13. augusta vakarā Viļņas starptautiskajā lidostā aizturēts krievu vēsturnieks un publicists, fonda „Vēsturiskā atmiņa” direktors Aleksandrs Djukovs. Aizturēšanas laikā viņš tika informēts par to, ka viņš ir iekļauts to personu sarakstā, kam aizliegta uzturēšanās republikas teritorijā.

Djukovs paziņoja, ka viņam nav zināms, par ko viņš iekļauts šajā melnajā sarakstā. „Es nodarbojos ar vēsturi, un ar politiku man nav nekāda sakara. Manas intereses ir saistītas tikai ar XX gadsimta vēstures zinātnisko aspektu,” — viņš pa telefonu paziņoja ITAR-TASS korespondentam.

„Man tika izsniegts atbilstošs protokols, kurā norādīts, ka es esmu iekļauts to personu sarakstā, kam aizliegta iebraukšana Lietuvā,” — viņš turpināja. A.Djukovs „absolūti nesaprot”, kāda iemesla dēļ viņš būtu iekļauts Lietuvas varas iestāžu melnajā sarakstā.

Publicistam atņemta pārvietošanās brīvība lidostas starptautiskajā zonā. Djukovs plāno apmainīt lidmašīnas biļetes un 15. augustā izlidot uz Maskavu.

A. Djukovs apmeklēja Lietuvu, lai vadītu savas grāmatas „Накануне Холокоста” („Holokausta priekšvakarā”) prezentāciju. Organizatori plānoja tās norisi kādā informācijas aģentūrā, kā arī vēlējās uzaicināt interesentus piedalīties sabiedriski zinātniskā konferencē, kas būtu veltīta grāmatas tēmai.

Fonda „Vēsturiskā atmiņa” mājas lapā norādīts, ka grāmatā, ko vēsturnieks plānoja prezentēt Lietuvā, iekļauti unikāli dokumenti no Lietuvas arhīviem. Tie liecina par Lietuvas elites saistību ar ebreju iznīcināšanas pasākumu gatavošanu Lietuvas teritorijā.

2012. gadā fonda „Vēsturiskā atmiņa” direktors Latvijā tika pasludināts par persona non grata un iekļauts to personu sarakstā, kam liegta iebraukšana valstī. Tolaik Djukovs plānoja atvest uz Latviju izstādi „Aizdzītā bērnība: uz Latvijas teritoriju aizdzīto bērnu liktenis, 1943. — 1944.gg.”, ko Latvijas ĀM nosodīja par „vēstures falsifikāciju”. Pats vēsturnieks Latvijas ĀM nosodošo reakciju nodēvēja par dīvainu. Savā grāmatā viņš stāsta par bērniem, ko nacistu kolaboracionisti Lielā Tēvijas kara laikā aizdzina uz Latviju piespiedu darbos.

Latvijas ĀM pārstāvis Jānis Sīlis tolaik paskaidroja, ka Aleksandrs Djukovs iekļauts nevēlamo personu sarakstā uz nenoteiktu laiku. Tolaik viņš tika iekļauts arī Šengenas zonas valstu nevēlamo personu sarakstā.

Taču Djukovs fonds apgalvo: šī gada 13. augustā, t.i. laikā, kad A. Djukovu aizturēja Lietuvas robežsargi, viņam bija spēkā esoša Šengenas vīza.

Mūsu spīkeris Vladimirs Simindejs paziņoja portālam IMHOklubs, ka pašlaik Aleksandrs Djukovs ir nogādāts Viļņas lidostā deportācijai uz Krievijas teritoriju. Viņam tika paziņots, ka viņš iekļauts to personu sarakstā, kam liegta uzturēšanās Lietuvas teritorijā. Laikā, kad vēsturnieks gatavojās doties uz Lietuvu, šādas informācijas viņa rīcībā nebija.
 

— Pastāstiet, kas tad īsti ar jums notika Viļņā?

— Pulksten 7.30 pēc vietējā laika ierados Viļņā. 14. augustā bija paredzēta preses konference informatīvajā aģentūrā BNS, bet pēc tam — tikšanās ar lasītājiem viesnīcā „Panorāma”. Šos pasākumus gatavoja izdevniecība, kas laida klajā manu grāmatu lietuviešu valodā „Holokausta priekšvakarā”, kas veltīta padomju represijām un lietuviešu aktīvistu frontes darbībai 1940.-41. gg. Pasu kontroles darbinieki mani apturēja un paziņoja, ka esmu iekļauts to personu sarakstā, kam liegta iebraukšana valstī. Pēc tam tiku aizvests uz deportējamām personām paredzēto telpu. Tur man izsniedza protokolu par to, ka man aizliegts šķērsot Lietuvas tobežu — es esmu iekļauts nevēlamo personu nacionālajā reģistrā.

— Kā jūs atgriezāties Maskavā?

— Pēc tam, kad biju pavadījis nakti deportējamo telpā, es sapratu, ka nespēšu sagaidīt vakaru — laiku, kad biju plānojis izlidot uz Maskavu. Tā nu es par saviem līdzekļiem nopirku biļeti uz rīta reisu.

— Vai jums ļāva pārvietoties pa lidostu?

— Nē, pārvietošanās bija ierobežota. Visu laiku atrados deportējamo personu telpā — nevarēju to pamest. Vēl vairāk, mani pat nepaēdināja. Ar lietuviešu robežsargiem izdevās vienoties tikai par to, lai konvojs mani pavada līdz bufetei, kur varēju nopirkt sev kaut ko ēdamu. Pie viņiem nav pieņemts ēdināt deportējamās personas. Kad atgriezos Maskavā, aprunājos ar mūsu robežsargiem. Viņi pastāstīja, ka pie mums Krievijā aizturētie tiek paēdināti.

— Vai aizturēšanas laikā jums tika paskaidroti tās iemesli?

— Pasu kontroles darbinieki paņēma manu pasi un paziņoja, ka nedrīkstu iebraukt. Bet kāpēc? To nu es nesaprotu. Intervijā vietējiem žurnālistiem robežsardzes dienests paziņoja, ka nevēlamo personu sarakstā esmu iekļauts kopš 2014. gada maija, taču nav saprotams, kādu iemeslu dēļ tas ir noticis.

— Iespējams, esat kādreiz negatīvi izteicies par Lietuvas varas pārstāvjiem?

— Neesmu sniedzis nekādus ziņojumus, kas būtu saistīti ar Lietuvu. Ne reizi neesmu skāris politiskos aspektus. Attiecībā uz šo valsti rit tikai zinātnisks darbs, ar Lietuvas vēsturi saistīto dokumentu izdošana. Pašlaik es strādāju pie grāmatas, kuras pamatā ir dokumenti no Lietuvas arhīva.

— Varbūt viņus samulsināja grāmatas „Holokausta priekšvakarā” saturs?

— Var jau būt, taču grāmata ir iznākusi tikai tagad. Maijā tā tika tulkota, tolaik tā nebija pat nodota izdevniecībā. Ja būtu radušās problēmas, izdevniecības pārstāvji būtu man to paziņojuši. Turklāt Lietuvā grāmata ir pieejama — tā tiek pārdota visos veikalos.

— Vai kādreiz agrāk jau esat saskāries ar līdzīgiem incidentiem?

— Nekad vēl neesmu bijis aizturēts, taču esmu kļuvis par persona non grata Latvijā. Tāda bija Latvijas valdības reakcija par mūsu organizēto aizstādi „Aizdzītā bērnība”. Tajā tika atklāti latviešu elitei nepatīkami vēsturiski notikumi. Latvijā pastāv tāda kategorija, kā „nepilsoņi”. Šiem cilvēkiem noteiktu iemeslu dēļ ir atņemtas dažādas pilsoniskās, politiskās un ekonomiskās tiesības. Mēs konstatējām, ka nepilsoņu vidū ir tie cilvēki un viņu pēcteči, kurus 1943. — 1944.gg. latviešu policisti ar varu aizdzina uz Latviju spaidu darbos. Pašlaik Latvijas valsts viņiem ir atņēmusi pilsonību, attaisnojoties ar to, ka valstī viņi ir ieradušies jau pēc 1940. gada.

— Vai pašlaik jūs varat apmeklēt Latviju?

— Kā noprotu, persona non grata statusu Latvija man piešķīrusi uz nenoteiktu laiku. Nezinu, cik ilgi nevarēšu apmeklēt Lietuvu, taču protokolā, ko man izsniedza robežsargi, teikts, ka šo lēmumu varu pārsūdzēt 14 dienu laikā Lietuvas administratīvajā tiesā Viļņā. Līdz 18. augustam atrisināsim visus jautājumus, sameklēsim advokātu no Lietuvas, kurš varēs pārstāvēt manas intereses. Pats es to izdarīt nevarēšu, jo tiesa notiks Viļņā. Varbūt vismaz tad uzzināšu, ko īsti esmu nodarījis.

— Varbūt esat izteicis savu viedokli par Ukrainu, kas nav paticis Latvijas valdībai?

— Pašlaik kopā ar kolēģiem esam sākuši apkopot informāciju par cilvēktiesību pārkāpumiem visās konflikta pusēs. Aprēķinām kopējo bojāgājušo skaitu. Taču gadījumā, ja Lietuva uztraucas par tiesībsarga darbību, tas ir lielāks skandāls, nekā viņu bažas par manas darbības vēsturisko aspektu.

Es uzskatu, ka Nacionālās Gvardes operāciju rezultātā Ukrainas dienvidaustrumos upuru skaits ir milzīgs, un tās ir jāpārtrauc. Vai patiešām tas nozīmē, ka es nostātos kādā konkrētā pusē? Es tā nedomāju.