Pirmais un vissarežģītākais posms ir rusofoba identifikācija, iespējams, pat pašidentifikācija, jo rusofobs pats nekad neatzīsies, ka viņš tāds ir. Ja jūs atrodaties Latvijā, jūsu dialogs varētu izskatīties tā:

— Kāds ir jūsu mērķis?
— Mūsu mērķis ir darīt visu iespējamo, lai mūsu valstī būtu pēc iespējams vairāk latviešu.
— Taču nez kāpēc jūsu valdīšanas laikā latviešu skaits patiesībā ir samazinājies.
— Tas tāpēc, ka pie mums ir pārak daudz krievu. Tiklīdz viņu būs mazāk...
— Tātad jūsu mērķis tomēr ir panākt, lai krievu būtu mazāk?
— Nē, mūsu mērķis ir panākt, lai latviešu būtu vairāk...
 
Un tā tālāk, līdz bezgalībai.
 
Taču eksistē indikatori, kas ļauj atšķirt, kas ir who. Viens no tiem ir Microsoft Word, kam ir kāda noderīga “fīča” — komandrindā “Galvenais “->“Aizvietot”. Funkcija aizvieto vārdus visā tekstā. Opcija ir ārkārtīgi noderīga, lai pārbaudītu autora rusofobiju.
 
Pārbaudes algoritms ir vienkāršs kā govs māviens: kopējiet pārbaudāmā autora tekstu un ievietojiet Word. Pēc tam pēc kārtas aizvietojiet vārdu “krievs” pret vārdu “latvietis”. Vārdu “krievs” — pret vārdu “latvietis”. Vārdu “okupants” var nomainīt pret “naciks”. Un tā tālāk. Iegūto tekstu publicējiet , nenorādot pirmavotu.  Redziet, ka pie mums situācija ir tāda, ka titulētās nācijas pārstāvja teiktais tiek uzskatīts par jauku dīvainību no radoša cilvēka puses, taču, ja to pašu pasaka krievs, teiktais acumirklī pārvēršas par rupjām lamām un šovinistisku šovinismu.
 
Ja pēc publikācijas  jūs tiksiet no galvas līdz kājām apliets ar rupjiem komentāriem un apsūdzībām par šovinismu (varianti — par nekaunību, nelietību un zemiskumu), sākotnējā teksta autors ir rusofobs. Tests nekad nepieviļ, gluži kā Kalašņikova automāts. Lietot to var, taču uzmanīgi. Laboratorijas pētījumu laikā mūsu klubā divi pētnieki no tā tika izslēgti uz visu mūžu, bet pašu autoru vairakkārt kaunināja „progresīvās (politiski korektās un tolerantās) sabiedrības” pārstāvji.
 
Tātad identifikācija ir galā, rusofobs detected. Ko tagad iesākt?
 
Varat nemaz nemēģināt kaunināt vai pārliecināt savu oponentu. Viņa pārliecība par savu taisnību balstās uz tēraudcietajiem doktora Sluča argumentiem un par tautas aforismu kļuvušās Madlēnas Olbraitas frāzes „Vajag dalīties!”, kuras saknes meklējamas apmetņu un zobenu laikmetā. Hanzas savienības šaurības nomocītos eirotūristus  gaidīja bezgala plašie krievu lauki un pļavas, kuri nezin kāpēc piederēja viņiem vieniem pašiem. Romas pāvesta klosteros lolotā, feodāļu dāvatās brīvības stiprinātā, anglosakšu neokonkistadoru rūpīgi slīpētā sirsnīgā skaudība pret nelietīgajiem austrumu kaimiņiem pārvērtās par stabilu rusofobiju ģenētiskā līmenī pēc vairākkārtējiem neveiksmīgiem mēģinājumiem sadalīt visu „godīgi”. Šīs attiecībām  ir vairāk nekā tūkstoš gadus ilga vēsture, tāpēc jums nav ne mazākās iespējas uzvarēt, ja dotieties tiešā uzbrukumā rusofobam. Nu, vismaz gadījumā, ja rusofobiem ir skaitliskais vairākums.

Sāciet ar līdzjūtību, jo rusofobi dzīvo fantastiskā sistēmā, kas garantēti kropļo to, ko šķietami cenšas ārstēt, un sagrauj to, kas jāsargā un jāsaudzē:
 
1. Reiz nācās lidot uz Prāgu. Krēslā man līdzās sēdēja doktora Sluča līdzgaitnieks un vienaudzis, kurš ilgi nevarēja nomierināties   pēc tam, kad stjuarte viņu uzrunāja krievu valodā (pirms tam nabaga meitene sēdināja savās vietās pasažierus no Maskavas un nodomāja, ka mēs lidojam visi kopā). Sašutušais padzīvojušais rusofobs efektīgi, gluži kā no tribīnes, apelēja pie apkārtējo jūtām, meklētams līdzjūtību, un nekavējoties atrada to manī. „Jā! — es paziņoju, rūpīgi sekodams artikulācijai, — es arī uzskatu, ka krieviem NAV TIESĪBU runāt  ar latviešiem krievu valodā.”
 
Saklausījis manu akcentu, vectētiņš izjuta pret mani patiesas simpātijas un nomierinājies painteresējās, kā gan es, pēc izrunas spriežot, nebūdams zemgalis, esmu spējis izprast šo Lielo Patiesību. "Viss ir ļoti vienkārši, — es godīgi atzinos, — man aug divi bērni un katrs brīvi runā trijās valodās. Es rūpējos par viņu konkurentspēju. Runājot krieviski ar latviešiem, es gribot-negribot pacelšu viņu krievu valodas līmeni, līdz ar to paaugstinot šo cilvēku konkurentspēju, tātad samazināšu to saviem bērniem.”
 
Līdz pat Prāgai mans sarunbiedrs klusēja. Tikai kāpjot ārā no lidmašīnas, viņš krieviski (ak šausmas!) nomurmināja: „Mjā, par to es nebiju padomājis...”
„Pareizi vien ir, — savukārt nodomāju es, — par to jums nav jādomā. Jums, tāpat kā Šuram Balaganovam, ir jāzāģē. Nekam citam nevajag pievērst uzmanību...”
 
2. Otru klīniskā mazohisma gadījumu nācās vērot, kad strādāju vienā no delegācijām, kas austrumu investora vārdā piedāvāja sadarbību — transportēt tranzītā rietumu virzienā „visu, kas deg”. Šajā gadījumā cauruļvads Latvijas acīs pārvērstos par patstāvīiiigu naftas atradni. Austrumu partneri apņēmās to renovēt un paplašināt uz sava rēķina. Ak Kungs, kādu augsprātības salūtu nācās novērot vietējo politikas un ekonomikas darboņu izpildījumā! „Lai mēs, lepnie ārieši, vienā laukā ar jums...” Vārdu sakot, „ne centimetra šī dižciltīgā metāla nolādētajiem krieviem”... Nu, visiem ir labi  zināms, kas notika ar cauruļvadu un kur rezultātā nokļuva „lepnie ārieši”.
 
No krieviem rūpīgi sargāto objektu martiroloģijs ir tik plašs un tik  ātri papildinās, ka gadījumā, ja turpināsim minēt piemērus, šis raksts pārvērtīsies par īstu pēcnāves statistikas atskaiti, jo rezultāts nekad nemainās: ja neturēt rusofobu aiz rokas, viņš stabili iedzīs kapā to, ko sargā no krievu barbariem un pie viena pamēģinās arī pats nobeigties.
 
Šis noslēpumainais stāvoklis, kam speciālisti piešķīruši jokainu nosaukumu — „amoks”, attiecas ne vien uz rusofobu materiālo, bet arī garīgo pasauli:
 
Dosim vārdu patentētajam rusofobam Alvim Hermanim. Viņš uzskata, ka „viss, ko radījuši krievi, ir viena vienīga katastrofa”. (Starp citu, šeit iespējams iepazīties ar sarakstu, kurā norādīts tas, ko VIŅI tomēr ir radījuši. Iespējams, kādam tas šķitīs interesanti.)

„Jaunībā man šķita, ka ārzemēs ir paradīze, apsolītā zeme. Taču tagad par apsolīto zemi es uzskatu vēsturi. Cilvēkam ir jāpatur prātā kāda utopiska vieta, kurā viņš var just pašcieņu. Kādreiz tās bija ārzemes, taču pašlaik man tas ir laika posms XIX gadsimta beigās — XX gadsimta sākumā. Šķiet, tolaik vide tā nepazemoja cilvēku,” — Hermanis atzīmēja.


Nu, patiesībā nav nemaz slikti teikts, ja neņemam vēra helēniskās noslaņas. Taču paskatīsimies uz darbiem... nē, nevis pagātnes darbiem, bet patreizējiem. Nu, un kā tad šādu dvēseles poēziju apvienot vēlmi nojaukt pieminekli cilvekam, kurš pirmais vēsturē dāvāja latviešiem neatkarību, un uzstādīt Ratslaukuma pieminekli kādam citam, kurš ne tikai nedāvāja neatkarību, bet pat par cilvēkiem neuzskatīja?
 
Kā cimds ar roku, mākslinieka poētiskās domas sadzīvo ar aizsardzības  ministra konkrētajiem vārdiem par prieku, ko viņš jūt, domājot par vācu zābakiem uz Latvijas zemes. Avots pauž precīzi: We are welcoming German boots on the ground here in Latvia ever since 1940 (Kopš 1940. gada mēs sveicam vāciešu zābakus uz Larivijas zemes).
 
Vēroju brīvās pilsētas simbolu, atceros  tās iedzīvotāju skaitu un lietvedības valodu, pārlasu galvenos reiha plāna „Ost” nolikumus, kas attiecas uz „Austrumu teritoriju” labiekārtošanu... un pāri lūpām neviļus izlaužas: „Mirsti vai nost, Arti, labāk pateikt vairs nevar.”
 
Tāpēc, identificējot rusofobu, fakultatīvais uzdevums ir sekojošs: pacensties savaldīt viņa pašnāvnieciskās tieksmes vismaz uz to brīdi, kamēr jūs stāvat blakus, lai pēc tam jūs neapsūdzētu par šīs smalkās, jūsu klātbūtnes nomocītās dvēselītes novešanu līdz pašnāvībai.
 
Jūs neticat maniem emocionālajiem un subjektīvajiem piemēriem? Papētiet latviešu etnosa dinamiku pēdējo 25 gadu laikā, pie varas esošo rusofobu sargāto absolūto latviešu valodas nesēju skaita dinamiku, izmiršanas un emigrācijas tempus. Tad jūs sapratīsiet, ka rusofobu „amoks” nav nekāds mīts.
 
Bet kā tad TO VISU iespējams izmantot miermīlīgiem mērķiem?
 
Tieši tāpat, kā spridzekļus. Satrunējušā, bīstamā, nevajadzīgā nojaukšanai. Pietiek tikai uzticēt rusofobam visiem spēkiem sargāt kādu objektu no krieviem, jūs varat būt droši — šī objekta drīz vairs nebūs.
 
Iespējams, saskaņā ar šo loģiku rīkojas arī gudri cilvēki Briselē, kuri uzticējuši rusofobiem sargāt no krieviem latviešu valstiskumu?