tā, kā dzīvē mēdz būt. Taču ne jau tā, kā to vēlētos redzēt propagandisti.

Man šķiet, Andrejam Judinam nāksies dalīties ar mani lauros par šī grozījuma parādīšanos — bez mana raksta viņam ne prātā nebūtu ienācis to darīt. Tiesa, mani pie sienas piespiest neizdosies — es šo noziegumu esmu izdarījis agrāk. Taču raksts vēl joprojām ir publicēts? Priekšsēdētāj, kaltē sausiņus. Sēdēsi kopā ar bibliotekāriem, kuri nav iznīcinājuši avīzes „Час” noziedzīgo numuru.

Bija pagājušas divas stundas kopš nopratināšanas sākuma, kad attapos, ka sieva pārdzīvo — mobilo telefonu lika nodot pie ieejas. Nekādu problēmu — izmeklētājs pavadīja mani  līdz glabāšanas kamerai, un es nomierināju sievu, teikdams, ka nopratināšana ilgs vēl labu laiku.

Pēc tam mēs vēl pusstundu labojām manu liecību tekstu — es tomēr esmu pieradis izteikties literāri, bet uzrakstītais vairāk atgādina nesakarīgu īdēšanu. Pēc tam es uzdodu vissvarīgāko jautājumu — kas notiks tālāk? Ko viņš domā par 212 līdzdalībniekiem? Atbilde ir vienkārša — viņš neko nedomā. Viņa darīšana ir nopratināt, par tālāko vajadzēšot apspriesties...

Nezinu, ko viņam ieteiks, taču no savas puses garantēju: tiklīdz man tiks piešķirts aizdomās turamā statuss, es tūlīt pat pieprasīšu, lai jūs visi tiktu saukti pie atbildības kopā ar mani. Tāpēc jau tas viss tika iecerēts, vai ne? Draugi, gatavojieties!