12.11.2013

Aleksandrs Filejs
Латвия

Александр Филей

Латвийский русский филолог

Lingua ordinarius

Dzīva vai izmirstošs?

Lingua ordinarius
  • Diskusijas dalībnieki:

    20
    99
  • Jaunākā replika:

    vairāk ka mēnesi atpakaļ

Pēdējā laikā arvien biežāk dzirdamas runas par to, ka Baltijas valstu valodas ir nopietni apdraudētas. Tās izmirst un pazūd. Vai saplūst un tiek asimilētas – kā nu kuram patīk. 

Mūsu valstī šādas pārdomas nākas uzklausīt vairākas reizes gadā. Starp nacionālistiski domājošās inteliģences pārstāvjiem viedoklis par to, ka latviešu valodu pastāvīgi apdraud kaut kas liels, nikns un (protams, kā nu ne) krievisks, ir kļuvis par labā toņa pazīmi, savdabīgu vizītkarti, kas paver durvis uz baltiešu nacionālisma silto un omulīgo pasaulīti.

Tomēr gribētos tikt skaidrībā šajā situācijā un spontāni izanalizēt situāciju, kāda Latvijā izveidojusies valodas jautājumā: kā jūtas krievu valoda, kas tai šķiet svarīgs, un kā klājas visās frontēs nomāktajai un noniecinātajai latviešu valodai. Tātad ātri salīdzināsim abas Latvijā esošās valodu sistēmas, balstoties uz objektīviem lingvistiskajiem rādītājiem.

Nu, kādi tad tie ir? Ņemsim, piemēram, sociolingvistu pētījumus. Viņi UNESCO vajadzībām ir izstrādājuši valodu saglabāšanās pakāpes skalu. Uzreiz piebildīšu, ka ļoti labi saprotu – fundamendālu un korektu secinājumu izdarīšanai ir jāveic rūpīgs filoloģiskais pētījums, taču mēs tikai projicēsim valodas dzīvotspējas vispārējos kritērijus un salīdzināsim datus.

* * *
Speciālisti, kuri vērtē valodas dzīvotspēju, ir izstrādājuši vienkāršu klasifikāciju, kuras pamatā ir 9 kritēriji. Par vienu no svarīgākajiem starp tiem tiek uzskatīta valodas efektivitāte un pašpietiekamība, nododot to no vienas paaudzes otrai. Tātad, ja valoda bez traucējumiem tiek nodota no vienas paaudzes otrai, pie tam to izmanto visu paaudžu pārstāvji, valodai var bez mazākajām šaubām piešķirt neapdraudētas valodas statusu, tai nekas nedraud vismaz tuvāko simt gadu laikā. Ārsts ir pārliecināts par pacientam sniegtajām garantijām.

Nu, bet tagad noņemsim rožainās brilles un paskatīsimies uz abām mūsu valodām. Saskaņā ar 2013. gada 26. septembrī (pavisam nesen) apkopotajiem CSP datiem, latviešu valodu mājās izmanto 62,1% iedzīvotāju. Kā zināms, 2011. gadā Latvijā tika saskaitīti 62% latviešu. Lieliski. Tātad visi latvieši ciena savu valodu un izmanto to mājās. Pats par sevi saprotams, latviešu vecmāmiņas un vectētiņi ar saviem mazdēliem un mazmeitām sarunājas Raiņa un Krišjāņa Valdemāra valodā. Tātad viss ir kārtībā – tā domā UNESCO. 

Tagad izskatīsim ar krievu valodu saistītos datus. Tajā pašā 2011. gadā Latvijā dzīvoja 556 442 krievu – 26,9% iedzīvotāju. CSP ziņo, ka krievu valodu sadzīvē izmanto 37,2% Latvijas iedzīvotāju. Tas nav nekas pārdabisks, jo Latvijā dzīvo arī 3,3% baltkrievu, 2,2% ukraiņu un 2,2% poļu. Kopā – 34,6%. Nu, ja pedantiski saskaitīsim arī tos, kas krievu valodu var izmantot teorētiski, tas ir, daļu čigānu, ebreju, igauņu, vāciešu, kā arī tos, ko statistikas pārvalde noslēpumaini sauc par „citiem” (acīmredzot, tatārus, moldāvus un – mazākā mērā – arī armēņus, azerbaidžāņus un gruzīnus), tad iznāks visi 37,2%. 

Varam pieņemt, ka Latvijā dzīvo arī saujiņa pārkrievojušos latviešu (es pats tādus zinu) un pārkrievojušos lietuviešu (tā nu ir izveidojušies vēsturiskie apstākļi), kuri sadzīvē izmanto tikai krievu valodu, un sekmīgi līdzsvaro statistiku. Lai nu kā, tas nav būtiski. Galvenais ir tas, ka iedzīvotāju skaita un valodu izmantošanas datu attiecība kopumā sakrīt. Vēl 0,7% mājās runā citās valodās. Arī tas ir labi, jo valodu bagātība tikai iepriecina latviešu lingvista sirdi. 

Rīgā krievu valodu sadzīvē izmanto 55,8% iedzīvotāju (tās pašas CSP dati). Arī to es uzskatu par loģisku, jo starp rīdziniekiem 49,5% ir krievvalodīgie (tradicionālā kompānija: krievi+baltkrievi+ukraiņi). Varam pieskaitīt arī citu tautību pārstāvjus, kuriem krievu valodas kultūra par dzimto ir kļuvusi dažādu vēsturisko apstākļu ietekmē (starp citu, dati liecina par to, ka Rīgā dzīvo 6,2% citu etnosu pārstāvju; acīmredzot arī viņi domā krievu valodā). Tā nu viss nostājas savās vietās.

Latgalē situācija ir nedaudz sarežģītāka: tur krievu valodu izmanto 60,3% iedzīvotāju, neskatoties uz to, ka pat liekot lietā drosmīgākos aprēķinus, kas balstās uz CSP datiem, iznāk, ka krievu valodā runājošo iedzīvotāju skaits Latgalē (kopā ar 6,8% poļu) sastāda 51%. Kur tad ir vēl 9%? Varam pieņemt, ka 150 – 200 tūkstoši latgaļu (nu jau viņu skaits ir sarucis), kurus tolerantie latviešu statisti pieskaita pie latviešiem (bet pēc tam saskaita un rezultātā iegūst 46%), sadzīvē izmanto gan krievu, gan latviešu valodas, tāpat kā dzimto – latgaliešu valodu (starp citu, 8,8% valsts iedzīvotāju mājās izmanto latgaliešu valodu). 

Atliek tikai atcerēties kāda skolotāja no Bronksas dziļdomīgo izteicienu (savulaik to izmantoja izcilais vācu lingvists Makss Vainraihs) par to, ka valoda – tas ir dialekts, kam ir sava armija un flote, un pažēlot latgaliešu valodu par to, ka dzimtā novada skarbā vēsture nav devusi tai šos atbalsta līdzekļus, kas veicinātu tās pakāpšanos pa statusa kāpnēm. Taču jāņem vērā arī tas, ka starp latgaļiem ir ne tikai cilvēki, kas „domā krievu valodā”, bet arī iesīkstējuši nacionālisti, kuri ar sirdi un dvēseli piekrīt Latvijas valsts pārvaldes stingrajai un  represīvajai valodu stratēģijai un ar sadistisku patiku paši tajā piedalās (atcerēsimies kaut vai to pašu Antonu (Ontonu) Kursīti). 

Taču tagad pie attiecību skaidrošanas neķersimies, atzīmēsim tikai to, ka, saskaņā ar UNESCO rādītājiem, gan krievu, gan latviešu valodai Latvijā var droši piešķirt neapdraudētu valodu statusu. Ja kāds apgalvos pretējo, neticiet šim melim. Taču latgaliešu valodai (ko varētu, nevienu neapvainojot nosaukt par idiomu, kā tas pieņemts pacifistu-sociolingvistu vidē, taču es to tomēr saukšu par valodu), spriežot pec visa, drīz jau varēs piešķirt statusu Nr. 3 – „apdraudēta valoda”. Jo ir pecīzi konstatēts, ka „bērni to neapgūst kā dzimto valodu” (vismaz lielākā daļa), bet vidējās (ne gluži visi) un vecākās (lielākā daļa) paaudzes cilvēki to pārvalda, runā šajā valodā vai ir tās pasīvie nesēji, tas ir, nesazinās tajā sadzīvē vai citos apstākļos. 

Varam pat teikt tā: es subjektīvi uzskatu, ka pašlaik latgaliešu valoda ir iestrēgusi kaut kur starp otro un trešo statusu: tās izmantošana norit tikai mājas apstākļos, taču pašlaik akadēmiskajā līmenī (tas ir, skolā) lielākā daļa bērnu to neapgūst. Neskatoties uz latgaļu valodnieka un ābeču kolekcionāra Jura Cibuļa ilgadīgajām drosmīgajām pūlēm piesaistīt uzmanību šim jautājumam, valodas prestižs ir zems, nekādu atbalstu no valsts tā nesaņem. Savulaik, Krievijas impērijas laikā (aptuveni no 1904. gada) latgaliešu valoda pārdzīvoja nebijušu kultūras uzplaukumu: parādījās latgaļu periodiskā prese, sāka iznākt grāmatas latgaliešu valodā. 

Stučkas laikā, 1919. gadā latgaliešu valoda bija atzīta par oficiālo valodu valsts austrumu reģionos, kur masveidā dzīvoja latgaļu tautības iedzīvotāji. Man šķiet, tie bija vienīgie 5 mēneši latgaliešu valodas vēsturē, kad tai bija piešķirts oficiāls statuss. Sibīrijā, Stolipina agrārās reformas laikā, kad tur sabrauca latgaļu emigranti, tika organizēta skolu izglītība latgaliešu valodā, iznāca grāmatas un žurnāli, teātros tika iestudētas izrādes latgaliešu valodā. Savukārt Ulmaņa laikos Latvijā apmācība visās latgaļu skolās ar vienu autoritatīvās spalvas vilcienu tika pārvesta latviešu valodā, turklāt tā, ka neviens neuzdrīkstējās pat iepīkstēties. Periodisko izdevumu iznākšana tika jezuītiski aizliegta „daļēji”.  

Lai pārvarētu šo aizliegumu, visiem, kas vēlējās kaut ko uzrakstīt latgaliešu valodā un publicēt to, nācās iesniegt lūgumu policijā. Objektīvu iemeslu dēļ tikai retais izmantoja šo privilēģiju. Pēc 1934. gada apvērsuma no teātra latgaliešu valodā palika tikai atmiņas. Līdz 1959. gadam PSRS iznāca liels skaits grāmatu latgaliešu valodā, taču vēlāk (nav izslēgts, ka tas notika pēc pārmērīgi uzņēmīgās vietējās administrācijas gribas) publikācijas tika gandrīz pārtrauktas līdz pat 1989. gadam.

Tajā pašā laikā no visām pusēm apspiestajā latgaliešu valodā iznāca patiešām liels skaits visdažādāko grāmatu (gan oficiālie izdevumi, gan amatieru-izdevēju darbi). Starp citu, mani tūristi – kataloņi un baski šurp bieži ierodas ar jau izveidotiem ideoloģiskiem štampiem. Viņi ir salasījušies rietumu medijos visādus briesmu stāstus par tautu cietumu – PSRS un nonākuši pie secinājuma, ka asinskārie krievu onkuļi un tantes pret latviešu valodu šeit izturējušies tāpat kā odiozais Kaudiljo – pret kataloņu un basku valodām, kad tika aizliegts lietot tās skolā un sadzīvē un draudēja sods par šī aizlieguma pārkāpšanu. Ļoti ilgi  nācās skaidrot, liekot lietā piemērus, ka pie mums situācija nebūt nebija tāda pati, kā pie viņiem.

Vēl es gribētu atzīmēt, ka, neskatoties uz visām pūlēm, man neizdevās atrast nekādas ziņas par latgaliešu valodu un tās statusu UNESCO klasifikācijā. Acīmredzot kungi no šīs godātās  organizācijas nez kāpēc nav uzskatījuši par vajadzīgu iekļaut sarakstā latgaliešu valodu. Droši vien arī viņiem ir zināma frāze par floti un armiju, tā nu viņi rīkojas atbilstoši tam. Jebkurā gadījumā, es pieļauju, ka vienkārši neesmu pratis šīs ziņas sameklēt. Ja atradīsiet, būšu jums ļoti pateicīgs. 

Esmu sīki izskatījis ārējos valodas faktorus, jo gribēju norādīt, kā tie ietekmē valodas dzīvotspēju. Aiz katras valodas iekļaušanas UNESCO klasifikācijā slēpjas garš stāsts par valodas dzīvotspējas pacēlumiem un kritumiem, kuru pamatā ir gan zilas ēnas (ja tie ir kritumi) vai labie ģēniji (ja tie ir pacēlumi) – sociāli politiskie statusi.

* * *
Tagad es gribētu pastāstīt kādu skumju stāstu par to, kā mēs pašlaik esam kļuvuši par kādas valodas bojāejas lieciniekiem. Tā ir valoda, kurā daudzus gadu simteņus bezrūpīgi runāja vieni no šīs teritorijas pamatiedzīvotājiem. Protams, es runāju par daudzcietušo līvu valodu, kuras pēdējā  nesēja Grizelda Kristiņa nomira Kanādā 2013. gada 2. jūnijā. Kopā ar viņu nebūtībā aizgāja arī līvu valoda. 

Daudzus gadsimtus ilgā asimilācija – gan vertikālā (no vācu muižnieku puses), gan horizontālā (no Baltijas tautu puses latviešu etnoģenēzes laikā, pēc tam – arī no pašu latviešu puses) ir  novedusi pie šīs valodas sistēmas galīgas izzušanas. Atzīmēšu, ka visi vietējie līvu vectēvi un vecmāmiņas ir aizgājuši viņsaulē humānās un liberālās „otrās neatkarīgās” Latvijas laikā (no 2000. līdz 2009. gadam), nevis padomju laikā – „valodu gaļasmašīnas” periodā. Tieši tāpat pašlaik Vācijā lēnām, taču neatgriezeniski mirst nelaimīgās sorbu valodas (augšsorbu un lejassorbu), un neviens neko nevar izdarīt. 

Nu labi, līvu un latgaļu (tāpat kā krievu) skolas neviens ar buldozeriem nav nojaucis, kā tas notika ar sorbu skolām inteliģentajā vecajā Vācijā, tāpēc, iespējams, jāpateicas par to pašu. Taču, kā redzam, latviešu augstākās sabiedrības vidē ir neiedomājami moderni pozicionēt sevi kā kaislīgu līvu valodas aizstāvi, kaut arī viņiem nenāktu par ļaunu palūkoties visapkārt un paskatīties, ka nu jau 4 gadus vairs nav neviena, ko varētu aizsargāt (tieši tik ilgs laiks jau ir pagājis, kopš aizsaulē aizgājis pēdējais Latvijā dzīvojošais līvs – Viktors Bertolds). 

Taču iemesls neliekuļotam lepnumam ir: kā nu ne, pie mums ir (bija?) pašiem savi Ziemeļamerikas indiāņi un Austrālijas aborigēni. Starp citu, man nesaprotamu iemeslu dēļ līvu valoda UNESCO sarakstā ir iekļauta nevis „izmirušo” valodu sarakstā, bet gan „uz izmiršanas robežas esošo” (statuss Nr.4) sarakstā ar motivāciju „atdzimstoša valoda”.

To nu gan es gribētu apstrīdēt. Kā tad tā atdzimst? Pateicoties retām un neregulārām lekcijām par šauri specializēto somu-ugru filoloģijas tēmu LU un Tartu? Ar formālu norādi pasē, nacionalitātes ailē, — „līvs” kā Annai Seiles kundzei? Nesaprotu. Taču gribētos teikt: jau par vēlu, zēni, dzert boržomi, domāt un lemt vajadzēja agrāk. 

Pilnīgi iespējams, ka jau pavisam drīz pienāks brīdis, kad latgaliešu valoda beidzot iegūs valodas statusu arī bez armijas un flotes, par kuru runāja Vainraihs, norādīdams uz  skolotāju (starp citu, viņš klausījās zinātnieka lekciju par idišu). Viss būs tik slikti, ka latvieši varēs atļauties to aizstāvēt un aizsargāt tāpat kā pašlaik līvu valodu. Sāksies finansējums, plašā straumē plūdīs latgaliešu valodas atdzimšanai veltītie Eiropas fondu granti. Tad varbūt par pēdējo modes kliedzienu kļūs atbilstošs ieraksts pasē. Nu, varbūt tāds laiks reiz pienāks.

* * *
Taču ir vēl trīs nozīmīgi rādītāji, ar kuru palīdzību var mēģināt prognozēt valodas dzīvotspēju. Tās ir pamata, vidējās un augstākās mācību iestādes, kurās iespējams saņemt izglītību tajā vai citā valodā; oficiālais statuss un masu mediji. Nu, paskatīsimies: latviešu valoda Latvijā. Šķiet, viss ir kārtībā, izņemot nepārvaramo depopulāciju – ciemi izmirst, tātad tiek aizvērtas arī mazās skolas perifērijā. Liels ir to bērnu skaits Latvijā (pēc Izglītības ministrijas datiem, apmēram 15 000), kuri vispār neapmeklē skolu. Nu, ja tā turpināsies... Pagaidām negribu turpināt šo domu. 

Iesim tālāk. Latviešu valoda emigrācijā. Vecā nacionālā emigrantu diaspora ASV, Kanādā, Austrālijā trešās vai ceturtās paaudzes līmenī lielākoties vairs nesaglabā savu latviešu valodu. Tur nav nekādu sociāli kulturālo priekšnoteikumu latviešu valodas saglabāšanai. Vārdu sakot, vai viņiem tur vispār ir vajadzīga latviešu valoda? 

Pie manis periodiski ierodas tūristi-emigranti no angļu valodā runājošajām valstīm. Dažas reizes ir bijuši pat četru paaudžu pārstāvji vienā ģimenē. Viņiem patīk doties ceļojumos tādā sastāvā. Abu vecāko paaudžu pārstāvji teicami pārvalda literāro latviešu valodu, kurā runā ar pikantu anglisku vai amerikānisku akcentu, taču jaunāko paaudžu pārstāvji latviešu valodā vienkārši nerunā. Varbūt tikai „sveiki” un „labdien”. Kā mēdz teikt, tāda ir viņu cest la vie. Jaunā nacionālā strādnieku un zemnieku diaspora ārzemēs (kopš 90. gadiem aizbraukušie migranti) latviešu valodu pagaidām saglabā sadzīvē. Taču nemanāmi sevi liek manīt sociāli kulturālās hegemonijas faktors – visu pārņemošā angļu valoda. 

Tā jums vis nav nekāda padomju o***cija, kuras laikā latviešu valoda tika visiem spēkiem lolota, lutināta un auklēta. Tas pat nav ibēriski atklātais ģeneralisimuss Franko, kurš vienu reizi pateica „nekā nebija”, un visi paklausīija bez jebkādām ierunām. Tur viss notiek klusiņām un rātni: protams, jūs runāt varat savā dīvainajā mūžīgo aliens’ valodā, taču ar laiku tas vienkārši vairs nebūs vajadzīgs. Tiesa gan, nepieciešami rūpīgi pētījumi, lai atbildētu uz šo jautājumu.

Krievu skolas Latvijā: kā redzam, pagaidām tās eksistē Rīgā un lielākajās pilsētās Latgalē, tas ir, vietās, kur kompakti dzīvo krievvalodīgie valsts iedzīvotāji. Taču provincē un lielākajā daļā Latvijas pilsētu jau sen valda klusās šausmas: skolas vienkārši tiek aizvērtas, un vecāki krievu ģimenēs ir spiesti savus bērnus sūtīt skolās ar citu mācību valodu. Represīvā valsts pārvaldes mašīna viņiem vienkārši ir radījusi tādus apstākļus. Par šo tēmu  ir sagatavots milzīgs apjoms materiālu, tāpēc sīkāk šo jautājumu neizskatīšu. Šo faktoru – krievu pamata un vidējās izglītības pakāpenisko likvidāciju iespējams vērtēt kā faktoru, kas tieši un atklāti apdraud krievu valodas pozīcijas Latvijā! Izsaukuma zīme. 

Nedomāju uzskaitīt piemērus, — to ir pārāk daudz. Tie, kam Latvijas laukos mīt radi un paziņas, visu ļoti labi zina. Ar tādu pašu valodas problēmu, tikai agrāk nekā pie mums, saskārās krievu valodā runājošie Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāji. Lietuvā vietējā etnokrātiskā administrācija jau ir gandrīz iznīcinājusi pamata un vidējo izglītību krievu valodā (sapņi piepildās), bet Igaunijā tā tiek iznīdēta pašlaik, kad pakāpeniski stājas spēkā neiedomājami ciniskā un jezuītiskā (gluži kā „Bronzas kareivja” pārnešana) skolu reforma, kuras mērķis ir pielikt punktu pārpratumam ar nosaukumu „krievu skola Igaunijā”. Tur viņi prot rīkoties lēnām un skumīgi.

* * *
Nākamais faktors, kam sociolingvisti pievērš uzmanību, vērtējot konkrētās valodas dzīvotspējas potenciālu konkrētā teritorijā: plašsaziņas līdzekļu esamība. Šķiet, par latviešu masu medijiem nav iemesla uztraukties, šeit viss ir kārtībā. Pat attālākajās apdzīvotajās vietās, provincē pie jūras un citviet ir latviešu  televīzijas kanāli, radio un avīzes. Taču mums, filologiem, liela nozīme ir drukātajam tekstam, tāpēc pievērsīsimies šī veida masu medijiem.

Tagad aplūkosim krievu valodā iznākošo presi. Situācija ir mīklaina. Pagājušajā gadā pēc parastiem lasītājiem neizprotamām intrigām tika likvidēta ikdienas krievu avīze «ЧАС», nepaspēja ne tipogrāfijas krāsa izžūt uz pēdējā numura. Protams, vēl ir palikusi  «Телеграф», kuras acīmredzami lietišķais tonis vēl ir plaši populārs šaurā lasītāju lokā, taču kopumā ir skaidrs, ka vienīgais lielais periodiskais izdevums, kas iznāk Latvijā krievu valodā, ir  «Вести сегодня». Atklāti sakot, pamaz. 

Taču tas ir daudz salīdzinājumā ar Igauniju. Mūsu ziemeļu kaimiņiem nav neviena paša ikdienas izdevuma krievu valodā. Cienījami iknedēļas izdevumi (piemēram, «МК-Латвия» un «МК-Эстония»), kā arī vairāki interneta resursi krievu valodā (ieskaitot IMHO klubu), — tas viss, protams, ir labi, taču pēc manas dziļākās lingvistiskās pārliecības, ikdienas avīze ir svarīgs faktors, kas liecina par valodas stabilitāti un drošību noteiktā vietā. 

Protams, daudzi ieminēsies par šāda izdevuma nerentabilitāti un ar to saistītos izdevumus (tiem, kas norādīs uz finansiālo aspektu, droši vien, būs taisnība), taču ārējo valodas faktoru pievilt neizdosies. Skumji ir tas, ka Igaunijā pēdējais ikdienas izdevums krievu valodā «Молодёжь Эстонии» pēc Dievs vien zina kā iniciētām slepenām batālijām tika iznīdēts pirms četriem gadiem, nepiedzīvojis savu 50 gadu jubileju. Neesmu pārliecināts, vai šodien krievu valodā iznāk vismaz patriotiskais „Postimees”. Būšu pateicīgs, ja man to paziņosiet.

No visas sirds vēlu «Вести сегодня» un citiem krievu valodā iznākošajiem preses izdevumiem un interneta resursiem, taču esmu spiests konstatēt, ka pēc virspusējas situācijas analīzes varam izdarīt sekojošu secinājumu: ilgtermiņa perspektīvā krievu valodai Latvijā draud briesmas. Vēl jo vairāk (un tas ir galvenais), saskaņā ar statistiku, no Latvijas aizbrauc vairāk krievvalodīgo [lasītāju], nekā latviešu.

* * *
Visbeidzot pievērsīsimies juridiskajam faktoram. Arī tas ir noteicošs. Es gribu teikt, oficiāls statuss. Vai tā neesamība. Latviešu valoda Latvijā ir vienīgā un neatkārtojamā valsts valoda, kas kopumā būtiski ietekmē tās prestižu valstī. Ārējais statusa faktors latviešu valodas piederība pie Eiropas Savienības valodām. 

Atgādināšu, ka krievu valoda pie tām nepieder. Iespējams, lasītājiem var šķist nenozīmīgi (krievu valoda taču ir pašpietiekama, aiz mums ir Krievija, lielākā valsts pasaulē, un Puškins līdz ar Tolstoju), taču, ņemot vērā šo faktoru Eiropas kontekstā, iespējams droši norādīt uz ES krievvalodīgo iedzīvotāju diskrimināciju psihoemocionālajā un juridiskajā līmenī. Aptuveni 2 miljoni cilvēku! Pastāvīgo iedzīvotāju valoda, kuriem Eiropas valstis ir pirmā vai otrā dzimtene, kuri, protams, vēlas, lai viņu valodu cienītu un atzītu. 

Krievu valodai Latvijā (tāpat kā Lietuvā un Igaunijā) nav nekāda statusa. Sakarā ar neaizpildīto statusa nišu reizēm tā tiek liberāli dēvēta par „Latvijas nacionālo minoritāšu kopīgo valodu” vai „svešvalodu” atkarībā no birokrātiskā konteksta. Šī tukšuma dēļ, kas radies „statusa” ailē, krievvalodīgie valsts iedzīvotāji nespēj izmantot tiesības, kam vajadzētu būt viņiem piešķirtām. 

Vadoties no valodas situācijas vizuālās atbilstības valodas politikai, runa ir par veikalu, pakalpojumu centru, visdažādāko iestāžu, sabiedriskā transporta pieturu nosaukumiem krievu valodā, informatīvajiem materiāliem, iespēju oficiāli vērsties valsts struktūrās dzimtajā valodā, kā arī par daudz ko citu. Runas par to mums visiem jau sen ir ierasta lieta. Krievu valodas oficiālā statusa atņemšana (atgādināšu, ka jebkurš statuss pats par sevi jau ir oficiāls) ir Latvijas varas iestāžu noziegums, kas turpinās līdz pat šim laikam. 

Tas, ka statusa nav valodai, ko par dzimto uzskata, šķiet, vairāk nekā trešā daļa valsts iedzīvotāju, slepus, dziļā psihoemocionālajā līmenī modelē šīs valodas neesamības perspektīvu. Protams, mūsējie pierod pie visa – ģimenē, ar draugiem un citviet viņš sarunājas savā valodā (vai vienmēr?), pagaidām var tajā mācīties arī bērnudārzā un skolā (nu jau ne visur, ar augstskolām situācija ir vēl briesmīgāka). Var paskatīties televizoru krievu valodā, paklausīties radio, arī avīzi pagaidām vēl var palasīt (vai visur?). 

Jā, lai jau nav tā oficiālā statusa. Daži teiks: nav par ko raizēties, nav jēgas krist panikā. Bet statusa nav! Aile „nav aizpildīta”. Krievu valoda tādā veidā it kā kļūst neoficiāla. Ne gluži legāla. Non grata. Vārdu sakot, Baltijas valstīs krievu valoda mūsdienās tiek pielīdzināta kontrabandas precei, un tās lietošana – kontrabandas produktu patēriņam.  

Krievu valoda nav aizsargāta valsts līmenī, tās izmantošanas sfēra ir ierobežota, tātad lielā mērā ir apdraudēta tās funkcionalitāte. Lūk, pie kā esam nonākuši pašlaik. 

Noslēgumā, kad pēc rakstītā uz papīra prasīties prasās secinājumi, es pie tiem neapstāšos – visi secinājumi jau ir izdarīti pašā rakstā. Taču vienu ievirzi man tomēr gribētos pieminēt: sistemātiskas Latvijas depopulācijas apstākļos un ņemot vērā visus sociāli politiskos faktorus, jāatzīst, ka šodien krievu valoda mūsu valstī ir daudz nopietnāk apdraudēta, nekā latviešu valoda.

UNESCO klasifikācija ataino gatavo rezultātu, savukārt ārpusvalodas ietekmes faktoru izmaiņas norāda uz procesu. Pieņemsim, ka valoda ir iznīdēta. Zinātnieki no UNESCO to visu kārtīgi un stingri fiksē savā talmudā. Taču plikā tabula ar formulējumiem par dažādu paaudžu pārstāvjiem, kuri konkrētajā valodā runā vai nerunā, neataino situāciju „šķērsgriezumā” un neanalizē iemeslus. 

Jo vairāk es vēroju dažādu valodu uzplaukumu un norietu, jo vairāk manī nostiprinās viedoklis, ka aiz katras valodas norieta slēpjas nežēlīgs politiskais motīvs.
Uz augšu
Uz diskusijas sākumu

Papildus tēmai

Valērijs Buhvalovs
Латвия

Валерий Бухвалов

Доктор педагогики

Krievu skola ir tur, kur krievu gars

Saprātīga bilingvālā pieeja tam netraucē

Vlads  Bogovs
Латвия

Влад Богов

Историк-краевед

Latvija atkārto starpkaru perioda diktatūras rīcību

Jautājumā par izglītību krievu valodā

Vladimirs Buzajevs
Латвия

Владимир Бузаев

Математик, физик, политик

Lielā mocekle

Daži vārdi par krievu skolu

Pēteris Apinis
Латвия

Петерис Апинис

Врач

Kurš cirvi visu dienu pa pagalmu nēsā?

Lielais notikums tuvojas pārlieku klusi

Мы используем cookies-файлы, чтобы улучшить работу сайта и Ваше взаимодействие с ним. Если Вы продолжаете использовать этот сайт, вы даете IMHOCLUB разрешение на сбор и хранение cookies-файлов на вашем устройстве.