Jautājums par to, kā pieradināt skolnieku lasīt grāmatas, ir aktuāls vienmēr. Un vai tad tikai skolnieku vien? Šodien arī daži pieauguši nevēlas ņemt rokās grāmatu.
 
20. — 30. gados šķita, ka šī problēma ir atrisināta uz visiem laikiem. Milzum daudzi cilvēki apguva lasītprasmi un ieradinājās lasīt. Starp citu, tolaik to izdarīt bija daudz grūtāk, nekā pašlaik. Var jau būt, ka visi valsts iedzīvotāji grāmatas nelasīja, tomēr lasīja un šaja ziņā ieņēma pirmo vietu pasaulē.
 
Šodien skolotāji no jauna  lauza galvas par to, kā ieradināt bērnus lasīt grāmatas. Vai tad tas patiešām ir jādara skolai? Lai noskaidrotu šo jautājumu, šķiet, nenāktu par ļaunu noskaidrot, kas ir lasīšana?
 
Atceros, ka skolas laikā arī man ļoti nepatika lasīt programmā iekļautos darbus, kaut arī nodarbībās, arī literatūrā es nevis klausījos skolotāja teikto, bet gan lasīju grāmatas, turot tās zem sola uz ceļiem. Atklāšu kādu mazu noslēpumu. Skolu beidzot, literatūrā man bija trijnieks, taču tas man netraucēja vēlāk iestāties filoloģijas fakultātē, kļūt par tulku un kritiķi un pat Rakstnieku Savienības locekli.
 

Pasakas mūzika un gaume
 
Skola ar savām literatūras mācībām nespēj pieradināt cilvēku lasīt grāmatas, tā māca pareizi domāt. Vismaz tā bija agrāk, taču man šķiet, ka arī pašlaik šī situācija ir gandrīz tāda pati. Skolas pienākums nav radināt kaut ko darīt, tās pienākums ir pilnveidot bērna spējas. Kas tad ir lasīšana? Tā ir prasme tēlaini domāt, fantazēt un klausīties vārdu mūziku, rodot tajā īpašu baudu. Lai tas būtu iespējams, vajadzīga īpaša dzirde, kas tiek iegūta agrā bērnībā, tāpat kā tēlainā domāšana, kad bērnam tiek lasītas pasakas, labi dzejoļi un dažādas bērnu grāmatas. Ja tas ar mīlestību darīts bērnībā, turpmāk vairs nebūs nekādu problēmu ar lasīšanu.
 
To visu vecāki nez kāpēc aizmirst, uzskatot, ka tas ir skolotāja pienākums — radināt bērnu lasīt. Skolotāja pienākumi ir pavisam citi — attīstīt patiku lasīt. Pat ne lasīt, bet izvēlēties labas grāmatas. Tas ir, attīstīt jau pirmskolas posmā izveidotās iemaņas.
 

Pirmā grāmatiņa tukšajā plauktā
 
Mūsdienās ieradums lasīt lielā mērā ir atkarīgs no tā, kurp bērns tiek vests pastaigā — pa plašajiem supermārketiem un „tirdzniecības parkiem”, vai, piemēram, pa grāmatnīcām. Pavisam nesen mani līdz sirds dziļumiem pārsteidza aina veikalā „Polaris”: atveras durvis un zālē ar priecīgu saucienu ieskrēja bērns  vecumā, kad tikai retais jau prot pa zilbēm lasīt. Viņam teciņus sekoja jauna māmiņa. Mazais pats nesās uz nodaļu bērniem — skaidrs, ka viņš šeit ir bijis ne vienu reizi vien, — aizkavējās tur apmēram minūtes desmit un skriešus metās uz kasi ar kaut kādu bērnu grāmatu rokās...
 
Šo mazuli vairs nenāksies radināt pie grāmatām.
 
Kad man bija desmit gadi, māte man dzimšanas dienā uzdāvināja Žila Verna „Kapteiņa Granta bērnus” ar romantisku burukuģi uz vāka. Protams, lasīt es pratu, taču nezinu gan, vai man tas patika. Taču māte man teica: „Lai šī grāmata būtu pirmā tavā bibliotēkā.” Man piešķīra tukšu plauktu grāmatu skapī, kas man bija pašam jāaizpilda. Uzdāvinātās grāmatas titullapas stūrītī izzīmēju vieninieku. Tā sākās mana bērnu dienu aizraušanās  ar grāmatām, tāpat kā ar lasīšanu, jo nācās pašam uzmanīt, kad netālajā grāmatnīcā atvedīs jaunas grāmatas. Man atļāva pirkt tikai pa vienai grāmatai, tāpēc bija jāprot izvēlēties vērtīgāko. Tātad bija jālasa, lai būtu skaidrībā par grāmatām, un jāseko tam, kas tiek izdots. Tieši tāpat manus vienaudžus radināja kolekcionēt markas vai tauriņus. Viss ir atkarīgs no mūsu mātēm un tēviem — no tā, ko viņi iemācīs bērnam.
 

Grāmatu sacīkstes sāksies no jauna
 
Tiesa, kāds noslēpums šeit tomēr ir. Aizrautība ir viens, taču arī prestižs nozīmē ļoti daudz. Grāmatas, mājas bibliotēkas, studijas augstskolās, pēc tam darbs literatūras jomā vai kādā zinātniskā sfērā — agrāk tas viss bija ne vien ļoti nozīmīgs un prestižs, bet arī ne visiem pieejams — tikai nevis naudas, bet gan prāta dēļ. Mūsdienās visur grāmatu ir papilnam. Tas nu ir īsts paradokss: šodien grāmatu skaits ir tik liels tāpēc, ka tās nav pa kabatai cilvēkiem, kam patīk lasīt. Savukārt tiem, kam ir nauda, tās ir pieejamas gluži kā putekļi zem kājām, tāpēc tās nenozīmē nekādu prestižu. Taču agri vai vēlu grāmatas kļūs lētākas. Tad tās acumirklī pazudīs no letēm un atkal kļūst „prestižas”. Grāmatu sacīkstēm ir jāsākas no jauna. Droši vien tad nevienu vairs nenāksies „radināt lasīt”.
 
Taču vai pašlaik skola var kaut ko darīt, lai mainītu situāciju? Diezin vai. Tiesa, viens līdzeklis tomēr ir — vajadzētu pamēģināt iekļaut literatūru fakultatīvo kursu sarakstā. Varētu pat komplektēt kursu nevis pēc vēlēšanās, bet gan uz konkursa rezultātu pamata. Tad pretižs parādīsies. Sak, ne jau katrs var lasīt grāmatas un pārzināt literatūru — to var tikai gudri cilvēki. Patiesībā, šis apgalvojums nemaz nav tik tāls no patiesības. Galu galā, šodien taču nepietiek tikai ar prasmi lasīt vien. Tagad prasme lasīt labas grāmatas — nevis detektīvus vai melodramatiskus romānus, — ir īsts talants. Un, kā redzam, tas nepiemīt katram cilvēkam.
 

Lasi kopš jaunības
 
Sāku domāt par to, kāpēc es vispār lasu grāmatas? Vai tās nes kādu labumu? Darba pienākumu sakarā? Bet kāpēc es pastaigājos, guļu un strādāju? Tā nu es nonācu pie secinājuma, ka lasīšana man dara prieku, tāpat kā viss pārējais dzīvē, kas tiek darīts pa īstam. Nesen zinātnieki noskaidroja: ja darbs rada nepatiku, panākumus tas nedod.
Tieši tāpat ir arī ar grāmatām: cilvēks, kam grāmatas nedara prieku, tās nelasa. Un šīs jūtas rodas tikai agrā bērnībā. Jo agrāk sāksi lasīt, jo labāk.
 
Grāmatām ir kāda brīnumaina īpašība — lasot tās, mēs izejam ārpus savas orbītas. Mēs pārceļamies citā pasaulē,  atklājam jaunas jūtas un spējas. Daudz lasījis cilvēks tiek uzskatīts par attīstītu ne tikai tā iemesla dēļ, ka viņš zina vairāk. Viņa priekšrocības ir citādas: viņš prot vienlaikus dzīvot vairākās pasaulēs, viņa aktīvā ir vairākas eksistences orbītas. Starp citu, kāpēc tiek izdots tik liels skaits tulkotu grāmatu? Tāpēc, ka cilvēks, kurš tās lasa, kļūst par „pasaules cilvēku”.
 
Taču arī tas vēl nav viss. Bieži vien vecāki sūdzas, ka bērni no viņiem atsvešinās un neklausa viņus. Ka tēvs un māte, tāpat kā pārējie tuvinieki zaudē viņu acīs savu autoritāti. Izrādās (arī šīs fakts ir zinātniski pierādīts), ka nekas tā netuvina pieaugušos un bērnus, kā lasīšana balsī. Pēc iespējas agrāk ir jāsāk lasīt bērniem grāmatas, un jādara to regulāri. Tā bērns pierod uzklausīt pieaugušo, uzdot jautājumus un saņemt uz tiem atbildes. Tā viņā mostas cieņa pret vecākiem cilvēkiem, vēlme uzzināt viņu viedokli un uzklausīt to.
 
Ļoti svarīgi ir tas, lai jau agrā bērnībā mazuļa rīcībā būtu viņa dzimtajā valodā rakstītas bērnu grāmatas. Tās modina mīlestību pret tēvzemi, dzimto valodu, paplašina vārdu krājumu, attīsta pamata arhetipu un tradīciju intuitīvu izpratni. Savukārt tulkotās bērnu grāmatas jau kopš bērnības ļauj bērnam izprast, cik plaša ir pasaule viņam apkārt, cik skaists ir cilvēks. Bērns, kurš agrā bērnībā ir ieguvis priekšstatu par to, ka mūsu pasaule neaprobežojas ar četrām sienām, izaug labsirdīgs un jauks. Diezin vai viņš kļūs par nacionālistu.
 
Ļoti svarīgi ir variēt dzeju un prozu. Proza attīsta bērna domāšanu, tieksmi uz pašidentifikāciju, izvēles brīvību. Savukārt poēzija māca domāt tēlaini. Bērnu pasakas organizē jūtu sistēmu, emocionālo uztveri un  bērna fantāziju.
 
Tāpēc nevajag atmest grāmatām ar roku. Mūsu nelaime ir tā, ka, noniecinot bērna „audzināšanu ar grāmatām” un ļaujot bērnam stundam ilgi sēdēt pie datorspēlēm, ceļot no vienas interneta lapas uz otru, jūs paši savām rokām iznīdējat viņā vienkāršās cilvēciskās jūtas. Bērns agri novērsīsies no jums un sāks ne vien patstāvīgu, bet  arī pašpietiekamu dzīvi, kurā jums nebūs vietas. Pēc tam jūs viņu neatgūsiet ne ar kādiem līdzekļiem. Nepaspējusi attīstīties, bērnā izgaisīs ne tikai vēlme, bet arī vajadzība kontaktēties ar tuviniekiem.
 
Tā nav sagadīšanās, ka krievu ģimenēs, tāpat kā pieklājīgās un inteliģentās ģimenēs visā pasaulē, agrāk bija attīstīta tradīcija lasīt priekšā ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem — ģimenē, visiem kopā. Kāpēc pie gultas piesaistītajiem večukiem un slimniekiem patīk, ka viņiem lasa priekšā? Viņiem tas ir savdabīgs saziņas paņēmiens. Kāpēc skolēniem uzdod mācīties dzejoļus no galvas, bet pēc tam — lasīt tos visas klases priekšā? Protams, tādējādi tiek attīstīta atmiņa un runas iemaņas, taču galvenais ir tas, ka bērns mācās uzmanīgi ieklausīties sava vienaudža vārdos, kā arī iekarot visas klases uzmanību.
 
Tās visas ir saziņas formas, kas cilvēkā jau kopš agras bērnības attīsta prasmi dzīvot kopā, iemaņas sazināties ar apkārtējiem. Dodot draugiem „palasīt grāmatu”, bērns patiesībā ieslēdz komunikāciju mehānismus, kas paplašina viņa paša pasauli un ļauj viņam intelektuāli sarunāties ar vienaudžiem, kuri interesē viņu pašu. Grāmata ir universāls instruments, ar kura palīdzību paplašinās mūsu dzīves sfēra. Nedod Dievs, ja cilvēks kādreiz zaudēs prasmi lasīt. Var jau būt, ka par zvēru viņš nekļūs, taču par dzīvnieku gan ātri pārvērtīsies.